Kā saprotam to, kas Bībelē teikts par Jēzu Kristu?

Reizēm mēs dodam sliktus padomus viens otram, piemēram – vienkārši palasi Bībeli, tu atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem...

Tā tomēr nebūs... Nav iespējams atrast Bībelē atbildes uz VISIEM jautājumiem!

Ir jāsaprot, ka Bībele tika sarakstīta citā laikā, to rakstīja citas kultūras un domāšanas veida cilvēki.

Ir semītiskā domāšana, kas vienmēr prasa – kāpēc? Kāds ir iemesls?

Un ir grieķiskā (kā mēs šodien), kas prasa – kā? Analīze, process, metode...

Tāpēc arī ir tik daudz pārpratumu teoloģijā...

Protams, Bībelē ir visas atbildes – tikai tās ir atbildes uz tiem jautājumiem, kurus uzdeva Bībeles rakstītāji...

Ja uzdosim jautājumu – “Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi?”, tad atbilde/iemesls ir atklāts…

Bet ja jautāsim – “Kā? Kā tad tas īsti varēja notikt? No tēva jābūt 23 hromosomām, no mātes 23...”

Tātad Bībelē var atrast tikai tās atbildes, kuras atbild uz autoru jautājumiem…

Jēzus mirst pie Krusta!

Ja jautājam (semītiskā attieksme) – “Kāpēc? Kāds ir iemesls?” Atbilde ir! – “Lai glābtu!”

Ja jautāsim (grieķiskā attieksme) – “Kā Viņa nāve var glābt?” Tad ar tiešu atbildi, bez lielas filozofēšanas (atkal grieķiskā attieksme) būs grūtības...

Bībeles mērķis nav atbildēt uz katru savdabīgu vai pat muļķīgu jautājumu.

Bībele runā par cilvēces glābšanu!

Bībele mums atklāj pašu galveno – Kristus ir augšāmcēlies!
(Un Tev bija jāatbild: “Patiesi augšāmcēlies!”)

Mīlēt Dievu nozīmē Viņam uzticēties

Ticība ir kaut kas vairāk nekā viedoklis vai uzskats! Ticība ir kaut kas vairāk kā tikai pārliecība par kaut ko! Ticība ir vairāk kā piederība draudzei!

Ticība ir kaut kas, kas ir katram... ticība ir balstīta uz pierādījumiem... ticība ir uzticēšanas (jo vairāk mēs zinām/pazīstam, jo vairāk uzticamies)!

Un tagad šīs reizes Bībeles teksts:

…Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi. (Hoz. 6: 6–7)

Hmm… Vai zini kas ir paralēlisms Vecās Derības tekstā? Pētot ebreju literatūru, Kenets Beilijs, tā saucamo ebreju paralēlismu, iedala trīs kategorijās… nu labi! neiesim šoreiz tik dziļi teorijā – pietiks ikdienas sarunvalodas līmenī: tātad ir izteikts apgalvojums un tad nākošā rindiņa ir tā pati ideja, tikai citiem vārdiem...

[man ir prieks …] mīlestība ↔ ne upuri (kaujamie)

[man patīk] Dieva atziņa ↔ ne upuri (dedzināmie)

Vai redzi šeit atziņu?

… ir upurim nokauti lopi un tiek sadedzināti kā upuris… jau vairāk nokauj, jo vairak dedzināmie upuri… ?!?!? Labi! šī nav tā īstā :-)

…jo vairāk pazīstat Dievu, jo mīlošāks kļūstat! (tas, kas mums šeit tiek latviski iztulkots kā ‘mīlestība’ (ebreju valodā - ahab) ir ekvivalents sengrieķu ‘agape’) Zināšanas par Dievu ļauj Tev Viņu mīlēt! Jo Tu Viņu labāk pazisti, jo vairāk Viņam uzticies! Un jo vairāk uzticies, jo vairāk piedzīvo Vina mīlestibu!

Savukārt (velreiz ieskatoties tekstā) kas tad patiesībā ir problēma? “…pārkāpuši derību [jo…] kļuvuši […] neuzticīgi…” Tātad vienīgais veids kā nepārkāpt derību… vienīgais veids kā patiesi mīlēt Dievu, ir Viņu iepazīt un tā pa īstam uzticēties Viņam!

Es ticu! – kas tālāk?

Mēs daudz un bieži lietojam vārdu salikumu "es ticu", vai arī "mēs ticam"...

Tomēr vai esam padomājuši, ko tas patiesībā nozīmē un, pats galvenais, kas no tā izriet? Vai mūsu valodā vardi "es ticu" nepārvēršas par frāzi bez īstas, dziļas un patiesas nozīmes?

TICĪBA – tas ir vārds, kuru kristieši parasti lieto, lai aprakstītu attiecības ar Dievu kā personu, Kura ir labi pazīstama. (Es noteikti vēl rakstīšu par principu – 'jo labāk mēs Viņu pazīstam, jo vairāk uzticamies'.) Ticība ietver attieksmi pret Dievu – mīlestību, uzticēšanos un visdziļāko apbrīnu...

Ja Tev ir tāda attieksme pret Dievu (protams, balstīta uz pierādījumiem), tad ir tikai dabiski, ka tam seko vēlēšanās pieņemt to, ko Viņš piedāvā, un ticība tam, ko Viņš saka. Ja Tu esi par Viņu sajūsmā – loģiski, ka pievērsīsi uzmanību!
Labi, bet kā tad tas viss tehniski notiek? Ap.Pāvilam ir versija...

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)

Un vai zini kāds ir nākamais solis?

Pārsteidzoši, bet tad drīz vien Tu būsi gatavs paklausīt tam Dievam, kuru pazīsti... un (kas pats interesantākai) būsi gatavs darīt to, ko Dievs saka!

Vai tad ir grūti kaut ko darīt priekš tā, ko Tu mīli un Kurš mīl Tevi?

Reliģijas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot realitātē

Grēks mūs aizved uz nereālu pasaules uztveri... Tāpēc arī es esmu kristietis – man tas palīdz... palīdz arī ikdienas dzīvē... Kristū atklājas īstā realitāte – varbūt ne vienmēr tā man ir patīkama... bet tā ir realitāte.

Tēvocis Marks reiz teica, ka reliģija ir opijs tautai...

Skumji, bet lielā daļā gadījumu viņam ir taisnība. Ak, cik bieži cilvēki (un tieši paši ticīgie) attiecas pret reliģiju kā pret opiju. Ja reliģija nepalīdz ieraudzīt realitāti – tā ir slikta reliģija.

Kāpēc ticēt nozīmē uzdot jautājumus? Tāpēc, ka tas padara lietas reālas... Vai pazīstat kādu, kas lieto narkotikas (arī alkoholiķis ir labs piemērs)? Skumji, bet šiem cilvēkiem ir pazudusi realitāte... Viņi nevar dzīvot bez... ir gatavi tā dēļ pat nogalināt... Tāpat ir ar reliģiju – pamēģiniet kaut ko izmanīt to cilvēku domāšanā, kuri uztver reliģiju kā opiju... Tie paši simptomi...

Bet tam tā nevajadzētu būt!

Reliģijai, tieši otrādi – būtu jāpalīdz ieraudzīt patieso realitāti... Grēks mūs aizved no realitātes = grēks ir opijs tautai! Un paši no tā atteikties nevaram – mūsu organisms pieprasa jaunu grēka devu...

Bet patiesa reliģija (attiecības ar Kristu) var palīdzēt!