Raksturs - skaistums, kas saglabājas

Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. (1.Pēt. 3:3-4) 

Sabiedrisko attiecību nodaļa kādā skaistumkopšanas produktu uzņēmumā lūdza saviem klientiem atsūtītu attēlus kopā ar īsu aprakstu par visskaistāko sievieti, kādu viņi pazīst. Akcijas rezultātā kompānija saņēma tūkstošiem vēstuļu.

Kāda darbinieka uzmanību piesaistīja viena no tām un viņš to nosūtīja tālāk kompānijas prezidentam. Vēstuli bija rakstījis zēns no nelabvēlīgas ģimenes, kurš dzīvoja kādas pilsētas ļoti nabadzīgā rajonā. Vēstulē, kurā bija daudz pareizrakstības kļūdas, bija rakstīts apmēram tā:

“Skaista sieviete dzīvo netālo no manis. Es apmeklēju viņu katru dienu. Viņa liek man justies kā svarīgākajam pasaulē. Mēs spēlējam dambreti un viņa uzklausa manas problēmas. Viņa saprot mani... Kad es eju projām, viņa vienmēr pasaka, ka ir lepna par mani… Šis foto rāda, ka viņa ir skaistākā sieviete pasaulē, un es ceru, ka kādu dienu es apprecēšos un mana sieva būs tāda kā viņa..."

Kad prezidents lūdza parādīt sievietes fotogrāfiju, viņa sekretāre pasniedza attēlu, kurā bija redzama smaidoša bezzobaina veca sieviete sēžot ratiņkrēslā. Viņas pelēkie mati un grumbu izvagotā seja bija kaut kādā veidā absolūts pretstats viņas zibošajām acīm.

"Mēs nevaram izmantot šīs sievietes foto," prezidents smaidot sacīja. "Viņa pasaulei liks domāt, ka mūsu produkti nav nepieciešami lai būt skaista..."

Nekad nenodod uzticību

Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē (Sal.pam. 11:12)

Mums visiem reizēm ir vajadzīgs plecs uz kura izraudāties. Kad cīnāmies ar kādu sliktu ieradumu vai atkarību, mums ir nepieciešama droša vieta, kur varam doties un būt pārliecināti, ka būsim mīlēti, saprasti, atbalstīti... un ka par mums lūgs Dievu. Ja tie, kas ir ievainoti vai sāpināti nevar atrast šo palīdzību baznīcā, kur tad lai viņi iet? Uzticības nodevība ir šausmīgs grēks.

"Bet tas, ko es teicu, bija taisnība," Tu iebildīsi. Ļoti iespējams… un tad? "Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj" (Sal.pam. 11:13). Ievēro vārdus "atklāj" un “noslēpj”.

Hipokrāta zvērestā ir šāds teikums: "Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu." Hipokrāta zvērestu dod ārsti un citi speciālisti, kuru pienākumos ietilps būt īpaši uzticamiem. Bet tam būtu jābūt saistošam ikvienam no mums! Kā tu justos, ja ārsts, padomdevējs, ministrs vai uzticams draugs pieviltu Tavu uzticību un atklātu sabiedrībai Tavus intīmos noslēpumus? Nebūtu sāpināts? Nejustos nodots?

Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo arvien vairāk mēs saprotam, ka sabiedrībā īpaši trūkst cilvēku, kas var būt uzticami, kas māk turēt muti ciet. Ja Tev tiktu lūgts noteikt kādas personas piemērotību svarīgam un atbildīgam pienākumam, vai spēja saglabāt uzticību nebūtu Tava saraksta augšpusē? Šeit ir daži pamatnoteikumi, lai dzīvē saglabātu apkārtējo uzticību: (a) ne tik daudz runāt, bet lūgt par to Dievu; (b) tā vietā, lai kritizētu, meklēt kaut ko labu; (c) neizgāst savas dusmas, bet parādīt žēlastību.

Kā Tu izturēsies pret citiem, nosaka to, ko Dievs darīs ar Tevi!

Netiesā!

Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? (Rom.8:33)

Kad Tu kādu ‘nolīdzini līdz ar zemi’, Tu esi Dieva priekšā kā uz plāna ledus… Bībele saka: "Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom.8:33-35).

Tava ticības māsa/brālis nav ideāls, bet Dievs saka, "ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu" (Efez.1:6). Nekas nav tāds, ko Tu varētu Dievam nosūdzēt par kādu, kas Viņam nav jau zināms. Patiesībā, apsūdzot māsas/brāļus, Tu apšaubi To, kurš izpērk viņus… Tava apsūdzība nozīmē, ka Dievs ir kļūdījies un nezina, ko Viņš dara.

Tu saki: "Bet vai tad man nav jārunā tad, kad kaut kas nav kārtībā?" Jā, bet esi uzmanīgs, lai nepārkāptu savas pilnvaru robežas un nenosodītu kādu konkrētu personu. Tavai attieksmei ir jābūt izpalīdzošai, piedodošai un samierinošai. Vienmēr, kad Tu mēģini spriest par to, kas nav Tev uzticēts, Tu pārkāp savas jurisdikcijas robežas! Pāvils raksta: "Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt" (Rom.14:4). Tas ir Dieva darbs, lai spriestu par visiem… Un Viņam nav vajadzīga Tava palīdzība, lai to darītu!

Kā nerīkoties muļķīgi

... es esmu aplami rīkojies... (1.Sam. 26:21)

Nekrologs par cilvēka dzīvi patiesībā atklāj diezgan daudz... Arī Bībelē var atrast dažādus kopsavilkumus par cilvēku dzīvēm. Skumji, bet savas dzīves noslēgumā ķēniņš Sauls pats bija spiests atzīt: "... es esmu aplami rīkojies...“ (1.Sam. 26:21). Izraēla pirmais ķēniņš bija pieredzējis diženumu, līdz kādā brīdī viņš nolēma darīt lietas pats pēc sava, nevis Dieva prāta. Kad filistieši uzbruka Izraēlai, viņš centās sapulcināt savu karaspēku, kas diemžēl bija paralizēts aiz bailēm. Sauls zināja, ka viņam būtu jāgaida pravietis Samuēls, kurš nāks un upurēs dedzināmo upuri, kā to prasīja likums. Bet tad, nevarēdams pravieti sagaidīt, Sauls sacīja: "Es darīšu to pats. Ņemot vērā apstākļus, Dievs taču sapratīs..." Šī nepaklausība bija viņa karjeras beigas. Sauls mira, izdarot pašnāvību kaujas laikā. Tik daudzsološa valdnieka dzīve beidzās ar negodu.

Arī Tu vari rīkoties aplami (muļķīgi!):

(1) ja domā, ka Dievam sīkumi nav svarīgi. Saula krišana tomēr nenotiek vienā naktī. Mazi, sīki pārkāpumi summējās lielā. Domādams, "tas taču nav nekas liels galu galā," Sauls ķērās risināt jautājumus pats savā spēkā. Viņš teica: "... es domāju: tagad filistieši dosies pret mani..., bet es vēl neesmu paspējis Tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību, – tā es iedrošinājos..." (1.Sam.13:12). Ievēro vārdus, "es iedrošinājos..." Tas var šķist tik labi un pareizi, un tomēr ir tik nepareizi. Tu vari uzticēties savām sajūtām tikai tad, ja tās ir saskaņā ar Dieva Vārdu.

(2) ja mēģini attaisnot savu uzvedību. Sauls sāka racionalizēt: "... Kad es redzēju, ka ļaudis klīst projām no manis un tu noliktā laikā nenāci, un..." (1.Sam.13:11). Pārtrauc racionalizēt! Nožēlo grēkus un paklausi Dievam!

(3) ja ļauj aizvainojumam Tevi kontrolēt. Lai gan Saulam bija lieliskas līdera dotības, tad tomēr Dāvida popularitātes pieaugšana izsauca viņā aizvainojumu, kas beigās iznīcināja Saulu.

Lielākā daļa cilvēku reizēm mācās no savām kļūdām; savukārt gudri cilvēki mācās no citu cilvēku kļūdām! Mācieties no Saula – nerīkojieties tik muļķīgi kā viņš!

Esi pazemīgs!

...sūtnis [nav] lielāks par to, kas viņu sūtījis (Jāņa 13:16)

Viens no iemesliem, kāpēc Dievs izvēlējās Jāni Kristītāju kā Jēzus vēstnesi ir tas, ka Jānis bija pazemīgs. Viņš tiek stādīts mums priekšā tikai kā "saucēja balss tuksnesī" (Mark.1:3), un nav dižmanības vai skaļu titulu. Daudz ievērojami svētie/pravieši dzīvoja pirms Jāņa, tomēr Jēzus apgalvoja, ka "neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju" (Mat.11:11). Jānim nebija kādi apslēpti nolūki vai egoistiski plāni. Viņa vēstījums bija vienkāršs: "Viņam vajag augt, bet man iet mazumā." (Jāņa 3:30).

Džons Bārnets (John Barnett) saka: "Lepnums, jeb konkurēšana ar Dievu, ir grēks. Tas padara Tevi pašpaļāvīgu, pašpārliecinātu, pašpietiekamu, pašapmierinātu, biklu, sevī vērstu , egocentrisku un uz sevi orientētu. Tas padara Tevi neuzticamu, jo neviens nevar paredzēt, ko Tu darīsi. Tas padara Tevi nemīlošu, jo Tu neesi gatavs kaut ko dot citiem. Tas padara Tevi nespējīgu mācīties, jo nevienā taču Tevi patiesībā neklausies. Tas atņem Tev draugus, jo Tu vienmēr centies pārspēt citus. Pazemība nozīmē, ka Tu vienmēr meklē veidus, kā kalpot."

Kad kāds jautāja Hadsonam Teiloram (Hudson Taylor): "Vai Tu apzinies to, kā Dievs Tavā vadībā lika uzplaukt misijas darbam Ķīnā? Es šaubos, vai kādam cilvēkam ir bijuši lielāki panākumi...", Teilors esot atbildējis: "Es gan tā nedomāju. Patiesībā Dievs meklēja kādu pietiekami mazu un vāju cilvēku, lai izmantotu viņu tā, ka viss gods un nopelns paliktu Dievam... un Viņš atrada mani."

Secinājums?

"...Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību" (1.Pet.5:5).

Tātad, esi pazemīgs!