Ko Bībele saka par slinkumu? – 2

Mūsu atjaunotā būtība mīlestībā pret mūsu Glābēju ir tā, kas mūs motivē būt uzcītīgiem, čakliem un produktīviem, jo Viņš mūs ir atbrīvojis no “grēka verdzības”. Mūsu nosliece uz slinkumu (kopā ar visām citām grēka izpausmēm) ir aizstāta ar vēlmi dzīvot dievbijīgu dzīvi:

Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā… (Efez.4:28).

Mūsu egoistiskās tieksmes ir aizstātas ar vēlmi rūpēties par savu ģimeni:

Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo (1.Tim.5:8);

tāpat rūpēties arī par citiem Dieva bērniem:

Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis:svētīgāk ir dot nekā ņemt…” (Ap.d.20:34-35).

Bībele – Dieva Vārds atklāj kristiešiem paredzēto dzīves standartu:

Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes… (Galat.6:9-10).

Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu:jūs esat Kunga Kristus kalpi… (Kolos.3:23-24).

Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā… (Ebr.6:10).

Vai visi kristieši jau tagad ir sasnieguši šo standartu? Nē! Bet fakts, ka mums vēl ir ļoti daudz jomās nepieciešama Dieva žēlastība un Dieva spēks, nenozīmē, ka mums nevajadzētu tiekties pēc tā.

Apustulis Pāvils ir mūsu piemērs:

Šis noslēpums ir Kristus jūsos – dievišķās godības cerība, ko mēs pasludinām, mudinot un mācot cilvēkus visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību (Kolos.1:27-29).

Pat tad, kad beigsies šī grēcīgā pasaule un Dievs visu atkal sakārtos perfektu (kā tas bija Sākumā), mūsu kalpošana Dievam turpināsies (Atk.22:3). Brīvi no slimībām un bēdām (pat no grēcīgā slinkuma) – svētie slavēs Kungu mūžīgi mūžos.

Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā (1.Kor.15:58).

Ko Bībele saka par slinkumu? – 1

Pirmais Ņūtona likums, jeb inerces likums, nosaka, ka objekts kustībā turpina vienmērīgu taisnlīnijas kustību tikmēr, kamēr tam pieliktie spēki to neizmaina. Tieši tāpat objekts, kurš nekustās, saglabās šo miera stāvokli, ja vien kādi ārēji spēki to neizkustinās. Manuprāt šis likums attiecas arī uz cilvēkiem. Ir tādi, kuri aktīvi darbojas un pieliek pūles, lai uzsāktu projektus, atrastu jaunas iespējas, kamēr citi ir vienaldzīgi un apātiski. Lai pārvarētu tādu cilvēku inerci un viņus ‘iekustinātu’, ir nepieciešama īpaša motivācija. Slinkums, kas ir kļuvis dažiem kā dzīvesveids, protams, ir kārdinājums visiem. Bet Bībeles nostāja ir skaidra – slinkums ir grēks, jo Dievs uzticēja cilvēkam darbu jau pirms ‘grēkā krišanas’.

Ej pie skudras, tu, sliņķi, raugi, kā viņa dara, ņemies gudrībā (Sal.pam.6:6).

Bībelē ir daudz pamācību slinkuma sakarā. Sālamana Pamācību grāmatā (Sakāmvārdu grāmata Bībeles jaunajā tulkojumā) ir atrodami īpaši daudz izteikumi par slinkumu, kā arī brīdinājumi slinkām personām. Sālamana Pamācības mums atklāj, ka slinks cilvēks ienīst darbu:

Sliņķa kūtrums nokauj viņu – neceļas darbam šā rokas" (Sal.pam.21:25),

viņš mīl gulēt:

Durvis grozās savās virās un sliņķis – savā gultā (Sal.pam.26:14),

viņš atrod attaisnojumus savam slinkumam:

Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva, lauvu māte staigā ielās (Sal.pam.26:13),

viņš iznieko laiku un enerģiju:

Kas laisks darbā – tas maitātājam miesīgs brālis (Sal.pam.18:9),

viņš uzskata, ka ir ļoti gudrs:

Sliņķis paša acīs gudrāks par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt.” (Sal.pam.26:16).

Sālamana Pamācību grāmata atklāj arī to, kas ir slinkuma dabīgas sekas: slinks cilvēks ir spiests kalpot citiem (vai arī iekļūst parādos):

Veicīga roka izrīkos, bet šļauga roka pildīs klaušas" (Sal.pam.12:24),

viņa nākotne ir drūma:

Rudenī sliņķis near – vasarā lūko, bet nekā (Sal.pam.20:4),

viņš var nonākt lielā nabadzībā:

Sliņķis alkst, taču neko nedabū, bet veicīgais – tas sāts (Sal.pam.13:4).

Kristietis un slinkums nav savienojami jēdzieni. Lai gan Apustulis Pāvils ļoti nopietni pamāca katru ticīgo, ka

...žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties." (Efez.2:8–9).

Taču tas nenozīmē, ka ticīgais var kļūt slinks, kļūdaini uzskatot, ka Dievs negaida no mums nekādu darbību mūsu dzīves laikā.

Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu (Efez.2:10).

Kristieši netiek glābti no mūžīgā soda par grēkiem pateicoties saviem centieniem vai saviem darbiem, tomēr ir aicināti savu ticību pierādīt ar saviem darbiem (Jēk.2:18,26). Slinkošana ir kaut kas pretējs Dieva piedāvātajam mērķim – labiem darbiem. Un labā ziņa ir tā, ka Dievs dod katram (kas to vēlas) jaunu raksturu, lai pārvarētu savu miesīgo tieksmi – slinkumu (2.Kor.5:17).