svētdiena, 2011. gada 9. janvāris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."
Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.
Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.
Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.
Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)
Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?
Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.
Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.
Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!
Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

svētdiena, 2011. gada 2. janvāris

Kristus mūs aicina veidot jaunas attiecības

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jāņa 8: 3–11)
…Un tās bija perfektas lamatas! Ja Jēzus saka: “Jā, jānomētā!“, tad Viņu tūliņ nosūdz romiešiem. Ja Jēzus saka: “Nē!”, tad farizeji pasludinātu visiem, ka viņš neatzīst Mozu...
Bet Jēzus nesaka neko. Viņš sāk rakstīt smiltīs... un Bībele saka, ka tad kad viņi redz rakstīto, viņi aiziet...
Tad Jēzus pievēršas sievietei un jautā: “Kur tad palika tie, kas tevi apsūdzēja?” Nabaga sieviete, kura, bailēs trīcoša, gaidīja, kad akmeņi sāks triekties pret viņu, paceļ acis un skatās – nav neviena! Visu viņas mūžu neviens viņu nav ņēmis nopietni... un Jēzus, ar mīlestības maigumu acīs, lūkojas viņā, smaida un saka: “Es tevi netiesāšu! Ej un negrēko vairs...”
Kas tas ir? Kas tur notika? Tas ir Jauns Sākums, tās ir Jaunas Attiecības...
Ievēro, ka tajā pašā laikā Jēzus farizeju grēkus rakstīja… smiltīs – viens vēja pūtiens un uzrakstītā vairs nav…
Starp citu, tas ir vienīgais gadījums Jaunajā Derībā, kad Dievs (Jēzus) pats personīgi kaut ko raksta... Bet vai atceries, kur Vecajā Derībā Dievs kaut ko raksta? Pareizi! Dievs pats ar savu roku rakstija “10 derības vārdus” jeb 10 baušļus...
Ko tas mums saka par Dievu? (Baušļi akmenī… Grēki smiltīs!)
Cik bieži mēs, cilvēki, to visu darām otrādi...
Bet tagad atceries – principi ir rakstīti akmenī un mūsu darbi smiltīs!!!
Kristus neatnāca pieķert grēciniekus...
Kristus atnāca atklāt Dieva principus dzīvē un aicināt mūs jaunām attiecibām.

svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Sešpadsmitkārt... Kādam Dievam mēs kalpojam?

… Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit. (Ecēhiēla 18: 31-32)
Mans Dievs ir tāds, kurš ir ieinteresēts mani un Tevi izglābt. Tāpēc Viņš mūs arī audzina...

Ir stāsts Bībelē kā Dievs sūtīja Mozu pie faraona ar ziņu: atlaid manus ļaudis!
Pēc tam Mozus un Ārons gāja pie faraona un sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī." Bet faraons sacīja: "Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls? Es nepazīstu To Kungu, un arī Israēlu es neatlaidīšu." (2.Moz. 5: 1-)
All_Gizah_Pyramids Mozus atnāk pie faraona: “Dievs sūta tev ziņu – atlaid savus vergus...”
Faraons pat ilgi nedomā: “… kas tas par dievu? Es tādu nezinu... cilvēkus nelaidīšu...”
Tad sarunā iejaucas Dievs: “Atvainojiet! … Ļaujiet, es iepazīstināšu ar sevi!”
Es esmu dzirdējis kā nopietni cilvēki un draudzes locekļi apgalvo, ka faraona atteikšanās bija Dieva zaimošana un tāpēc Dievs sodīja ēģiptiešus. Bet tas nav Bibliski... Dievs kā vienmēr dod informāciju – šajā gadījumā, lai faraons varētu pieņemt lēmumu...
Lai mēs to labāk varētu saprast, atcerēsimies kā cilvēki toreiz domāja?
Pasaules uzskats toreiz bija  – tāpēc, ka jūs esat vergi … mūsu dievi ir stiprāki par jūsējiem. Faraona  pārdomas varēja būt apmēram šādas: “… tas būtu muļķīgi atlaist jūs... mūsu dievi taču ir stiprāki...”
Tāpēc arī Dievs it kā saka: “Labi, ļauj es pieteikšu sevi... (un vienīgā valoda, kuru saprata faraons, izrādijās spēka pozicija).
Cilveki katru dienu iet pielūgt upi... (kad upe pārplūst ~ tā ir svētība) un vienā dienā upe vairs nav svētība... Viņi varēja sākt pārdomāt: „Jā... varbūt mūsu Nīlas dievs nav pats spēcīgākais...”
Visu 10 notikumu (skat. 2.Moz. 7: – 14:) mērķis bija parādīt, ka Dievs ir spēcīgāks par Ēģiptes dieviem (vardes,  saule – tie visi bija dievi... savukārt visi pirmdzimtie automātiski bija saules dieva Ra priesteri). Dievs mīlot audzināja Ēģiptiešus... un arī Izraēla ļaudis. Tie ēģiptieši, kuri neko nebija mācījušies, aizgāja bojā jūrā... Tās bija sekas – viņi nebija ņēmuši vērā Dieva mācību stundu...
Vai cilvēki šodien no tā mācās?