Ziemsvētki ir par Kristu

Un ... tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. (Mat.2:11)

Viņš piedzima ļoti vienkāršos apstākļos, bet debesis tajā laikā piepildīja eņģeļu dziesmas. Viņš piedzima kūtī, bet zvaigzne vadīja bagātos un godājamos pat no tūkstošiem kilometru attāluma, lai pielūgtu Viņu. Viņa piedzimšana bija pretrunā ar dzīvības likumus un Viņa nāve bija pretrunā ar nāves likumiem, tomēr nav lielāks brīnums par Viņa piedzimšanu, Viņa dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un par Viņa pamācībām.

Viņam nepiederēja ne labības laiki, ne zivjsaimniecība, tomēr Viņš noorganizēja klātu galdu 5000 (neskaitot sievietes un bērnus)... un maize un zivis palika pat pāri. Viņš nekad netika stāvējis uz dārgiem paklājiem, taču Viņš staigāja pa ūdeni, un tas balstīja Viņu. Viņa Krustā sišana bija noziegumu noziegums, bet raugoties no Dieva redzes viedokļa nav iespējama mazāka cena mūsu atpestīšanai. Kad Viņš nomira, maz bija sērotāju pie Viņa kapa, tomēr melni mākoņi sērojot aizsedza sauli. Tie, kas Viņu sita krustā nenodrebēja par to, ko viņi darīja, kamēr zeme drebēja zem viņu kājām.

Grēks nekad nebija pieskāries Viņam. Korupcijas nespēja saistīt Viņu. Zeme, kas bija slacīta ar Viņa asinīm nespēja pieprasīt Viņa pīšļus. Vairāk nekā trīs gadus viņš sludināja Evaņģēliju. Viņš nesarakstīja nevienu grāmatu, Viņam nebija galvenais birojs lepnā rajonā un Viņš nenodarbojās ar ieguldījumu stratēģisku organizēšanu. Tomēr 2000 gadus vēlāk Viņš ir centrālā figūra cilvēces vēsturē, galvenā tēma visās svētrunās, ass ap kuru viss griežas... un vienīgais cilvēces Pestītājs.

Šajā svētku svinēšanas un dāvanu pasniegšanas laikā, ņemsim piemēru no patiesi gudriem vīriem (no austrumiem), kas "...nometās ceļos un Viņu pielūdza" (Mat.2:11). Atcerēsimies, Ziemsvētki ir par Kristu!

Vai gaidot Ziemsvētkus jūties vientuļi?

Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis ... un noskumis prāts. (Ps. 34:18)

Ja Tev ir aizdomas, ka Ziemsvētkos vari palikt viens, ļoti iespējams, ka visi raibumi, burzma un skaņas, kas citus gadus radīja prieku, tagad tikai pastiprina skumjās sajūtas. Nav jau burvju-vārdiņa vai arī ‘viens-divi-trīs’ formula, kuru izpildot Tu atgūsi to, ko esi zaudējis. Tas prasa laiku... un Dieva apbrīnojamo žēlastību. Tomēr vēlos piedāvāt dažus padomus, kuri varbūt var Tev palīdzēt:

1. Neļaujies histērijai. Neiekrīti, noticot mītam, ka visiem citiem vienmēr ir perfekti Ziemsvētki, tikai Tev šogad nebūs... Patiesība ir tāda, ka mēs visi dzīvojam reālā pasaulē, kur valda nereālas prasības un paaugstināta slodze… tad vēl iepirkšanās drudzis, izklaižu reklāmas. Un tam visam klāt nāk sirdssāpes, kuras arī piedzīvo visi. Tieši tāpēc ļoti daudz cilvēku godīgi atzīstas, ka ir atviegloti tad, kad tas ir beidzies.
2. Tā ir tikai viena diena no 365. Konkrētās 24 stundas taču ir iespējams pavadīt uzticot visu Dievam, jo Viņš ir apsolījis: "... cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!" (5.Moz.33:25).
3. Nekoncentrēties pašam uz sevi. Tā vieta paskaties apkārt. Varbūt ir kāda trūcīga ģimenei vai sāpināts kaimiņš, kurš gribētu pavadīt dažas stundas kopā ar Tevi. Var jau būt Tu jūties, ka ciemoties pie mazpazīstamiem cilvēkiem būtu pēdējā lieta ko darīt… Tomēr atceries patiesību, ka perspektīvas izmaiņa var radīt miera, prieka un pateicības sajūtu.
4. Sākt jaunas tradīcijas, it sevišķi, ja piespiedu kārtā ievērotas, vecās Tev liks justies sliktāk. Arī Bībele to iesaka, ka var dzīvot “...aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā” (Filipiešiem 3:13).

Un ja arī pēc tā visa Tu baidies, ka jutīsies vientuļi, tad šeit ir kāds lūgšanas paraugs: "Kungs, Tu zini, manas sirds sāpes. Tavs Vārds saka, ka Tu esi tuvu tiem, kam sagrauztas sirdis. Ļauj man sajust Tavu tuvumu. Palīdzi piedzīvot Tavu reālu klātbūtni, kas aizpildītu tukšumu manī. Palīdzi man tuvoties Tev un tad padari šos Ziemsvētkus par tik brīnišķīgu piedzīvojumu, kāds man vēl nekad nav bijis..."

Par cipariem domājot... (2)

Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Ps. 39:6)

Runājot par kāda sava drauga bērēm, Braiens Vilkersons (Bryan Wilkerson) raksta: "… [aizgājējs] bija spilgts, daudz un smagi strādājošs, dinamisks kristietis. Viņš palīdzēja uzsākt darboties divām privātām slimnīcām ... bija vietējā futbola asociācijā ... ceļojis ... dziedājis koros visā pasaulē... Bija cilvēks ar ievērojami daudz enerģijas un spēju... Bet neviens nerunā par viņa garīgo ietekmi. Viņš daudzus ieinteresēja par futbolu, taču maz... par Kristu. Mācītājs izvadot neko nerunāja par viņa ieguldījumu ... izņemot to kā viņš kritizēja sprediķi pie baznīcas durvīm. Mirušā sievai un bērniem bija maz ko teikt, jo arī viņi bija saņēmuši maz viņa uzmanību un enerģiju. Iztēlojieties, ko viņš būtu varējis sasniegt, atdodot savu laiku un talantu Dievam...

Ir skumji par to domāt, kad salīdzinu to visu ar kādam citām bērēm, kur es arī piedalījos. Šis cilvēks arī bija pazīstams ... sabiedrībā. Tomēr viņš bija pārdomājis savas dzīves resursus un piedāvājis tos Dievam. Cilvēki nerunāja par viņa panākumiem un ietekmi Globālajā Tirgū, bet runāja par viņa garīgo ietekmi, ... kā viņš norādīja tiem uz Kristu ... viņa ieguldījumu kristīgu misiju vadīšanā un atbalstīšanā ... viņa ilggadējo kalpošanu dievkalpojumos... viņa misijas braucienu uz Moldovu. Viņa ģimene runāja par viņa mīlestību pret Svētajiem Rakstiem... viņa mīlestību pret viņiem... viņa, kā vīra un tēva, uzticību. Es tajā brīdī vēlējos kaut visa draudze varētu būt klātesoša šajās bērēs, lai pieredzētu to, ko Dievs var izdarīt caur kādu cilvēku, kas piedāvā katru savu dienu un savu dzīvi Kristum."

Tātad, cik daudz cilvēku Tu esi vadījis pie Kristus? Kur Tu ieguldi savu laiku, līdzekļus un talantu? Dieva dāvanas nav kā nejaušība, tas ir kā ieguldījums, un Viņš [Dievs] cer saņemt kaut ko atpakaļ. Šajā pasaulē vienīgā iepriekš noteiktā lieta ir stundu skaits diennaktī. Visu izšķir tas, kā Tu tās izmanto...

Par cipariem domājot... (1)

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit..., astoņdesmit gadi... Tas paiet ātri... (Ps. 90:10)

Mūsu dvēseles patiesībā nav izsalkušas pēc slavas, komforta, bagātības vai varas. Šie centieni un tieksmes ir mūsu prāta radītas, un rada tik daudz problēmu, ka nevar saprast kā tās atrisināt. Mūsu dvēseles ir izsalkušas pēc nozīmes. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīvei būtu jēga. Psalmists raksta: "Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi…” (Ps.90:10). Astoņdesmit gadi tas ir mazāk kā 30.000 dienas. Padomājiet kā to varētu rēķināt finansiālā ziņā: <30.000 Ls – varētu nopirkt jaunu automašīnu vai izdarīt pirmo iemaksu par māju labā rajonā. Tā nav ĻOTI liela nauda, un kā laiks, tas nav daudz. Neviens no mums nezina, cik daudz gadu mums katram vēl ir atlicis, bet mēs zinām, cik daudz mums ir bijis dots līdz šim. Ja būtu jāuzzīmē Tavas dzīves grafiks, salīdzinot ar mūžību, kā Tu parādītu savu dzīvi? Ījabs savā laikā sacīja: "Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā" (Ījaba 7:6), "manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas" (Ījaba 9:25).

Braiens Vilkersons (Bryan Wilkerson) raksta: "Pusaudži cenšas saskaitīt cik viņiem ir draugu, kādas ir atzīmes, lai iekļūtu kādā koledžā. Koledžas studenti skaita kredīt-stundas... un cik alus viņi var izdzert... Pieaugušie mēra savus panākumus ar guļamistabu skaitu savā mājā un automašīnu skaitu garāžā... vai skaita finansu ieguldījumu ienesīgumu. Lielākā daļa cilvēku pieļauj divas kļūdas... viņi domā, ka vai nu viņiem ir tik daudz laika, ka viņi var atļauties to izšķiest, vai arī tik maz laika, ka viņi nevar paspēt izdarīt kaut ko nozīmīgu, tāpēc nav ko mēģināt. Mūsu dienas ir kā portfelis – visi ir vienāda izmēra, bet dažos ir ielikts kas vērtīgāks, nekā citos." “… kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis." (Sal.pam.12:11). Saskaitīt savas dienas nozīmē atdot tās Dievam un meklēt Viņa vadību savā dzīvē.

Kāds ir Tavs došanas motīvs?

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs... (Mat.6:1)

Kad Tu palīdzi/ziedo, Dievs debesīs ņem vērā divas lietas: a) Tavas iespējas – cik daudz līdzekļu Tev ir; b) Tavus motīvus – kāpēc Tu dod?

“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās." (Mat.6:1-4).

Nākošie divi stāsti precīzi ilustrē to, ko Jēzus domāja sakot šos vārdus.

Pirmais stāsts: 1977. gadā kāda ģimene piekrita ziedot trim miljonus dolāru, lai paplašinātu zoodārzu Ņujorkas Centrālajā Parkā (Central Park Zoo). Taču problēmas radās tāpēc, ka piecu centimetru liela plāksnīte, kurā tiktu atzīmēts dāvinātāju vārds, viņiem nebija pietiekami liela. Kā arī, ģimenei, kas ziedoja pusmiljonu dolāru trīsdesmit gadiem senāk, lai izveidotu sākotnējo zoodārzu, bija lielāka plāksne. Tika izteikts ierosinājums, ka sākotnējo sponsoru vārdi jāaizstāj ar jaunu naudas ziedotāju vārdiem. Tomēr, kad parka komisija atteicās to darīt, ģimene atcēla savu ziedojumu…

Otrais stāsts: Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) un viņa sieva turēja vistas. Olas bija daudz un varētu tikt atdotas citiem, bet ģimene atteicās dāvināt olas. Pat tuviem radiniekiem tika teikts: "Jūs olas varat dabūt, bet jums ir jāmaksā par tām." Tā rezultātā Sperdženu ģimene tika uzskatīta kā sevišķi mantkārīgi cilvēki. Tikai pēc Sperdžena kundzes nāves atklājās visas stāsta detaļas. Izrādās, ka VISI ieņēmumi no olu peļņas tika atdoti, lai atbalstītu kādas divas vecas atraitnes. Sperdženiem šķita svarīgāk, ko par viņu dzīvi domā Dievs, nevis ko par viņiem runā apkārtējie cilvēki.
Iesākoties Adventa laikam, padomā – kas Tev ir svarīgākais?

Ja gadījumā Tu esi vadītājs (3)

Bet… jūsu vidū būs būt ... vadonim kā tādam, kas kalpo. (Lūk. 22:26)

Mihaels Bruners (Michael Bruner) raksta par to, kā būdams koledžas students, viņš apmeklēja lekciju, ko lasīja bijušais ASV ģenerālprokurors: ‘Pēc lekcijas es piegāju pie viņa, lai pajautātu, vai mēs varētu tikties un izdzert kādu kafiju... Mani kursabiedri bija šokēti, kad viņš teica: "Kā būtu ar rītdienu" ... Mēs tikāmies un runājām kādu stundu ... Es apbēru viņu ar jautājumiem. Kādus slavenus cilvēkus viņš ir saticis? Kā tas bija būt Ģenerālprokuroram 60tajos? ... Kad es viņam pajautāju, kurš ir bijis slavenākais cilvēks kādu viņš jebkad ir saticis, viņš sacīja: "Es nedomāju par cilvēkiem šādās kategorijās..." Un tad viņš man pateica kaut ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: "Necenties dzīvē būt slavens vai liels, tā vietā centies darīt lielas lietas. Ja Tu tieksies pēc diženuma, Tavs diženums nomirs kopā ar Tevi. Bet, ja Tu tieksies darīt lielas lietas, Tavs ieguldījums turpinās dzīvot. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir būt kā kalpam. Vadi citus kalpojot viņiem, un Tu varēsi paveikt lielas lietas." Es biju pārāk nezinošs par kristietību, lai zinātu, ka viņš ņema šos vārdus no Rakstiem ... Jēzus bija kalpojošas vadības iemiesojums. Viņš ne tikai pateica mācekļiem, ko viņiem vajadzētu darīt, bet darīja to kopā ar viņiem ... Kad es tajā rītā izgāju no viesnicas un gaidīju ielas malā lai to šķērsotu, kāds akls cilvēks ar savu suni stāvēja man līdzās. Es skatījos uz skaisto suni un apbrīnoju viņa darbošanos... Suņa vienīgais mērķis dzīvē ir kalpot savam saimniekam... Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, suns maigi vilka [viņu] pāri ielai ... Dievs sūtīja mani dzīves līdzību. Es sapratu tā rīta mācību, ko nekad neaizmirsīšu – centies paveikt lielas lietas (ne iegūt slavu)… un vislabāk vadīt var kalpojot.’

Ja gadījumā Tu esi vadītājs (2)

...kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. (Mat. 20:26)

Maks Andersons (Mac Anderson) raksta: “Tāpat kā katram cilvēkam, arī man ir šaubas, bailes un vilšanās... Tomēr kā līderiem, mums ir jākontrolē mūsu attieksme... mēs nevaram nenovērtēt kāda ietekme ir mūsu rīcībai un attieksmei. Vinstons Čerčils (W.Churchill) teica: ‘Lai būtu vadītājs, ir cena, kas jāmaksā… tas ir pienākums... palikt pozitīvam, vai jums tas patīk vai ne…’ Labs vadītājs sāk, pirms ir redzami panākumi... necenšas izvairīties no konfrontācijas... stāsta par savām kļūdām un atzīst tās, pirms kāds cits tās ir atklājis un sācis par tām runāt. Viņš meklē iespējas, lai atzīmētu, ko viņa kolēģi dara īpaši labi, un priecājas par katru mazāko uzlabojumu. Viņš necieš aprunāšanu (nedara pats, ne arī ļauj citiem)... ir ļoti konkrēts savās prasībās... novērtē atbildību... dara to, kas ir jādara, nevis to, kas ir populārs vai ērti.”

Kādas asociācijas vārds "sulainis" izsauc Tavā prātā? Vai tas ir kāds, kurš strādā “aiz skatuves”? Vai tas varētu būt Tavs personīgais asistents, kas rūpējas, lai Tu izskaties labi? Varbūt tie bija Tavi vecāki, kuri smagi strādāja, lai Tu varētu pabeigt augstskolu?

Čarlzs Stenlijs (Charles Stanley) saka: "Labi darbinieki ir mums visapkārt, bet, diemžēl, mēs bieži viņus uztvertam kā kaut ko pašsaprotamu. Tā ir netaisnība, kas mums jālabo ne tikai viņu, bet mūsu pašu dēļ. Viņu uzticīgā kalpošana sniedz neizsakāmu svētību... Kur vien Jāzeps gāja, cilvēki, kam viņš kalpoja, tika svētīti. Potifars nebija dievbijīgs vīrs, bet viņa stāvoklis uzplauka Jāzepa dēļ. Atrod cilvēkus Tavā dzīvē, kas ir kā Dieva dāvana Tev, un pavadi laiku kopā ar viņiem... Ja gadījumā Tu “pacel deguns augšā“ satiekoties ar kādu, kas dara "kalpa darbu", Tu sabojā attiecības, kas var burtiski mainīt visu Tavu dzīvi."

Katram no mums ir potenciāls būt ne gluži slavenam, bet gan lielam, jo patiess diženums nāk kalpojot!

Ja gadījumā Tu esi vadītājs (1)

Dēstītājs un laistītājs - abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. (1.Kor. 3:8)

Baznīcas izaugsmes konsultants Džims Vaidemans (Jim Wideman) akcentē dažas atziņas, kuras var izmantot, ja esi vadītājs:

1. Cilvēku mērķi un vajadzības pirmajā vietā. Tu esi organizācijas/uzņēmuma daļa, nevis visuma centrs. Padomā par to, kā Tava rīcība ietekmēs citus. Esi uzmanīgs! Pievērs uzmanību grūtībām un neveiksmēm, ko piedzīvo cilvēki Tev blakus. Atrodi veidus, kā atvieglot viņu slodzi, pat ja viņi Tev to neprasa.
2. Palīdzi citiem uzvarēt. Ļauj citam gūt uzvaras vārtus, kamēr Tu tikai atdevi rezultatīvu piespēli. Pieturi bumbu, kamēr kāds pārvietojas līdz iespējai gūt vārtus. Pieņemt moto: "Tas nav svarīgi, kurš saņem atzinību." Esi gatavs uzņemties vainu un pārmetumus. Vienmēr dalies ar uzvarām. "Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt" (Mark.3:24), ja Tu esi vienā laivā ar citiem, tad gremdējot citus, arī Tev nav izredzes izdzīvot.
3. Komunikācija pirmajā vietā. Uzturi kontaktus, pavadi laiku kopā ar saviem cilvēkiem, investē kolēģos… un atzīsti, ja arī Tev ir nepieciešama palīdzība. Esi atvērts konstruktīvai kritikai un padomiem. Vadītāju mentors Riks Teits (Rick Tate) saka: "Uzklausīt atsauksmes ir čempionu brokastis." Labs vadītājs māk klausīties.
4. Neuztver visu personīgi. Līderība, pēc definīcijas, ir par "citiem". Ja sāksi domāt, tas viss ir par "tevi", Tu zaudēsi perspektīvu.
5. Atdod visu, kas Tev ir. Timoteja mentors ap.Pāvils sacīja: "Centies būt ... krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties..." (2.Tim.2:15). Labs vadītājs pilnvaro citus. Lao-Tzu teica: "... beigu beigās labākā vadītāja cilvēki teiks: "Mēs to paveicām paši."

Raksturs - skaistums, kas saglabājas

Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. (1.Pēt. 3:3-4) 

Sabiedrisko attiecību nodaļa kādā skaistumkopšanas produktu uzņēmumā lūdza saviem klientiem atsūtītu attēlus kopā ar īsu aprakstu par visskaistāko sievieti, kādu viņi pazīst. Akcijas rezultātā kompānija saņēma tūkstošiem vēstuļu.

Kāda darbinieka uzmanību piesaistīja viena no tām un viņš to nosūtīja tālāk kompānijas prezidentam. Vēstuli bija rakstījis zēns no nelabvēlīgas ģimenes, kurš dzīvoja kādas pilsētas ļoti nabadzīgā rajonā. Vēstulē, kurā bija daudz pareizrakstības kļūdas, bija rakstīts apmēram tā:

“Skaista sieviete dzīvo netālo no manis. Es apmeklēju viņu katru dienu. Viņa liek man justies kā svarīgākajam pasaulē. Mēs spēlējam dambreti un viņa uzklausa manas problēmas. Viņa saprot mani... Kad es eju projām, viņa vienmēr pasaka, ka ir lepna par mani… Šis foto rāda, ka viņa ir skaistākā sieviete pasaulē, un es ceru, ka kādu dienu es apprecēšos un mana sieva būs tāda kā viņa..."

Kad prezidents lūdza parādīt sievietes fotogrāfiju, viņa sekretāre pasniedza attēlu, kurā bija redzama smaidoša bezzobaina veca sieviete sēžot ratiņkrēslā. Viņas pelēkie mati un grumbu izvagotā seja bija kaut kādā veidā absolūts pretstats viņas zibošajām acīm.

"Mēs nevaram izmantot šīs sievietes foto," prezidents smaidot sacīja. "Viņa pasaulei liks domāt, ka mūsu produkti nav nepieciešami lai būt skaista..."

Nekad nenodod uzticību

Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē (Sal.pam. 11:12)

Mums visiem reizēm ir vajadzīgs plecs uz kura izraudāties. Kad cīnāmies ar kādu sliktu ieradumu vai atkarību, mums ir nepieciešama droša vieta, kur varam doties un būt pārliecināti, ka būsim mīlēti, saprasti, atbalstīti... un ka par mums lūgs Dievu. Ja tie, kas ir ievainoti vai sāpināti nevar atrast šo palīdzību baznīcā, kur tad lai viņi iet? Uzticības nodevība ir šausmīgs grēks.

"Bet tas, ko es teicu, bija taisnība," Tu iebildīsi. Ļoti iespējams… un tad? "Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj" (Sal.pam. 11:13). Ievēro vārdus "atklāj" un “noslēpj”.

Hipokrāta zvērestā ir šāds teikums: "Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu." Hipokrāta zvērestu dod ārsti un citi speciālisti, kuru pienākumos ietilps būt īpaši uzticamiem. Bet tam būtu jābūt saistošam ikvienam no mums! Kā tu justos, ja ārsts, padomdevējs, ministrs vai uzticams draugs pieviltu Tavu uzticību un atklātu sabiedrībai Tavus intīmos noslēpumus? Nebūtu sāpināts? Nejustos nodots?

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo arvien vairāk mēs saprotam, ka sabiedrībā īpaši trūkst cilvēku, kas var būt uzticami, kas māk turēt muti ciet. Ja Tev tiktu lūgts noteikt kādas personas piemērotību svarīgam un atbildīgam pienākumam, vai spēja saglabāt uzticību nebūtu Tava saraksta augšpusē? Šeit ir daži pamatnoteikumi, lai dzīvē saglabātu apkārtējo uzticību: (a) ne tik daudz runāt, bet lūgt par to Dievu; (b) tā vietā, lai kritizētu, meklēt kaut ko labu; (c) neizgāst savas dusmas, bet parādīt žēlastību.

Kā Tu izturēsies pret citiem, nosaka to, ko Dievs darīs ar Tevi!

Netiesā!

Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? (Rom.8:33)

Kad Tu kādu ‘nolīdzini līdz ar zemi’, Tu esi Dieva priekšā kā uz plāna ledus… Bībele saka: "Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom.8:33-35).

Tava ticības māsa/brālis nav ideāls, bet Dievs saka, "ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu" (Efez.1:6). Nekas nav tāds, ko Tu varētu Dievam nosūdzēt par kādu, kas Viņam nav jau zināms. Patiesībā, apsūdzot māsas/brāļus, Tu apšaubi To, kurš izpērk viņus… Tava apsūdzība nozīmē, ka Dievs ir kļūdījies un nezina, ko Viņš dara.

Tu saki: "Bet vai tad man nav jārunā tad, kad kaut kas nav kārtībā?" Jā, bet esi uzmanīgs, lai nepārkāptu savas pilnvaru robežas un nenosodītu kādu konkrētu personu. Tavai attieksmei ir jābūt izpalīdzošai, piedodošai un samierinošai. Vienmēr, kad Tu mēģini spriest par to, kas nav Tev uzticēts, Tu pārkāp savas jurisdikcijas robežas! Pāvils raksta: "Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt" (Rom.14:4). Tas ir Dieva darbs, lai spriestu par visiem… Un Viņam nav vajadzīga Tava palīdzība, lai to darītu!

Kā nerīkoties muļķīgi

... es esmu aplami rīkojies... (1.Sam. 26:21)

Nekrologs par cilvēka dzīvi patiesībā atklāj diezgan daudz... Arī Bībelē var atrast dažādus kopsavilkumus par cilvēku dzīvēm. Skumji, bet savas dzīves noslēgumā ķēniņš Sauls pats bija spiests atzīt: "... es esmu aplami rīkojies...“ (1.Sam. 26:21). Izraēla pirmais ķēniņš bija pieredzējis diženumu, līdz kādā brīdī viņš nolēma darīt lietas pats pēc sava, nevis Dieva prāta. Kad filistieši uzbruka Izraēlai, viņš centās sapulcināt savu karaspēku, kas diemžēl bija paralizēts aiz bailēm. Sauls zināja, ka viņam būtu jāgaida pravietis Samuēls, kurš nāks un upurēs dedzināmo upuri, kā to prasīja likums. Bet tad, nevarēdams pravieti sagaidīt, Sauls sacīja: "Es darīšu to pats. Ņemot vērā apstākļus, Dievs taču sapratīs..." Šī nepaklausība bija viņa karjeras beigas. Sauls mira, izdarot pašnāvību kaujas laikā. Tik daudzsološa valdnieka dzīve beidzās ar negodu.

Arī Tu vari rīkoties aplami (muļķīgi!):

(1) ja domā, ka Dievam sīkumi nav svarīgi. Saula krišana tomēr nenotiek vienā naktī. Mazi, sīki pārkāpumi summējās lielā. Domādams, "tas taču nav nekas liels galu galā," Sauls ķērās risināt jautājumus pats savā spēkā. Viņš teica: "... es domāju: tagad filistieši dosies pret mani..., bet es vēl neesmu paspējis Tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību, – tā es iedrošinājos..." (1.Sam.13:12). Ievēro vārdus, "es iedrošinājos..." Tas var šķist tik labi un pareizi, un tomēr ir tik nepareizi. Tu vari uzticēties savām sajūtām tikai tad, ja tās ir saskaņā ar Dieva Vārdu.

(2) ja mēģini attaisnot savu uzvedību. Sauls sāka racionalizēt: "... Kad es redzēju, ka ļaudis klīst projām no manis un tu noliktā laikā nenāci, un..." (1.Sam.13:11). Pārtrauc racionalizēt! Nožēlo grēkus un paklausi Dievam!

(3) ja ļauj aizvainojumam Tevi kontrolēt. Lai gan Saulam bija lieliskas līdera dotības, tad tomēr Dāvida popularitātes pieaugšana izsauca viņā aizvainojumu, kas beigās iznīcināja Saulu.

Lielākā daļa cilvēku reizēm mācās no savām kļūdām; savukārt gudri cilvēki mācās no citu cilvēku kļūdām! Mācieties no Saula – nerīkojieties tik muļķīgi kā viņš!

Esi pazemīgs!

...sūtnis [nav] lielāks par to, kas viņu sūtījis (Jāņa 13:16)

Viens no iemesliem, kāpēc Dievs izvēlējās Jāni Kristītāju kā Jēzus vēstnesi ir tas, ka Jānis bija pazemīgs. Viņš tiek stādīts mums priekšā tikai kā "saucēja balss tuksnesī" (Mark.1:3), un nav dižmanības vai skaļu titulu. Daudz ievērojami svētie/pravieši dzīvoja pirms Jāņa, tomēr Jēzus apgalvoja, ka "neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju" (Mat.11:11). Jānim nebija kādi apslēpti nolūki vai egoistiski plāni. Viņa vēstījums bija vienkāršs: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." (Jāņa 3:30).

Džons Bārnets (John Barnett) saka: "Lepnums, jeb konkurēšana ar Dievu, ir grēks. Tas padara Tevi pašpaļāvīgu, pašpārliecinātu, pašpietiekamu, pašapmierinātu, biklu, sevī vērstu , egocentrisku un uz sevi orientētu. Tas padara Tevi neuzticamu, jo neviens nevar paredzēt, ko Tu darīsi. Tas padara Tevi nemīlošu, jo Tu neesi gatavs kaut ko dot citiem. Tas padara Tevi nespējīgu mācīties, jo nevienā taču Tevi patiesībā neklausies. Tas atņem Tev draugus, jo Tu vienmēr centies pārspēt citus. Pazemība nozīmē, ka Tu vienmēr meklē veidus, kā kalpot."

Kad kāds jautāja Hadsonam Teiloram (Hudson Taylor): "Vai Tu apzinies to, kā Dievs Tavā vadībā lika uzplaukt misijas darbam Ķīnā? Es šaubos, vai kādam cilvēkam ir bijuši lielāki panākumi...", Teilors esot atbildējis: "Es gan tā nedomāju. Patiesībā Dievs meklēja kādu pietiekami mazu un vāju cilvēku, lai izmantotu viņu tā, ka viss gods un nopelns paliktu Dievam... un Viņš atrada mani."

Secinājums?

"...Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību" (1.Pet.5:5).

Tātad, esi pazemīgs!

Vai var pateikt, ka esam bijuši kopā ar Jēzu?

Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata... ka tie bijuši kopā ar Jēzu (Ap.d. 4:13)

Luanna Pratere stāsta: "Kad es piespraudu uzņēmuma logo piespraudi,  es jutos tik lepna, jo tagad ikviens varēja redzēt, kāda man brīnišķīga darba vieta. Es biju sajūsmā, līdz brīdim, kad kāds mani nokaitināja un es sapratu – es tagad nevaru reaģēt neņemot vērā, kādu iespaidu tas atstās! Ja Tev būtu jāvalkā "Dieva zīmogs uz pieres" (Atkl.9:4), vai Tu būtu jaukāks attiecībās ar lielveikala pārdevēju, īdzīgu priekšnieku vai niķīgu mazuli? Ja pasaule varētu redzēt to, kas Tu patiesībā esi, vai tas mainītu Tavu uzvedību? Vai tas, ka Tu esi piepildīts ar Svēto Garu, ir tik pat acīmredzami kā uzraksts pie žaketes atloka, kur teikts ka piederi Kristum? Es esmu pieradusi pie plāksnītes, tomēr joprojām es domāju, pirms reaģēt; es apsveru sekas, jo es baidos diskreditēt manu uzņēmumu… Kas ir rakstīts uz Tavas plāksnītes? Vai cilvēki var pateikt, ka Tu esi "bijis ar Jēzu?"

Jēzus to nostādīja ļoti vienkārši: "Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem" (Jāņa 15:8). Ja Tava dzīve tiktu nofilmēta, vai tā būtu filma, kas parādītu kāds esi mīlošs vīrs vai sieva, laba māte vai tēvs, apzinīgs darbinieks?

Autore Lisa TerKeursta raksta: 'Būsim godīgi, pārstāvēt Kristu ir grūti kamēr esam šajā grēcīgajā miesā. Mums jāļauj Viņa mācībai, lai tā iesūcas manā sirdī un prātā. Mums ir Viņu jālūdz palīgā, lai pārtrauktu mūsu dabisko miesas reakcija... Tātad, ja mans vīrs ir aizmirsis kaut ko izdarīt, vai mani bērni atkal sasmērē apģērbu, vai kāds uzkāpj man uz kājas, izraisot manī vēlēšanos reaģēt ... es varu teikt: "Tēvs ... darīt to, ko Tu vēlies, nevis to, ko es gribu."'

Tu gribi ko mainīt?

Pārbaudiet paši sevi ... izmeklējiet paši sevi (2.Kor. 13:5)

Ja Tu nopietni domā par pārmaiņām, tad:

(1) Pirmā persona, kura ir labi jāpazīst, esi Tu pats. Cilvēciskā daba šķiet reizēm mums ļauj novērtēt visus citus, izņemot sevi. Tomēr, ja Tu neesi saskaņā pats ar sevi, Tu nevarēsi veidot labas attiecības arī ar citiem. Un, ja Tu netici pats sev, Tavs mazvērtības komplekss traucēs Tev dzīvot. Kāds laulību konsultants reiz teica: "Vissvarīgākās attiecības pie kurām ir jāpiestrādā ir attiecības ar sevi. Tev ir jākļūst par savu labāko draugu.” Bet kā Tu vari būt labākais draugs ar kādu, kurš Tev nepatīk, kuru Tu nepazīsti vai nerespektē? Tieši tāpēc ir svarīgi atklāt un saprast to, ko Dievs ir ieplānojis Tev… un tad darīt visu, lai kļūtu par šo personu. Un nevajag iedomāties, ka tas notiks vienā naktī. Tas ir process, kas prasa pārdomas, godīgumu, grēku nožēlu un pastāvīga sevis pilnveidošana. Bet ja Tu to apņemies, Dievs ir gatavs palīdzēt.

(2) Pirmā persona, pie kuras ir nopietni jāpiestrādā, esi Tu pats. Dr. Semjuels Džonsons rakstīja: "Tas, kurš ir ar tik mazām zināšanām par cilvēka dabu, ka ir gatavs meklēt laimi, mainot visu ko citu, bet tikai ne sevi, būs izniekojis savu dzīvi ar neauglīgu darbu, un pat vairojis bēdas, ko viņš centās novērst."
Bībele saka: "Pārbaudiet paši sevi." Tikai tad, ja izzinām sevi viszinošā Dieva priekšā, mēs atklājam, kur patiesībā ir mūsu problēmas. Un tad mums ir izvēle… Mēs varam būt, kā cilvēks, kas reiz apmeklēja savu ārstu un konstatēja, ka ir nopietnās veselības problēmās. Kad ārsts parādīja viņam rentgena uzņēmumus un pastāstīja, ka būs nepieciešama dārga operācija, vīrs esot jautājis: "Ok, bet cik daudz maksās tikai retušēt šo bildi?"

Vai arī mēs varat nolemt (ar Dievs palīdzību) mainīties!

Kāpēc mīlestība?

Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota… Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās... (Rom. 12:9-13)

Dažreiz mēs aizstāvam mūsu mīlestības (labestības, laipnības, pacietības, miera, prieka un visu citu "augļa daļu") trūkumu, ar koncentrēšanos uz debesu mērķi un smago darbu, kāds (mums šķiet!) ir vajadzīgs, lai to sasniegtu… Bet mēs nevaram noturēt savu “aizsardzības līniju,” ja atceramies, ko tad patiesībā Kristus mācīja. Viņš teica: "Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darāt arī jūs viņiem..." (Mat. 7:12).

Kad bija pēdējā reize, kad Tu devies kādam palīdzēt, necerot kaut ko saņemt pretī? Māte Terēze teica: "Diena, kas nodzīvota neparādot mīlestību citiem, ir diena, kuru nebija vērts dzīvot." Mīlēt cilvēkus - tam ir jābūt dzīves veidam, noteiktai attieksmei un saistībām, kuras mēs uzņemamies katru dienu.

Viljams Barklijs rakstīja: "Vairāk cilvēku ir ievesti baznīcā ar reālu kristīgās mīlestības laipnību, nekā ar visas pasaules teoloģijas argumentiem. Un visvairāk cilvēku ir padzīti no baznīcas ar vienaldzību un neieinteresētību no tā saucamo kristiešu puses, nekā to spētu visas pasaules šaubas..."

Vai Tu kādreiz esi padomājis, ka varbūt visas tās mazās dzīves problēmas, kas katru dienu Tevi atkal un atkal aizkaitina, patiesībā ir tikai Dieva dotās iespējas Tev kļūt līdzīgākam Kristum?
Pirms jau daudziem gadiem Čaks Svindols rakstīja: "Ko Tas Kungs dara, lai palīdzētu man paplašināt manu redzesloku un ļaut man saredzēt, cik egoistisks es esmu? Ļoti vienkārši: Viņš man dod dažus aktīvus bērnus, kuri skrien un lec, saburza un nosmērē apģērbu, izlej pienu, laiza automašīnas logu, nomet lipīgas konfektes uz paklāja… tas izaicina manu gatavību izturēties ar nesavtīgu attieksmi... Tad man ir jāpārdomā, vai es esmu gatavs atteikties no mana komforta, manis paša vēlmēm, manis paša grafika, manis iedomātā priekšstata par to, ko vajag citiem... Tas tad arī noved mani atpakaļ pie Kristus."

Kā Tu redzi cilvēkus sev apkārt?

Vai saskati fantastisko iespēju parādīt viņiem savu mīlestību?

Nepārtrauc lūgties par saviem bērniem

Es lūdzu pēc šī zēna... kamēr tas dzīvos... (1.Sam.1:27)

Katrs svētais reiz ir bijis bērns, tāpat kā arī ikviens noziedznieks. Kas tad rada atšķirību? Pašā saraksta augšgalā ir vecāku ietekme!

Pravietis Samuēls vadīja Izraēla nāciju četrdesmit gadus, svaidīja Dāvidu par ķēniņu un vadīja viņu dažu viņa svarīgāko lēmumu pieņemšanā. Bet kas bija dominējošā ietekme Samuēla dzīvē? Tā bija viņa māte Anna. Ieklausies viņas lūgšanā par viņa piedzimšanu: "Es lūdzu pēc šī zēna, un Tas Kungs man to ir devis, ko es esmu no Viņa lūgusi. Tādēļ es arī to Tam Kungam kā izlūgtu esmu novēlējusi uz visu mūžu, kamēr tas dzīvos, - viņš ir no Tā Kunga izlūgts..." (1Sam.1:27-28).

Nekad nenovērtē par zemu to spēku, kāds ir mātes lūgšanām par savu bērnu. Tikai Dievs zina, cik daudz lūgšanas tiek atbildētas tieši šajā brīdī, jo bija uzticīgi vecāki, kuri lūdza varbūt pat pirms daudziem gadiem. Ja Tava aizņemtība šajā straujā laikmetā atņem Tev lūgšanu laiku par Taviem bērni un mazbērni, tad Tu dari pārāk daudz nesvarīgu lietu! Nav nekas svarīgāks par laiku, ko pavadi kopā ar Dievu lūdzot par viņiem. Vēl nav pār vēlu sākt sirsnīgāk lūgt par bērniem, kuri ir iemesls Tavām asarām vai bēdām. Jēzus mātei bija neizsakāmi smagi skatīties uz savu Dēlu pie krusta... bet viņai arī bija neizsakāms prieks redzēt Viņu augšāmcēlušos no miroņiem.

Protams, Tu vari jautāt, vai Tavas lūgšanas ir efektīvas un kad tās tiks atbildētas? Tikai Dievs to zina! Tomēr nekad, nekad nepārtrauc lūgt, jo:

a) Dievs darbus veic saskaņā ar savu grafiku, nevis mūsējo;

b) Viņa veidi un līdzekļi, ir daudz pārāki par mūsējiem;

c) Ja mātes lūdz Dievu – Dievs to ņem vērā!

Dažas domas, pārlasot Elīsa dzīvesstāstu

... jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek... Jāņa 15:16 

Elīsa kalpoja citiem, kamēr vien viņš dzīvoja. Mēs lasām: ‘Un, kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš... [pēc padoma]’ (2.Ķēn.13:14). Pat savā nāves gultā, Elīsa deva ķēniņam stratēģiskus padomus kā sakaut ienaidniekus.

Tātad, arī Tu vari pacelt citus, kaut pašam šķiet, ka esi nospiests. Varbūt Tu domā, ka jutīsies kā liekulis, ja viss nav kārtībā Tavā dzīvē, bet Tu vēl palīdzi citiem? Patiesībā, kad Tu sniedz mīlestību kādam citam, tas ļauj novērst uzmanību no sevis, Tava mazdūšība samazinās… - tas darbojas Tavā labā.

Elīsa ietekme turpinājās pat pēc viņa nāves. Kādu dienu ‘Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko man būs tev darīt, iekams es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!"' (2.Ķēn.2:9). Elija, viņa skolotājs, veica septiņus galvenos brīnumus, kas reģistrēti Rakstos. Tad Elija nomira... un Elīsa bija paveicis tikai trīspadsmit līdz savas nāves brīdim. Vai Dievs nespēja piešķirt viņam apsolīto mantojumu? Nespried pārāk ātri! "Elīsa nomira, un to apglabāja; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē. Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās" (2.Ķēn.13:20-21). Lūk arī četrpadsmitais brīnums; Elīsa bija ieguvis dubultu porciju!

Jēzus sacīja: "Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek..." (Jāņa 15:16). Lai Tava lūgšana ir: "Kungs, dod man mantojumu... Padari manu ietekmi lielāku nekā mans mūžs. Dod man augļus, kas paliek..."

Nezaudē mieru!

… Tu dod mieru, tiešām mieru... (Jesajas 26:3) 

Mēs zaudējam mūsu iekšējo mieru četru iemeslu dēļ: 

(1) Mēs cenšamies mainīt cilvēkus mums apkārt. 

Mācoties no saviem piedzīvojumiem, Tu sāksi saprast, ka nevari mainīt citus cilvēkus, tikai Dievs var! Un Viņš to arī darīs, ja Tu pārtrauksi citu pamācīšanu, un saksi mīlēt viņus tādus, kādi viņi ir. Tas nenozīmē, ka Tev ir jāpiekrīt visam, ko viņi dara. Tas nozīmē, ka Tu apņemies viņus mīlēt, lūdzot pēc Dieva apsolījumiem viņu vārdā un ļaujot Dievam rīkoties ar viņiem tā kā Dievs to vēlas, kad Viņš to vēlas un Viņam par godu. Tava stresa iemesls varbūt ir tas, ka Tu mēģināji darīt kaut ko ar kaut ko, kur Tu nevari darīt neko! 

(2) Mēs cenšamies darīt lietas, kad tām nav īstais laiks. 

"Katrai lietai ir savs nolikts laiks..." (Sal.Māc. 3:1). Ja Tu esi audzinājis bērnus, Tu zini, ka viena no to galvenajām īpašībām ir nepacietība, viņi neko nav gatavi gaidīt. Dievs vēlas, lai mēs pieaugtu, tāpēc Viņš liek mums gaidīt, tāpēc Viņš māca mums uzticēties un palīdz mums nobriest! 

(3) Mēs sākam uztraukties, ja domājam, ka neattīstāmies pietiekami strauji. 

Var gadīties, ka Tu palēnini savu garīgo izaugsmi nolaidības dēļ, bet galu galā, "... Mēs... topam pārvērsti ... To dara Tā Kunga Gars" (2. Kor. 3:18). Tāpēc, iemācies izbaudīt savu dzīvi, kamēr Dievs darbojas ar Tavu problēmu (un atceries - Tev vienmēr ir problēmas)! 

(4) Mēs cenšamies arvien vairāk un vairāk… 

Tev šķiet, ka jādara tas, ko Tu domā, ka Dievs vēlas… Bet kāpēc Tu to dari nekonsultējoties ar Viņu par to, ko Viņš patiesībā grib, kad Viņš to grib, vai kā Viņš to grib darīt. Tā rezultātā Tev reizēm nolaižas rokas. Kāds ir risinājums? "Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!" (Jes. 26:3)

Tavas lūgšanas Dievam ir svarīgas

... Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba 5:16)

Vecajā Derībā ir aprakstīts kā Ābrahāms devās uz dienvidiem. Kad viņš sasniedza Gerāru, mēs lasām, ka viņš sacīja, ka viņa sieva Sāra viņa māsa. "Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu" (1.Moz. 20:2). Vai jūs varat iztēloties, kā Sāra jutās, iesprostota un viena, domājot, kas viņu tagad sagaida? Un kas ir vēl sliktāk, viņas vīrs, cilvēks, kuram viņa bija uzticējusi savu dzīvību, pieļāva ka tas notiek! Mēs nevaram iedomāties, ko un kā Sāra lūdza tajā naktī. Bet viņas lūgšana aizskāra Dieva sirdi, jo Viņš "... naktī parādījās Abimeleham sapnī un sacīja tam: “... [sieviete] kuru tu esi paņēmis… ir precēta sieva ... atdod šo sievu viņas vīram ... tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi" (1.Moz. 20:3-7).

Dieva direktīvas vienmēr ir skaidras, tur nekad nav nekādas pretrunas. "Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā ... Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib" (Sal.Pam. 21:1). Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuriem ir vara (pat ja viņi nezina par Tavu eksistenci), neskatoties uz viņu pašu iedomāto augsto stāvokli, ir jāapstājas un jāklausās, kad Dievs runā, "... jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu" (Rom. 2:11).

Tātad, ko Tu vari darīt, ja esi bezpalīdzīgs situācijā, kuru Tu neesi izveidojis? Vai tad, ja kāds, kuru Tu mīlēji un uzticējies, Tevi ir pievīlis? Lūdzies! Tā vietā, lai ļautos rūgtumam vai bailēm, sauc uz Dievu. Viņš dzirdēs arī Tevi, tāpat kā Viņš dzirdēja Sāru. Vai Tu vari būt pārliecināts? Dieva Vārds saka: “Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēkaba 5:16). Nav svarīgi, cik slikti lietas var izskatīties tieši tagad (un tās Sārai tajā naktī izskatījās diezgan slikti), arī Tavu lūgšanu Dievs uzklausa!

Legālisms vai žēlastība? (2)

… mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebr.10:10) 

Skrupuloza “darīt” un “nedarīt” sarakstu ievērošana izaicina mūsu lepnumu un pašpietiekamību, veicinot mītu, ka, ja mēs pietiekami smagi strādāsim, mēs varam nopelnīt Dieva labvēlību. Tādas domāšanas pamatā ir bailes, bet "Dievs nav mums devis bailības garu..." (2.Tim.1:7). "Baiļu nav mīlestībā, ... jo bailēm ir mokas..." (1.Jāņa 4:18). Legālisms ir bailes, ka Dievs nav pietiekami liels, lai piedotu Tavus grēkus. Tās ir bailes, ka ja Tu nedari pareizās lietas pareizajā veidā īstajā laikā, un to nedari perfekti, tad noteikti būs slikti. Džons Valkers raksta: "Tie ir meli, ar elles smaržu! Kad mēs baidāmies no kļūdām, mēs kļūstam bailīgi, un norobežojam sevi no svētībām dzīvē. Mēs ļaujam analizēšanai ietekmēt mūsu lēmumus, kas mūs noved pie klusa izmisuma, ticības dzīves apsīkuma, bailēm rīkoties, pārliecības, ka žēlastība nav priekš mums, bailēm no atraidījuma..." 

Runājot par darbos balstītu reliģiju, Mārtiņš Luters teica: "...Esi grēcinieks un ļauj lai Tavi grēki ir spēcīgi… tikai ļauj Tavai uzticībai Kristum būt spēcīgākai... priecājies Kristū... par uzvaru pār grēku." Nē, Luters necentās attaisnot grēku! Viņš tikai bija ierādījis žēlastībai tās pienācīgo vietu, apliecinot, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības (Rom.8:38-39). Viņš necentās pazemināt likuma statusu, Viņš tikai paaugstināja žēlastību. Žēlastība nozīmē runāt ar Dievu un klausīties Viņa balsi, kad cilvēcīgi šķiet būtu vieglāk vienkārši ieskatīties noteikumu grāmatā. Patiesībā tāpēc, ka “Kristus… iegājis... pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā” (Ebr. 9:24), Viņš ir atbrīvojis mūs no atšķirtības, kas eksistēja grēka dēļ... Un tagad mums var būt attiecības ar Kristu.

Legālisms vai žēlastība? (1)

Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris. (Gal. 2:21) 

Iedomājies ka Tu ieej traumpunktā, bet tur Tev tiek lūgts atstāt telpas, jo Tava asiņošana padara netīru grīdu! 

Jēzus saskārās ka legālistisku domāšanas veids, kad Viņš sabatā dziedināja kādu sievieti. ‘Sinagogas priekšnieks, apskaities ... sāka runāt… :"Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties..."’ (Lūkas 13:14). Ievērot likumu viņam bija svarīgāk, nekā rūpēties par cilvēkiem, kas bija priekšnieka uzdevums.

Maks Lukado raksta: "Visa reliģija iedalās... divās nometnēs: legālisma vai žēlastības pusē. Legālisti uzskata, ka ja Tu izskaties labi, runā labi, un piederi pareizajai cilvēku grupai, Tu tiksi glābts. Ārpuse ir nospodrināta, bet kaut kas trūkst... Pietrūkst prieka. Tā vietā valda vai nu bailes – varbūt nav izdarīts pietiekami; vai arī augstprātība – ka ir darīts pietiekami daudz. Legālisms ir... lēna garīguma nosmacēšana, sapņu amputācija... Legālisms reliģiju saglabā, bet nedod pietiekami spēka izaugsmei. Legālisma pamats ir noteikumi un standarti. Legālismam patiesībā nav vajadzīgs Dievs. Tas meklē kā sasniegt nevainību, jo nav piedošanas. Legālisms ir sistemātisks aizstāvēšanās procesus, kas visu cenšas izskaidrot un pamatot. Tas manu viedokli padara par Tavu problēmu, jo ir taču vieta tikai vienam viedoklim... un uzmini, kurš ir nepareizais? Legālisms pārvērš manu pasaules uzskatu par Tavu izaicinājumu. Tavs pretējais viedoklis liek apšaubīt ne tikai iespējas sadraudzībai ar mani, bet pat manu pestīšanu. Tas padara manu uzskatu par Tavu sasaistītāju. Kristiešiem taču ir jānotur vienota līnija. Tavs uzdevums ir nevis domāt, Tev ir tikai jāsoļo…” 

Bet vai tad pestīšana tomēr nav Dieva bizness? Vai žēlastība nav Viņa ideja, Viņa darbs un Viņa upuris? Viņš taču piedāvā to, kam vien Viņš vēlas un kad Viņš to vēlās. Mūsu uzdevums ir informēt cilvēkus, nevis testēt un pārbaudīt viņus. Pāvils raksta: "… ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris" (Gal.2:21). Paldies Dievam, ka "Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības" (Tit. 3:5).

Iedziļināties Dieva Vārdā

...Tie ... vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos… (Ap.d. 17:11)

Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu..., ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu. Cik ilgi Tu runā par Bībeles lasīšanu? ...un kad Tu plāno saņemties un sākt to darīt, kā arī piemērot tās principus savā ikdienas dzīvē?

Dr. Hovards Hendriks raksta: "Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, viss, kas Tev ir, ir labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks...

Galu galā, ko labu dod sapnis pasniegt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz "labas apņemšanās" paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli. Kā kāds ir arī teicis: "Mēs jau neieplānojam izgāšanos, mēs vienkārši neplānojam...""

Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)

Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)

Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?

Šaubas

Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”

Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...

Uzticēšanās

Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?

Dzīvot tā kā Kālebs (1)

... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis ... (Joz. 14:10)

Jau kļuvis sirms, astoņdesmit piecu gadu vecumā, Kālebs sacīja Jozuam: "... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis... kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja… Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam... Hebronu īpašumā… tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam" (Joz. 14:10-14). Kāleba dzīvē nekas nebija pa pusei vai daļēji. Viņa sapnis uzturēja viņu pie dzīvības. Katru rītu viņš piecēlās no gultas ar nolūku to sasniegt.

Tad kad Dievs dod Tev sapni tik lielu kā kalns, tas saglabā Tev spēku iet uz priekšu, kad citi jau sen ir atmetuši ar roku. Tomēr esi uzmanīgs, kādus padomus Tu uzklausi. Neļauj kritiķiem atturēt Tevi, sakot: "Tu esi pārāk vecs!" Bībele saka, ka līdzīgi kā palma, Tu vari piedzīvot vislielāko augļu ražu sava mūža nogalē (Psalmi 92:12-14). Kad saule gatavojas norietēt, tad kļūst redzamas zvaigznes – tā arī Tu vari spīdēt spožāk savas dzīves noslēguma daļā. Barbara Kleisena saka: "Mans lieliskais tēvocis nodzīvoja līdz 106. Viņš bija veselīgs un mundrs un īpašu prieku viņam sagādāja vadāt automašīnā viņa mazāk spējīgos vecos draugus apkārt pa pilsētu. Pēc viņa simtās dzimšanas dienas pienāca laiks vadītāja apliecības atjaunošanai. Kad viņš devās uz licencēšanas biroju, lietvede skeptiski teica: "Tu esi simts gadus vecs! Kāpēc Tev nepieciešama vadītāja licence?" Mans tēvocis, pilnīgi neapmulsis, atbildēja: "Kādam taču ir jāvadā tie veči apkārt!" Un viņam piešķīra autovadītāja apliecību nākamajiem pieciem gadiem."

Dzīvo kā Kālebs – dzīvo līdz pat brīdim, kad Tu mirsi!

Akmens smilšu kastē

Ilva Liepiņa:

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"
"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." (1Sam 7:12)

Vēstījums no kalna – 3

Kristus kalna svētrunai ir arī vēl noslēgums.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mat.7:24)

Kristus saka, ka katrs kas dzird Viņa vārdus un notic tam un sāk sekot Viņam ir gudrs! un ir salīdzināms ar tādu, kas cel savu namu uz klinti.
Ko tas patiesībā nozīmē?

Izraēla tauta tajā laikā lepojās ar kādu namu, kas bija uzcelts uz Ciānas kalna, jeb klints. Viņi lepojās ar templi. Tātad Kristus šeit izaicina cilvēku izpratni par templi/reliģiju/dievu.
Kristus izaicina mūs jaunai reliģiskai kustībai. Jēzū Kristu Dievs dara to, par ko templis/kalpošana bija norādījusi jau gadsimtiem iepriekš.
Īstais pamats ir Dievs un īstais dievkalpošanas centrs ir Jēzus Kristus!

Un pēdējais brīdinājums!

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mat.7:26)

Ja kāds nepieņem šo izaicinājumu, ja kāds vēlas palikt pie sava iedomātā ceļa, tas ir līdzīgs tādam, kas cel SAVU reliģiju uz smiltīm. Daudzi Jēzus laika ticīgie noraidīja Jēzus aicinājumu un palika pie savas dievkalpošanas modeļa (sabats, desmitais, pareizs uzturs, baušļu ievērošana…). Bet tad (pēc 40 gadiem) nāca vētra Romas karaspēka izskatā un VISU sagrāva.

Jēzus izaicinājums attiecas arī uz mums šodien.
Būvēt savas dzīves māju (savu dievkalpošanu, savu dzīvi, savus plānus) uz KLINTI.
Jēzus aicinājums apgriež kājām gaisā to, kā dzīvo, plāno un māca pasaulē ap mums. Tomēr Kristus ceļš ir VIENĪGAIS variants. Ja mēs to vēlamies ņemt nopietni, arī mums ir jābūt gataviem pilnīgi JAUNAM skatījumam uz Dievu, Dieva vārdu, kalpošanu sabiedrībai.
Ja mēs tam esam gatavi, tad Viņš padarīs mūs par patiesu gaismu šai pasaulei.
Vai Tu to vēlies?

Vēstījums no kalna – 2

Lai mēs saprastu par ko tad Jēzus runā, ir jāatceras Izraēla tautas vecajās tradīcijas. Un jāsāk ir ar jautājumu – kāpēc vispār ir "izredzētā tauta"?

Bībele saka, ka Dievs aicināja Ābrahāmu un viņa ģimeni (Izraēla tautas priekštečus) būt par daļu no pasaules problēmas atrisinājuma. Izraēla tauta bija cilvēki ar mērķi, nozīmi. Viņi bija cilvēki, caur kuriem Dievs sakārtos pasaulē atkal visu pareizi. Viņi bija aicināti būt par pasaules gaismu... par zemes sāli...

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mat.5:13-14)

Un tad Jēzus saka – sekojiet man! un tas notiks! Sekojiet man! un jūs būsiet pasaules gaisma un zemes sāls! Vai līdz tam tauta bija bijusi laba gaisma un laba sāls? Jēzus saka: Nē! Viņš patiesībā izaicināja savus laikabiedrus patiesi kļūt par Dieva ļaudīm radikāli jaunā veidā. Jēzus vēsts bija patiesa revolūcija.

Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. (Mat.5:3-10)

Jēzus sāk ar deklaratīvu paziņojumu par Dieva Valstības vērtībām, ... tikai tās bija svētības nepareizajiem cilvēkiem (nabagiem, izsalkušajiem... lēnprātīgiem un miera nesējiem).

Jēzus paziņotā "īstā revolūcija", ir aizraujoši un izaicinoši savādāka, ka cilvēki bija iedomājušies. Jēzus patiesībā visu apgriež kājām gaisā.

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. (Mat.6:1)

Viņš rāda, ka Dievs nav ieinteresēts tikai ārējās darbībās (paklausībā), bet Dievs grib revolucionāru izmaiņu visā sabiedrībā un katrā cilvēkā.

Visa svētruna ir kā liels izaicinājums uzņemties risku. Lai izmainītu pasauli ir jānotic, ka Dievs ir Dievs, un ir jāļauj, lai Dievs izmaina visas Tavas prioritātes un priekšstatus ar kājām gaisā.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mat.7:21)

Un Jēzus nobeidz savu svētrunu ar brīdinājumu – nedomā, ka ir daudz un dažādas iespējas. Patiesībā ir tikai viens ceļš; un tas ir patiesas Dieva Tautas ceļš; tas ir ceļš, par kuru jau Vecās Derības baušļi un pravieši bija runājuši.

Vēstījums no kalna – 1

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. [...] Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.
Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:
"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. 
Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. 
Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. 
Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. 
Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. 
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. 
Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ... (Mat.4:23,25; 5:1-11)

Galilejas jūras piekrastes pakalni Jēzus šīs zemes dzīves laikā bija patvērums izstumtajiem, svētajiem revolucionāriem un cīnītājiem par tautas neatkarību. Daudzi no viņiem slēpās tuvējās alās un bija gatavi lietot spēku savu mērķu sasniegšanai. Turpat tad arī atrodas "svētību kalns" no kura Jēzus uzrunāja savus sekotājus.

Bet kāpēc Jēzus devās tur, lai uzrunātu cilvēkus?
Kāpēc cilvēki sekoja viņam uz šiem pakalniem?
Kas bija tas, kas lika viņiem atstāt ikdienas pienākumus un doties kalnos?
Daudzi saka, ka Kristus Kalna Svētruna ir kristietības centrs. Tomēr, kas tad patiesībā bija tas, ko Jēzus tur pasludināja?

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā... (Mat.5:44)

Mums šķiet, ka Kristus tur saka – esiet mīļi un jauki viens pret otru. Tur mazliet ir arī kaut kas no tā, bet cilvēki taču nekāpa kalnos, lai uzzinātu, ka vajag būt jaukiem. Cik bieži mums ir priekšstats, ka Kristus svētruna ir kluss, jauki romantisks skatījums uz reliģisku dzīvi, kura ir diezgan patālu no ikdienas dzīves realitātes. Vai arī – kas ir jādara, lai tiktu debesīs, kad tu nomirsti.

Patiesībā - tas ko dara Jēzus, vairāk līdzinās politiskai kampaņai.
Tas ir it kā Jēzus grib sākt jaunu kustību – tāpēc veic aģitāciju, lai saviem klausītājiem vienkārši paskaidrotu kāds ir tas jaunais veids, lai būtu Dieva ļaudis.

Ko Bībele saka par slinkumu? – 2

Mūsu atjaunotā būtība mīlestībā pret mūsu Glābēju ir tā, kas mūs motivē būt uzcītīgiem, čakliem un produktīviem, jo Viņš mūs ir atbrīvojis no “grēka verdzības”. Mūsu nosliece uz slinkumu (kopā ar visām citām grēka izpausmēm) ir aizstāta ar vēlmi dzīvot dievbijīgu dzīvi:

Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā… (Efez.4:28).

Mūsu egoistiskās tieksmes ir aizstātas ar vēlmi rūpēties par savu ģimeni:

Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo (1.Tim.5:8);

tāpat rūpēties arī par citiem Dieva bērniem:

Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis:svētīgāk ir dot nekā ņemt…” (Ap.d.20:34-35).

Bībele – Dieva Vārds atklāj kristiešiem paredzēto dzīves standartu:

Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes… (Galat.6:9-10).

Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu:jūs esat Kunga Kristus kalpi… (Kolos.3:23-24).

Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā… (Ebr.6:10).

Vai visi kristieši jau tagad ir sasnieguši šo standartu? Nē! Bet fakts, ka mums vēl ir ļoti daudz jomās nepieciešama Dieva žēlastība un Dieva spēks, nenozīmē, ka mums nevajadzētu tiekties pēc tā.

Apustulis Pāvils ir mūsu piemērs:

Šis noslēpums ir Kristus jūsos – dievišķās godības cerība, ko mēs pasludinām, mudinot un mācot cilvēkus visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību (Kolos.1:27-29).

Pat tad, kad beigsies šī grēcīgā pasaule un Dievs visu atkal sakārtos perfektu (kā tas bija Sākumā), mūsu kalpošana Dievam turpināsies (Atk.22:3). Brīvi no slimībām un bēdām (pat no grēcīgā slinkuma) – svētie slavēs Kungu mūžīgi mūžos.

Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā (1.Kor.15:58).

Ko Bībele saka par slinkumu? – 1

Pirmais Ņūtona likums, jeb inerces likums, nosaka, ka objekts kustībā turpina vienmērīgu taisnlīnijas kustību tikmēr, kamēr tam pieliktie spēki to neizmaina. Tieši tāpat objekts, kurš nekustās, saglabās šo miera stāvokli, ja vien kādi ārēji spēki to neizkustinās. Manuprāt šis likums attiecas arī uz cilvēkiem. Ir tādi, kuri aktīvi darbojas un pieliek pūles, lai uzsāktu projektus, atrastu jaunas iespējas, kamēr citi ir vienaldzīgi un apātiski. Lai pārvarētu tādu cilvēku inerci un viņus ‘iekustinātu’, ir nepieciešama īpaša motivācija. Slinkums, kas ir kļuvis dažiem kā dzīvesveids, protams, ir kārdinājums visiem. Bet Bībeles nostāja ir skaidra – slinkums ir grēks, jo Dievs uzticēja cilvēkam darbu jau pirms ‘grēkā krišanas’.

Ej pie skudras, tu, sliņķi, raugi, kā viņa dara, ņemies gudrībā (Sal.pam.6:6).

Bībelē ir daudz pamācību slinkuma sakarā. Sālamana Pamācību grāmatā (Sakāmvārdu grāmata Bībeles jaunajā tulkojumā) ir atrodami īpaši daudz izteikumi par slinkumu, kā arī brīdinājumi slinkām personām. Sālamana Pamācības mums atklāj, ka slinks cilvēks ienīst darbu:

Sliņķa kūtrums nokauj viņu – neceļas darbam šā rokas" (Sal.pam.21:25),

viņš mīl gulēt:

Durvis grozās savās virās un sliņķis – savā gultā (Sal.pam.26:14),

viņš atrod attaisnojumus savam slinkumam:

Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva, lauvu māte staigā ielās (Sal.pam.26:13),

viņš iznieko laiku un enerģiju:

Kas laisks darbā – tas maitātājam miesīgs brālis (Sal.pam.18:9),

viņš uzskata, ka ir ļoti gudrs:

Sliņķis paša acīs gudrāks par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt.” (Sal.pam.26:16).

Sālamana Pamācību grāmata atklāj arī to, kas ir slinkuma dabīgas sekas: slinks cilvēks ir spiests kalpot citiem (vai arī iekļūst parādos):

Veicīga roka izrīkos, bet šļauga roka pildīs klaušas" (Sal.pam.12:24),

viņa nākotne ir drūma:

Rudenī sliņķis near – vasarā lūko, bet nekā (Sal.pam.20:4),

viņš var nonākt lielā nabadzībā:

Sliņķis alkst, taču neko nedabū, bet veicīgais – tas sāts (Sal.pam.13:4).

Kristietis un slinkums nav savienojami jēdzieni. Lai gan Apustulis Pāvils ļoti nopietni pamāca katru ticīgo, ka

...žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties." (Efez.2:8–9).

Taču tas nenozīmē, ka ticīgais var kļūt slinks, kļūdaini uzskatot, ka Dievs negaida no mums nekādu darbību mūsu dzīves laikā.

Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu (Efez.2:10).

Kristieši netiek glābti no mūžīgā soda par grēkiem pateicoties saviem centieniem vai saviem darbiem, tomēr ir aicināti savu ticību pierādīt ar saviem darbiem (Jēk.2:18,26). Slinkošana ir kaut kas pretējs Dieva piedāvātajam mērķim – labiem darbiem. Un labā ziņa ir tā, ka Dievs dod katram (kas to vēlas) jaunu raksturu, lai pārvarētu savu miesīgo tieksmi – slinkumu (2.Kor.5:17).

Trīs reliģijas modeļi (2.daļa)

Tātad ir trīs reliģijas modeļi...

Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī – ja pietiekami centīsies...).

Otrais – kristīgais modelis – koncentrēts tikai uz sekām, bet nerunā par cēloņiem... Ja tas Tevi apmierina – slava Dievam! Dzīvo un tici Dievam! 1000 gadu laikmetā debesīs Tev, cerams, ieskaidros kā ir patiesībā!

Trešais modelis – bibliskais – risina ļaunuma cēloņus manī... tas aizskar manu egoismu...
(ar egoisms es saprotu nostāju: Dievs mīl mani, mani, MANI...!!!)

Mēs parasti gribam jautāt – Ak Dievs, kas būs ar mani?

Dievs tad atbild: „Viss būs OK. Tu tiksi izglābts – tikai saproti, ka problēmas šajā pasaule nesākās ar tavu piedzimšanu... un tās nebeigsies ar tavu nāvi...” Tad, kad mēs atveram Bībeli, mēs nedrīkstam meklēt tur tikai to, kas nostiprina/atbalsta mūsu egoismu.

Otrā modeļa reliģijas problēma ir tieši šī – tas apmierina mani...neko neaicina/neliek mainīt... Ja kāds šādā veidā nāk pie Jēzus – ir jau labi, ... bet tas neatrisina grēka problēmu. Mums ir jāsaprot/jāatzīst, ka grēkojam, jo nepazīstam Dievu – un lielākā daļa cilvēces izvēlas neuzticēties Dievam...

Tomēr vai Dievs tāpēc ir neuzticams? vai ar Dievu tāpēc kaut kas nav kārtībā? (Reliģijas jautājumos Tu nevari sekot vairākumam .... ) Dievs vēlas, lai mēs varētu viņam uzticēties... Un ko Dievs dara? Viņš sūta Dēlu, jo bija grēks...

Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi... (Rom. 8:3)

Trīs reliģijas modeļi (1.daļa)

(1) Mēs esam pārkāpuši Dieva likumus... tāpēc Viņš ir dusmīgs... Mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Viņa attieksmi pret mums... un tad, kad mēs to darīsim – Dievs pārstās dusmoties...
Es to saucu par pagānisko modeli... pat ja mums šķiet, ka pielūdzam Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

(2) Cilvēki ir grēkojusi, jo ir pārkāpuši Dieva likumus (10 baušļus)... un Dievs ir par to dusmīgs... taisnība prasa sodu... bet tāpēc, ka Dievs grib mums palīdzēt – Viņš sūta Savu Dēlu un soda To mūsu vietā... Tagad mēs esam aplaimoti...

Es to saucu par pseido-kristīgo modeli.

Kur šeit ir starpība?

Pirmajā gadījumā mums ir jādara...Otrajā gadījumā dara Dievs...

Tomēr es šeit saskatu problēma... Tas ir tā – man ir 2 bērni, no kuriem viens izdara blēņas... tad nu es sodīšu otro, lai pirmais saprot, ka tas bija slikti... Vai tas darbojas?

(3) Mēs grēkojam, jo esam sātana pievilti – nepazīstam Dievu... Ja Dievs mūs atstātu vienus, mēs mirtu... Bet Viņš sūta Jēzu Kristu, kurs atklāj patiesību par Dievu – dod liecību, ka Dievs nav tāds, kādu Viņa ienaidnieki mums cenšas parādīt... Tāpēc daži no mums, dumpiniekiem, sāk uzticēties Viņam... Un Dievs izglābj tos, kas Viņam uzticas... (taisnošana ticībā)!

Lūk, šo es saucu biblisko reliģijas modeli.

Kur ir starpība?

Otrajā variantā viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? ... jo Viņš tika sodīts mūsu vietā... Bet tikai trešais variants runā par cēloņiem...

Kā mēs atsaucamies Dievam? Nu labi, kā vajadzētu/būtu pareizi? Izprotot situāciju un uzticoties, cilvēks ļautos Dieva darbam caur Svēto Garu mūsu dvēselēs! Bet ļoti bieži cilvēki nāk vai nu aiz bailēm vai ari algas dēļ...

Dievs jau to gan zina, jo Viņš mūs ir radījis un zina kādas ir grēka sekas – mūsu daba tagad ir egoistiska! Mūsu motīvi vairumā gadījumu ir egoistiski motīvi! Dievs to ari tā pieņem – tikai problēma ir tad, ja mēs paliekam šādā stāvoklī...

Reliģija ir kaut kas vairāk nekā ēšana, ģērbšanās, sabats, ziedojumi, Bībeles lasīšana, lūgšanu skaitīšana, Baznīcā sēdēšana...
Īsta reliģija izmaina mūsu motīvus!

Kapēc Bībelē ir šis stāsts?

1.Ķēninu grāmatas 13.nodaļā ir stāsts par jaunu pravieti, kurš ierodas Bētelē un paziņo ķēniņam: “Tas, ko tu dari nav labi; nav labi priekš tevis, tautai... tam var būt sliktas sekas... tev ir visu jāpārdomā un jāpārtrauc tā darīt...”

Ķēniņam, protams, tas ne visai labi patīk – kāds saka, kas būtu jādara... Viņš pavēl sargiem: „Sagrābiet viņu...”, bet izstieptā roka vairs nekustas! Piepildās brīnumainā zīme, par ko pravietis bija teicis... Ķēniņš (ļoti savādi) sāk domāt par Dieva vēsti. Protams, vairāk jau ķēniņu uztrauca roka... Tad pravietis lūdz Dievu… un Dievs uzklausa...

Pēc šī piedzīvojuma ķēniņš ir pārmainījies – viņš patiešām grib parunāt ar pravieti... Ķēniņš teica apmēram tā: „Es esmu patiesi priecīgs par visu... par roku... tāpēc uzaicinu uz mielastu... Es rīkoju īpašu mielastu kopā ar tevi!!!” Bet pravietis atbildēja: „Lai tev laba apetīte, bet es neēdīšu!”

Vai varat to saprast? Viņš kaut kā mācēja pateikt ‘NĒ’ ķēniņam tā, ka ķēniņš saprata...

Kāpēc pravietis neēda? Bībele mums atklāj, ka Dievs tā bija noteicis! Tomer stāsts ar to nebeidzās.

Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis... Tā dēli pārnāk mājās un, cits citu pārtraukdami, pastāsta šo piedzīvojumu: “… tu neticēsi, kas notika... atnāca jauns pravietis – pateica ķēniņam TĀDAS lietas... un ķēniņš klausījās... Vecais pravietis klausījās, klausījās un pie sevis nodomāja: „O! Man jāsatiek tas cilvēks!” Tad viņš iekāpa savā BMW un brauca uzmeklēt jauno pravieti...

Panācis jauno pravieti, vecais sāka viņu iztaujāt: “Tu esi tas, kas runāja ar ķēniņu... O! Es arī esmu pravietis... vai mēs varētu parunāties... nāc man līdz uz kafejnīcu...” Tomēr jaunais pravietis ir nevaļīgs: “Nē! Nevaru – es dodos mājās... jo Dievs man teica, lai tā nedaru...”

Vecais pravietis viņu sāka pierunāt: “Ak Dievs tā teica? Man Dievs teica, ka tu nākšot ar mani parunāt...” Tas jauno pravieti nomierināja: “Ak, ja Dievs tagad tā teica! Labi... tad ejam!”

Lai garo stāstu saīsinātu (pa vidu vēl ir Dieva rājiens) – pēc mielasta jaunais pravietis kāpj savā vecajā golfiņā un ... liels kravas furgons..bahh!! (Labi, tur nebija golfiņš un kravas furgons... bet ēzelītis un lauva)

Kāpēc šis stāsts ir ierakstīts Bībelē?

1.Ķēn.13:18 – “…bet viņš meloja!” Vecais pravietis meloja. Mēs to tagad varam izlasīt. Diemzēl jaunais pravietis to nepamanīja…

Šis stāsts ir par lētticīgu pravieti! Dievs negrib, lai mēs būtu lētticīgi... Protams, ka Dievs vēlas, lai mēs ticētu – tomēr… lai nebūtu lētticīgi!

Dievs negrib, lai mēs pieviltos – tāpēc ir šis stāsts!

Mūsu ticība ir balstīta uz Svēto Rakstu zināšanām…

Divi mācekļi iet pa ceļu... un pārrunā sava starpā svarīgas lietas... Pie viņiem pienāk vēl viens vīrs un prasa: “Ko runājat?” Abi mācekļi atbild: “Mēs pārrunājam jaunākās ziņas...” Pienākušais vīrs liekas ieinteresēts: ”...kādas ziņas?” Par tādu jautajumu abiem mācekļiem ir liels brīnums: “Ko? Tu nezini? Nelasi avīzes, neskaties TV? Nezini, kas notika pagājušās nedēļas nogalē? …bija vīrs… mēs viņu uzskatījām par pravieti, bet nu viņš ir miris – viss ir beidzies...”

Vai jūs zinat, kurš bija trešais?

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. (Lūk.24:13-16)

Ja jums būtu divi mācekļi... un viņi teiktu – mēs uz tevi cerējām, bet nu viss ir pagalam – mēs vairs neko nesaprotam... Ko jūs tad teiktu/darītu?

Man jāatzīstas – es teiktu: “Skatieties uz mani – es tas esmu!! (es jums tagad došu dažas autoritatīvas atbildes...)” Bet ko Jēzus dara?

Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. (Lūk.24:25-27)

Kā Dievs atbild uz mūsu jautājumiem? Viņš izskaidro rakstus!!!(sākot no Mozus un visiem praviešiem...)

Vai varat to saprast? Jēzum ir visa autoritāte (Viņš pats teica pēc augšāmcelšanās, ka Viņam ir “visa vara debesīs un virs zemes”); Jēzum ir visas atbildes... Bet Viņš nedod atbildes ar Savu autoritāti! Tā vietā Jēzus mācekļiem dod principus – Bībeli... un tad mācekļi var paši saprast/nonākt pie atziņas...

Kāpēc Jēzus neteica = lūk es! Jēzus! Dodiet visus jautājumus šurp... Es jums iedošu pareizās atbildes... Kāpēc tā nenotika?

1. Tas mācekļiem nepalīdzētu (viņi neko neiemācītos);
2. Nākošajā dienā divi no mācekļiem atkal vēlētos kādu teoloģisku jautājumu... un jauka būtne, baltās drēbēs ar parūku (lai noslēptu radziņus) parādītos un teiktu: “…es jums visu atbildēšu... jautājiet tikai man!”

Varbūt citiem tā nav problēma, bet mani tas mulsina... kā lai es zinu, kura atbilde ir īstā? Vai man jātic tam, ko teica vakar... Vai tam gaišības eņģelim šodien... Kura atbilde ir vairāk autoritatīva?

Atcerieties! Jēzum ir visa autoritāte un visa patiesība! ...bet Viņš to neizmanto, lai atbildētu jautājumus. Jēzus vēlas, lai mūsu ticība būtu balstīta uz rūpīgām un dziļām Dieva Vārda zināšanām...

Mūsu izpratnei jābūt balstītai uz Svētajiem Rakstiem!