Es jau pieminēju, ka Dievs rada mākslīgas sekas, jeb audzina mūs... To Viņš dara, lai mēs saprastu, ka kaut ko nedarām pareizi. Arī Bībele to apliecina!
Skumji, bet 99% kristiešu domā, ka tas, kas notiek tagad, ir tā kā nu gadās, bet otrā nāve lūk ir sods…Taču nevar būt labas attiecības, ja kāds saka — vai nu mīli mani, vai es tevi nogalinu... Un Dievam pats svarīgākais ir labas attiecības!!!
Padomā, kāds ir Dievs:
Un augstu pār izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats. Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga un dzirdēju kādu runājam. (Eceh.1 :26—28)
Godība ir tik varena… (ņemiet vērā, ka mums par debesu lietām ir jārunā ar šīs zemes vārdiem) – bet ja man jāsalīdzina, tas ir kaut kas līdzīgs ugunij…
Tad, kad grēks ienāca šajā pasaulē, Dievs apslēpa godību! Kāpēc? Tāpēc, ka “Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr.12 :29).
Ja ir ceļa zīme, kura norāda, ka maksimālais ātrums drīkst būt 40km/h, bet kāds brauc 240km/h, tad viņš neko nevarēs mācīties, jo visticamāk būs miris... Ja Dievs nebūtu apslēpis savu godību no cilvēkiem, kad tie krita grēkā, tad tagad nebūtu vairāk cilvēku... Neviens nevarētu pārdomāt un izdarīt secinājumus...
Ja jūs grēkojat atkal un atkal (piemēram kaut ko nozogat)... arēji jau nekas nemainās... bet iekšēji kaut kas salūzt jūsos... salūzt atkal daļa no tās Dieva līdzības, kādus Viņš mūs radīja…
Sātans, protams, cenšas mūs apmānīt – viņš cenšas mums iegalvot, ka grēkot ir baudīt...
Savukārt Dievs apsola — Es atgriezīšos un visu atkal sakārtošu... Jaunā Jeruzaleme nonāks no Debesīm... un tad:
Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās? (Jes. 33:14)
Vienu dienu, kad Jēzus nāks — Dieva godība atklāsies un tiem, kas palikuši grēkā… (viņos kaut kas ir lūzis... lūzis...) viņiem tā ir nepanesama...
Savukārt tiem, kuri tic Jēzum, kuri ir bijuši Viņam tuvu visu savu dzīvi, kuri ir raudzījušies Viņā un kļuvuši Viņam līdzīgāki... Tiem šī Dieva godība būs mūžīgās dzīvības avots!!! Taja pašā godībā taisnie dzīvos... bet ļaunie tajā pašā godībā ies boja!
Jēzum nav divas sejas: (1) ar vienu pusi Viņš saka — 0, nāciet mīļotie... (2) ar otru — bet jūs sliktie... rrr….
Kurš tad patiesībā nolemj, kas notiks? Mēs!
Nenotiek jau tā, ka Jēzus tajā dienā skatīsies uz netaisnajiem... un teiks: “Ahā! Te jūs esat, tagad es jūs sodīšu par visu to ļaunumu... Gabriel! Padod manu uguns metēju!…”
Dievs vienkārši atklās savu godību!!!
Kas ir vissvarīgākais? Attiecības ar Kristu!!!
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3: 18)
Atsegtam sejām! … spoguļodamies! … topam pārvērsti!
Un tas notiek tagad! Tiešī šodien! Tieši tagad…
Vai Tu to nevēlies?