Pastaiga pa ūdeni (2)

… Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu … pie Jēzus. (Mat.14:29)

Kad Pēteris bija pārliecinājies, ka tas ir Jēzus, kurš viņu sauc, viņš atstāja šķietamo drošību laivā un uzticēja sevi Dieva spēkam. Tik tālu bija labi...

"Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" (Mat.14:30). Tātad Tev ir jākoncentrējas uz To Kungu, nevis vētru. Mēs visi zinām, kā tas ir - piedzīvot “lielu vētru". Tu uzsāc kaut ko jaunu - darbu, attiecības, dzīves jēgas meklējumus - pilns cerību... Bet tad Tu sastopies ar vētrām un neveiksmēm. Jēzus sacīja: "...pasaulē jums ir bēdas..." (Jāņa 16:33). Tā tas ir! Tā ir daļa no mūsu katra šīs zemes dzīves ceļojuma! Tev nāksies sajust bailes un tad rīkoties par spīti tām. Izaugsme nozīmē pieņemt jaunus izaicinājumus. Katru reizi, kad Tu to darīsi, Tu piedzīvosi bailes, jo izaugsme un bailes ir kā komplekts.

Tomēr, ar katru reizi, kad Tu atstāj laivu (riskē!), Tu kaut ko iemācies; un tas nozīmē, ka Tu to visticamāk darīsi atkal un atkal. Savukārt, ar katru reizi, kad Tu ‘izkāp’ uz ūdens… un iztiec bez slīkšanas, Tu saproti, ka patiesībā bailēm vairs nav varas pār Tevi.

No otras puses, katru reizi, kad Tu pretojies Dieva balsij un izvēlies palikt laivā, Viņa balss kļūst nedaudz klusāka un klusāka... līdz beidzot Tu vairs vispār to nedzirdi. Vai tāpēc vien, lai tas nenotiktu, nebūtu vērts riskēt?

Turklāt, vajadzētu saprast, ka palikšana ‘laivā’ negarantē Tavu drošību. Tas tikai nozīmē, ka Tu beigu beigās iesi bojā no kaut kā cita. Risinājums mūsu bailēm ir izkāpšana no ‘laivas’ katru dienu nedaudz vairāk un vairāk, kamēr bailes zaudē visu savu ietekmi.

Pastaiga pa ūdeni (1)

...Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu … pie Jēzus. (Mat.14:29)

Mācekļi kādu nakti bija devušies zvejot, kad pēkšņi sākās vētra. Aptuveni 3:00 (naktī!) viņi izbijušies ievēroja, ka virs ūdens tiem tuvojas kāda figūra. ‘Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja...: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam atbildēja...: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.’ (Mat.14:27-29).

Pirmkārt, šis stāsts mūs aicina pārdomāt to, ka, ja Tas Kungs neliek mums kaut ko darīt, tad varbūt labāk nevajag sākt.

• Ir kāds stāsts par cilvēku, kurš stāvējis pie debesu vārtiem. Pēteris viņam esot teicis: "Nosauc vienu lielu labu darbu, ko esi darījis." Vīrietis atbildējis: "Nu, kad es redzēju, ka baikeru banda draudēja izrēķināties ar kādu sievieti, es iesitu vienam, otru nogrūdu no moča un trešajam izrāvu viņa auskaru." Ļoti pārsteigtais Pēteris jautājis: "Mēs neko tādu nebijām plānojuši. Kad tad tas notika?" Vīrietis esot atbildējis: “Apmēram pirms 30 sekundēm..."

Lai staigātu pa ūdens virsmu, Tev vispirms ir jāiemācās saskatīt atšķirību starp Dieva balsi un savu impulsiem.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka, lai piedzīvotu brīnumu, mums ir jātiek ārā no mūsu komforta zonas. Vai vari iejusties Pētera situācijā? Plosās vētra... un visi baidās… Laiva šķiet tā vieta, kur ir vēl daudzmaz drošība. Vai Tu labprātāk nevēlētos palikt tur? Bet Tu nevari. Dievs Tev ir paredzējis vairāk, nekā vienkārši censties izvairīties no neveiksmēm. Dievs aicina Tev uzticēties un sākt darboties.

Tu vari jautāt: "Kas ir mana laiva?" Tas ir jebkas, kam Tu uzticies tad, kad dzīvē, darbā vai attiecībās kļūst ļoti vētrains. Tava laiva ir tas, kas Tevi tur komforta zonā. Izkāpšana var būt bīstama, tomēr tas var kļūt visbrīnišķīgākais piedzīvojums kāds Tev ir bijis!

Izmanto savu dāvanu (2)

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme... (1.Kor.12:7)

Viens no lielākajiem ieguvumiem, ja atrodam un izpildām savas dzīves aicinājumu, ir tas, ka tiek atrisināts jautājums par to, kas ir patiesi panākumi. Daudziem no mums ir kļūdains priekšstats par to. Mēs esam pārāk pieķērušies domai, ka veiksme tiek mērīta pēc tā, cik labi mēs kaut ko darām – salīdzinājumā ar citiem. Šāda izpratne ir droša vilšanās recepte!

Nav svarīgi, ko Tu dari, vienmēr būs kāds cits, kas darīs to labāk. Bet, ja mēs definētu panākumus saistībā ar Dieva mērķiem mūsu katra dzīvei, tā ir gluži cita atskaites sistēma. Patiesa veiksme nav tas, ko Tu esi darījis, salīdzinot ar to, ko citi ir darījuši, bet gan tas, ko Tu esi darījis, salīdzinot ar to, ko Dievs Tev ir piešķīris darīt: "Ir dažādas dāvanas … bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem" (1.Kor.12:4-6).

Jēzus varēja sacīt, ka Viņš ir bijis veiksmīgs, jo Viņš ir varējis pabeigt darbu, ko Viņa Tēvs bija nosūtījis Viņu darīt (Jāņa 17:4). Pāvils varēja sacīt savas dzīves beigās: "...Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis..." (2.Tim.4:7).

Vadoties pēc šāda standarta, veiksme var nozīmēt atstāt ienesīgu darbu, lai sekotu Dieva aicinājumam. Tas var nozīmēt, ka Tu izmanto savus talantus Dieva godam, nevis dzenoties pēc slavas un iedomātas laimes. Lai kas arī tas būtu, kad Tu zini, savu aicinājumu, Tu vari pārstāt salīdzināt sevi ar citiem, vai vēlēties būt kāds cits. Bībele saka, ka mums katram ir dotas īpašas spējas, "...lai nestu svētību" (1.Kor.12:7). Tikai tad, kad Tu izmantosi savas dāvanas citiem par svētību, Tu izjutīsi patiesu gandarījumu. Labs atalgojums un paaugstinājums darbā ir labi, bet tas nevar nostāties dievišķā mērķa vietā.

Tikai savā īstajā aicinājumā Tu piedzīvosi prieku, kas nebeidzas...