svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Nekad nenodod uzticību

Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē (Sal.pam. 11:12)
Mums visiem reizēm ir vajadzīgs plecs uz kura izraudāties. Kad cīnāmies ar kādu sliktu ieradumu vai atkarību, mums ir nepieciešama droša vieta, kur varam doties un būt pārliecināti, ka būsim mīlēti, saprasti, atbalstīti... un ka par mums lūgs Dievu. Ja tie, kas ir ievainoti vai sāpināti nevar atrast šo palīdzību baznīcā, kur tad lai viņi iet? Uzticības nodevība ir šausmīgs grēks.
"Bet tas, ko es teicu, bija taisnība," Tu iebildīsi. Ļoti iespējams… un tad? "Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj" (Sal.pam. 11:13). Ievēro vārdus "atklāj" un “noslēpj”.
Hipokrāta zvērestā ir šāds teikums: "Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu." Hipokrāta zvērestu dod ārsti un citi speciālisti, kuru pienākumos ietilps būt īpaši uzticamiem. Bet tam būtu jābūt saistošam ikvienam no mums! Kā tu justos, ja ārsts, padomdevējs, ministrs vai uzticams draugs pieviltu Tavu uzticību un atklātu sabiedrībai Tavus intīmos noslēpumus? Nebūtu sāpināts? Nejustos nodots?
Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo arvien vairāk mēs saprotam, ka sabiedrībā īpaši trūkst cilvēku, kas var būt uzticami, kas māk turēt muti ciet. Ja Tev tiktu lūgts noteikt kādas personas piemērotību svarīgam un atbildīgam pienākumam, vai spēja saglabāt uzticību nebūtu Tava saraksta augšpusē? Šeit ir daži pamatnoteikumi, lai dzīvē saglabātu apkārtējo uzticību: (a) ne tik daudz runāt, bet lūgt par to Dievu; (b) tā vietā, lai kritizētu, meklēt kaut ko labu; (c) neizgāst savas dusmas, bet parādīt žēlastību.
Kā Tu izturēsies pret citiem, nosaka to, ko Dievs darīs ar Tevi!

0 komentāri:

Ierakstīt komentāru