Parādīt atzinību

...Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā ... stiprini viņu... (5.Moz.1:38) 

Tiem dažiem, kurus varētu raksturot kā "vienmēr-par-sevi-pārliecinātus", vajag maz vai nemaz iedrošinošu atzinību; mums pārējiem to vajag regulāri. Dievs ieteica Mozum parādīt atzinību savam aizstājējam Jozua, jo viņam nāksies uzņemties ļoti īpašu atbildību. Pat Pāvilam bija nepieciešama atzinību. "… mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu..." (2 Kor.7:5-6).

Ja Tu kādam parādi atzinību, Tu dari Dieva darbu! Mēs bieži domājam brīnišķīgas domas par cilvēkiem, bet nepasakām viņiem to. Atzinība darbojas tikai tad, ja Tu to izsaki!

Reiz kāds psihologs intervēja veiksmīga biznesa magnāta dēlu. Problēma bija tajā, ka jaunais cilvēks atteicās pārņemt ģimenes biznesu pēc sava tēva nāves (kas būtu padarījusi viņu ļoti bagātu). Viņš paskaidroja: "Jums būs grūti saprast attiecības, kādas man bija ar manu tēvu. Viņš bija stingra rakstura cilvēks, kurš visu bija sasniedzis ļoti smagi strādājot. Viņa mērķis bija iemācīt mani pašpaļāvību... un viņš domāja, ka vislabāk to būtu darīt nekad mani neiedrošinot un nepaslavējot. Brīvdienās mēs spēlējām bumbu pagalmā. Ideja bija, ka man ir jānoķer bumbu desmit reizes pēc kārtas. Kad es biju noķēris to astoņas vai deviņas reizes, viņš vienmēr darīja visu iespējamo, lai desmito reizi bumba lidotu man garām. Viņš meta to zemē vai augstu virs manas galvas tā, lai man nebūtu izredžu to noķert." Tad brīdi klusējis, veiksmīgā biznesmeņa dēls turpināja: "Tāpēc es atsakos no visa... es vēlos pats noķert desmito bumbu!" Šis jauneklis uzauga ar sajūtu, ka viņš nekad nebūs pietiekami labs, lai iepriecinātu savu tēvu.

Vai tas neskan pazīstami?

Bībele saka: "Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina" (Sal.Pam.12:25).

Tātad, parādi atzinību tiem, kas ir Tev blakus.

Turpini vingrināties

Par to gādā…, lai tavs briedums būtu redzams visiem. (1.Tim.4:15) 

Pētījumi rāda, ka vidusmēra cilvēks var divkāršot savu spēju robežas jebkurā jomā, ja viņš sāk regulāri praktizēties visās lietās, kuras šai jomai nepieciešamas; un pārstāj praktizēt visas lietas, kuras tam nav nepieciešamas. Tātad, Tu nebūsi veiksmīgs tad, ja tikai darīsi... Tev ir jādara pareizās lietas īstajā laikā un jādara tas labi.

Džons Maksvels (J.Maxwell) iesaka četrus pamatprincipus, kurus mums (ja vēlamies gūt panākumus) vajadzētu iekļaut mūsu nepieciešamo darbu sarakstā:

1. Labs skolotājs. Vai Tu esi dzirdējis stāstu par kādu puisi, kurš vēlējās pieteikt savu ēzelīti kādās slavenās zirgu skriešanās sacīkstēs? "Viņš taču nekad uzvarēt," draugi centās viņu atrunāt. "Es zinu," puisis esot atbildējis, "Bet mēs taču arī mācamies, skatoties uz labiem piemēriem..." Arī Tev ir nepieciešams izvēlēties pareizos cilvēkus, no kuriem mācīties (2.Tes.3:7-9).
2. Ieguldīt visu savu enerģiju. Vai Tu vingrinies tādā veidā, laikā un vietā, kas ļaus Tev sasniegt labākos rezultātus? Vai Tu apzinies kāda ir Tava motivācija motivāciju? Pāvila motivācija bija iespēja “saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos..." (2.Tim.4:8).
3. Skaidrs mērķis. Esi pārliecināts par to, ko Tu vēlies sasniegt. Vingrināšanās bez konkrēta mērķa ir kā ātrums bez virziena. Pāvila mērķis bija pabeigt "uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus..." (Ap.d.20:24).
4. Atbilstoši resursi. Lai sagatavotos, Pāvils aicināja Timoteju daudz lasīt (1.Tim.4:13). Kādi resursi Tev ir nepieciešami, lai sasniegtu nosprausto mērķi?

Tu kaut ko sasniegsi tikai tad, ja rūpīgi gatavosies un vingrināsies. Tātad, ko Tu esi jau sasniedzis? Tu tikai sāc? Vai Tu jau piedzīvo strauju progresu? Vai varbūt Tu jau esi sasniedzis savu iespēju robežas?

Zinot, ko esi sasniedzis, vari plānot, kas Tev vēl jādara. Tāpēc turpini vingrināties.

Dzīve Tevi pārbaudīs (3)

...Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu... (2.Moz.20:20)

Vai Tu atceraties savu skolas gaitas? Kad pienāca laiks kontroldarbam, skolotājs vēroja klasi klusēdams…

Bībelē tiek aprakstīts par gadījumu, kad Jēzus: ‘... Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu,.. Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū..., redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams... Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt, jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!" Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies’ (Mark.6:45-51).

Manuprāt šis stāsts mums māca, ka:

1. Reizēm, sekojot Dievam, Tev būs jāiet cauri vētrām. "Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj" (Ps.34:20).
2. Ja Tu arī nevari redzēt Viņu, Viņa acis joprojām visur seko Tev. Tu nekad nebūsi ārpus Viņa redzesloka, Viņa rūpēm vai Viņa žēlastības.
3. Viņš nekad Tev nedos uzdevumu, kuru Tu varētu paveikt bez Viņa palīdzības, tāpēc nemaz nesāc mēģināt to paveikt viens pats.
4. Ja Tu ļausies, bailes kā mākonis pārklās Tavu domāšanu un Tu nepazīsi Viņu, kad Viņš nāk pie Tevis.
5. Vispirms Viņš runās ar Tevi, tad iejauksies apstākļos, kas Tevi apdraud. Kad Viņš darbosies, Tu piedzīvosi pārdabisku mieru.
6. Ja Tava laiva ir "vētras vidū", tad labākais vēl ir priekšā!
7. Pats tumšākais brīdis ir tieši pirms rītausmas. Priecājieties! Saule spīdēs atkal.

Dievs Tevi nepievils...