Paklausība ir svarīga!

Vienu dienu kāds cilvēks nonāca pie Paradīzes vārtiem debesīs. Tur, kā jau parasti, vārtu sargs Pēteris viņu sagaida un jautā: "Ko Tu esi darījis, lai tiktu iekšā?" Cilvēks nemaz nesamulst un atbild: "Es esmu ievērojis baušļus!" Toties Pētera sejā atspoguļojas izbrīns: "O! Nāc iekšā! Mums debesīs pagaidām vēl neviens, izņemot Pašu Kungu, tāds nav..." (John Wagoner on GC session in 1890)

Pestīšana ir attiecību (nevis paklausības) jautājums!

Būtībā Tu vari grēkot cik vien patīk... bet ir jāatceras par sekām. Kas būs ar Tavu nervu sistēmu pēc tam?

Piemēram, mēs varam virtuves galda virsmā sadzīt naglu pie naglas... Vai tad navar tās atkal izraut ārā?

Dievam nav problēmu piedot mums mūsu grēkus (izvilkt naglas ārā)... Bet vai galda virsma pēc tam paliek tāda pati kā bija sākumā?

Nē! Un tā lūk ir problēma. Rētas paliek! Grēka sekas paliek! Tas ir mūsu izvēles ruzultāts... un mums ir jādzīvo ar mūsu izvēles sekām.

Paklausība Dieva dotajiem padomiem palīdz mums dzīvot labāk un laimīgāk, palīdz liecināt par Dieva mīlestību daudz efektīvāk. Ja arī Tu vēlies būt Dieva Valstības liecinieks  – paklausība ir svarīga!

Pamatprincips, kurš ir jāņem vērā...

Vēl dažas dienas... un būs rudens ne tikai vērtējot pēc laika apstākļiem, bet ņemot vērā visus astranomiskos aspektus. Un rudens bieži noskaņo cilvēkus pārdomām, aicina izdarīt kopsavilkumus.

Es savas pārdomas šajā sakarā gribētu izteikt sekojoši:

Ja Tu vari piekrist tam, ko es līdz šim šajās piezīmes esmu sarakstījis, tad Tu faktiski piekrīti tam, ko māca Adventistu Baznīca:

   Dievs valda universā, kur eksistē brīvība un Viņš respektē šo brīvību (tāpēc arī ir beigu beigās nepieciešama tiesa... jo ir jābūt skaidrībai kādu lēmumu katrs ir pieņēmis).

   Grēks nav tas, ko Tu dari... tas ir veids kādā Tu domā.

Cilvēki var darīt vienu un to pašu – vienam tas ir kā grēks, bet otram nē! Kāpēc? Tāpēc, ka svarīgs ir iemesls (kāpēc Tu to dari?).

Cilvēki reizēm man uzdod jautājumu: "Mācītāj, vai to un to darīt ir grēks?"

Patiesībā tas ir nepareizs jautājums. Pareizi būtu jautāt – kāpēc es daru to, ko es daru?

Tīri tehniski Tu vari darīt jebko, un tas nebūs grēks... kamēr vien Tu to dari bez sacelšanās domām pret Dievu.

Ticēt ir uzdot jautājumus

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles (Rom.10:17)

Vai kādreiz esi uzdevis jautājumu – kā tas notiek? Kā ticība var nākt no Dieva Vārda? Kā Dieva Vārds var šeit palīdzēt? Ir daudz cilvēku, kuri Bībeli uzskata par svarīgu, pat svētu grāmatu. Daudzi iegādājas Bībeli... un noliek to grāmatplauktā... bet tas neko nedod. Šajā pasaulē, kurā dzīvojam, tam nav efekta. Ticība/uzticēšanās nāk tikai iemācoties/uzzinot... Tāpēc ir jāuzdod jautājumi!

Kāpēc? Kas notiek, kad mēs uzdodam jautājumus? (...ir cilvēki, kuri paliek dusmīgi, ja viņiem jautā.)

... Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā. Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot. (Ap.d. 17: 11)

Tātad Pāvils nonāk Berojā. Viņš sāk mācīt cilvēkiem jaunu patiesību. Vai viņš dzird pretī: "Mēs tā neesam pieradusi... mūs tā nemācīja?" NE!!!

Šie cilvēki ir godīgi! Viņi sāka pārdomāt, ka varbūt tam Pāvilam ir taisnība... varbūt mēs neesam līdz šim pareizi sapratuši... Pārbaudīsim!

Kur viņi pārbauda? Bībelē!

Ko tagad Pāvils saka par to? Vai viņš sāk uztraukties: "Ko? Jūs mani pārbaudīsiet! Aizmirsāt kas es esmu? Jēzus man atklājās ceļā uz Damasku! Jums ir jātic visam, ko es saku!"

Ko Pāvils saka? Viņš uzslavē Berojiešus. Šie ir īpaši ticīgie! Lūdzu pārējie mācaties no šiem – viņi uzdod jautājumus!

Šodien cilvēki pārāk daudz klausa autoritātes. Citē vienu vai otru mācītāju... pārāk lasa grāmatas... Un par maz griežas pie Bībeles. Ja balstāmies uz autoritātēm, labu slavu, tradīciju – tas nav tas, ko Jēzus mums iesaka darīt.

Starp citu, Jēzus neteica – ticiet man, klausieties, ko es jums saku, jo esmu Dieva Dēls.

Viņš deva izskaidrojumu/pierādījumu no Sv.Rakstiem un atstāja cilvēkam tiesības uzdot jautājumus un pieņemt lēmumus.

Kāds ir Bībeles mērķis?

Kāpēc mēs kaut kam vai kādam neuzticamies? Jo nepazīstam! Mums jau no mazotnes māca – nerunā ar svešiem cilvēkiem! neuzticies svešiniekam! … un tas šājā pasaulē ir pareizi.

Un tāpēc arī – ja mēs nepazīstam Dievu, mēs Viņam neuzticamies.

Tomēr Dievu tas neapmierina… un Viņš atrod veidu kā to risināt. Viņš dod pierādījumus, lai mums palīdzētu uzticēties Viņam, saprast kāds Viņš ir.

Jo ja mēs iepazīstam Dievu – mes uzticamies Viņam...

… šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. (Jāņa 17:3)

Tātad Bībeles mērķis nav ieteikt ko darīt un ko nedarīt… mērķis nav dot visas atbildes vai izskaidrot visu patiesību.

Bībeles mērķis ir palīdzēt ticēt Dievam… Kā tad mums jālasa Bībele?

Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, […] tie ir, kas dod liecību par Mani! (Jāņa 5:39)

Kristus saka, ka ja mēs domājam ‘jo vairāk tekstus zināsim no galvas, jo labāk’, tad neesam sapratuši, kas ir Bībeles mērķis.

Dievs nedeva Bībeli, lai mums būtu ko darīt – tad, kad nav ko darīt…

Tad, kad Tu lasi Bībeli, kas Tev tur ir jāmeklē? kādi jautājumi jāuzstāda?

Ko ,,tas un tas” man stāsta par Dievu?

Tas ir pamatjautājums, kurš Tev ir jāuzstāda par

- katru Bībeles mācību...

- katru stāstu Bībelē...

- katru doktrīnu...

Tikai tad, ja Tu atbildēsi uz šo jautājumu (saskatīsi to Bībelē) – Tu varēsi saprast/secināt, ko tas saka par mani, manu dzīvi, un par to, kas jādara...

Ņemot rokās Bībeli – vienmēr jautājums Nr.1 – ko tas (teksts ko lasu) māca par Dievu?

Tici Jēzum Kristum… un Tu būsi glābts!

Reiz misionārs Pāvils un viņa kolēģis Sīla nonāk Filipos (Ap.d.16:12-31). Tur viņi stāsta/sludina par Jēzu Kristu, kas izrādās ir jaunums pilsētas iedzīvotājiem. Un tiem cilvēkiem jaunumi nepatīk...

“Mana vecmāmiņa bija ticīga… un viņa teica, ka ir tā un tā!”

“Tā kā man mācīja bērnībā, tā es ticēšu!”

Katra jauna lieta taču ir aizdomīga, vai ne? Tāpēc arī pilsētnieki organizē arestu. Un pēc brīža gan Pāvils, gan Sīlas nonāk cietumā. Cietuma uzraugs kārtīgi ieliek viņu kājas siekstā… nu viss kā jau cietumā pieklājās – sēdi mitrā pagrabā pats savos …… un vaimanā.

Bet ko dara Pāvils un Sīlas?

Vairums no mums droši vien būtu sākuši ieļaunoties: “Ak, Kungs! Kā tā? Mēs taču sludinājām... evaņģelizējām, bet kāpēc tas notiek ar mums? Kāpēc netiek uzklausītas lūgšanas par apsardzību un palīdzibu?”

Viņu reliģija nav sevī centrēta. Pāvils un Sīlas dzied! Viņi dzīvoja un darīja tā kā sludināja (tāpēc arī vēlāk Pāvils var rakstīt savā vēstulē  fīlipiešiem: “Priecājieties vienmēr!” Cita draudze to varbūt nesaprastu, bet filipieši atcerējās kā Pāvils bija dziedājis cietumā).

Un tā viņi dzied jauku duetu! Labi pavada laiku... Kad pēkšņi pusnaktī visu satricina zemestrīce!

Šeit man ir jāiekļauj īss paskaidrojums – romiešiem bija likums, ka ja izbēg cietumnieki, cietuma sargi par to atbild ar savām dzīvībām.

Tad, kad nelaimīgais cietumsargs, zemestrīces pamodināts, ierauga cietuma durvis vaļā, viņš saprot, ka tās ir viņa beigas! Kāpēc gaidīt nāves spriedumu... tad labāk pašam to atrisināt, lai nav jāpiedzīvo negods…

Bet tad pēkšņi atskan balss no pagraba: “Mēs esam šeit! Nedari sev neko!”

Nabaga cietuma uzraugs paliek ar pavērtu muti: “Ko? Jūs neesat aizbēguši?… Jūs esat savādi cilvēki. Jums laikam ir kaut kas, kas man nav! Es arī tā gribētu dzīvot...”

…un, izvedis tos ārā, [cietuma sargs] sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." (Ap.d.16: 30–31)

Vai jūs piekrītat tam ko Pavils saka? Es zinu kristiešus, kam šis teksts nepatīk... Vai tas ir saskaņā ar pārējo Bībeles mācību? Ticēt Kristum Jēzum... un ar to pietiek?

Bet Dieva Vārds tā saka: Tici uz Kungu Jēzu un Tu būsi glābts!