Sešpadsmitkārt... Kādam Dievam mēs kalpojam?

… Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit. (Ecēhiēla 18: 31-32)

Mans Dievs ir tāds, kurš ir ieinteresēts mani un Tevi izglābt. Tāpēc Viņš mūs arī audzina...

Ir stāsts Bībelē kā Dievs sūtīja Mozu pie faraona ar ziņu: atlaid manus ļaudis!

Pēc tam Mozus un Ārons gāja pie faraona un sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī." Bet faraons sacīja: "Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls? Es nepazīstu To Kungu, un arī Israēlu es neatlaidīšu." (2.Moz. 5: 1-)

Mozus atnāk pie faraona: “Dievs sūta tev ziņu – atlaid savus vergus...”

Faraons pat ilgi nedomā: “… kas tas par dievu? Es tādu nezinu... cilvēkus nelaidīšu...”

Tad sarunā iejaucas Dievs: “Atvainojiet! … Ļaujiet, es iepazīstināšu ar sevi!”

Es esmu dzirdējis kā nopietni cilvēki un draudzes locekļi apgalvo, ka faraona atteikšanās bija Dieva zaimošana un tāpēc Dievs sodīja ēģiptiešus. Bet tas nav Bibliski... Dievs kā vienmēr dod informāciju – šajā gadījumā, lai faraons varētu pieņemt lēmumu...

Lai mēs to labāk varētu saprast, atcerēsimies kā cilvēki toreiz domāja?

Pasaules uzskats toreiz bija  – tāpēc, ka jūs esat vergi … mūsu dievi ir stiprāki par jūsējiem. Faraona  pārdomas varēja būt apmēram šādas: “… tas būtu muļķīgi atlaist jūs... mūsu dievi taču ir stiprāki...”

Tāpēc arī Dievs it kā saka: “Labi, ļauj es pieteikšu sevi... (un vienīgā valoda, kuru saprata faraons, izrādijās spēka pozicija).

Cilveki katru dienu iet pielūgt upi... (kad upe pārplūst ~ tā ir svētība) un vienā dienā upe vairs nav svētība... Viņi varēja sākt pārdomāt: „Jā... varbūt mūsu Nīlas dievs nav pats spēcīgākais...”

Visu 10 notikumu (skat. 2.Moz. 7: – 14:) mērķis bija parādīt, ka Dievs ir spēcīgāks par Ēģiptes dieviem (vardes,  saule – tie visi bija dievi... savukārt visi pirmdzimtie automātiski bija saules dieva Ra priesteri). Dievs mīlot audzināja Ēģiptiešus... un arī Izraēla ļaudis. Tie ēģiptieši, kuri neko nebija mācījušies, aizgāja bojā jūrā... Tās bija sekas – viņi nebija ņēmuši vērā Dieva mācību stundu...

Vai cilvēki šodien no tā mācās?

Piecpadsmitkārt… Dievs lieto spēku pret mums?

Bībele mums ir dota, lai kaut ko pateiktu par Dievu... Par katru Bībeles tekstu ir jāuzdod jautājums – ko tas saka par Dievu?

…ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. (Cahar. 4:6)

Ko Dievs gribēja ar to pateikt? Reizēm mēs to saprotam tā – ne ar mūsu spēku, ne ar mūsu varu... bet ar Dieva spēku... (bet vai Viņš atrisina problēmu paradot savu spēku?)

Dievs risina problēmas nevis ar Savu spēku, bet ar Savu Garu... Ja tiek paradīts spēks — kas mainās? Nekas! (varbūt kāds sāk baidīties...) Bet uzticēšanās nerodas!
Cilvēki saka labi, labi... es darīšu ko tu saki! ...bet sirds nav manījusies! Bailes kļūst motīvs!

Iedomājies, ka Tu ej pa mežu. Pēkšņi - lacis! Tu sāc skriet un noskrien 100 metrus 9 sekundēs. Tu esi pārsteigts un lacis ir pārsteigts (par tik labu rezultātu?)...
Bailes ir motīvs! Adrenalīns nokļūst Tavās asinis un Tu skrien… bet mīlestība nesākas no bailēm!

Tu diezin vai sāksi īpaši mīlēt lāci, kurš Tevi tik pamatīgi nobiedēja…
Mums ir jāsaprot, ka patiesībā grēks ir veids kādā mēs domājam.
Ko mēs parasti sludinām (to laikam sauc par evaņģelizāciju)?

     “...stādieties priekšā, ko Dievs jums ir sagatavojis: jauna Jeruzaleme, zelta ielas,

     dzīvības koks, augli visu gadu... Vai gribi tur nokļūt... ?”
     Atbilde atkarājas no tā, kur Tavs klausītājs dzīvo... ja dzīvo Latvijā dziļos laukos...

     kur jābrien pa dubļiem... naudas nav zālēm... reizēm arī nav īsti ko ēst...

     “Gribam nokļūt uz zelta ielām un tos augļus arī...!!!”
     Bet ja Tavs klausītājs dzīvo Holivudā (Beverly Hils)… “Mums jau tas ir!”
     Tad mēs parast turpinam: “…bet ne jau tikai zelta ielas... Kristus II nākšana…

     būs arī uguns jūra... elle!”
Ja nedarbojas viens — darbojas otrs. Vai nav tā, ka cilvēki bieži kalpo Dievam vai nu atalgojuma dēļ, vai aiz bailēm… Ja mēs cilvēkiem stāstam, ka Jēzus nāks drīz, mums ir jāpasaka, kas tas ir – kas nāks...  Pretējā gadījuma cilvēki var teikt: “Nu un tad?” Mums ir jāpasaka, kas tur ir tik īpašs Jēzū Kristū! Ja kāds nezin/nepazīst Jēzu, kāda nozīme nākšanai?
Kāds misionārs stāstīja, kā viņš aizbrauc uz Āfriku un dod bērniem konfektes… bērni paņem papīrīšus... konfektes nomet zemē...

Ja mēs nezinam/nepazīstam, mēs nevaram novērtēt. Ja tikai sabaidīsim cilvēkus, mēs nepalīdzēsim viņiem! (Kāds ir viens no lielākajiem grēkiem? – dot nepareizu priekšstatu par Dievu...)

Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.(1.Kor.2:2)

Reliģija ir kaut kas vairāk — par ēšanu, neēšanu, iešanu uz baznīcu, naudas došanu, sabata ievērošanu un pat Bībeles lasīšanu...
Īsta reliģija ir attiecības ar Dievu!

Četrpadsimtkārt… Grēku plūdi – kāpēc …?

Un Tas Kungs sacīja Noam: “Ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī… Jo pēc septiņām dienām Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Es iznīcināšu no zemes virsus visu dzīvo, ko Es biju radījis…” (1.Moz.7:1–4)

Tātad plūdi... tas ir sods par grēkiem, vai grēka sekas? Padomāsim –  vai vienmēr, ja es grēkoju, piemēram, kaut ko nozogu, sāk līt lietus? Kāpēc Dievs darīja to ko darīja?
Mums ir jāsaprot, ka vienmēr, kad Dievs kaut ko dara, Viņš riskē... Vai spējat aptvert, cik liels risks bija plūdi? Vēl šodien sātans to izmanto: “Lūk kāds ir Dievs! ... ja kas nepatīk, uzgāž virsū ūdeni...”

Mēs sakām – Nē! Ja gribi zināt kāds ir Dievs, tad lasi evaņģēlijus...

Pareizi! Kristus parādīja – kāds Dievs ir bijis un ir un būs...
Tāpēc ir vēlreiz jāaplūko stāsts par plūdiem, droši vien kaut kas nav labi saprasts...
Ja Tev būtu jāatrisina problēma, ko Tu darītu? Ja tev apkārt ir slikti cilvēki... ja viņi ir ļauni, kā lai palīdz? – Vajag mainīties? Protams! Bet kā to panākt?
Mums reizēm liekas, ka Dievs saka mīliet mani, vai es jūs nogalināšu… Tomēr atcerēsimies, ka tā tas nav..

Arī toreiz – Noa dienās, cilvēkiem bija doti 120 gadi iespējai sagatavoties lai izglābtos... 

Dievs jau neteica – ja nemīlēsiet mani, Es tevi nogalināšu... Dievs pat neteica – mīliet mani!  Dievs tikai informēja visus – vienu dienu Es sūtīšu varenu ūdeni no debesīm (saucas – lietus)! Tas, kurš būs kuģī (bībeles valodā – šķirstā) — būs glābts (un netiks uzdoti nekādi jautājumi...), bet tas, kurš paliks ārpusē — ... noslīks... Ja gribat būt glābti, ejat šķirstā!
Ja pēc šādas informācijas saņemšanas kāds noslīkst plūdos – kura vaina tā ir? Dievs taču deva iespēju izvelēties!
Kad mēs aplūkojam, kādu Bībeles stāstu, mums jāsaprot, ka to apskatīt vajadzētu no mūžības jeb debesu skatu punkta... Bet vai mūsu skatījums par mūžības lietām vienmēr būs korekts?
Galvenais iemesls, kāpēc Dievs sūta plūdus ir nevis tāpēc, ka cilvēks, bet tāpēc, ka universs...

… eņģeļi skatijās uz sātana sacelšanās sekām un teica Dievam: ,,Tev ir kaut kas jādara... un ja Tu būsi tiešs un nepiekāpīgs... tas varētu līdzēt...” Dievs atbildēja: “Labi!” … un notika plūdi! 
Tagad varam mēģināt izdarīt secinājumus: Vai plūdi ir izmeklēšanas tiesa debesis? Vai visi, kuri noslīka plūdos ir pazuduši mūžībai? Vai visi, kuri bija šķirstā būs mūžībā kopā ar Dievu?
Mēs drošu atbildi nevaram atrast..., bet vai tur nevarēja būt kāda 12 gadu veca meitenīte, kura klausījās, ko Noa teica un gribēja kāpt šķirstā... bet tad viņas tēvs saķēra viņu un nelaida… un viņa noslīka...
Vai viņa ir pazudusi uz visu mūžību?
Dievs taču lūkojas sirdis!

                                                                                                                                  (turpinājums sekos…)