svētdiena, 2011. gada 26. jūnijs

Vēstījums no kalna – 3

Kristus kalna svētrunai ir arī vēl noslēgums.
Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mat.7:24)
Kristus saka, ka katrs kas dzird Viņa vārdus un notic tam un sāk sekot Viņam ir gudrs! un ir salīdzināms ar tādu, kas cel savu namu uz klinti.
Ko tas patiesībā nozīmē?

Izraēla tauta tajā laikā lepojās ar kādu namu, kas bija uzcelts uz Ciānas kalna, jeb klints. Viņi lepojās ar templi. Tātad Kristus šeit izaicina cilvēku izpratni par templi/reliģiju/dievu.
Kristus izaicina mūs jaunai reliģiskai kustībai. Jēzū Kristu Dievs dara to, par ko templis/kalpošana bija norādījusi jau gadsimtiem iepriekš.
Īstais pamats ir Dievs un īstais dievkalpošanas centrs ir Jēzus Kristus!

Un pēdējais brīdinājums!
Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mat.7:26)
Ja kāds nepieņem šo izaicinājumu, ja kāds vēlas palikt pie sava iedomātā ceļa, tas ir līdzīgs tādam, kas cel SAVU reliģiju uz smiltīm. Daudzi Jēzus laika ticīgie noraidīja Jēzus aicinājumu un palika pie savas dievkalpošanas modeļa (sabats, desmitais, pareizs uzturs, baušļu ievērošana…). Bet tad (pēc 40 gadiem) nāca vētra Romas karaspēka izskatā un VISU sagrāva.

Jēzus izaicinājums attiecas arī uz mums šodien.
Būvēt savas dzīves māju (savu dievkalpošanu, savu dzīvi, savus plānus) uz KLINTI.
Jēzus aicinājums apgriež kājām gaisā to, kā dzīvo, plāno un māca pasaulē ap mums. Tomēr Kristus ceļš ir VIENĪGAIS variants. Ja mēs to vēlamies ņemt nopietni, arī mums ir jābūt gataviem pilnīgi JAUNAM skatījumam uz Dievu, Dieva vārdu, kalpošanu sabiedrībai.
Ja mēs tam esam gatavi, tad Viņš padarīs mūs par patiesu gaismu šai pasaulei.
Vai Tu to vēlies?

svētdiena, 2011. gada 19. jūnijs

Vēstījums no kalna – 2

Lai mēs saprastu par ko tad Jēzus runā, ir jāatceras Izraēla tautas vecajās tradīcijas. Un jāsāk ir ar jautājumu – kāpēc vispār ir "izredzētā tauta"?

Bībele saka, ka Dievs aicināja Ābrahāmu un viņa ģimeni (Izraēla tautas priekštečus) būt par daļu no pasaules problēmas atrisinājuma. Izraēla tauta bija cilvēki ar mērķi, nozīmi. Viņi bija cilvēki, caur kuriem Dievs sakārtos pasaulē atkal visu pareizi. Viņi bija aicināti būt par pasaules gaismu... par zemes sāli...
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mat.5:13-14)
Un tad Jēzus saka – sekojiet man! un tas notiks! Sekojiet man! un jūs būsiet pasaules gaisma un zemes sāls! Vai līdz tam tauta bija bijusi laba gaisma un laba sāls? Jēzus saka: Nē! Viņš patiesībā izaicināja savus laikabiedrus patiesi kļūt par Dieva ļaudīm radikāli jaunā veidā. Jēzus vēsts bija patiesa revolūcija.
Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. (Mat.5:3-10)
Jēzus sāk ar deklaratīvu paziņojumu par Dieva Valstības vērtībām, ... tikai tās bija svētības nepareizajiem cilvēkiem (nabagiem, izsalkušajiem... lēnprātīgiem un miera nesējiem).

Jēzus paziņotā "īstā revolūcija", ir aizraujoši un izaicinoši savādāka, ka cilvēki bija iedomājušies. Jēzus patiesībā visu apgriež kājām gaisā.
Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. (Mat.6:1)
Viņš rāda, ka Dievs nav ieinteresēts tikai ārējās darbībās (paklausībā), bet Dievs grib revolucionāru izmaiņu visā sabiedrībā un katrā cilvēkā.

Visa svētruna ir kā liels izaicinājums uzņemties risku. Lai izmainītu pasauli ir jānotic, ka Dievs ir Dievs, un ir jāļauj, lai Dievs izmaina visas Tavas prioritātes un priekšstatus ar kājām gaisā.
Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mat.7:21)
Un Jēzus nobeidz savu svētrunu ar brīdinājumu – nedomā, ka ir daudz un dažādas iespējas. Patiesībā ir tikai viens ceļš; un tas ir patiesas Dieva Tautas ceļš; tas ir ceļš, par kuru jau Vecās Derības baušļi un pravieši bija runājuši.

svētdiena, 2011. gada 12. jūnijs

Vēstījums no kalna – 1

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. [...] Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.
Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:
"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. 
Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. 
Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. 
Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. 
Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. 
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. 
Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ... (Mat.4:23,25; 5:1-11)
Galilejas jūras piekrastes pakalni Jēzus šīs zemes dzīves laikā bija patvērums izstumtajiem, svētajiem revolucionāriem un cīnītājiem par tautas neatkarību. Daudzi no viņiem slēpās tuvējās alās un bija gatavi lietot spēku savu mērķu sasniegšanai. Turpat tad arī atrodas "svētību kalns" no kura Jēzus uzrunāja savus sekotājus.

Bet kāpēc Jēzus devās tur, lai uzrunātu cilvēkus?
Kāpēc cilvēki sekoja viņam uz šiem pakalniem?
Kas bija tas, kas lika viņiem atstāt ikdienas pienākumus un doties kalnos?
Daudzi saka, ka Kristus Kalna Svētruna ir kristietības centrs. Tomēr, kas tad patiesībā bija tas, ko Jēzus tur pasludināja?
Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā... (Mat.5:44)
Mums šķiet, ka Kristus tur saka – esiet mīļi un jauki viens pret otru. Tur mazliet ir arī kaut kas no tā, bet cilvēki taču nekāpa kalnos, lai uzzinātu, ka vajag būt jaukiem. Cik bieži mums ir priekšstats, ka Kristus svētruna ir kluss, jauki romantisks skatījums uz reliģisku dzīvi, kura ir diezgan patālu no ikdienas dzīves realitātes. Vai arī – kas ir jādara, lai tiktu debesīs, kad tu nomirsti.

Patiesībā - tas ko dara Jēzus, vairāk līdzinās politiskai kampaņai.
Tas ir it kā Jēzus grib sākt jaunu kustību – tāpēc veic aģitāciju, lai saviem klausītājiem vienkārši paskaidrotu kāds ir tas jaunais veids, lai būtu Dieva ļaudis.

svētdiena, 2011. gada 5. jūnijs

Ko Bībele saka par slinkumu? – 2

Mūsu atjaunotā būtība mīlestībā pret mūsu Glābēju ir tā, kas mūs motivē būt uzcītīgiem, čakliem un produktīviem, jo Viņš mūs ir atbrīvojis no “grēka verdzības”. Mūsu nosliece uz slinkumu (kopā ar visām citām grēka izpausmēm) ir aizstāta ar vēlmi dzīvot dievbijīgu dzīvi:
Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā… (Efez.4:28).
Mūsu egoistiskās tieksmes ir aizstātas ar vēlmi rūpēties par savu ģimeni:
Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo (1.Tim.5:8);
tāpat rūpēties arī par citiem Dieva bērniem:
Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis:svētīgāk ir dot nekā ņemt…” (Ap.d.20:34-35).
Bībele – Dieva Vārds atklāj kristiešiem paredzēto dzīves standartu:
Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes… (Galat.6:9-10).
Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu:jūs esat Kunga Kristus kalpi… (Kolos.3:23-24).
Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā… (Ebr.6:10).
Vai visi kristieši jau tagad ir sasnieguši šo standartu? Nē! Bet fakts, ka mums vēl ir ļoti daudz jomās nepieciešama Dieva žēlastība un Dieva spēks, nenozīmē, ka mums nevajadzētu tiekties pēc tā.

Apustulis Pāvils ir mūsu piemērs:
Šis noslēpums ir Kristus jūsos – dievišķās godības cerība, ko mēs pasludinām, mudinot un mācot cilvēkus visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību (Kolos.1:27-29).
Pat tad, kad beigsies šī grēcīgā pasaule un Dievs visu atkal sakārtos perfektu (kā tas bija Sākumā), mūsu kalpošana Dievam turpināsies (Atk.22:3). Brīvi no slimībām un bēdām (pat no grēcīgā slinkuma) – svētie slavēs Kungu mūžīgi mūžos.
Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā (1.Kor.15:58).