Tici Jēzum Kristum… un Tu būsi glābts!

Reiz misionārs Pāvils un viņa kolēģis Sīla nonāk Filipos (Ap.d.16:12-31). Tur viņi stāsta/sludina par Jēzu Kristu, kas izrādās ir jaunums pilsētas iedzīvotājiem. Un tiem cilvēkiem jaunumi nepatīk...

“Mana vecmāmiņa bija ticīga… un viņa teica, ka ir tā un tā!”

“Tā kā man mācīja bērnībā, tā es ticēšu!”

Katra jauna lieta taču ir aizdomīga, vai ne? Tāpēc arī pilsētnieki organizē arestu. Un pēc brīža gan Pāvils, gan Sīlas nonāk cietumā. Cietuma uzraugs kārtīgi ieliek viņu kājas siekstā… nu viss kā jau cietumā pieklājās – sēdi mitrā pagrabā pats savos …… un vaimanā.

Bet ko dara Pāvils un Sīlas?

Vairums no mums droši vien būtu sākuši ieļaunoties: “Ak, Kungs! Kā tā? Mēs taču sludinājām... evaņģelizējām, bet kāpēc tas notiek ar mums? Kāpēc netiek uzklausītas lūgšanas par apsardzību un palīdzibu?”

Viņu reliģija nav sevī centrēta. Pāvils un Sīlas dzied! Viņi dzīvoja un darīja tā kā sludināja (tāpēc arī vēlāk Pāvils var rakstīt savā vēstulē  fīlipiešiem: “Priecājieties vienmēr!” Cita draudze to varbūt nesaprastu, bet filipieši atcerējās kā Pāvils bija dziedājis cietumā).

Un tā viņi dzied jauku duetu! Labi pavada laiku... Kad pēkšņi pusnaktī visu satricina zemestrīce!

Šeit man ir jāiekļauj īss paskaidrojums – romiešiem bija likums, ka ja izbēg cietumnieki, cietuma sargi par to atbild ar savām dzīvībām.

Tad, kad nelaimīgais cietumsargs, zemestrīces pamodināts, ierauga cietuma durvis vaļā, viņš saprot, ka tās ir viņa beigas! Kāpēc gaidīt nāves spriedumu... tad labāk pašam to atrisināt, lai nav jāpiedzīvo negods…

Bet tad pēkšņi atskan balss no pagraba: “Mēs esam šeit! Nedari sev neko!”

Nabaga cietuma uzraugs paliek ar pavērtu muti: “Ko? Jūs neesat aizbēguši?… Jūs esat savādi cilvēki. Jums laikam ir kaut kas, kas man nav! Es arī tā gribētu dzīvot...”

…un, izvedis tos ārā, [cietuma sargs] sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." (Ap.d.16: 30–31)

Vai jūs piekrītat tam ko Pavils saka? Es zinu kristiešus, kam šis teksts nepatīk... Vai tas ir saskaņā ar pārējo Bībeles mācību? Ticēt Kristum Jēzum... un ar to pietiek?

Bet Dieva Vārds tā saka: Tici uz Kungu Jēzu un Tu būsi glābts!

Kā var zināt, ka ir īsta ticība?

Kā Tu vari zināt, ka Tev ir īsta/patiesa ticība? Kristieši par to ir diskutējuši visos laikos... Vai Tev ir atbilde?

Kā Tu zini,vai patiesi mīli Dievu? “Stingrie”  kristieši tad parasti atbild apmēram tā:

“…ja turu baušļus – tātad mīlu Dievu...” Kāda problēma ir ar šo apgalvojumu?

Parasti, ja mēs kādu mīlam – nav īpašu problēmu paklausīt... tas pat var sagādāt prieku!

Tomēr, ja paklausām – vai tas nozīmē, ka mīlam to, kuram izdaram pa prātam?

 

Bībelē (Jaunajā Derībā) vesela grāmata ir veltīta jautājumam – “kā tad īsti var zināt vai es ticu?”

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.
Bet gan kāds teiks: tev ir ticība, un man ir darbi. - Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?
Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, - un viņš tika nosaukts Dieva draugs. (Jēk.2: 14-23)

Pārliecība, ka ir Dievs (eksistē) nav ticība!

Kāda ticība tad ir īsta? Apustulis Jēkabs iesaka – tāda ticība kā Ābrahamam! Ja ir ticība kā Ābrahamam, tad ir OK! “… jo Ābrahama ticību Dievs pieskaitīja par taisnību...” Tas nozīmē, ka Dievs ar to bija apmierināts...

Kā Dievs sauc šādu ticību – par draudzību!

Kāda ir šī draudzība… un ko nozīmē, ja ir draugs?

Draugs nav lieta... draugs nozīmē attiecības! Būt draugam tas nozīmē nekrāpties! Es nevaru prasīt draugam – cik daudz es tev varu melot, lai mēs paliktu draugi?

Ko tad nozīmē, būt par Dieva draugu?

Par draudzību var spriest, skatoties uz darbiem…

Īsta draudzība/ticība nozīmē, ka Tu nekrāpies attiecībās ar Dievu!

Kas nav ticība…

Ja Dieva Vārds saka: “…tici uz Kungu Jēzu un tu būsi glābts!”, kas tad mums tagad jādara? Vajadzētu atrast un saprast, ko nozīmē ticēt...

Tomēr sāksim ar to, kas nav ticība:

• Ticība nav viedoklis vai uzskats.

Kāds saka: “…es uzskatu, ka dievs ir kaut kāds augstāks saprāts…” Vai tā ir ticība? Nē! Tas ir viedoklis...

Akrobāts stāv pie virves, kura pārvilkta pār Niagāras ūdenskritumu. Kad salasījies bariņš zikārigo skatītāju, viņš vaicā: “Vai ticat, ka es pāriešu pāri?” Daži saka jā, citi nē! Bet akrobāts uzrāpjas uz virves un pāriet pa to pār ūdenskritumu turp un atpakaļ... Tad atkal vaicā skatītājiem: “Vai varēšu pārstumt ķerru?” Tagad jau lielāka daļa saka ka jā. Tomēr akrobāts uzreiz nesteidzas, bet jautā tālāk: “Vai ticat, ka es varēšu pārstumt kādu, ķerrā sēdošu, pār ūdenskritumu?” Tagad iestājas klusums… te viens no skatitajiem, lai izceltos saka: “JĀ!” Akrobāts netaisa garu pauzi: “Tad nāc, sēdies ķerrā! .... NĒ!

Un te mēs parasti sakām – lūk nebija īstas ticības.

Bet ticība, par kuru rakstīts Bībelē, nekad nemudinās darīt muļķības. Ja Tu dari muļķības savā dzīvē, lūdzu nesauc to ar ticību…

Ticība vienmēr ir bāzēta/balstīta uz pierādījumiem!

Daudzi saka – ticība ir ticēt tam, kas nav patiesība... Daudziem ticība ir iegūt pārliecību par kaut ko maz iespējamu.

Ticība ir kas vairāk nekā pārliecināšana. Vai tas ja Tevi kāds par kaut ko pārliecina nozīmē, ka tā ir patiesība? Ja es par kaut ko esmu pārliecināts –vai tas nozīmē, ka tā ir patiesība?

Izmēģināsim! Saki sev 37 reizes: “…es ticu, ka pie manas mājas stāv zilonis!”

Vai tas notiek, kam es mēģinu noticēt? Nē! Bet ir cilvēki kuri teiktu – tu neticēji pietiekami stipri!

Tas, ka Tu gribi kaut kam ticēt, nepadara to pat īstenību.

Es esmu pārsteigts, cik daudzi kristieši uzskata: …ja Tu būsi par kaut ko pārliecināts – tas notiks.

Es nesaprotu kā var domāt, ka ticība Dievam ir atkarīga no pārliecības stipruma...

Diemžēl ļoti bieži tieši tā mēs arī domājam.
Ticība ir atkarīga no objekta, kuram ticam (un nevis no pārliecības)!

Dievu var atrast Bībelē!

Jānis Kristītājs nonāca cietumā... un vienu dienu viņam rodas šaubas: "... Jēzus ir mans radinieks... neapmeklē mani cietumā... vai Viņš maz ir Tas...?" Tāpēc Jāņa mācekļi tiek sūtīti, lai uzdotu jautājumus.

Kad Jāņa mācekļi nonāk pie Jēzus, Viņš saka: "OK! Es jums gan nevaru dot atbildi... bet jūs paskatieties apkārt. Paliekat kopā ar mani vienu dienu..."

Jāņa mācekļi tā arī izdara... un tad atgriežas pie Jāņa.

Jānis: "Nu? Ko Viņš jums teica?"

Mācekļi: "Neko!"

Jānis: "Neko? Ko tad viņš darīja?"

Mācekļi: "Viņš darīja to un to, un tad vel to..."

Jānis: "Viss skaidrs! Viņš ir Mesija!"                                                         (Stāsta orģinālu skat. Mat.11:)

Kā Jānis to varēja saprast? Jo viņš zināja Jes. 35:5-6 un Jes. 61:1 – tur ir teikts, kas Mesijam ir jādara.

Uz kāda pamata Jānis ticēja? Viņš uzdeva jautājumus... un Sv. Raksti palīdzēja saņemt atbildi.

Bībelē ir tik daudz stāstu. To mērķis ir pastāstīt mums kāds ir Dievs. Dot pieradījumus, ka Dievam var uzticēties...

Bībelē ir tikai daži teksti ir kā norādījumi vai ieteikumi. Kāpēc? Jo stāsti sniedz pierādījumus!

Ja uzdodam jautājumu – kāds ir Dievs? Atbilde var būt – Dievs ir mīlestība (1.Jāņa 4:8)... Bet tas ir tikai apgalvojums... informācija.

Ja Dieva mērķis būtu dot informāciju/norādījumus, tad Bībelē pietiktu ar vienu lapu. Bet Dievs dod pieradījumus/stāstus...

Ja mēs gribam uzticēties Dievam, uzdodam jautājumus... meklējam pieradījumus Bībelē.

Nav cita ceļa kā iepazīt Dievu — atrast Viņu Bībelē!!!