Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu... IEPRIECINAIT cits citu ar šiem vārdiem! (1.Tes.4:13-14,18)
Kad pieminam savus mirušos, ko dzīvē pazinām, kādas ir mūsu sajūtas? Skumjas? Pārdomas? Bet vai ir arī prieks? Jā tieši prieks...
Kas nosaka tavu pasauli? Kas nosaka, kad Tu esi priecīgs, kad bēdīgs? Kā Tu izlem, kad krist izmisumā, un kad saņemties un sākt dzīvot citādāk? Kas nosaka mūsu sajūtas domājot par nāvi? Vai mūsu acis, kas redz mirušo miesu, un kapu kopiņas? Vai mūsu sirdis, kas jūt šķiršanās skumjas? Ja tā, tad mums neatliek nekas cits, kā sērot. Sērot visas dzīves garumā, jo Tavu dzīvi nosaki tikai Tu pats. Tavas sajūtas un vēlmes. Bet ieklausies, pirms sākt sērot: “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,’ saka Tas Kungs.” (Jes. 55: 8) Tātad tas, ko jūtam un domājam mēs, vienmēr nav patiesība. Ja es piemēram, jūtos vientuļš, tas vēl nenozīmē, ka tāds esmu. Ja jūtos noskumis, tas nenozīmē, ka man nav citu iespēju.
Atcerēsimies, kā tika radīta šī pasaule? Caur vārdu. Dievs sacīja un viss radās! Viņš radīja pasauli ap mums un mūs pašus caur savu vārdu. Bet tāpat arī tagad katram vajag, lai Dievs rada pasauli ar savu vārdu. Katru dienu. Kad dzīvojam ne vairs tikai saskaņā ar to, ko saka mūsu prāts vai sajūtas, bet mācamies ik dienu dzīvot saskaņā ar to, ko saka Dievs. Saskaņā ar Viņa vārdiem. Kristus sacīja: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.”
Tas nav viegli dzīvot saskaņā ar Dieva vārdiem, redzēt pasauli tādu, kā Dievs tev to atklāj. Jo Viņš atklāj daudz skumjas un postu. Viņš atklāj, ka daudzi cilvēki ir velna varā, un domā tikai par savu kārību apmierināšanu. Viņš atklāj, ka arī es neesmu tik labs, cik vajadzētu. Viņš atklāj, ka cilvēki daudz vairāk klausa savām izjūtām kā Dieva vārdam: “...zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi” (Rom.1: 21,22). Ja klausu Viņam, ne savām sajūtām, tad tieku dzīts uz grēksūdzi, jo pats nespēju sakārtot savu dzīvi, pēc Dieva kārtības.
Un tomēr, tā ir neiedomājama svētība, ja manu pasauli nosaka Dieva vārds! Tad arī katrs dievkalpojums iegūst citu jēgu. Tad es šeit esmu, lai Dieva vārds rada jaunu realitāti! Tad es saņemu svētību ne tādēļ, ka tā jūtos, bet tādēļ, ka Viņš to saka. Varu kalpot citiem, jo viņš to saka. Esmu Dieva bērns ne tāpēc, ka jūtu, bet tāpēc, ka Viņš atklāj. Nāve mani nebiedē, ne tāpēc, ka esmu par to stiprāks, bet Viņš to saka. Jā, bērēs es redzu, kādu mīļu cilvēku nekustīgi guļam, bez dzīvības; jā, kapos es redzu daudz kapu kopiņas, bet es neļaušos skumjām, jo Dievs saka: “nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā” (Jāņa. 5: 28,29). Es paļaušos uz Dieva vārdu, ne uz savām sajūtām.
Sāc katru dienu ar Dieva vārdu nevis savām sajūtām! Viņš grib tev uzdāvināt pasauli!
Visu mācītāja R.Eimaņa rakstu varat lasīt šeit: http://mezaparka.lelb.lv