Legālisms vai žēlastība? (1)

Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris. (Gal. 2:21) 

Iedomājies ka Tu ieej traumpunktā, bet tur Tev tiek lūgts atstāt telpas, jo Tava asiņošana padara netīru grīdu! 

Jēzus saskārās ka legālistisku domāšanas veids, kad Viņš sabatā dziedināja kādu sievieti. ‘Sinagogas priekšnieks, apskaities ... sāka runāt… :"Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties..."’ (Lūkas 13:14). Ievērot likumu viņam bija svarīgāk, nekā rūpēties par cilvēkiem, kas bija priekšnieka uzdevums.

Maks Lukado raksta: "Visa reliģija iedalās... divās nometnēs: legālisma vai žēlastības pusē. Legālisti uzskata, ka ja Tu izskaties labi, runā labi, un piederi pareizajai cilvēku grupai, Tu tiksi glābts. Ārpuse ir nospodrināta, bet kaut kas trūkst... Pietrūkst prieka. Tā vietā valda vai nu bailes – varbūt nav izdarīts pietiekami; vai arī augstprātība – ka ir darīts pietiekami daudz. Legālisms ir... lēna garīguma nosmacēšana, sapņu amputācija... Legālisms reliģiju saglabā, bet nedod pietiekami spēka izaugsmei. Legālisma pamats ir noteikumi un standarti. Legālismam patiesībā nav vajadzīgs Dievs. Tas meklē kā sasniegt nevainību, jo nav piedošanas. Legālisms ir sistemātisks aizstāvēšanās procesus, kas visu cenšas izskaidrot un pamatot. Tas manu viedokli padara par Tavu problēmu, jo ir taču vieta tikai vienam viedoklim... un uzmini, kurš ir nepareizais? Legālisms pārvērš manu pasaules uzskatu par Tavu izaicinājumu. Tavs pretējais viedoklis liek apšaubīt ne tikai iespējas sadraudzībai ar mani, bet pat manu pestīšanu. Tas padara manu uzskatu par Tavu sasaistītāju. Kristiešiem taču ir jānotur vienota līnija. Tavs uzdevums ir nevis domāt, Tev ir tikai jāsoļo…” 

Bet vai tad pestīšana tomēr nav Dieva bizness? Vai žēlastība nav Viņa ideja, Viņa darbs un Viņa upuris? Viņš taču piedāvā to, kam vien Viņš vēlas un kad Viņš to vēlās. Mūsu uzdevums ir informēt cilvēkus, nevis testēt un pārbaudīt viņus. Pāvils raksta: "… ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris" (Gal.2:21). Paldies Dievam, ka "Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības" (Tit. 3:5).

Iedziļināties Dieva Vārdā

...Tie ... vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos… (Ap.d. 17:11)

Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu..., ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu. Cik ilgi Tu runā par Bībeles lasīšanu? ...un kad Tu plāno saņemties un sākt to darīt, kā arī piemērot tās principus savā ikdienas dzīvē?

Dr. Hovards Hendriks raksta: "Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, viss, kas Tev ir, ir labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks...

Galu galā, ko labu dod sapnis pasniegt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz "labas apņemšanās" paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli. Kā kāds ir arī teicis: "Mēs jau neieplānojam izgāšanos, mēs vienkārši neplānojam...""

Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)

Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)

Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?

Šaubas

Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”

Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...

Uzticēšanās

Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?