Mēs katrs esam svarīgi (2)

...cik jauki un cik mīļi, kad [cilvēki] kopā dzīvo vienprātīgi. (Ps.133:1)

Sinerģija ir tad, kad viss kopums ir lielāks nekā atsevišķu sastāvdaļu summa. Lai radītu pozitīvu sinerģiju, ir nepieciešami īstie cilvēki, īstajā vietā, īstajā laikā, koncentrējušies uz pareizo mērķi.

Pēc Otrā pasaules kara, Česters Nimits (Chester Nimitz), ASV jūras spēku operāciju vadītājs, vēlējās saglabāt sabiedrības dzīvu interesi par jūras aviāciju. Tā rezultātā tika izveidota Zilo Eņģeļu Jūras Spēku lidojumu demonstrēšanas eskadra (Blue Angels Navy Flight Demonstration Squadron), kura jau pēc gada demonstrēja savu pirmo izstādi. Līdz pat šai dienai komandai ir ļoti skaidrs mērķis. Viņi atlasa tikai ļoti labi kvalificētus kandidātus. Pēc rūpīgas izvērtēšanas, pilotam ir jāsaņem arī sešpadsmit balsis no jau esošajiem eskadras locekļiem. Ja kaut viens nobalso pret, kandidāts netiek pieņemts. Nekādi iemesli vai paskaidrojumi netiek doti – tāds ir komandas uzticēšanās līmenis un respekts vienam pret otra spriedumiem. Zilo Eņģeļu (Blue Angel) komanda kļūst kā ģimene, un katrs kareivis var uzticēt savu dzīvību saviem biedriem. Komanda netiek sasaukta tikai uz vienu reizi. Katrs ir atbildīgs par savu uzdevuma daļu, un tas prasa apliecināt savu meistarību un pierādīt sevi katru dienu. Tiesības valkāt īpašo komandas zīmolu ir jānopelna. Nekādas īstermiņa saistības netiek pieņemtas.

Vai Tu varētu pretendēt būt Zilo Eņģeļu (Blue Angel) komandā? Vai Tu esi neatkarīgais vienpatis vai komandas spēlētājs? Vai esi uzticīgs un uzticams? Ja gadīsies kādas problēmas, vai citi varēs paļauties uz Tevi? Varēs uzticēt Tev pat savas dzīvības?

Mēs katrs esam svarīgi (1)

Bet Dievs ... ir nolicis ... ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. (1.Kor.12:18)

Vai kādreiz esi mēģinājis salikt puzli, kurai trūkst kāds gabaliņš? Gala rezultāts nav tāds kā gribētos, vai ne?

Kristus Baznīcā, kuru Dievs šodien ceļ, ikvienam ir vieta. Pāvils raksta: "Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi..." (Efez.2:21). Zaru saišķis ir daudz izturīgāks nekā viens zariņš. Tātad, "mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi" (Rom.12:5).

‘Nekalpojošs kristietis’ ir pamatbūtībā pretrunīgs divu nesavienojamu jēdzienu savienojums.

Kad 5.gs p.m.e. Nehemijas vadībā notika Jeruzalemes atjaunošana, tekojieši bija zemnieki, kuri palīdzēja salabot pilsētas mūri, taču "viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā" (Nehem.3:5). Mūrēšana nebija viņu pierasto darbu sarakstā, tāpēc viņi atļāva citiem padarīt smagos celšanas darbus. Tu taču arī zini cilvēkus, kuri piekrīt šai filozofijai!

Nekad nenovērtē par zemu savu no Dieva saņemto uzdevumu. "Bet taisni tie..., kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi" (1.Kor.12:22). Padomā, kas patiesībā ir svarīgāks aicinājums: būt par pasaules lielvalsts līderi, vai sanitāru kādā medicīnas iestādē, vai pat strādāt atkritumu savākšanas kompānijā. Kad 1981.gadā tika sašauts Ronalds Reigans (Ronald Reagan) (lai gan viņš bija superlielvalsts prezidents), tad lielai daļai no ASV iedzīvotāju tā bija "parasta diena". Savukārt, kad atkritumu savācēji bija pasludinājuši streiku (tādus gadījumus esmu dzirdējis vairākkārt), pilsētās sākas haoss, kad visur sāka uzkrāties pūstoši atkritumi.

Svarīgi ir saprast, ka Tev nav jābūt teoloģijas fakultātes absolventam, lai lūgtu Dievu un lasītu Bībeli; nav jābūt pravietim, lai sadzirdētu Dieva aicinājumu; nav jābūt īpaši apmācītam speciālistam, lai palīdzētu cilvēkiem viņu vajadzībās. Ja vēlies darīt lielas lietas priekš Dieva, esi uzticīgs sīkumos (skat. Lūk.16:10). Ja neesi gatavs ziedot laiku un ieguldīt spēkus vienkāršai kalpošanai, Dievs Tevi neaicinās būt par vadītāju!

Piedalīties skrējienā

... dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē... (Ebr.12:1)

Grieķijā ir kāda vieta, kuru tūristi mūsu dienās nereti apmeklē. Tomēr Bībeles sarakstīšanas laikos tas bija kaut kas ļoti populārs. Arī vēstules ebrejiem autors piemin to, kad viņš rakstīja, "... kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas..." (Ebr.12:1). Tās bija Istmias spēles (Isthmia) (notika laikā starp Olimpiskajām spēlēm), kur sportisti tika pagodināti kā varoņi, pasniedzot viņiem priežu zaru vainagus.

Lai attīstīt muskuļus, sportisti parasti trenējās pie kājām piesienot atsvarus. Savukārt sacensību dienā tika novilkts viss, lai nekas netraucētu sasniegt labāku rezultātu.

Šo faktu tad arī vēstules autors izmanto, lai ilustrētu kādu svarīgu pamācību. Mēs domājam, ka tas, pie kā esam pieķērušies šajā dzīvē, ir kaut kas ļoti svarīgs. Ja mēs tā nedomātu, tad taču nebūtu nekādu iekšēju cīņu; mūs vienkārši neskartu šīs grēcīgāš pasaules vilinājumi.

Kristīgā dzīve ir sacensības, kas sākas ar dienu, kad Tu pieņem Kristu par savas dzīves centru... un beigsies tad, kad Tu varēsi satikties aci pret aci ar Viņu jau mūžībā.

Lai Tu šķērsotu šo finiša līniju kā uzvarētājs, Tev ir nepieciešams atteikties no:

1. visa, kas palēnina Tavu izaugsmi. Citiem vārdiem sakot, atteikšanās no tā, kas traucē Tavu garīgo progresu. Un pat ja tas pats par sevi nav nekas nepareizs, tomēr tas kļūst par "lieku svaru" tad, ja traucē Tev piedzīvot Dieva svētības.
2. jebkā, kas var likt Tav paklupt pirms finiša līniju. Tev ir pastāvīgi jāuzrauga Tavs “Kristum nodošanās līmenis”, Tavas ticības izaugsme, Tavas mājas dzīve, Tavas attiecības, Tavs godīgums, Tava darba ētika, Tavas domas un Tavi paradumi. Dari visu, kas Tev vien iespējams, lai paliktu koncentrējies uz balvu.

Grieķu sportisti saņēma vainagu, kas drīz vien nokalta, bet "...jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu" (1.Pēt.5:4). Vai tādēļ nav vērts piedalīties skrējienā?