...Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā ... stiprini viņu... (5.Moz.1:38)
Tiem dažiem, kurus varētu raksturot kā "vienmēr-par-sevi-pārliecinātus", vajag maz vai nemaz iedrošinošu atzinību; mums pārējiem to vajag regulāri. Dievs ieteica Mozum parādīt atzinību savam aizstājējam Jozua, jo viņam nāksies uzņemties ļoti īpašu atbildību. Pat Pāvilam bija nepieciešama atzinību. "… mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu..." (2 Kor.7:5-6).
Ja Tu kādam parādi atzinību, Tu dari Dieva darbu! Mēs bieži domājam brīnišķīgas domas par cilvēkiem, bet nepasakām viņiem to. Atzinība darbojas tikai tad, ja Tu to izsaki!
Reiz kāds psihologs intervēja veiksmīga biznesa magnāta dēlu. Problēma bija tajā, ka jaunais cilvēks atteicās pārņemt ģimenes biznesu pēc sava tēva nāves (kas būtu padarījusi viņu ļoti bagātu). Viņš paskaidroja: "Jums būs grūti saprast attiecības, kādas man bija ar manu tēvu. Viņš bija stingra rakstura cilvēks, kurš visu bija sasniedzis ļoti smagi strādājot. Viņa mērķis bija iemācīt mani pašpaļāvību... un viņš domāja, ka vislabāk to būtu darīt nekad mani neiedrošinot un nepaslavējot. Brīvdienās mēs spēlējām bumbu pagalmā. Ideja bija, ka man ir jānoķer bumbu desmit reizes pēc kārtas. Kad es biju noķēris to astoņas vai deviņas reizes, viņš vienmēr darīja visu iespējamo, lai desmito reizi bumba lidotu man garām. Viņš meta to zemē vai augstu virs manas galvas tā, lai man nebūtu izredžu to noķert." Tad brīdi klusējis, veiksmīgā biznesmeņa dēls turpināja: "Tāpēc es atsakos no visa... es vēlos pats noķert desmito bumbu!" Šis jauneklis uzauga ar sajūtu, ka viņš nekad nebūs pietiekami labs, lai iepriecinātu savu tēvu.
Vai tas neskan pazīstami?
Bībele saka: "Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina" (Sal.Pam.12:25).
Tātad, parādi atzinību tiem, kas ir Tev blakus.