svētdiena, 2011. gada 31. jūlijs

Legālisms vai žēlastība? (1)

Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris. (Gal. 2:21) 
Iedomājies ka Tu ieej traumpunktā, bet tur Tev tiek lūgts atstāt telpas, jo Tava asiņošana padara netīru grīdu! 
Jēzus saskārās ka legālistisku domāšanas veids, kad Viņš sabatā dziedināja kādu sievieti. ‘Sinagogas priekšnieks, apskaities ... sāka runāt… :"Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties..."’ (Lūkas 13:14). Ievērot likumu viņam bija svarīgāk, nekā rūpēties par cilvēkiem, kas bija priekšnieka uzdevums.
Maks Lukado raksta: "Visa reliģija iedalās... divās nometnēs: legālisma vai žēlastības pusē. Legālisti uzskata, ka ja Tu izskaties labi, runā labi, un piederi pareizajai cilvēku grupai, Tu tiksi glābts. Ārpuse ir nospodrināta, bet kaut kas trūkst... Pietrūkst prieka. Tā vietā valda vai nu bailes – varbūt nav izdarīts pietiekami; vai arī augstprātība – ka ir darīts pietiekami daudz. Legālisms ir... lēna garīguma nosmacēšana, sapņu amputācija... Legālisms reliģiju saglabā, bet nedod pietiekami spēka izaugsmei. Legālisma pamats ir noteikumi un standarti. Legālismam patiesībā nav vajadzīgs Dievs. Tas meklē kā sasniegt nevainību, jo nav piedošanas. Legālisms ir sistemātisks aizstāvēšanās procesus, kas visu cenšas izskaidrot un pamatot. Tas manu viedokli padara par Tavu problēmu, jo ir taču vieta tikai vienam viedoklim... un uzmini, kurš ir nepareizais? Legālisms pārvērš manu pasaules uzskatu par Tavu izaicinājumu. Tavs pretējais viedoklis liek apšaubīt ne tikai iespējas sadraudzībai ar mani, bet pat manu pestīšanu. Tas padara manu uzskatu par Tavu sasaistītāju. Kristiešiem taču ir jānotur vienota līnija. Tavs uzdevums ir nevis domāt, Tev ir tikai jāsoļo…” 
Bet vai tad pestīšana tomēr nav Dieva bizness? Vai žēlastība nav Viņa ideja, Viņa darbs un Viņa upuris? Viņš taču piedāvā to, kam vien Viņš vēlas un kad Viņš to vēlās. Mūsu uzdevums ir informēt cilvēkus, nevis testēt un pārbaudīt viņus. Pāvils raksta: "… ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris" (Gal.2:21). Paldies Dievam, ka "Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības" (Tit. 3:5).

svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs

Iedziļināties Dieva Vārdā


...Tie ... vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos… (Ap.d. 17:11)
Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu..., ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu. Cik ilgi Tu runā par Bībeles lasīšanu? ...un kad Tu plāno saņemties un sākt to darīt, kā arī piemērot tās principus savā ikdienas dzīvē?
Dr. Hovards Hendriks raksta: "Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?
Kamēr Tu nezini atbildi, viss, kas Tev ir, ir labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks...
Galu galā, ko labu dod sapnis pasniegt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?
Pārāk daudz "labas apņemšanās" paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli. Kā kāds ir arī teicis: "Mēs jau neieplānojam izgāšanos, mēs vienkārši neplānojam...""

svētdiena, 2011. gada 17. jūlijs

Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)
Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)
Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?
Šaubas
Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”
Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...
Uzticēšanās
Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?

svētdiena, 2011. gada 10. jūlijs

Dzīvot tā kā Kālebs (1)

... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis ... (Joz. 14:10)
Jau kļuvis sirms, astoņdesmit piecu gadu vecumā, Kālebs sacīja Jozuam: "... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis... kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja… Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam... Hebronu īpašumā… tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam" (Joz. 14:10-14). Kāleba dzīvē nekas nebija pa pusei vai daļēji. Viņa sapnis uzturēja viņu pie dzīvības. Katru rītu viņš piecēlās no gultas ar nolūku to sasniegt.
Tad kad Dievs dod Tev sapni tik lielu kā kalns, tas saglabā Tev spēku iet uz priekšu, kad citi jau sen ir atmetuši ar roku. Tomēr esi uzmanīgs, kādus padomus Tu uzklausi. Neļauj kritiķiem atturēt Tevi, sakot: "Tu esi pārāk vecs!" Bībele saka, ka līdzīgi kā palma, Tu vari piedzīvot vislielāko augļu ražu sava mūža nogalē (Psalmi 92:12-14). Kad saule gatavojas norietēt, tad kļūst redzamas zvaigznes – tā arī Tu vari spīdēt spožāk savas dzīves noslēguma daļā. Barbara Kleisena saka: "Mans lieliskais tēvocis nodzīvoja līdz 106. Viņš bija veselīgs un mundrs un īpašu prieku viņam sagādāja vadāt automašīnā viņa mazāk spējīgos vecos draugus apkārt pa pilsētu. Pēc viņa simtās dzimšanas dienas pienāca laiks vadītāja apliecības atjaunošanai. Kad viņš devās uz licencēšanas biroju, lietvede skeptiski teica: "Tu esi simts gadus vecs! Kāpēc Tev nepieciešama vadītāja licence?" Mans tēvocis, pilnīgi neapmulsis, atbildēja: "Kādam taču ir jāvadā tie veči apkārt!" Un viņam piešķīra autovadītāja apliecību nākamajiem pieciem gadiem."
Dzīvo kā Kālebs – dzīvo līdz pat brīdim, kad Tu mirsi!

svētdiena, 2011. gada 3. jūlijs

Akmens smilšu kastē

Ilva Liepiņa:

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"
"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:
Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." (1Sam 7:12)