svētdiena, 2009. gada 27. decembris

Kam uzticēties?

Jūs noteikti atcerieties Bībelē doto padomu būt uzmanīgiem – kurus padomus un pamācības uzklausīt, kuras nē…

270115863_c370424488Ja tajā, ko kāds pravietis māca un stāsta, nav nekādas loģikas; ja pareģojums vai pravietojums, ko viņš saka, nepiepildās; ja viņš apgalvo, ka pārvalda ‘dieva’ spēku, bet nekādi brīnumi nenotiek...

Tad jau viss ir skaidrs, vai ne?

Bet, ja notiek tas, ko saka...

Visu, ko es jums pavēlu, jums būs turēt un darīt; neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt. Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim,- tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem… (5.Moz.13:1–4)

Tātad kāds nāk un stāsta jums kaut ko (pat izdara brīnumu!)... un varbūt te nav pat runa par Allāhu, Budu vai Pērkonu…

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka

…ja mēs nekalpojam un nepielūdzam un neuzticamies Dievam, kāds viņš ir – mēs patiesībā pielūdzam citu dievu...

Tātad ja mums ir nepareizs priekšstats par Dievu – mēs kalpojam elkam! Par to tad runā arī teksts 5.Mozus grāmatā. Ja kāds stāsta nepatiesību par Dievu... – aizmirstiet brīnumus, aizmirstiet pravietojumus un teiktā piepildīšanos...

Sekojiet Tam Kungam, savam Dievam, bīstieties Viņu un turiet Viņa baušļus, klausiet Viņa balsi, kalpojiet Viņam un pieķerieties Viņam. (5.Moz.13:5)

Dievs negrib, ka mēs pieviltos... Dievs nevēlas, lai mēs ātri sekotu katrai jaunai domai... Dievs vēlas, lai mēs patiešām Viņam uzticētos... Dievs vēlas, lai mēs visi izglābtos...

svētdiena, 2009. gada 20. decembris

Kapēc Bībelē ir šis stāsts?

1.Ķēninu grāmatas 13.nodaļā ir stāsts par jaunu pravieti, kurš ierodas Bētelē un paziņo ķēniņam: “Tas, ko tu dari nav labi; nav labi priekš tevis, tautai... tam var būt sliktas sekas... tev ir visu jāpārdomā un jāpāimagertrauc tā darīt...”

Ķēniņam, protams, tas ne visai labi patīk – kāds saka, kas būtu jādara... Viņš pavēl sargiem: „Sagrābiet viņu...”, bet izstieptā roka vairs nekustas! Piepildās brīnumainā zīme, par ko pravietis bija teicis... Ķēniņš (ļoti savādi) sāk domāt par Dieva vēsti. Protams, vairāk jau ķēniņu uztrauca roka... Tad pravietis lūdz Dievu… un Dievs uzklausa...

Pēc šī piedzīvojuma ķēniņš ir pārmainījies – viņš patiešām grib parunāt ar pravieti... Ķēniņš teica apmēram tā: „Es esmu patiesi priecīgs par visu... par roku... tāpēc uzaicinu uz mielastu... Es rīkoju īpašu mielastu kopā ar tevi!!!” Bet pravietis atbildēja: „Lai tev laba apetīte, bet es neēdīšu!”

Vai varat to saprast? Viņš kaut kā mācēja pateikt ‘NĒ’ ķēniņam tā, ka ķēniņš saprata...

Kāpēc pravietis neēda? Bībele mums atklāj, ka Dievs tā bija noteicis! Tomer stāsts ar to nebeidzās.

Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis... Tā dēli pārnāk mājās un, cits citu pārtraukdami, pastāsta šo piedzīvojumu: “… tu neticēsi, kas notika... atnāca jauns pravietis – pateica ķēniņam TĀDAS lietas... un ķēniņš klausījās... Vecais pravietis klausījās, klausījās un pie sevis nodomāja: „O! Man jāsatiek tas cilvēks!” Tad viņš iekāpa savā BMW un brauca uzmeklēt jauno pravieti...

Panācis jauno pravieti, vecais sāka viņu iztaujāt: “Tu esi tas, kas runāja ar ķēniņu... O! Es arī esmu pravietis... vai mēs varētu parunāties... nāc man līdz uz kafejnīcu...” Tomēr jaunais pravietis ir nevaļīgs: “Nē! Nevaru – es dodos mājās... jo Dievs man teica, lai tā nedaru...”

Vecais pravietis viņu sāka pierunāt: “Ak Dievs tā teica? Man Dievs teica, ka tu nākšot ar mani parunāt...” Tas jauno pravieti nomierināja: “Ak, ja Dievs tagad tā teica! Labi... tad ejam!”

Lai garo stāstu saīsinātu (pa vidu vēl ir Dieva rājiens) – pēc mielasta jaunais pravietis kāpj savā vecajā golfiņā un ... liels kravas furgons..bahh!! (Labi, tur nebija golfiņš un kravas furgons... bet ēzelītis un lauva)

Kāpēc šis stāsts ir ierakstīts Bībelē?

1.Ķēn.13:18 – “…bet viņš meloja!” Vecais pravietis meloja. Mēs to tagad varam izlasīt. Diemzēl jaunais pravietis to nepamanīja…

Šis stāsts ir par lētticīgu pravieti! Dievs negrib, lai mēs būtu lētticīgi... Protams, ka Dievs vēlas, lai mēs ticētu – tomēr… lai nebūtu lētticīgi!

Dievs negrib, lai mēs pieviltos – tāpēc ir šis stāsts!

svētdiena, 2009. gada 13. decembris

Vai uzdot jautājumus ir pareizi?

question_mark Kādu dienu mācekļi saka: "Ahā! Jēzus ir Dieva Dēls!" Trīs gadus Jēzus staigāja, gulēja, strādāja kopā ar viņiem... un tas pārliecināja mācekļus! Viņi beidzot saprata… Un tad pēkšņi Jēzus saka: "Tagad man laiks aiziet... Es aizeju…"
Kāpēc tā?

Kā jūs domājat – vai mums, vai draudzei tas palīdzētu, ja Jēzus būtu Jeruzalemē – sēdētu sanāksmēs? Kā tas būtu, ja Pēteris sludinātu: "Jēzus ir uzmodies! Lūk, te Viņš sēž pirmajā rindā! Vai ir jautājumi? Nav. Tad varam jūs kristīt..."
Kāpēc Kristus saka: Man jāiet pie Tēva! Vai domājat, ka Kristus uztraucās: "Esmu tik ilgi projām... Man jāpalīdz pārvaldīt universu... Dažas planētas pazudīs..." Kāpēc tad Jēzum jāiet projām?

Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas...(Jāņa 16:13)
Mācekļi ir atzinuši Jēzu kā Dieva Dēlu. Tagad turpmāk viņi pieņemtu visu ko Jēzus saka, bez jautājumiem (jo Dievs tā saka!). Tāpēc Jēzus saka – man laiks iet projām! Dieva plāns nav, lai mēs kaut ko pieņemtu vienkārši tāpēc, ka Viņš to saka...
Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.(Jāņa 16:5-6 )
Citiem vārdiem sakot – neviens nebrīnās kāpēc? Kristum ir jāaiziet – jo mācekļi vairs neuzdod jautājumus...

Mēs bieži domājam, ka tas, kurš jautā, ir nemiera cēlājs... kurš nejautā ir cēls ticīgais! Bet Jēzus domā savādāk..
Paskatieties, kā Ābrahams jautā un jautā... Ījabs (nevajag citēt draugus) ko saka?–"Kāpēc? (mums tas pat izklausās slikti) Kur ir Dievs?" Bet Dievs uzslavē Ījabu – jo jautāja!... arī Mozus atkal un atkal diskutē/strīdas ar Dievu...
Tāpēc nebaidies jautāt arī Tu!

svētdiena, 2009. gada 6. decembris

Reliģijas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot realitātē

33-12016185538thw Grēks mūs aizved uz nereālu pasaules uztveri... Tāpēc arī es esmu kristietis – man tas palīdz... palīdz arī ikdienas dzīvē... Kristū atklājas īstā realitāte – varbūt ne vienmēr tā man ir patīkama... bet tā ir realitāte.

Tēvocis Marks reiz teica, ka reliģija ir opijs tautai...

Skumji, bet lielā daļā gadījumu viņam ir taisnība. Ak, cik bieži cilvēki (un tieši paši ticīgie) attiecas pret reliģiju kā pret opiju. Ja reliģija nepalīdz ieraudzīt realitāti – tā ir slikta reliģija.

Kāpēc ticēt nozīmē uzdot jautājumus? Tāpēc, ka tas padara lietas reālas... Vai pazīstat kādu, kas lieto narkotikas (arī alkoholiķis ir labs piemērs)? Skumji, bet šiem cilvēkiem ir pazudusi realitāte... Viņi nevar dzīvot bez... ir gatavi tā dēļ pat nogalināt... Tāpat ir ar reliģiju – pamēģiniet kaut ko izmanīt to cilvēku domāšanā, kuri uztver reliģiju kā opiju... Tie paši simptomi...

Bet tam tā nevajadzētu būt!

Reliģijai, tieši otrādi – būtu jāpalīdz ieraudzīt patieso realitāti... Grēks mūs aizved no realitātes = grēks ir opijs tautai! Un paši no tā atteikties nevaram – mūsu organisms pieprasa jaunu grēka devu...

Bet patiesa reliģija (attiecības ar Kristu) var palīdzēt!

sestdiena, 2009. gada 28. novembris

Ticība – uz pierādījumu pamata, Tu esi pārliecināts...

cross_1 ... un tad, ja Tu esi pārliecināts, Tu arī vēlies/esi gatavs pieņemt to, ko Dievs dod, ticēt tam, ko Dievs saka, uzklausīt to, ko Dievs vēlas Tev teikt.
Kā mēs varam zināt, ko tad Dievs vēlas lai darām, ko Dievs vēlas, kam lai ticam?
MĒS VARAM TO UZZINĀT UZDODOT JAUTĀJUMUS. Ticība ir balstīta uz pierādījumiem... un tas sevī ietver zināt, ko Dievs vēlas un vēlēšanos to darīt. Bet ja nu ap mani/manī ir tik daudz balsis, kuras iesaka kaut ko: dari to! ... nē to! Ja es gribu zināt Dieva gribu, ja gribu darīt, to ko Viņš vēlas... ir jāuzdod jautājumi! Ticība nozīmē uzdot jautājumus!

Pieņemsim, ka Dievs kādu dienu nosēžas un saka, ka Visi, kam ir jautājumi, drīkst jautāt...
Atnāk pirmais eņģelis: "Dievs, vai Tu esi patvaļīgs/kaprīzs?"
Dievs: "Noteikti Nē!"
Turpat ir arī otrais eņģelis: "Vai Tu nemelo, kad saki, ka ja neticam Tev – mirsim..."
Dievs: "Kā Tu tā vari domāt?"
Trešais eņģelis, jau bailīgāk: "Vai tā ir patiesība, ka Tu esi nepiedodošs?"
Dievs (sākoties zemestrīcei, parādoties ugunij no debesīm): "Kā tu vari jautāt tādu jautājumu?"
Pēc brīža, kad zemestrīce jau pierimusi, Dievs atkal pievēršas sanākušajiem: "Vai ir vēl kādi jautājumi?"
Vai jums gribētos vēl ko jautāt? Vai, ejot projām, jūs teiktu: "O! Man tagad viss ir skaidrs, tagad es saprotu!" Vai jūs apmierinātu šāda saruna? – Mani nē!

Kā Dievs atbild uz mūsu jautājumiem?
Ja jau Dievs vēlas, lai visi izglābjas, kāpēc Viņš neuzraksta kaut kur debesīs: ES ESMU DIEVS... ES EKSISTĒJU... TICIET MAN! Viņš to nedara, jo nākošā dienā sātans/velns uzrakstītu: NETICIET – VIŅŠ MELO! Šajā pasaulē apgalvojums vai norādījums neko nepierāda. Nevar pierādīt kaut ko apgalvojot... vai ar spēku...
Ja Dievs sakārtotu zvaigznes, lai tās katru nakti spīd uzrakstā SĀTANS – KRĀPNIEKS, ko tas mainītu?
Šajā blogā komentāros kāds ieraksta: tas viss bija meli...
Es: Nē, nebija viss...
Vai tas kaut ko atrisina?

Sātans apvaino Dievu – pasaka kaut ko sliktu par Dievu... Dievs: Nē, tā nav! Cik pārliecinoši tas ir? Ko tad Dievs dara, lai pierādītu kam taisnība?
Viņš sāk garu (gadsimtiem) procesu kurā cenšas saviem cilvēkiem parādīt – lūk tāds es esmu!

Dievs sāk izskaidrošanu un mācīšanu...
1) vispirms tautai (tā noorganizē noslēgtu klubiņu);
2) tad sūta Dēlu...
Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi? Viņš nāca, lai parādītu – kāds ir Dievs!