svētdiena, 2011. gada 3. aprīlis

Reliģijas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot realitātē

33-12016185538thw Grēks mūs aizved uz nereālu pasaules uztveri... Tāpēc arī es esmu kristietis – man tas palīdz... palīdz arī ikdienas dzīvē... Kristū atklājas īstā realitāte – varbūt ne vienmēr tā man ir patīkama... bet tā ir realitāte.

Tēvocis Marks reiz teica, ka reliģija ir opijs tautai...

Skumji, bet lielā daļā gadījumu viņam ir taisnība. Ak, cik bieži cilvēki (un tieši paši ticīgie) attiecas pret reliģiju kā pret opiju. Ja reliģija nepalīdz ieraudzīt realitāti – tā ir slikta reliģija.

Kāpēc ticēt nozīmē uzdot jautājumus? Tāpēc, ka tas padara lietas reālas... Vai pazīstat kādu, kas lieto narkotikas (arī alkoholiķis ir labs piemērs)? Skumji, bet šiem cilvēkiem ir pazudusi realitāte... Viņi nevar dzīvot bez... ir gatavi tā dēļ pat nogalināt... Tāpat ir ar reliģiju – pamēģiniet kaut ko izmanīt to cilvēku domāšanā, kuri uztver reliģiju kā opiju... Tie paši simptomi...

Bet tam tā nevajadzētu būt!

Reliģijai, tieši otrādi – būtu jāpalīdz ieraudzīt patieso realitāti... Grēks mūs aizved no realitātes = grēks ir opijs tautai! Un paši no tā atteikties nevaram – mūsu organisms pieprasa jaunu grēka devu...

Bet patiesa reliģija (attiecības ar Kristu) var palīdzēt!

svētdiena, 2011. gada 27. marts

Attiecības, uz kurām var paļauties

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)

Kas tad šeit ir teikts? Ticība ir atkarīga no tā, kas cerams...?!? Vai Tu saproti to? Es nē!

Ieskatoties šī teksta orģinālā (tekstu pirms vairāk kā 1900 gadiem rakstīja sengrieķu valodā) mēs varam lasīt, ka “Ticība ir ‘hypostasis’…”

 

scroll1 Sengrieķu valodas eksperti (“The Vocabulary of the Greek Testament” by Moulton and Milligan p.659) saka, ka termins hypostasis apzīmē īpašumtiesības apliecinošu dokumentu. Pārtulkojot to vienkāršā latviešu sarunu valodā – “es tev dodu tik daudz naudu/pārtiku - tu man ēzeli/māju/zemi...” Tātad līgums, jeb pamatojums, ka es saņemšu kaut ko… un kā tiks atrisināts konflikts, ja es nesaņemu to ko cerēju.

 

Pāvils šeit tieši tā ari ir domājis – ticība ir pamatošanas/bāzēšanās uz to, kas ir

apsolīts... Un tas ir droši – pat ja to vēl neredzam...

Un tā es, balstoties uz Pāvilu, uzdrošinos apgalvot, ka ticība ir tādas attiecības, uz kurām mēs varam paļauties. Ja Tev ir šādas attiecības, Tu vari paļauties… pat ja visu nevar redzēt/aptaustīt.

 

Dievs grib veidot ar mums attiecības… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs zinātu par Viņu ko vairāk...

Dievs mums vēlas paskaidrot: “Tāds es esmu... to es darīšu...”

Viņš vēlas, lai arī Tu mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš  Tev dod!

svētdiena, 2011. gada 20. marts

Vai uzdot jautājumus ir pareizi?

question_mark Kādu dienu mācekļi saka: "Ahā! Jēzus ir Dieva Dēls!" Trīs gadus Jēzus staigāja, gulēja, strādāja kopā ar viņiem... un tas pārliecināja mācekļus! Viņi beidzot saprata… Un tad pēkšņi Jēzus saka: "Tagad man laiks aiziet... Es aizeju…"
Kāpēc tā?

Kā jūs domājat – vai mums, vai draudzei tas palīdzētu, ja Jēzus būtu Jeruzalemē – sēdētu sanāksmēs? Kā tas būtu, ja Pēteris sludinātu: "Jēzus ir uzmodies! Lūk, te Viņš sēž pirmajā rindā! Vai ir jautājumi? Nav. Tad varam jūs kristīt..."
Kāpēc Kristus saka: Man jāiet pie Tēva! Vai domājat, ka Kristus uztraucās: "Esmu tik ilgi projām... Man jāpalīdz pārvaldīt universu... Dažas planētas pazudīs..." Kāpēc tad Jēzum jāiet projām?

Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas...(Jāņa 16:13)
Mācekļi ir atzinuši Jēzu kā Dieva Dēlu. Tagad turpmāk viņi pieņemtu visu ko Jēzus saka, bez jautājumiem (jo Dievs tā saka!). Tāpēc Jēzus saka – man laiks iet projām! Dieva plāns nav, lai mēs kaut ko pieņemtu vienkārši tāpēc, ka Viņš to saka...
Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.(Jāņa 16:5-6 )
Citiem vārdiem sakot – neviens nebrīnās kāpēc? Kristum ir jāaiziet – jo mācekļi vairs neuzdod jautājumus...

Mēs bieži domājam, ka tas, kurš jautā, ir nemiera cēlājs... kurš nejautā ir cēls ticīgais! Bet Jēzus domā savādāk..
Paskatieties, kā Ābrahams jautā un jautā... Ījabs (nevajag citēt draugus) ko saka?–"Kāpēc? (mums tas pat izklausās slikti) Kur ir Dievs?" Bet Dievs uzslavē Ījabu – jo jautāja!... arī Mozus atkal un atkal diskutē/strīdas ar Dievu...
Tāpēc nebaidies jautāt arī Tu!