svētdiena, 2011. gada 17. jūlijs

Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)
Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)
Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?
Šaubas
Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”
Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...
Uzticēšanās
Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?

0 komentāri:

Ierakstīt komentāru