Sv. Jāņa Ewaņģeliums

Atpakaļ uz saturu

1. nodaļa
Jānis liecina, ka Jēzus ir mūžīgs Dievs, 1; Kristus un Jāņa amats, 6; Dieva Dēls top cilvēks, 14; Jānis dod liecību par Kristu, 19; ka tas ir tas Dieva jērs, 34; Jēzus aicina Andreju un Sīmani Pēteri, 40; Filipu, 44; un Natanaēli, 48.

1. Iesākumā bija tas Vārds, un tas Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija tas Vārds.
2. Tas bija iesākumā pie Dieva.
3. Visas lietas ir darītas caur viņu, un bez viņa nekas nav darīts, kas ir darīts.
4. Iekš viņa bija dzīvība, un ta dzīvība bija cilvēku gaišums.
5. Un tas gaišums spīd tumsībā, un tumsība to nesaņēma.
6. Viens cilvēks bija no Dieva sūtīts, Jānis vārdā.
7. Tas nāca liecības dēļ, ka dotu liecību par to gaišumu, lai visi caur to ticētu.
8. Viņš pats nebija tas gaišums, bet ka tas liecību dotu par to gaišumu.
9. Tam patiesam gaišumam, kas ikvienu cilvēku apgaismo, bija nākt pasaulē.
10. Viņš bija pasaulē, un pasaule ir caur viņu darīta, bet pasaule viņu nepazina.
11. Viņš nāca pie tiem savējiem, un šie viņu neuzņēma.
12. Bet cik viņu uzņēma, tiem viņš deva vaļu, palikt par Dieva bērniem, tiem, kas tic uz viņa vārdu.
13. Kas ne no asinīm, nei no miesas gribēšanas, nei pēc kāda vīra prāta, bet kas no Dieva dzimuši.
14. Un tas Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā, pilns žēlastības un patiesības, un mēs redzejām viņa godību, tādu godību, kā ta vienpiedzimušā Dēla no tā Tēva.
15. Jānis dod liecību par viņu un sauc sacīdams: šis bija tas, par ko es sacīju: kas nāk pēc manis, tas ir bijis priekš manis. Viņš bija pirmāk ne kā es.
16. Un no viņa pilnuma mēs visi esam dabūjuši žēlastību uz žēlastību.
17. Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir notikusi caur Jēzu Kristu.
18. Dievu neviens nekad nav redzējis: tas vienpiedzimušais Dēls, Tēva klēpī būdams, tas mums to ir stāstījis.
19. Un šī ir Jāņa liecība, kad tie Jūdi no Jeruzālemes priesterus un levītus sūtīja, lai tam jautā: kas tu esi?
20. Un viņš apliecināja un neliedzās, un apliecināja: es neesmu Kristus.
21. Un tie tam jautāja: kas tad? Vai tu esi Elija? Un viņš saka: neesmu. Vai tu esi tas Pravietis? Un viņš atbildēja: nē.
22. Tad tie uz viņu sacīja: kas tu esi? Lai atbildam tiem, kas mūs sūtījuši; ko tu saki par sevi pašu?
23. Viņš sacīja: es esmu saucēja balss tuksnesī:sataisait tā Kunga ceļu, kā pravietis Esaija sacījis.
24. Un tie izsūtītie bija no tiem farizejiem.
25. Un tie viņam jautāja un uz viņu sacīja: kāpēc tad tu kristī, kad tu neesi tas kristus, nedz Elija, nedz tas Pravietis?
26. Jānis tiem atbildēja un sacīja: es kristīju ar ūdeni; bet tas jūsu vidū iestājies, ko jūs nepazīstat;
27. Tas nāk pēc manis, un ir bijis priekš manis, tam es neesmu cienīgs kurpju siksnes atraisīt.
28. Tas notika Betanijā viņpus Jardanes upes, kur Jānis kristīja.
29. Otrā dienā Jānis Jezu ierauga nākam un saka: redzi, tas Dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.
30. Šis ir tas, par ko es esmu sacījis: pēc manis nāk vīrs, kas bijis priekš manis: jo viņš bija pirmāk ne kā es.
31. Un es viņu nepazinu: bet lai viņš Izraēlim taptu zināms, tāpēc es esmu nācis, kristīdams ar ūdeni.
32. Un Jānis deva liecību sacīdams: es redzēju to Garu nolaižamies no debess kā balodi un paliekam uz viņa.
33. Un es viņu nepazinu, bet kas mani sūtījis kristīt ar ūdeni, tas uz mani sacīja: uz ko tu redzēsi to Garu nolaižamies un paliekam, šis ir tas, kas kristī ar svētu Garu.
34. Un es esmu redzējis un liecību devis, ka šis ir tas Dieva Dēls.
35. Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem,
36. Un ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: redzi, tas Dieva jērs.
37. Un tie divi mācekļi viņu dzirdēja runājam un Jēzum gāja pakaļ.
38. Un Jēzus atgriezdamies un tos redzējis pakaļ nākam, uz tiem saka:
39. Ko jūs meklējat? Un tie uz viņu sacīja: rabbi, (tas tulkots: mācītājs,) kur tu mājo?
40. Viņš uz tiem saka: nāciet un redziet.Tie nāca un redzēja, kur viņš mājoja, un palika to dienu pie viņa, un tas bija ap desmito stundu.
41. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un viņam gājuši pakaļ.
42. Šis pirmais atrod savu brāli Sīmani un uz to saka: mēs to Mesiju esam atraduši, (tas ir tulkots: Kristus).
43. Un viņš to veda pie Jēzus. Un Jēzus to uzlūkoja un sacīja: tu esi Sīmanis, Jonas dēls; tu tapsi saukts Kevas, tas ir tulkots: Pēteris (akmins).
44. Otrā dienā Jēzus gribēja iziet uz Galileju un atrod Filipu un uz to saka: nāc man pakaļ.
45. Un Filips bija no Betsaidas, Andreja un Pētera pilsētas.
46. Filips atrod Nātanaēli un uz to saka: par ko Mozus bauslībā rakstījis un tie pravieši, to mēs esam atraduši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu.
47. Un Nātanaēls uz to sacīja: vai no Nacaretes var būt kāds labums? Filips uz to saka: nāc un redzi!
48. Jēzus redzēja Nātanaēli nākam un par to saka: redzi, patiesi viens Izraēliets, iekš kā viltības nevaid.
49. Nātanaēls uz Viņu saka: kā tu mani pazīsti? Jēzus atbildēja un uz to sacija: es tevi redzēju, pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji apakš ta vģeskoka.
50. Natanaēls atbildēja un uz Viņu saka: rabbi, tu esi Dieva Dēls, tu esi tas Israēla ķēniņš.
51. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: tadeļ tu tici, ka estevim esmu sacījis: es tevi redzēju apakš ta vīģeskoka. Tu redzēsi lielākas lietas nekā tās.
52. Un viņš uz to saka: patiesi, patiesi es jums saku: no šī laika jūs redzēsit debesi atvērtu un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam uz to Cilvēka dēlu.

2. nodaļa

1. Un trešā dienā kāzas bija Kānā iekš Galilejas, un Jēzus māte bija tur.
2. Bet arī Jēzus un viņa mācekļi tapa aicināti uz tām kāzām.
3.Un kad vīna pietrūka, Jēzus māte saka uz viņu: tiem nav vīna.
4. Jēzus uz to saka: sieva, kas man ar tevi? Mana stunda vēl nav nākusi.
5. Viņa māte uz tiem sulaiņiem saka: ko viņš jums teiks, to darait.
6. Un tur seši akmiņu ūdens trauki bija likti pēc Jūdu šķīstīšanās, un ikkatrā sagāja divi līdz trīs mēri.
7. Jēzus uz tiem saka: pildait šos traukus ar ūdeni! Un tie tos pildīja līdz malai pilnus.
8. Un viņš uz tiem saka: smeļat nu un nesat barības sargam; un tie to nesa.
9. Kad nu barības sargs to ūdeni baudīja, kas bija palicis par vīnu (un nezināja no kurienes tas bija, bet tie sulaiņi to zināja, kas to ūdeni bija smēluši), tad barības sargs aicina brūtgānu
10. Un uz to saka: ikkatrs cilveks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un kad tie iedzērušies, plānāko; tu labo vīnu līdz šim esi pataupījis.
11. Šī tā pirmā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja Kānā iekš Galilejas, un parādīja savu godību, un viņa mācekļi ticēja uz viņu.
12. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu, pats un viņa māte un viņa brāļi un viņa mācekļi, un viņi tur palika kādas dienas.
13. Un Jūdu lieldiena bija tuvu klāt, un Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
14. Un viņš atrada diena namā tos, kas pārdeva vēršus un avis un baložus, un tos naudas mijējus tur sēžam.
15. Un pātagu taisījis no auklām, viņš izdzina visus no Dieva nama ārā un arī tās avis un tos vēršus un izkaisīja tiem mijējiem to naudu un apgāza tos galdus,
16. Un sacīja tiem baložu pārdevējiem: nesiet to projām! Nedarait mana Tēva namu par tirgus namu!
17. Bet viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums tava nama dēļ mani aprij.
18. Tad tie Jūdi atbildēja un uz viņu sacīja: kādu zīmi tu mums rādi, ka tu šās lietas dari?
19. Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: noplēsiet šo Dieva namu, tad es to atkal uzcelšu treijās dienās?
20. Tad tie Jūdi sacīja: šis Dieva nams četrdesmit un sešos gados ir uztaisīts, un tu to uzcelsi treijās dienās?
21. Bet viņš runāja par savas miesas Dieva namu.
22. Kad viņš nu bija augšām cēlies no miroņiem, tad viņa mācekļi atgādajās, ka viņš to uz tiem bija sacījis, un ticēja tam rakstam untam vārdam, ko Jēzus bija sacījis.
23. Un kad viņš pa tiem svētkiem bija Jeruzalemē, tad daudzi tičeja uz viņa vārdu, redzēdami tās brīnuma zīmes, ko viņš darīja.
24. Bet jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka viš visus pazina,
25. Un ka viņam nevajdzēja, lai kas viņam liecību dotu par cilvēku; jo viņš pats zināja, kas bija iekš cilvēka.

3. nodaļa

1. Un tur viens cilvēks bija no tiem varizejiem, vārdā Nikademus, Jūdu virsnieks.
2. Tas nāca pie Jēzus naktī un uz viņu sacīja: rabbi, mēs zinam, ka tu esi mācītājs, no Dieva nācis; jo neviens nevar darīt tās brīnuma zīmes, ko tu dari, ja Dievs nav ar to.
3.Jēzus atbildēja un uz to sacīja: patiesi, es tev saku, ja kas nav piedzimis no augšienes, tad tas debesu valstību navar redzēt.
4. Nikademus uz viņu saka: kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai viņš atkal var ieiet savas mātes miesās un piedzimt?
5. Un Jēzus atbildēja: patiesi, patiesi, es tev saku: ja kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tad tas nevar ieiet Dieva valstībā.
6. Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars.
7. Nebrīnies, ka es tevim esmu sacījis: jums būs piedzimt no augšienes.
8. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu gan dzirsi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tā ir ar ikvienu, kas piedzimis no gara.
9. Nikademus atbildēja un uz viņu sacija: kā tas var notikt?
10. Jēzus atbildēja un uz to sacija: tu esi mācītājs iekš Izraēla un tu to nezini?
11. Patiesi, patiesi, es tev saku: mēs runājam, ko zinam un liecinājām, ko esam redzējuši, un jūs mūsu liecību nepieņemat.
12. Ja jūs neticat, kad es jums saku par zemes lietām; kā jūs tad ticēsiet, kad es jums sacīšu par debesu lietām?
13. Jo neviens nav braucis uz debesīm, ka vien tas, kas ir nācis no debesīm, tas Cilvēka Dēls, kas ir debesīs.
14. Un kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat tam Cilvēka dēlam būs tapt paaugstinātam.
15. Lai ikviens, kas tic uz viņu, dabu mūžīgu dzīvošanu.
16. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visiem tiem, kas tic uz viņu, nebūs pazust, bet dabūt mūžīgu dzīvošanu.
17. Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, ka tas pasauli sodītu, bet ka pasaule caur viņu taptu pestīta.
18. Kas tic uz viņu, tas netop sodīts, bet, kas netic, tas jau ir sodīts, tāpēc ka tas nav ticējis uz tā vienpiedzimušā Dieva Dēla vārdu.
19. Bet šī ir tā sodība, ka gaišums nācis pasaulē un cilvēki vairāk mīlēja tumsību neka gaišumu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.
20. Jo ikviens, kas dara ļaunu, tas nenāk priekš gaismas, lai viņa darbi tetop norāti.
21. Bet, kas dara patiesību, tas nāk priekš gaismas, lai viņa darbus var redzēt, jo tie darīti iekš Dieva.
22. Pēc tam Jēzus un viņa mācekļi nāca uz Jūdu zemi, un viņš tur ar tiem palika un kristīja.
23. Un Jānis arīdzan kristīja Enonā, tuvu pie Salimes, jo tur bija daudz ūdens. Un tie (ļaudis) nogāja un tapa kristīti.
24. Jo Jānis vēl nebija likts cietumā.
25. Tad viena apjautāšanās cēlās starp Jāņa mācekļiem un Jūdiem par šķīstīšanu.
26. Un tie nāca pie Jāņa un uz to sacīja: rabbi, tas, kas bija pie tevis viņpus Jardanes, kam tu liecibu devi, redzi, tas kristī, un visi nāk pie viņa.
27. Jānis atbildēja un sacīja: cilvēks nekā nevar ņemties, ja tas viņam nav dots no debesīm.
28. Jūs paši esat mani liecinieki, ka es esmu sacījis: es neesmu tas Kristus, bet sūtīts viņa priekšā.
29. Kam tā brūte, tas tas brūtgans, bet ta brūtgan draugs, kas stāv un viņu dzird, priecājās ļoti par tā brūtgāna balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildīts.
30. Viņam būs iet lielumā, bet manim mazumā.
31.Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, tas ir no zemes: kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.
32. Un ko tas ir redzējis un dzirdējis, to tas apliecina; un viņa liecību neviens nepieņem.
33. Kas viņa liecību pieņēmis, tas ir apziegelejis, Dievu esam patiesīgu.
34. Jo ko Dievs ir sūtījis, tas runā Dieva vārdus, jo Dievs nedod to Garu ar mēru.
35. Tas Tēvs mīļo to Dēlu un visas lietas ir devis viņa rokā.
36. Kas tic uz to Dēlu, tam ir mūžīga dzīvība: bet, kas tam Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmība uz tā paliek.

4. nodaļa

1. Un kad tas Kungs nomanīja, ka tie farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk mācekļu dabūjot un vairāk kristījot nekā Jānis,
2. (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekļi)
3. Tad viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju.
4. Un viņam bija jāiet caur Samariju.
5. Tad viņš nāk vienā Samarijas pilsētā, ko sauc Zīkaru, tuvu pie tā tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam.
6. Un tur bija Jēkaba aka. kad nu Jēzus no ceļa piekusis, pie tās akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, -
7. Tad viena sieva no Samarijas nāk ārā, ūdeni smelt. Uz to Jēzus saka: dodi man dzert.
8. (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.)
9. Tad tā Samariešu sieva uz viņu saka: kā tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas? Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem.
10. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ja tu to Dieva dāvanu zinātu un kas tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod man dzert; tad tu viņu būtu lūguši, un viņš tevim būtu devis dzīvu ūdeni.
11. Tā sieva uz viņu saka: Kungs, tev nav smeļamā trauka, un tā aka dziļa - no kurienes tad tevim iraid tas dzīvais ūdens?
12. Vai tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?
13. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ikvienam, kas dzer no šā ūdens, atkal slāpst.
14. Bet, ja kas dzers no ta ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; bet tas ūdens, ko es tam došu, ieks viņa taps par ūdens avotu,kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.
15. Tā sieva uz viņu saka: Kungs, dod man to tādu ūdeni, ka man neslāpst un vairs nav jānāk šurpu smelt.
16. Jēzus uz to saka: ej, sauc savu vīru un nāc šurp.
17. Tā sieva atbildēja un sacīja: man vīra nav. Jēzus uz to saka: tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav.
18. Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tevim tagad ir, tas nevaid tavs vīrs;
19. Tā sieva uz viņu saka: Kungs, es redzu, ka tu esi praviets.
20. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakat, Jeruzālemē to vietu esam, kur pienākas pielūgt.
21. Jēzus uz to saka: sieva, tici man, tā stundanāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē to Tēvu pielūgsiet.
22. Jūs pielūdzat, ko jūs nezinat, mēs pielūdzam, ko mēs zinam; jo pestīšana ir no tiem Jūdiem.
23. Bet ta stunda nāk un jau tagad ir, ka tie īstenie pielūdzēji to Tēvu pielūgs garā un patiesībā; jo tas Tēvs tādus arī meklē, kas to tā pielūdz.
24. Dievs ir Gars, un kas to pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.
25. Tā sieva uz viņu saka:es zinu, ka tas Mesija nāk, ko sauc Kristu; kad tas nāks, tas mums visu pasludinās.
26. Jēzus uz to saka: Es tas esmu, kas ar tevi runā.
27. Un tai brīdī viņa mācekļi nāca un brīnijās, ka viņš ar to sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: ko tu vaicā? jeb, ko tu runā ar viņu?
28. Tad tā sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un saka uz tiem ļaudīm.
29. Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai šis nav tas Kristus?
30. Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie viņa.
31. Un pa to starpu tie mācekļi viņu lūdza sacīdami: rabbi, ēd.
32. Bet viņš uz tiem sacīja: man barība jāēd, ko jūs nezināt.
33. Tad tie mācekļi savā starpā sacīja: vai kas viņam ko atnesis ēst?
34. Jēzus uz tiem saka: mana barība ir, ka es taru tā prātu, kas mani sūtījis, un padaru viņa darbu.
35. Vai jūs nesakāt: vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, es jums saku: paceļat savas acis un skatait tās druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu.
36. Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.
37. Jo še tas vārds ir tiesa: cits ir tas sējējs un cits tas pļāvējs.
38. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākusi viņu darbā.
39. Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: viņš manim visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.
40. Kad nu tie Samarieši pie viņa nāca, tad tie viņu lūdza, ka viņš pie tiem paliktu; un viņš tur palika divi dienas.
41. Un daudz vairāk no tiem ticēja viņa paša vārdu dēļ,
42. Un sacīja uz to sievu: mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir tas pasaules Pestītājs, tas Kristus.
43. Un pēc divi dienām viņš izgāja no turienes un nogāja uz Galileju.
44. Jo pats Jēzus apliecināja, ka praviets savā tēvijā netop turēts godā.
45. Kad viņš nu nāca uz Galileju, tad tie Galileji viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem.
46. Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur viņš ūdeni bija darījis par vīnu.
47. Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaumā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie viņa un to lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu.
48. Tad Jēzus uz viņu sacīja: ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.
49. Tas ķēniņa sulainis uz viņu saka: Kungs, nāc, pirms ne kā mans dēls mirst.
50. Jēzus uz viņu saka: eij, tavs dēls dzīvs. Un tas cilvēks ticēja tam vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja.
51. Un noeijot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: tavs dēls dzīvs.
52. Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kur ar viņu bija palicis labāki. Un tie uz viņu sacīja: vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.
53. Tad tas tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: tavs dēls dzīvs. Un viņš ticēja ar visu savu saimi.
54. Šī tā otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju.

5. nodaļa
Pie Betezdas dīķa Jēzus dziedina slimnieku, 5; tie Jūdi par to kurn, ka tas svētdienā noticis, 16; bet Jēzus aizbildinājās, 17.

1. Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi.
2. Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebreiski Betezda, tur bija piecas istabas.
3. Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.
4. Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās tai dīķī un to ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.
5. Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels.
6. Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija sagulējis, viņš uz to saka: vaj gribi tapt vesels?
7. Tas neveselais tam atbildēja: Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet tai dīķī, kad tas ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.
8. Jēzus uz to saka: Celies, ņem savu gultu un eij.
9. Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija svētdiena.
10. Tad tie Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: svētdiena ir, tev nav brīv savu gultu nest.
11. Viņš tiem atbildēja: kas mani darīja veselu, tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un eij.
12. Tad tie viņam vaicāja: kas ir tas tāds cilvēks, kas tevim sacījis: ņem savu gultu un eij?
13. Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas tas tāds esot, jo Jēzus bija atkāpies tai ļaužu pulkā, kas tai vietā bija.
14. Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tevim nenotiek jo grūti.
15. Tas cilvēks nogāja un tiem Jūdiem pasludināja, ka Jēzus tas esot, kas viņu darījis veselu.
16. Un tāpēc tie Jūdi Jēzu ienīdēja un viņu meklēja nokaut, ka viņš to bija darījis svētdienā.
17. Bet Jēzus tiem atbildēja: mans Tēvs strādā līdz šim, un es arīdzan strādāju.
18. Tādēļ tie Jūdi jo vairāk viņu meklēja nokaut, ka viņš ne vien svētdienu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot viņa paša tēvs, sevi līdzinādams Dievam.
19. Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, es jums saku: tas Dēls neko nevar darīt no sev paša, ja tas neredz to Tēvu tā darām, jo, ko šis dara, to arī tas Dēls dara tāpat.
20. Jo tas Tēvs mīļo to Dēlu, un tam rāda visu, ko pats dara un tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās.
21. Jo itin kā tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams.
22. Jo tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis tam Dēlam,
23. Ka visiem būs to Dēlu godāt, itin kā tie to Tēvu godā; kas to Dēlu negodā, tas negodā to Tēvu, kas viņu sūtījis.
24. Patiesi, patiesi, es jums saku: kas manu vārdu dzird un tam tic, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.
25. Patiesi, patiesi, es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos.
26. Jo itin kā tam Tēvam ir dzīvība iekš sevis paša, tāpat viņš arī tam Dēlam ir devis, ka tam dzīvība ir iekš sevis paša.
27. Un viņš tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka tas ir tas Cilvēka dēls.
28. Nebrīnaties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, viņa balsi dzirdēs.
29. Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.
30. Es neko nevaru darīt no sevis paša; tā kā es dzirdu, tā es tiesāju, un mana tiesa ir taisna; jo es nemeklēju savu prātu, bet tā Tēva prātu, kas mani sūtījis.
31. Ja es pats liecību domu par sevi, tad mana liecība nav patiesīga.
32. Cits ir, kas liecību dod par mani, un es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko viņš apliecina par mani.
33. Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis.
34. Tomēr es liecību neņemu no cilvēka, bet es to saku, lai jūs topat pestīti.
35. Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līgsmoties viņa gaišumā.
36. Bet man ir lielāka liecība ne kā no Jāņa. Jo tie darbi, ko tas Tēvs manim devis darīt, šie darbi, ko es daru, liecību dod par mani, ka tas Tēvs mani sūtījis.
37. Un tas Tēvs, kas mani sūtījis, pats liecību devis par mani; jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz viņa ģīmi redzējuši.
38. Un viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs tam neticat, ko viņš sūtījis.
39. Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par mani.
40. Bet jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība.
41. Godu no cilvēkiem es neņemu.
42. Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums.
43. Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet.
44. Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no tā vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat?
45. Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu pie tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši.
46. Jo ja jūs Mozum ticētut, tad jūs man arīdzan ticētut; jo viņš ir rakstījis par mani.
47. Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs maniem vārdiem ticēsiet?

6. nodaļa 
Jēzus ēdina 5000 cilvēku, 1; staigā pa jūras virsu, 16; māca, ka viņš tā maize no debesīm, 26; Pēteris apliecina, ka Jēzus tā dzīvā Dieva Dēls, 68. 

1. Pēc tam Jēzus aizbrauca pār Galilejas jūru pie Tibērijas
2. Un liels pulks ļaužu tam gāja pakaļ, tāpēc ka tie redzēja tās brīnuma zīmes, ko viņš darīja pie neveseliem.
3. Bet Jēzus kāpa uz to kalnu un apsēdās ar saviem mācekļiem.
4. Bet Jūdu lieldienas svētki bija tuvu klāt.
5. Tad Jēzus pacēla acis un redzēja, ka daudz ļaužu pie viņa nāca, un saka uz Filipu: kur pirksim maizes, ka šiem ir ko ēst?
6. (Bet to tas sacīja, viņu pārbaudīdams; jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.)
7. Filips tam atbildēja: par divisimt sudraba grašiem maizes tiem nepietiek, ka ikviens no tiem maķenīt ņemtos.
8. Tad viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, uz viņu saka:
9. Še ir viens jauneklis, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir priekš tik daudz ļaudīm?
10. Un Jēzus sacīja: darait, ka tie ļaudis apsēžas; un tur daudz zāles bija tanī vietā. Tad apsēdās kādi piectūkstoš vīri.
11. Un Jēzus ņēma tās maizes, pateica un deva tiem mācekļiem, un tie mācekļi tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no tām zivīm, cik gribēja.
12. Bet kad tie bija paēduši, tad viņš saka uz saviem mācekļiem: sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd.
13. Tad tie salasīja un pildīja divipadsmit kurvjus ar druskām no tām piecām miežu maizēm, kas tiem atlika, kas bija ēduši.
14. Kad nu tie cilvēki to brīnuma zīmi redzēja, ko Jēzus bija darījis, tad tie sacīja: šis ir patiesi tas pravietis kam bija nākt pasaulē.
15. Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad viņš devās viens pats atkal uz to kalnu.
16. Un kad vakars metās, viņa mācekļi nogāja pie jūras,
17. Un laivā kāpuši tie brauca pāri pār jūru uz Kapernaumu: un jau bija palicis tumšs, un Jēzus pie tiem nebija atnācis.
18. Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot.
19. Un vairāk ne kā pusjūdzi aizirušies, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvu pie laivas ejam. Un tie bijās.
20. Bet viņš uz tiem saka: Es tas esmu, nebīstaities.
21. Tad tie gribēja viņu ņemt laivā, un tūdaļ tā laiva nāca tanī malā, uz ko tie dzinās.
22. Otrā dienā tie ļaudis viņpus jūras stāvēdami redzēja, ka citas laivas tur nebija, kā vien tā, kurā viņa mācekļi bija iekāpuši, un ka Jēzus nebija līdz gājis ar saviem mācekļiem laivā, bet ka viņa mācekļi vieni paši bija nocēlušies.
23. Un kad nu tur citas laiviņas no Tibērijas pienāca tuvu pie tās vietas, kur tie to maizi bija ēduši, ko tas Kungs bija svētījis;
24. Un kad tie ļaudis redzēja, ka Jēzus tur vairs nebija, nedz viņa mācekļi, tad tie arīdzan iekāpa laivās un nāca Kapernaumā, Jēzu meklēdami.
25. Un otrā jūras malā viņu atraduši, tie uz viņu sacīja: rabbi, kad tu esi atnācis?
26. Jēzus tiem atbildēja un sacīja: patiesi, patiesi, es jums saku: jūs mani nemeklējat tāpēc,ka jūs brīnuma zīmes esat redzējuši, bet ka jūs esat ēduši un paēduši no tām maizēm.
27. Dzenaties ne pēc tās barības, kas zūd, bet pēc tās barības, kas paliek līdz mūžīgai dzīvošanai, ko tas Cilvēka dēls jums dos, jo šo Dievs tas Tēvs ir apzieģelējis.
28. Tad tie uz viņu sacīja: ko darīsim, lai strādājam Dieva darbus?
29. Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: šis ir tas Dieva darbs, ka jums būs ticēt uz to, ko viņš sūtījis.
30. Tad tie uz viņu sacīja: kādu zīmi tad tu dari, ka mēs to redzam un tevim ticam? Ko tu dari?
31. Mūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.
32. Tad Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, es jums saku: Mozus jums to maizi no debesīm nav devis, bet mans Tēvs, jums dod to īsteno maizi no debesīm.
33. Jo tā ir tā Dieva maize, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.
34. Tad tie uz viņu sacīja: Kungs, dod mums allažiņ tādu maizi,
35. Un Jēzus uz tiem sacīja: Es esmu tā dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz mani, tam neslāps ne mūžam.
36. Bet es jums esmu sacījis, ka jūs mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.
37. Ikviens, ko tas Tēvs manim dod, tas nāk pie manis, un kas nāk pie manis, to es neizmetīšu ārā.
38. Jo es esmu no debesīm nācis, ne lai es daru savu prātu, bet tā prātu, kas mani sūtījis.
39. Bet šis ir tā Tēva prāts, kas mani sūtījis, ka no visa tā, ko viņš manim devis, man neko nebūd pazaudēt, bet to uzmodināt pastarā dienā.
40. Un šis ir tā prāts, kas mani sūtījis, ka ikvienam, kas to Dēlu redz un uz viņu tic, ir mūžīga dzīvība, un es viņu uzmodināšu pastara dienā.
41. Tad tie Jūdi pret viņu kurnēja, ka viņš bija sacījis: Es esmu tā maize, kas ir nākusi no debesīm.
42. Un tie sacīja: vaj šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad tas saka: es esmu no debesīm nācis.
43. Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: nekurnējat savā starpā.
44. Neviens pie manis nevar nākt, ja tas Tēvs, kas mani sūtījis, viņu nevelk, un es viņu uzmodināšu pastara dienā,
45. Praviešu rakstos ir sacīts: un tie visi būs mācīti no Dieva. Tad nu ikkatrs, kas no tā Tēva ir dzirdējis un mācījies, tas nāk pie manis.
46. Ne tā, ka jebkāds to Tēvu būtu redzējis, kā vien tas, kas ir no Dieva; tas to Tēvu ir redzējis.
47. Patiesi, patiesi, es jums saku: kas tic uz mani, tam ir mūžīga dzīvība.
48. Es esmu tā dzīvības maize.
49. Jūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī un ir nomiruši.
50. Šī ir tā maize, kas nāk no debesīm, lai, kas ēd no tās, nemirst.
51. Es esmu tā dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un tā maize, ko es došu, ir mana miesa, ko es došu par pasaules dzīvību.
52. Tad tie Jūdi savā starpā strīdējās sacīdami: kā šis mums savu miesu var dot ēst?
53. Tad Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, es jums saku: ja jūs tā Cilvēka dēla miesu neēdat un viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav iekš jums.
54. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es viņu uzmodināšu pastara dienā.
55. Jo mana miesa ir patiesi ēdiens un manas asinis ir patiesi dzēriens.
56. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tas paliek iekš manis un es iekš tā.
57. Itin kā mani tas dzīvais Tēvs ir sūtījis, un es dzīvoju caur to Tēvu: tāpat, kas mani ēd, tas arīdzan dzīvos caur mani.
58. Šī ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, kā mūsu tēvi to manna ir ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.
59. To viņš sacīja baznīcā, mācīdams Kapernaumā.
60. Tad no viņa mācekļiem daudzi, to dzirdēdami, sacīja: šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties?
61. Tad Jēzus pie sevis zinādams, ka viņa mācekļi par to kurnēja, uz tiem sacīja: vaj tas jums ir par piedauzīšanu?
62. Bet kad nu jūs redzetut to Cilvēka dēlu uzkāpjam, kur viņš papriekš bijis?
63. Tas gars ir, kas dara dzīvu, tā miesa neder nenieka. Tie vārdi, ko es jums runāju, ir gars un ir dzīvība.
64. Bet citi ir jūsu starpā, kas netic. Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, kas neticēja, un kurš tas, kas viņu nodos,
65. Un viņš sacīja: tādēļ es jums esmu sacījis, ka neviens pie manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no mana Tēva.
66. No tā brīža daudz no viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar viņu.
67. Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: vaj jūs arīdzan gribat aiziet?
68. Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: Kungs, pie kā mēs iesim? Tevim ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka tu esi Kristus, tā dzīvā Dieva Dēls.
70. Tad Jēzus tiem atbildēja: vaj es jūs neesmu izredzējis divpadsmit? un viens no jums ir velns.
71. Bet viņš to sacīja par Jūdasu, Sīmaņa dēlu, Iskarjatu. Jo pēc tas viņu nodeva, būdams viens no tiem divpadsmit.

7. nodaļa
Jēzus iet lieveņu svētkos uz Jeruzālemi, 3; māca Dieva namā, 14; šķelšanās viņa dēļ, 25; augsto priesteru un varizeju ienaids, 44; Nikademus aizstāvēšana, 50. 

1. Un pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju; jo viņš negribēja staigāt pa Jūdeju, tāpēc ka tie Jūdi viņu meklēja nokaut.
2. Un Jūdu lieveņu svētki bija tuvu.
3. Tad viņa brāļi uz to sacīja: eij jel projām no šejienes, un noeij uz Jūdu zemi, lai arī tavi mācekļi redz tavus darbus, ko tu dari.
4. Jo neviens neko nedara slepenībā, kas grib kļūt zināms. Ja tu tādas lietas dari, tad rādies pasaulei.
5. Jo ne viņa brāļi neticēja uz viņu.
6. Tad Jēzus uz tiem saka: mans laiks vēl nav klāt; bet jūsu laiks ir vienumer klāt.
7. Pasaule jūs nevar ienīdēt, bet mani viņa ienīst, jo es liecību domu par to, ka viņas darbi ļauni.
8. Eita jūs uz šiem svētkiem, es vēl neeimu uz šiem svētkiem; jo mans laiks vēl nav nācis.
9. Un to uz tiem sacījis, viņš palika Galilejā.
10. Bet kad viņa brāļi bija aizgājuši, tad viņš arīdzan gāja uz svētkeim, ne ļaudīm redzot, bet kā paslepeni.
11. Tas tie Jūdi viņu meklēja svētkos un sacīja: kur viņš ir?
12. Un tur viņa dēļ daudz valodas bija pie tiem ļaudīm, jo citi sacīja: viņš ir labs; un citi sacīja: ne, bet viņš tos ļaudis pieviļ.
13. Tomēr neviens droši par viņu nerunāja, jo tie bijās no tiem Jūdiem.
14. Bet svētku vidū Jēzus gāja Dieva namā un mācīja.
15. Un tie Jūdi brīnījās sacīdami: kā šis tos rakstus zin un tomēr tos nav mācījies?
16. Jēzus tiem atbildēja un sacīja: mana mācība nav mana, bet tā, kas mani sūtījis.
17. Ja kas grib viņa prātu darīt, tas atzīs, vaj šī mācība ir no Dieva, jeb vaj es pats no sevis runāju.
18. Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu; bet kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiesīgs, un iekš tā nav netaisnības.
19. Vaj Mozus jums nav bauslību devis, un neviens no jums nedara pēc bauslības? Kam jūs meklējat mani nokaut?
20. Tie ļaudis atbildēja un sacīja: tevim ir velns. Kas tevi meklē nokaut?
21. Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: vienu darbu es esmu darījis, un jūs visi brīnāties.
22. Mozus jums apgraizīšanu ir devis, (ne it kā tā būtu no Mozus, bet no tiem tēviem,) un jūs cilvēku apgraizat svētdienā.
23. Ja cilvēks pgraizīšanu dabū svētdienā, lai Mozus bauslība netop pārkāpta, ko jūs tad par mani apskaistaties, ka es svētdienā visu to cilvēku esmu darījis veselu?
24. Nespriešat pēc tam, kas priekš acīm, bet spriežat taisnu tiesu.
25. Tad kādi no Jeruzālemes ļaudīm sacīja: vaj šis nav tas, ko tie meklē nokaut?
26. Un redzi, viņš droši runā, un tie uz viņu nesaka nenieka. Vaj mūsu virsnieki tagad tiešām atzinuši, ka šis patiesi ir tas Kristus?
27. Bet mēs viņu zinām, no kurienes viņš ir; bet kad tas Kristus nāks, tad neviens nezinās, no kurienes tas ir.
28. Tad Jēzus Dieva namā mācīdams sauca un sacīja: jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes es esmu? Bet es neesmu nācis pats no sevis, bet kas mani sūtījis tas ir patiesīgs; to jūs nepazīstat.
29. Bet es to pazīstu, jo es esmu no viņa, un viņš amni sūtījis.
30. Tad tie viņu meklēja gūstīt; tomēr neviens rokas pie viņa nepielika, jo viņa stunda vēl nebija nākusi.
31. Bet daudz no tiem ļaudīm ticēja uz viņu un sacīja: kad Kristus nāks, vaj tas vairāk brīnuma zīmes darīs, ne kā tās, ko šis ir darījis?
32. Tie varizeji dzirdēja, ka tiem ļaudīm tādas valodas bija par viņu. Un tie varizeji un augstie priesteri sūtīja sulaiņus, lai tie viņu gūstītu.
33. Tad Jēsus uz tiem sacīja: vēl mazu brīdi es esmu pie jums un noeimu pie tā, kas mani sūtījis.
34. Jūs mani meklēsiet un neatradīsiet, un kur es esmu, turp jūs nevarat nonākt.
35. Tad tie Jūdi sacīja savā starpā: kur šis noies, ka mēs viņu neatradīsim? Vaj viņš noies pie tiem, kas ir izklīduši starp Grieķiem, un Grieķus mācīs?
36. Kas tie par vārdiem, ko šis runā: jūs mani meklēsiet un neatradīsiet? Un kur es esmu, turp jūs nevarat nonākt?
37. Un beidzamā, tai lielā svētku dienā, Jēzus stāvēja un sauca sacīams: ja kam slāpstm tas lai nāk pie manis un dzer!
38. Kas tic uz mani, kā tie raksti saka, no tā miesas dzīvā ūdens straumes tecēs.
39. Un viņš to sacīja par to Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz viņu; jo tas Svētais Gars vēl nebija, tāpēc ka Jēzus vēl nebija apskaidrots.
40. Tad daudz no tiem ļaudīm šo vārdu dzirdēdami sacīja: šis patiesi ir tas praviets.
41. Citi sacīja: Viņš ir tas Kristus; bet citi sacīja: vaj Kristus nāks no Galilejas?
42. Vaj tas raksts nav sacījis, ka no Dāvida cilts un no Betlēmes pilsētiņas, kur Dāvids bija, Kristus nāks?
43. Tad šķelšanās cēlās starp tiem ļaudīm viņa dēļ.
44. Bet kādi no tiem gribēja viņu gūstīt, tomēr neviens rokas pie viņa nepielika.
45. Tad tie sulaiņi nāca pie tiem augstiem priesteriem un varizejiem, un šie uz viņiem sacīja: kāpēc viņu neesat atveduši?
46. Tie sulaiņi atbildēja: nemužam cilvēks tā vēl nav runājis kā šis cilvēks.
47. Tad tie varizeji tiem atbildēja: vaj jūs arīdzan esat pievilti?
48. Vaj gan kāds no tiem virsniekiem jeb no tiem varizejiem uz viņu ticējis?
49. Bet šie ļaudis, kas bauslību neprot, ir nolādēti.
50. Nikademus, kas naktī bija nācis pie viņa, viens no tiem būdams, uz tiem sacīja:
51. Vaj mūsu bauslība notiesā kādu cilvēku, ja tā papriekš par viņu nav izklausinājusi un nav dabūjusi zināt, ko viņš dara?
52. Tie atbildēja un uz to sacīja: vaj tu arīdzan esi no Galilejas? Pārmeklē un raugi, ka no Galilejas neviens praviets nav cēlies.
53. Un ikviens nogāja savā namā.

8. nodaļa
Jēzus un tā bauslības pārkāpēja, 1; Jēzus liecība par sevi pašu, 1; tie Jūdi viņu grib nomētāt ar akmiņiem, bet viņš aiziet, 59. 

1. Un Jēzus gāja uz eljes kalnu.
2. Un no rīta agri viņš atkal nāca Dieva namā un visi ļaudis pie viņa nāca, un viņš apsēdās un tos mācīja.
3. Un tie rakstu mācītāji un varizeji pie viņa atveda vienu sievu, kas laulības pārkāpšanā bija pienākta; un to nostādīja tur vidū.
4. Un sacīja uz viņu: mācītājs, šī sieva ir pienākta pašā laulības pārkāpšanā,
5. Un mums ir pavēlēts Mozus bauslībā, tādas nomētāt ar akmiņiem. Ko tad tu saki?
6. Bet to tie sacīja viņu kārdinādami, ka dabūtu vainu, viņu apsūdzēt. Bet Jēzus pie zemes locīdamies rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7. Un kad tie jautādami viņam uzstāja, tad viņš uzcēlās un uz tiem sacīja: kurš no jums ir bez grēka, tas lai met to pirmo akmini uz viņu.
8. Un viņš atkal locīdamies rakstīja smiltīs
9. Bet tie, to dzirdējuši un no savas sirds apziņas pārliecināti, izgāja cits pakaļ cita, no tiem vecajiem līdz tiem pēdējiem. Un Jēzus tur palika viens pats ar to sievu, kas vidū stāvēja.
10. Un Jēzus atkal pacēlās un nevienu neredzēdams kā vien to sievu uz to sacīja: sieva, kur ir tavi apsūdzētāji? vaj neviens tevi nav pazudinājis?
11. Un tā sacīja: neviens, Kungs! Un Jezus uz to sacīja: tad arī es tevi nepazudinu: eij un negrēko vairs.
12. Tad Jēzus atkal uz tiem runāja sacīdams: Es esmu tas pasaules gaišums. Kas man iet pakaļ, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs tas dzīvības gaišums.
13. Tad tie varizeji uz viņu sacīja: tu liecību dodi par sevi pašu, tava liecība nav patiesīga.
14. Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: jebšu es liecību domu par sevi, tomēr mana liecība ir patiesīga. Jop es zinu, no kurienes esmu nācis un uz kurieni eimu.
15. Jūs tiesājiet pēc miesas; es netiesāju neviena.
16. Un ja es arī tiesāju, tad mana tiesa ir taisna; jo es neesmu viens, bet es un tas Tēvs, kas mani sūtījis.
17. Un arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divēju cilvēku liecība ir patiesīga.
18. Es domu liecību par sevi, un tas Tēvs, kas mani sūtījis, dod liecību par mani.
19. Tad tie uz viņu sacīja: kur ir tavs Tēvs? Jēzus atbildēja: jūs nepazīstat nei mani nei manu Tēvu. Ja jūs mani būtut pazinuši, tad jūs arī manu Tēvu būtut pazinuši.
20. Šos vārdus Jēzus runāja pie Dieva šķirsta, mācīdams Dieva namā. Un neviens viņu negūstīja, jo viņa stunda vēl nebija nākusi.
21. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: es noeimu, un jūs mani meklēsiet un mirsiet savos grēkos. Uz kurieni es eju, turp jūs nevarat nākt.
22. Tad tie Jūdi sacīja: vaj tas sev pats galu darīs, ka tas saka: uz kurieni es eimu, turp jūs nevarat nākt?
23. Un viņš uz tiem sacīja: jūs esat no tā, kas ir zemē, es no tā, kas ir augšā; jūs esat no šīs pasaules, es neesmu no šīs pasaules.
24. Tādēļ es jums esmu sacījis, ka jūs mirsiet savos grēkos. Jo ja jūs neticat, ka es tas esmu, tad jūs mirsiet savos grēkos.
25. Tad tie uz viņu sacīja: kas tu tāds esi? Un Jēzus uz tiem sacīja: visu pirms tas, ko arī uz jums runāju.
26. Man daudz par jums jārunā un jātiesā, bet kas mani sūtījis, tas ir patiesīgs, un ko es no viņa esmu dzirdējis, to es runāju uz pasauli.
27. Un tie nesaprata, ka viņš uz tiem runāja par to Tēvu.
28. Tad Jēzus uz tiem sacīja: kad jūs to Cilvēka dēlu paaugstināsiet, tad jūs sapratīsiet, ka es tas esmu, un ka es neko nedaru no sevis, bet itin to runāju, ko mans Tēvs man ir mācījis.
29. Un kas mani sūtīji, tas ir ar mani. Tas Tēvs mani nav atstājis vienu, jo kas viņam patīk, to es allažiņ daru.
30. Kad viņš to runāja, tad daudzi ticēja uz viņu.
31. Tad Jēzus sacīja uz tiem Jūdiem, kas viņam bija ticējuši: ja jūs paliekat manā vārdā, tad jūs patiesi esat mani mācekļi,
32. Un atzīsiet patiesību, un patiesība jūs atsvabinās.
33. Tie viņam atbildēja: mēs esam Ābraāma dzimums un ne mūžam nevienam neesam kalpojuši; kā tad tu saki: jūs tapsiet svabadi?
34. Jēzus tiem atbildēja: patiesi, patiesi, es jums saku: ikviens, kas grēku dara, tas ir grēka kalps.
35. Bet kalps mūžam namā nepaliek; dēls paliek mūžam.
36. Ja nu tas Dēls jūs atsvabinās, tad jūs tiešām būsiet svabadi.
37. Es zinu, ka jūs esat Ābraāma dzimums, bet jūs mani meklējat nokaut, jo manam vārdam nevaid vietas pie jums.
38. Es runāju, ko es esmu redzējis pie sava Tēva; un jūs arīdzan darāt, ko jūs esat redzējuši pie sava tēva.
39. Tie atbildēja un sacīja: mūsu tēvs ir Ābraāms. Jēzus uz tiem saka: ja jūs būtut Ābraāma bērni, tad jūs arī darītut  Ābraāma darbus.
40. Bet nu jūs mani meklējat nokaut, cilvēku, kas jums patiesību esmu runājis, ko esmu dzirdējis no Dieva. To Ābraāms nav darījis.
41. Jūs darāt sava tēva darbus! Tad tie uz viņu sacīja: mēs maucībā neesam dzimuši. Mums ir viens vienīgs tēvs, Dievs.
42. Tad Jēzus uz tiem sacīja: Ja Dievs būtu jūsu tēvs, tad jūs mani mīlētut; jo es esmu izgājis un nāku no Dieva; jo es neesmu nācis no sevis, bet viņš mani sūtījis.
43. Kādēļ tad jūs manu valodu nesaprotat? Tādēļ ka jūs manu mācību nevarat ieklausīties.
44. Jūs esat no tā tēva, tā velna, un sava tēva prātu jūs gribat darīt. Tas no iesākuma ir bijis slepkava un nav pastāvējis iekš patiesības; jo iekš tā nav patiesības; jo iekš tā nav patiesības. Kad viņš melus runā, tad viņš runā no sevis paša; jo viņš ir melkulis un melu tēvs.
45. Bet kad es patiesību saku, tad jūs man neticat.
46. Kas jūsu starpā manim jebkādu grēku var pierādīt? Bet kad es jums patiesību saku, kam jūs man neticat.
47. Kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus klausa; tāpēc jūs neklausait, ka jūs neesat no Dieva.
48. Tad tie Jūdi atbildēja un uz viņu sacījs: vaj mēs pareizi nesakam, ka tu esi Samarietis, un tevim ir velns?
49. Jēzus atbildēja: man velna nav, bet es savu tēvu godāju, un jūs mani turat negodā.
50. Es savu godu nemeklēju, bet viens ir, kas to meklē un tiesā.
51. Patiesi, patiesi, es jums saku, kas manu vārdu turēs, tas nāvi neredzēs nemūžam.
52. Tad tie Jūdi uz to sacīja: tagad mēs nomanām, ka tevim ir velns. Ābraāms nomiris un tie pravieši, un tu saki: kas manu vārdu turēs, tas nāvi nebaudīs ne mūžam.
53. Vaj tu esi lielaks ne kā mūsu tēvs Ābraāms, kas nomiris? Un tie pravieši ir nomiruši. Par kādu tu pats sevi dari?
54. Jēzus atbildēja: ja es pats sevi godāju, tad mans gods nav nekas; bet mans tēvs mani godā, par ko jūs sakat, ka tas jūsu Tēvs.
55. Tomēr jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Un kad es sacītu, ka es viņu nepazīstu, tad es būtu tāds pat melkulis kā jūs; bet es viņu pazīstu, un viņa vārdu turu.
56. Ābraāms, jūsu tēvs, tapa līgsms, ka manu dienu redzēšot, un viņš to redzēja un priecājās.
57. Tad tie Jūdi uz to sacīja: tu vēl neesi piecdesmit gadus vecs, un Ābraāmu esi redzējis?
58. Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, ptiesi, es jums saku: pirms ne kā Ābraāms bija, es esmu.
59. Tad tie pacēla akmiņus, mest uz viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Dieva nama ārā, iedams caur viņu vidu. Un tā viņš aizgāja.

9. nodaļa
Jēzus cilvēku dziedina, kas neredzīgs bija dzimis, 1; šis droši liecību dod par Jēzu, 8; tādēļ top izdzīts, 31; bet no Jēzus iepriecināts, 38.

1. Un aiziedams viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimuma.
2. Un viņa mācekļi viņam vaicāja sacīdami: rabbi, kurš ir grēkojis: vaj šis, vaj viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?
3. Jēzus atbildēja: nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki; bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos.
4. Man nākās strādāt tā darbus, kas mani sūtījis, kamēr vēl ir diena, nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
5. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaišums.
6. To sacījis viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no tām siekalām un svaidīja tā neredzīgā acis ar to svaidāmo,
7. Un sacīja uz to: eij, mazgājies Siloas dīķī (Siloa, tas ir tulkots: sūtīts) Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs.
 8. Tad tie kaimiņi un kas viņu papriekš bija redzējuši, ka viņš bija neredzīgs, sacīja: vaj šis nav tas, kas tur sēdēja un nabagoja?
9. Citi sacīja: viņš tas pats, un citi: viņš tam līdzīgs! Bet viņš sacīja; es tas esmu.
10. Tad tie uz viņu sacīja: kā tavas acis tapa atdarītas?
11. Viņš atbildēja un sacīja: viens cilvēks, kas top saukts Jēzus, taisīja svaidāmo un ar to svaidīja manas acis un sacīja uz mani: eij uz Siloas dīķi un mazgājies. Tad es nogājis mazgājos un tapu redzīgs.
12. Tad viņi uz to sacīja: kur tas ir? Tas saka: es nezinu.
13. Tad tie to citkārt neredzīgo noveda pie tiem varizejiem.
14. Un tā bija svētdiena, kad Jēzus to svaidāmo bija taisījis un tam acis atdarījis.
15. Un tad atkal tie varizeji viņam vaicāja: kā tas tapis redzīgs? Un viņš uz tiem sacīja: viņš svaidāmās zāles uzlika uz manām acīm, un es mazgājos un redzu.
16. Tad citi no tiem varizejiem sacīja: šis cilvēks nav no Dieva, jo viņš svētdienu nesvētī; citi sacīja: kā gan grēcīgs cilvēks tādas brīnuma zīmes var darīt? Un šķelšanās bija viņu starpā.
17. Un tie atkal uz to neredzīgo saka: ko tu par viņu saki, ka viņš tavas acis ir atvēris? Un tas sacīja: viņš ir praviets.
18. Bet tie Jūdi neticēja no viņa, ka viņš bijis neredzīgs un tapis redzīgs, tiekams tie sauca tā vecākus, kas bija tapis redzīgs.
19. Un viņi tiem vaicāja sacīdami: vaj šis ir jūsu dēls, par ko jūs sakāt, ka viņš neredzīgs piedzimis? Kā tad tas tagadiņ redz?
20. Viņa vecāki tiem atbildēja un sacīja: mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls, un ka tas neredzīgs piedzimis.
21. Bet kā tas tagad redz, to nezinām, vaj kas viņa acis atdarījis, to mēs nezinām. Viņš ir dievsgan vecs, vaicājiet viņam, viņš pats par sevi runās.
22. To viņa vecāki sacīja, jo tie bijās no tiem Jūdiem; jo tie Jūdi jau bija sarunājušies, izslēgt no draudzes to, kas apliecinātu, viņu esam Kristu.
23. Tādēļ viņa vecāki sacīja: viņš ir dievsgan vecs, vaicājiet viņam.
24. Kad tie otru reizi to cilvēku sauca, kas bijis neredzīgs, un uz to sacīja: dodi Dievam godu, mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.
25. Tad tas atbildēja un sacīja: vaj viņš ir grēcinieks, to nezinu; to vien zinu, ka es biju neredzīgs un tagad redzu.
26. Un tie atkal uz viņu sacīja: ko viņš tevim darījis? Kā viņš tavas acis atvēris?
27. Viņš tiem atbildēja: es jums jau esmu sacījis, un jūs neesat klausījuši. Kam jūs to atkal gribat dzirdēt? Vaj ir jūs gribat palikt par viņa mācekļiem?
28. Tad tie viņu lamāja un sacīja: tu esi viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi.
29. Mēs zinām, ka Dievs uz Mozu ir runājis; bet par šo mēs nezinām, no kurienes viņš ir.
30. Tas cilvēks atbildēja un uz tiem sacīja: tā ir brīnišķa lieta, ka jūs nezināt, no kurienes tas ir, un tomēr tas manas acis atdarījis.
31. Mēs jau zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet kas ir dievabijīgs un viņa prātu dara, to tādu viņš klausa.
32. Tas ne mūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds ir atdarījis tāda acis, kas neredzīgs piedzimis.
33. Ja tas nebūtu no Dieva, tad tas neko nespētu darīt.
34. Tie atbildēja un uz viņu sacīja: tu visai grēkos esi piedzimis un tu mūs gribi mācīt? Un tie viņu izdzina ārā.
35. Jēzus dzirdēja, ka tie to bija izdzinuši, un to atradis viņš uz to sacīja: vaj tu tici uz Dieva Dēlu?
36. Tas atbildēja un sacīja: Kungs, kurš tas ir, lai es ticu uz viņu.
37. Un Jēzus uz to sacīja: tu viņu esi redzējis, un kas ar tevi runā, tas tas ir.
38. Un viņš sacīja: Kungs, es ticu, - un viņu pielūdza.
39. Un Jēzus sacīa: uz tiesu es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie neredzīgie redz un tie redzīgie top akli.
40. Un kādi no tiem varizejiem, kas pie viņa bija, to dzirdēja un uz viņu sacīja: vaj tad mēs arīdzan esam akli?
41. Jēzus uz tiem sacīja: kad jūs būtut akli, tad jums nebūtu grēka. Bet tagad jūs sakat: mēs redzam, tāpēc jūsu grēks paliek.

10. nodaļa
Līdzība par avīm, par labo ganu un derēto ganu, 1; tie Jūdi Jēzum jautā vaj viņš esot Kristus, 22; un kad tas atbild, esot gan, tad viņu ar akmiņiem grib nomētāt, 31; bet tas no viņiem aiziet, 39.

1. Patiesi, patiesi, es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava.
2. Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir tas avju gans.
3. Tam tas durvju sargs atver, un tās avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc pie vārda un tās izved.
4. Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un tās avis tam iet pakaļ, jo tās viņa balsi pazīst.
5. Bet svešam tās neiet pakaļ, bet bēg no tā, jo tās tā svešā balsi nepazīst.
6. Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja, bet tie nesaprata, kas tas bija, ko viņš uz tiem runāja.
7. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, es jums saku: es esmu tās durvis pie tām avīm.
8. Visi, kas priekš manim nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet tās avis tiem nav klausījušas.
9. Es esmu tās durvis, ja kas caur mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības.
10. Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam.
11. Es esmu tas labais gans: labais gans dod savu dvēseli par tām avīm.
12. Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam tās avis nepieder, redz vilku nākam un tās avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina.
13. Bet tas derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par tām avīm.
14. Es esmu tas labais gans un pazīstu savas avis, un tās mani pazīst.
15. Itin kā mani tas Tēvs pazīst, tāpat arī es to Tēvu pazīstu; un es dodu savu dzīvību par tām avīm.
16. Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās man būs atvest; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens pats ganāms pulks, viens pats gans.
17. Tāpēc tas Tēvs mani mīlē, ka es savu dzīvību domu, lai es to atkal ņemu.
18. Neviens to neņem no manis, bet es to domu no sevis. Man ir vara, to dot, un man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu es esmu dabūjis no sava Tēva.
19. Tad atkal šķelšanās cēlās starp tiem Jūdiem šo vārdu dēļ.
20. Jo daudz no tiem sacīja: viņam ir velns un viņš ir traks, ko jūs viņu klausat?
21. Citi sacīja: šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vaj velns akliem acis var atdarīt?
22. Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema.
23. Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā.
24. Tad tie Jūdi viņu apstāja un uz viņu sacīja: cik ilgi tu mūsu dvēseles kavē? Ja tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.
25. Jēzus tiem atbildēja: es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Tie darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, šie dod liecību par mani.
26. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm, kā es jums esmu sacījis.
27. Manas avis manu balsi klausa, un es tās pazīstu, un tās manim iet pakaļ.
28. Un es tām domu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā. un neviens tās neizraus no manas rokas.
29. Mans tēvs, kas man tās devis, ir lielāks pār visiem: un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas.
30. Es un tas Tēvs, mēs esam viens.
31. Tad tie Jūdi atkal pacēla akmiņus, viņu nomētāt.
32. Jēzus tiem atbildēja: daudz labus darbus es jums esmu rādījis no sava Tēva: kura darba dēļ jūs mani mētājiet ar akmiņiem?
33. Tie Jūdi viņam atbildēja un sacīja: laba darba dēļ mēs tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka tu cilvēks būdams pats sevi daries par Dievu.
34. Jēzus tiem atbildēja: vaj jūsu bauslībā nav rakstīts: es esmu sacījis, jūs esat dievi;
35. Kad ta nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest,
36. Ko tad jūs sakāt uz mani, ko tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: tu Dievu zaimo; tāpēc ka es esmu sacījis: es esmu Dieva Dēls?
37. Ja es sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet manim.
38. Bet ja es tos daru, tad, ja nu neticat manim, tad ticat jele tiem darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka tas Tēvs ir iekš manis, un es iekš viņa.
39. Tad tie atkal viņu meklēja gūstīt, bet viņš izgāja no viņu rokām.
40. Un viņš atkal cēlās pāri par Jardani uz to vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur.
41. Un daudz pie viņa nāca un sacīja: jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par šo sacījis, tas ir tiesa.
42. Un daudzi tur ticēja uz viņu.

11. nodaļa
Lācarus ir nevesels, 1; mirst, 11; top uzmodināts, 43; daudz Jūdi paliek ticīgi, 45; tie augstie priesteri meklē Kristu nonāvēt, 47; Kaivas pasludina, ka Kristum jāmirst par to tautu. 

1. Un tur viens gulēja nevesels, Lācarus vārdā, Betanijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā.
2. (Bet šī bija tā Marija, kas to Kungu ar zālēm bija svaidījusi un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācarus gulēja nevesels.)
3. Tad tās māsas sūtīja pie viņa un sacīja: Kungs, redzi, ko tu mīļo, tas guļ nevesels.
4. Un Jēzus to dzirdējis sacīja: šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.
5. Bet Jēzus mīlēja to Martu un viņas māsu un to Lācaru.
6. Kad nu viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš bija.
7. Pēc tam viņš saka uz saviem mācekļiem: eima atkal uz Jūdeju.
8. Tie mācekļi uz viņu saka: rabbi, tie Jūdi nesen tevi meklēja ar akmiņiem nomētāt, un tu atkal noeij uz turieni?
9. Jēzus atbildēja: vaj dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10. Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nevaid.
11. To viņš sacīja, un pēc tam viņš uz tiem saka: Lācarus, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet es eimu, viņu uzmodināt.
12. Tad viņa mācekļi sacīja: Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.
13. Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka viņš runājot par aizmigšanos miegā.
14. Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: Lācarus ir nomiris.
15. Un es priecājos jūsu dēļ, ka es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet eima pie viņa.
16. Tad Toms, saucams dvīnis, uz tiem citiem mācekļiem sacīja: eima mēs arīdzan, ka līdz ar viņu mirstam.
17. Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu.
18. (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi)
19. Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli.
20. Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot.
21. Tad Marta sacīja uz Jēzu: Kungs, ja tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.
22. Bet ir tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tevim dos.
23. Jēzus uz saka: tavs brālis celsies augšām.
24. Marta uz viņu saka: es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastara dienā.
25. Jēzus uz to sacīja: Es esmu tā augšāmcelšanās un tā dzīvība; kas tic uz mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos.
26. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz mani, tas nemirs ne mūžam. Vaj tu to tici?
27. Tā uz viņu saka: tiešām, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.
28. Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: tas mācītājs ir šeitan un tevi aicina.
29. Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie viņa.
30. (Bet Jēzus tai miestā vēl nebija ienācis, bet bija tai vietā, kur Marta viņu sastapa)
31. Tad tie Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai gāja pakaļ sacīdami: viņa iet uz kapu, tur raudāt.  
 32. Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un viņu redzēja, metās viņam pie kājām, un uz viņu sacīja: Kungs, ja tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.
33. Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, ir tos Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskumās pie sevis,
34. Un sacīja: kur jūs viņu esat nolikuši? Tie uz viņu saka: Kungs, nāc un redzi.
35. Jēzus raudāja.
36. Tad tie Jūdi sacīja: redzi, kā tas viņu ir mīlējis!
37. Bet citi no tiem sacīja: vaj tas, kas tā neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?
38. Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija viena ala, un akmins gulēja priekšā.
39. Jēzus saka: noceļat to akmini. Marta, tā nomirušā māsa, uz viņu saka: Kungs, viņam jau smaka, viņš jau četras dienas ir gulējis.
40. Jēzus uz to saka: vaj es tevim neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.
41. Tad tie to akmini cēla, kur tas mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: Tēvs, es tev pateicu, ka tu mani esi paklausījis.
42. Bet es zinu, ka tu allažiņ mani klausi; bet to ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, es to saku, lai tie tic, ka tu mani esi sūtījis.
43. Un to sacījis viņš stiprā balsī sauca: Lācaru nāc ārā!
44. Tad tas mironis izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: atraisiet viņu, un lai viņš staigā.
45. Tad daudz no tiem Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz viņu.
46. Bet citi no tiem nogāja pie tiem varizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis.
47. Tad tie augstie priesteri un varizeji sapulcināja to augsto tiesu un sacīja: ko darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes.
48. Ja viņu tā palaidīsim, tad visi uz viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems ir zemi ir ļaudis.
49. Un viens no tiem, Kaivas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: jūs nezināt neko,
50. Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāki, ka viens cilvēks mirst par tiem ļaudīm, ne kā visa tauta pazūd.
51. Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš kā pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par to tautu;
52. Un ne par to tautu vien, bet lai viņš tos izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu.
53. No tās dienas tie sarunājās, viņu nokaut.
54. Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp tiem Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz to visu tuvu pie tuksneša, uz to pilsētu vārdā Evraīm, un tur viņš palika ar saviem mācekļiem.
55. Bet Jūdu lieldiena bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja priekš lieldienas uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos.
56. Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: kā jums šķiet? ka viņš gan uz svētkiem nenāks?
57. Bet tie augstie priesteri un varizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie viņu tvertu.

12. nodaļa
Jēzus ēd pie Lācarus, 2; Marija viņu svaida, 3; tie ļaudis Jēzu un Lācaru grib redzēt, 9; Kristus iejāj Jeruzalemē, 12; Grieķi viņu grib redzēt, 20; Kristus māca par savu un to saveju ciešanu un pagodināšanu, 23; Jūdu neticība, 37.

1. Jēzus nu sešas dienas priekš lieldienas nāca uz Betaniju, kur Lācarus bjia, kas bija miris, un ko viņš uzmodinājis no miroņiem.
2. Tad tie viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lācarus bija viens no tiem, kas ar viņu pie galda sēdēja.
3. Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgas un it tīras nardu eljes ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un tas nams tapa pilns no tās zāļu smaržas.
4. Tad viens no viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskarjats, kas pēc tam viņu nodeva, saka:
5. Kādēļ šī nardu elje nav pārdota par trīssimt grašiem, un tas nav dots nabagiem?
6. Bet to vinš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un to maku turēja, un nesa, kas tapa dots.
7. Tad Jēzus sacīja: laid viņu mierā, viņa to uz manu bēru dienu ir pataupījusi.
8. Jo nabagi ir vienumēr pie jums, bet es neesmu vienumēr pie jums.
9. Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lācaru, ko viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
10. Un tie augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut;
11. Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu.
12. Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzalemi.
13. Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja viņam pretī un kliedza: Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā, tas Izraēla ķēniņš.
14. Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rasktīts:
15. Nebīsties, tu Ciānas meita: redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.
16. Bet to viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad tie atgādājās, ka tas par viņu bija rakstīts, un ka tie viņam to bija darījuši.
17. Jo tie ļaudis, kas pie viņa bija, apliecināja, ka viņš Lācaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem.
18. Tādēļ arīdzan tie ļaudis viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka viņš šo brīnuma zīmi bija darījis.
19. Tad tie varizeji savā starpā sacīja: jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule viņam iet pakaļ.
20. Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt.
21. Šie gāja pie Vilipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un vuiņu lūdza sacīdami: kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.
22. Vilips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Vilips to saka Jēzum.
23. Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: ka stunda ir nākusi, ka tas Cilvēka dēls top pagodināts.
24. Patiesi, patiesi, es jums saku: ja tas kviešu grauds neiekrīt zemē un neapmirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš apmirst, tad tas nes daudz augļus.
25. Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu.
26. Ja kas manim grib kalpot, tas lai staigā man pakaļ; un kur es būšu , tur arī mans kalps būs; un ja kas man kalpos, to mans Tēvs cienīs.
27. Tagad mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī mani no šās stundas! bet tāpēc es uz šo stundu esmu nācis.
28. Tēvs, pagodini savu vārdu. Tad balss no debesīm nāca - es to esmu pagodinājis un to akal pagodināšu.
29. Tad tie ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: pērkons rūca! Citi sacīja: eņģelis ar viņu runājis.
30. Jēzus atbildēja un sacīja: šī balss ne manis, bet jūsu dēļ ir notikusi.
31. Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā.
32. Un es, kad es no zemes būšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.
33. Bet to viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē viņam bija mirt.
34. Tad tie ļaudis viņam atbildēja: mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā tu saki, ka tam Cilvēka dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?
35. Tad Jēzus uz tiem sacīja: gaišums vēl mazu brīdi pie jums iraid. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet.
36. Ticait uz to gaišumu, kamēr jums vēl ir tas gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem.
37. To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz viņu,
38. Ka pravieša Esaijas vārds piepildītots, ko viņš ir sacījis: Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam tā Kunga elkons parādīts?
39. Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Esaija atkal ir sacījis:
40. Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka es tos dziedinātu.
41. To Esaija sacīja, kad tas viņa godību redzēja un par viņu runāja.
42. Tomēr arī daudz no tiem virsniekiem ticēja uz viņu, bet to varizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes.
43. Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja ne kā godu pie pie Dieva.
44. Un Jēzus sauca un sacīja: kas tic uz mani, tas netic uz mani, bet uz to, kas mani sūtījis.
45. Un kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis.
46. Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai ikkatrs, kas tic uz mani, nepaliek tumsībā.
47. Un ja kas manus vārdus dzird un netic, tad es to netiesāju, jo es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48. Kas mani nicina un manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: tas vārds, ko es esmu runājis, tas viņu tiesās pastarā dienā.
49.  Jo es no sevis neesmu runājis, bet tas Tēvs, kas mani sūtījis, tas manim pavēlējis, ko lai es saku, un ko lai es runāju.
50. Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko es runāju, to es tā runāju, kā man tas Tēvs ir sacījis.

13. nodaļa
Jēzus mācekļiem kājas mazgā, 4; māca pazemību un mīlestību, 15; pasludina, ka Jūdas viņu nodos, 21; tas jaunais bauslis, 33; Pētera lieka drošība

1. Un priekš lieldienas svētkiem Jēzus zinādams,ka viņa laiks bija nācis, no šīs pasaules iet pie tā Tēva, tā kā viņš mīlējis tos savējus, kas bija pasaulē, tā viņš tos mīlēja līdz galam.
2. Un vakariņu ēdot, (kad jau velns Jūdasam Iskarjatam, Sīmaņa dēlam, sirdī bija iedevis, viņu nodot),
3. Jēzus, zinādams, ka tas Tēvs viņam visas lietas bija devis rokās, un ka viņš nācis no Dieva un aizies pie Dieva,
4. Ceļas no vakariņa, novelk savus svārkus un priekšautu ņēmis ar to apsējās.
5. Pēc viņš ūdeni leij traukā un iesāca tiem mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar to priekšautu, ar ko viņš bija apsējies.
6. Tad viņš nāk pie Sīmaņa Pētera. Tas uz viņu saka: Kungs, vaj tu man kājas mazgāsi?
7. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.
8. Tad Pēteris uz viņu saka: ne mūžam tev nebūs manas kājas mazgāt. Jēzus tam atbildēja: ja es tevi nemazgāšu, tad tevim nebūs daļas ar mani.
9. Sīmanis Pēteris uz viņu saka: Kungs, nevien manas kājas, bet arī rokas un galvu!
10. Jēzus uz to saka: kas ir mazgāts, tam nevajaga kā vien kājas mazgāt, bet viņš ir viscauri šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi.
11. Jo viņš savu nodevēju gan zināja; tāpēc viņš sacīja: jūs neesat visi šķīsti.
12. Kad tas nu viņu kājas bija mazgājis, tad viņš ņēma savus svārkus un atkal nosēdās un uz tiem sacīja: vaj jūs zināt, ko es jums esmu darījis?
13. Jūs mani saucat par mācītāju un par kungu: un tas pareizi runāts, jo es tas esmu.
14. Ja tad es, jūsu kungs un mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt.
15. Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darat, kā es jums esmu darījis.
16. Patiesi, patiesi, es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz, kas sūtīts, lielāks par to, kas viņu sūtījis.
17. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darat.
18. Es nerunāju par jums visiem; es zinu, kurus es esmu izredzējis; bet lai tas raksts piepildās: kas ar mani maizi ēd, tas mani min ar kājām.
19. Tagad es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiek, jūs ticat, ka es tas esmu.
20. Patiesi, patiesi, es jums saku: kas uzņem, ja es kādu sūtīšu, tas mani uzņem; un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis.
21. To sacījis, Jēzus garā izgrābts liecināja un sacīja: patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.
22. Tad tie mācekļi cits uz citu skatījās, nezinādami, par kuru tas runā.
23. Un viens no viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.
24. Tad Sīmanis Pēteris šim met ar acīm, lai vaicā, kurš tas esot, par ko viņš runā?
25. Un tas pielocīdamies pie Jēzus krūtīm uz viņu saka: Kungs, kurš tas ir?
26. Jēzus atbild: tas ir tas, kam es to kumosu iemērktu došu; tad viņš iemērca to kumosu un dod to Jūdasam, Sīmaņa dēlam, Iskarjatam.
27. Un pēc tā kumosa tad sātans iegāja iekš tā. Tad Jēzus uz to saka: ko tu dari, to dari drīz.
28. Bet neviens no tiem, kas tur klāt sēdēja, nesaprata, kāpēc viņš tam to sacīja.
29. Jo kādiem šķita, tāpēc ka Jūdasam tas maks bija, ka Jēzus uz viņu saka: pērc ko mums uz svētkiem vaijaga; vaj lai viņš nabagiem to dotu.
30. Tad nu, to kumosu ņēmis, viņš izgāja tūdaļ ārā, un nakts bija.
31. Kad viņš nu bija izgājis, tad Jēzus saka: tagad tas Cilvēka dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts iekš viņa.
32. Ja Dievs ir pagodināts iekš viņa, tad arī Dievs viņu pagodinās iekš sevis paša un viņu drīz pagodinās.
33. Bērniņi, es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs mani meklēsiet, un kā es tiem jūdiem esmu sacījis: uz kurieni es eimu, tur jūs nevarat nākt; tā es jums tagadiņ saku.
34. Jaunu bausli es jums domu, ka jūs cits citu mīlējat, itin kā es jūs esmu mīlējis, kā arī jūs cits citu mīlējiet.
35. Pie tam visi nomanīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā.
36. Sīmanis Pēteris uz viņu saka: Kungs, kurp tu eij? Jēzus tam atbildēja: kur es eimu, tur tu tagad manim nevari nākt pakaļ, bet pēcgalā tu man nāksi pakaļ.
37. Pēteris uz viņu saka: Kungs, kāpēc es tagad tevim nevaru iet pakaļ? Savu dzīvību es par tevi nodošu.
38. Jēzus tam atbildēja: vaj tu par mani savu dzīvību nodosi? Patiesi, patiesi, es tev saku, gailis nedziedās, pirms tu trīskārt mani neaizliegsi.

14. nodaļa
Kristus savus mācekļus iepriecina un stiprina, 1; rāda to dzīvības ceļu, 5; apsola Svēto Garu, 16; vēlē savu miere, 27. 

1. Jūsu sirds lai neizbīstās! Ticat uz Dievu un ticat uz mani.
2. Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu. Kad tas tā nebūtu, tad es jums to būtu sacījis. Es noeimu, jums vietu sataisīt.
3. Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie sevis, lai jūs esat, kur es esmu.
4. Un kurp es noeimu, to jūs zināt, un to ceļu jūs arī zinat.
5. Toms uz to sak: Kungs, mēs nezinām, kurp tu eij; kā tad mēs to ceļu varam zināt.
6. Jēzus uz to saka: es esmu tas ceļš un tā patiesība un tā dzīvība; neviens nenāk pie tā Tēva, kā vien caur mani.
7. Kad jūs mani būtut pazinuši, tad jūs arī būtut pazinuši manu Tēvu, un no šī laika jūs viņu pazīstat un viņu esat redzējuši.
8. Vīlips uz viņu saka: Kungs, rādi mums to Tēvu, tad mums pietiek.
9. Jēzus uz to saka: tik ilgi es pie jums esmu, un tu mani nepazīsti? Vīlip, kas mani redz, tas redz to Tēvu. Kā tad tu saki: rādi mums to Tēvu?
10. Vaj tu netici, ka es esmu iekš tā Tēva, un tas Tēvs ir iekš manis? Tos vārdus, ko es uz jums runāju, tos es nerunāju no sevis; bet tas Tēvs, kas ir iekš manis, tas dara tos darbus.
11. Ticiet man, ka es esmu iekš tā Tēva un tas Tēvs iekš manis; ja ne, tad jele ticiet man to darbu dēļ.
12. Patiesi, patiesi, es jums saku: kas tic uz mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko es daru, un darīs lielākus ne kā šos; jo es esmu pie sava Tēva.
13. Un ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es gribu darīt, lai tas Tēvs top godināts iekš tā Dēla.
14. Kad jūs ko lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.
15. Ja jūs mani mīlējat, tad turiet manus baušļus.
16. Un es to Tēvu lūgšu, un tas jums dos citu iepriecinātāju, lai tas pie jums paliek mūžīgi,
17. To patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, jo tā viņu neredz, nedz viņu pazīst; bet jūs viņu pazīstat, jo tas paliek pie jums un būs iekš jums.
18. Es jūs nepametīšu, bāriņus, es atkal māku pie jums.
19. Vēl mazs brīdis, tad pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju un jums būs dzīvot.
20. Tai dienā jūs atzīsiet, ka es esmu iekš sava Tēva, un jūs iekš manis un es iekš jums.
21. Kam mani baušļi ir, un kas tos tur, tas mani mīlē, un kas mani mīlē, tas taps mīlēts no mana Tēva; un es to mīlēšu un tam parādīšos.
22. Jūda (ne tas Iskarjats) uz viņu saka: Kungs, kas tas ir, ka tu mums parādīsies un ne pasaulei?
23. Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ja kas mani mīlē, tas manu vārdu turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim.
24. Kas mani nemīlē, tas manus vārdus netur, un ras vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet tā Tēva, kas mani sūtījis.
25. To es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams.
26. Bet tas ieprieicnātājs, tas Svētais Gars, ko tas Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko es jums esmu sacījis.
27. Mieru es jums atstāju; savu mieru es jums domu, - ne tā, kā pasaule dod, es jums domu. Jūsu sirdis lai neiztrūcinājas un lai neizbīstas.
28. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums esmu sacījis: es noeimu un atkal atnāku pie jums, kad jūs mani mīlētut, tad jūs priecātos, ka es esmu sacījis: es noeimu pie tā Tēva. Jo tas Tēvs ir lielāks ne kā es.
29. Un tagda es jums esmu sacījis, pirms tas notiek, lai jūs ticat, kad notiek.
30. Es jo projām daudz vairs nerunāšu ar jums; jo šīs pasaules virsnieks nāk un nenieka nespēj pār mani.
31. Bet lai pasaule atzīst, ka es to Tēvu mīlēju un daru tā, kā manim tas Tēvs pavēlējis: ceļamies un eima no šejienes.

15. nodaļa
Kristus ir tas īstenais vīna koks, 1; māca mīlestību, 9; paciešanos, 20; apsola atkal Svēto Garu, 25.

1. Es esmu tas īstenais vīna koks, un mans Tēvs ir tas vīna dārznieks.
2. Ikvienu zaru pie manis, kas augļus nenes, to viņš noņem, un ikvienu, kas augļus nes, to viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nes.
3. Jūs tagad esat šķīsti tā vārda dēļ, ko es uz jums esmu runājis.
4. Paliekat iekš manis, un es iekš jums. Itin kā zars nevar augļus nest no sevis, ja tas nepaliek iekš vīnakoka; tā arī jūs ne, ja jūs nepaliekat iekš manis.
5. Es esmu tas vīna koks, jūs tie zari; kas paliek iekš manis un es iekš viņa, tas nes daudz augļus, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt.
6. Ja kas nepaliek iekš manis, tas ir izmests , it kā kāds zars, un ir sakaltis; un tie top sakrāti un ugunī iemesti un sadedzināti.
7. Ja jūs paliekat iekš manis, un mani vārdi paliek iekš jums, tad jūs lūgsiet, ko gribēdami, un tas jums notiks.
8. Iekš tā mans Tēvs ir pagodināts, ka jūs nesat daudz augļus un topat mani mācekļi.
9. Itin kā tas Tēvs mani mīlējis, tā es arīdzan jūs esmu mīlējis; paliekat iekš manas mīlestības.
10. Ja jūs manus baušļus turēsiet, tad jūs paliksiet iekš manas mīlestības, itin kā es sava Tēva baušļus esmu turējis un palieku iekš viņa mīlestības.
11. To es jums esmu runājis, lai mans prieks paliek iekš jums, un jūsu prieks top pilnīgs.
12. Šis ir mans bauslis, ka jūs viens otru mīlējat, itin kā es jūs esmu mīlējis.
13. Nevienam nav lielāka mīlestība ne kā šī, kad kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
14. Jūs esat mani draugi, ja jūs darat, ko es jums pavēlu.
15. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara; bet es jūs esmu saucis par draugiem, jo visu, ko esmu dzirdējis no sava Tēva, to es jums esmu darījis zināmu.
16. Jūs mani neesat izredzejuši, bet es jūs esmu izredzējis un jūs iecēlis, ka jums būs noiet un augļus nest un ka jūsu augļiem būs palikt, ka es jums to domu, ko jūs lūgsiet no tā Tēva manā vārdā.
17. To es jums pavēlu, ka jūs mīlējaties savā starpā.
18. Ja pasaule jūs ienīst, tad zinait, ka tā mani papriekš ienīdējusi.
19. Ja jūs būtut no pasaules, tad pasaule mīlētu, kas viņai pieder; bet kad jūs neesat no pasaules, bet es jūs esmu izredzējis no pasaules, tāpēc pasaule jūs ienīst.
20. Pieminiet manu vārdu, ko es jums esmu sacījis: kalps nav lielāks ne kā viņa kungs. Ja tie mani vaijājuši, tad tie arī jūs vaijās. Ja tie manu vārdu turējuši, tad tie arī jūsu vārdu turēs.
21. Bet tie jums to visu darīs mana vārda dēļ, tāpēc ka tie to nepazīst, kas mani sūtījis.
22. Kad es nebūtu nācis, nedz uz tiem runājis, tad tiem nebūtu grēka, bet nu tiem nevaid aizbildināšanās par savu grēku.
23. Kas mani ienīst, tas ienīst arī manu Tēvu.
24. Kad es tos darbus viņu priekšā nebūtu darījis, ko cits neviens nav darījis, tad tiem nebūtu grēka. Bet tagad tie tos ir redzējuši un ir ienīdējuši ir mani, ir manu Tēvu.
25. Bet lai tas vārds piepildās, kas rakstīts viņu bauslībā: tie mani velti ienīdējuši.
26. Bet kad tas Iepriecinātājs nāks, ko es jums sūtīšu no tā Tēva, (tas patiesības Gars, tas iziet no tā Tēva), tas liecību dos par mani.
27. Un jūs arī liecību dosiet, jo jūs esat pie manis no iesākuma.

16. nodaļa
Jēzus  pasludina saviem mācekļiem nākamo likstu, 1; ka viņa aiziešana pie Tēva mums par labu, 7; par Svētā Gara nākšanu un amatu, 8; apsola viņus pestīt, 20; un paklasuīt viņu lūgšanas, 23.

1. To es jums esmu sacījis, lai jūs neņemat apgrēcību.
2. Tie jūs izslēgs no draudzes; un nāk laiks, ka tas, kas jūs nokaus, domās, ar to Dievam kalpojis.
3. Un to to tie darīs, tāpēc ka tie nav atzinuši nei manu Tēvu nei mani.
4. Bet to es jums esmu sacījis tāpēc, lai, kad tas laiks būs nācis, jūs pieminat, ka es jums to esmu sacījis. Bet to es no iesākuma jums neesmu sacījis, tāpēc ka es biju pie jums.
5. Bet nu es noeimu pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums mani nejautā: kurp tu eij?
6. Bet kad es to uz jums esmu runājis, tad jūsu sirds ir palikusi pilna noskumšanas.
7. Bet es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es noeimu; jo kad es nenoeimu, tad tas Iepriecinātājs nenāks pie jums; bet kad es noiešu, tad es to pie jums sūtīšu.
8. Un kad tas būs nācis, tas pārliecinās pasauli par grēku, par taisnību un par sodu;
9. Par grēku, ka tie netic uz mani;
10. Par taisnību, ka es esmu pie tā Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet;
11. Par sodu, ka šīs pasaules kungs ir notiesāts.
12. Man vēl daudz jums jāsaka, bet tagad jūs to nevarat panest.
13. Bet kad viņš, tas patiesības Gars, nāks, tas jūs vadīs uz visu patiesību; jo viņš no sevis paša nerunās, bet ko tas dzirdēs, to tas runās un nākošās lietas jums pasludinās.
14. Tas mani pagodinās, jo no manis viņš ņems un jums to pasludinās.
15. Viss, kas tam Tēvam ir, tas ir mans, tāpēc es esmu sacījis: viņš ņems no manis un jums pasludinās.
16. Par mazu brīdi, tad jūs mani vairs neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tad jūs mani redzēsiet, - jo es esmu pie tā Tēva.
17. Tad kādi no viņa mācekļiem sacīja savā starpā: kas tas ir, ko viņš saka; par mazu brīdi, tad jūs mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi, tas jūs mani redzēsiet; un: es esmu pie tā Tēva?
18. Un tie sacīja: kas tas ir, ko viņš saka: par mazu brīdi? Mēs nezinām, ko viņš saka:
19. Tad Jēzus nomanīja, ka tie tam gribēja jautāt, un uz tiem sacīja: par to jūs apjautājaties savā starpā, ka es esmu sacījis: par mazu brīdi jūs mani neredzēsiet, un atkal par mazu brīdi jūs mani redzēsiet?
20. Patiesi, patiesi, es jums saku: jūs raudāsiet un vaidēsiet, un pasaule priecāsies; bet jūs noskumsities; - tomēr jūsu noskumšana paliks par prieku.
21. Kad sieva dzemdē, tad t;a noskumusi, jo viņas stunda nākusi; bet kad tai tas bērns dzimis, tad viņa tās sāpes vairs nepiemin tās līgsmības dēļ, ka cilvēks dzimis pasaulē.
22. Tā arī jūs tagad esat noskumuši, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds līgsmosies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems. Un tanī dienā jūs manim nenieka nejautāsiet.
23. Patiesi, patiesi, es jums saku: ko vien jūs tam Tēvam lūgsiet manā vārdā, to viņš jums dos.
24. Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet, tad jūs ņemsiet, lai jūsu līgsmība ir pilnīga.
25. To es uz jums esmu runājis caur līdzībām, bet laiks nāk, kad es ar jums vairs nerunāšu caur līdzībām, bet jums skaidri pasludināšu par to Tēvu.
26. Tai dienā jūs lūgsiet manā vārdā; un es jums nesaku, ka es to Tēvu lūgšu jūsu dēļ.
27. Jo pats tas Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs mani mīlējuši un ticējuši, ka es esmu izgājis no tā Tēva.
28. Es esmu izgājis no tā Tēva un nācis šinī pasaulē; atkal es atstāju šo pasauli un esmu pie tā Tēva.
29. Tad viņa mācekļi uz to sacīja: redzi, tagad tu runā skaidri un nesaki nekādu līdzību.
30. Tagad mēs zinām, ka tu visu zini, un nevienam nevaijaga tevi jautāt; tāpēc mēs ticam, ka tu esi izgājis no Dieva.
31. Tad Jēzus tiem atbildēja: tagad jūs ticat?
32. Redzi, tas laiks nāk un jau ir nācis, ka jūs izklīdīsiet, ikviens uz savu vietu, un mani pametīsiet vienu pašu. Un es neesmu viens, jo tas Tēvs ir ar mani.
33. To es uz jums esmu runājis, lai jums miers būtu iekš manis. Pasaulē jums būs bēdas; bet turat drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis.

17. nodaļa
Jēzus Dievu lūdz par sevi, 1; par saviem mācekļiem, 6; un par visu savu draudzi, 20.

1. To Jēzus runāja un pacēla savas acis uz debesīm un sacīja: Tēvs, tā stunda ir nākusi; pagodini savu Dēlu, lai arī tavs Dēls tevi pagodina.
2. Itin kā tu viņam esi devis varu pār visu miesu, lai viņš visiem visiem tiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgu dzīvību.
3. Bet šī ir tā mūžīgā dzīvība, ka viņi tevi atzīst, to vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
4. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, es esmu padarījis to darbu, ko tu man esi devis, lai es to daru.
5. Un tagad pagodini mani, tu Tēvs, pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms ne kā pasaule bija.
6. Es tavu vārdu esmu darījis zināmu tiem cilvēkiem, ko tu manim no pasaules esi devis. Tie bija tavi, un tu manim tos esi devis, un tie tavu vārdu ir turējuši.
7. Un tagad tie ir atzinuši, ka viss, ko tu manim esi devis, ir no tevis.
8. Jo tos vārdus, ko tu man esi devis, es tiem esmu devis; un tie tos ir pieņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un ir ticējuši, ka tu mani esi sūtījis.
9. Es lūdzu par tiem; es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu manim esi devis, jo tie ir tavi.
10. Viss, kas man pieder, tas tev pieder; un kas tev pieder, tas man pieder; un es esmu pagodināts iekš tiem.
11. Un  es vairs neesmu pasaulē, bet šie ir pasaulē; un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi iekš tava vārda tos, ko tu man esi devis, lai tie ir viens, itin kā mēs.
12. Kad es biju pie tiem pasaulē, es tos uzturēju tavā vārdā. Es esmu pasargājis tos, ko tu man esi devis, un neviens no tiem nav pazudis, kā tik tas pazušanas dēls, ka tas raksts taptu piepildīts.
13. Bet tagad es nāku pie tevis un to runāju iekš pasaules, lai mans prieks ir pilnīgs iekš tiem.
14. Es tiem tavu vārdu esmu devis, un pasaule tos ir ienīdējusi, tāpēc ka tie nav no pasaules, itin kā es neesmu no pasaules.
15. Es nelūdzu, ka tu tos atņemtu no pasaules, bet ka tu tis pasargātu no tā ļaunā.
16. Tie nav no pasaules, it kā es neesmu no pasaules.
17. Svēti tos iekš tavas patiesības, tavs vārds ir patiesība.
18. Itin kā tu mani esi sūtījis pasaulē, tā es arīdzan tos esmu sūtījis pasaulē.
19. Un es pats svētījos par viņiem, ka ir viņi būtu svētīti iekš patiesības.
20. Bet es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz mani ticēs.
21. Lai visi ir viens, itin kā tu Tēvs iekš manis un es iekš tevis, lai arī tie ir viens iekš mums, lai pasaule tic, ka tu mani esi sūtījis.
22. Un es to godību, ko tu man esi devis, tiem esmu devis, lai tie ir viens, itin kā mēs esam viens,
23. Es iekš tiem un tu iekš manis, ka tie ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka tu mani esi sūtījis un tos mīlējis, itin kā tu mani esi mīlējis.
24. Tēvs, es gribu, ka, kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu manim esi devis, lai tie redz manu godību, ko tu manim esi devis, jo tu mani esi mīlējis priekš pasaules iesākuma.
25. Taisnais Tēvs, pasaule tevi nav atzinusi, bet es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis.
26. Un es tiem tavu vārdu esmu darījis zināmu un darīšu zināmu, lai tā mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis, ir iekš tiem, un es iekš tiem.

18. nodaļa
Kristus ciešana dārzā, 1; pie Annasa un Kaiwasa, 12; Pētera grūta apgrēkošanās, 25. Kristus pie Pilatus, 28. 

1. To sacījis Jēzus izgāja ar saviem mācekļiem pār Ķīdranas upi; tur bija dārzs, kurā viņš un viņa mācekļi iegāja.
2. Bet arī Jūdas, kas viņu nodeva, zināja to vietu; jo Jēzus dažu reiz tur bija sapulcējies ar saviem mācekļiem.
3. Tad Jūdas, kara vīru pulku ņēmis pie sevis un sulaiņus no tiem augstiem priesteriem un varizejiem, tur nonāk ar lāpām, eljes svecēm un kara ieročiem.
4. Jēzus nu visu zinādams, kas viņam notikšot, gāja tiem pretim un uz tiem saka: ko jūs meklējat?
5. Tie viņam atbildēja: Jēzu no Nācaretes. Jēzus uz tiem saka: es tas esmu. Un pie tiem stāvēja arī Jūdas, kas viņu nodeva.
6. Kad nu Jēzus uz tiem sacīja: es tas esmu; tad tie atkāpās atpakaļ un krita pie zemes.
7. Tad viņš tiem atkal vaicāja: ko jūs meklējat? Un tie sacīja: Jēzu no Nācaretes.
8. Jēzus atbildēja: es jums esmu sacījis, ka es tas esmu; ja tad jūs mani meklējat, tad lieciet šos mierā.
9. Ka tas vārds taptu piepildīts, ko viņš bija sacījis: es nevienu neesmu pazaudējis no tiem, ko tu man esi devis.
10. Bet Sīmanis Pēteris, kam zobins bija, to izvilcis cirta tam augsta priestera kalpam un tam nocirta labo ausi, un tā kalpa vārds bija Malkus.
11. Tad Jēzus uz Pēteri sacīja: bāz savu zobinu makstīs; vaj man nebūs to biķeri dzert, ko mans Tēvs man ir devis.
12. Tad tas pulks un tas virsnieks un tie Jūdu sulaiņi Jēzu saņēma un sēja,
13. Un viņu veda papriekš pie Annasa, tas bija sievas tēvs Kaivasam, kas bija tā gada augstais priesteris.
14. Bet Kaivas bija tas, kas tiem Jūdiem padomu bija devis, labi esot, ka viens cilvēks mirtu par to tautu.
15. Un Sīmanis Pēteris un vēl otrs māceklis Jēzum gāja pakaļ, un šis māceklis tam augstam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu tā augstā priestera pilī.
16. Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad tas otrs māceklis, kas tam augstajam priesterim bija pazīstams, izgāja un runāja ar to durvju sargātāju un ieveda Pēteri iekšā.
17. Tad tā kalpone, kas bija durvju sargātāja, saka uz Pēteri: vaj tu arīdzan neesi viens no šī cilvēka mācekļiem? Tas saka: es neesmu.
18. Un tie kalpi un sulaiņi stāvēja  un uguni bija sakūruši no oglēm, jo bija auksts, un tie sildījās. Bet arī Pēteris pie tiem stāvēja un sildījās.
19. Tad tas augstais priesteris Jēzum vaicāja par viņa mācekļiem un par viņa mācību.
20. Jēzus tam atbildēja: es droši un skaidri esmu runājis uz pasauli, es allaž esmu mācījis baznīcā un Dieva namā, kur visi tie Jūdi saiet, un neko neesmu runājis kaktā. 21. Ko tu man jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko es uz tiem esmu runājis; redzi, tie zin, ko es esmu sacījis.
22. Bet Jēzum to runājot viens no tiem sulaiņiem, kas klāt stāvēja, viņam sita vaigā un sacīja; vaj tu tā atbildi augstam priesterim?
23. Jēzus tam atbildēja: kad es esmu nepareizi runājis, tad pierādi, ka tas ir nepareizi; bet kad esmu pareizi runājis, kam tad tu mani siti?
24. Tad Annas viņu sūtīja saistītu pie Kaivasa, tā augstā priestera.
25. Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad tie uz viņu sacīja: vaj tu arīdzan neesi viens no viņa mācekļiem? Tas liedzās un sacīja: es neesmu.
26. Tad viens no tā augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris labo ausi bija nocirtis, saka: vaj es tevi neredzēju dārzā pie viņa?
27. Tad Pēteris atkal liedzās; un tūdaļ gailis dziedāja.
28. Tad tie Jēzu veda no Kaivasa uz tieas namu, un vēl bija agri. Un paši neiegāja tiesas namā, ka netaptu nešķīsti, bet ka varētu ēst lieldienas jēru.
29. Tad Pilātus pie tiem izgāja ārā un sacīja: ko jūs sūdzat par šo cilvēku?
30. Tie atbildēja un uz viņu sacīja: ja šis nebūtu ļaunadarītājs, tad mēs to tevim nebūtum nodevuši.
31. Tad Pilātus uz tiem sacīja; tad ņemiet jūs viņu un tiesājiet viņu pēc savas bauslības. Tad tie Jūdi uz viņu sacīja: mums nav brīv nevienu nonāvēt.
32. Ka Jēzus vārds taptu piepildīts, ko viņš sacīja nozīmēdams, ar kādu nāvi viņam bija mirt.
33. Tad Pilatus atkal iegāja tiesasnamā un Jēzu aicināja un uz to sacīja: vaj tu esi tas Jūdu ķēniņš?
34. Jēzus tam atbildēja: vaj tu to runā pats no sevis? Jeb vaj citi tevim to par mani sacījuši?
35. Pilatus atbildēja: vaj es esmu Jūds? Tava tauta un tie augstie priesteri tevi manim nodevuši; ko tu esi darījis?
36. Jēzus atbildēja: mana valstība nav no šīs pasaules; ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad mani kalpi par to kautos, ka es tiem Jūdiem netaptu nodots. Bet nu mana valstība nav no teijienes.
37. Tad Pilatus uz viņu sacīja tad tu tomēr esi ķēniņš? Jēzus atbildēja: tu to saki. Es esmu ķēniņš. Es tāpēc esmu dzimis un tāpēc pasaulē nācis, ka man būs patiesību apliecināt. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.
38. Pilatus uz viņu saka: kas ir patiesība? Un to sacījis viņš atkal izgāja ārā pie tiem jūdiem un uz tiem saka: es pie tā nekādas vainas neatronu.
39. Bet jums ir ieradums, ka es jums vienu atlaižu uz lieldienu. Vaj jūs nu gribat, lai es jums atlaižu to Jūdu ķēniņu?
40. Tad visi atkal brēca sacīdami: ne to, bet Barabu. Bet Baraba bija slepkava.

19. nodaļa
Kristus ciešana Pilatus priekšā, 1; krusta nāve, 16; glabāšana, 38.

1. Tad Pilatus Jēzu ņēma un viņu šauta.
2. Un tie karavīri nopina ērkšķu kroni un to uzlika uz viņa galvu un tam apvilka purpura mēteli,
3. Un sacīja: esi sveicināts, tu Jūdu ķēniņ! un viņam sita vaigā.
4. Tad Pilatus atkal izgāja ārā un uz tiem saka: redziet, es jums to vedu ārā, lai jūs zināt, ka es nekādas vainas pie tā neatronu.
5. Tad Jēzus izgāja ārā, to ērkšķu kroni un to purpura drēbi nesdams, un Pilatus uz tiem saka: redziet, kāds cilvēks!
6. Kad nu tie augstie priesteri un sulaiņi viņu redzēja, tad tie brēca un sacīja: sit viņu krustā! Pilatus uz tiem saka: ņemiet jūs viņu un sitiet viņu krustā; jo es nekādas vainas pie viņa neatronu.
7. Tad tie Jūdi viņam atbildēja: mums ir bauslība, un pēc mūsu bauslības viņam būs mirt; jo viņš pats sevi par Dieva Dēlu darījis.
8. Kad nu Pilatus šo vārdu dzirdēja, tad viņš vēl vairāk bijās,
9. Un atkal iegāja tiesas namā un saka uz Jēzu: no kurienes tu esi? Un Jēzus viņam neatbildēja.
10. Tad Pilatus uz viņu saka: vaj tu ar mani nerunā? Vaj tu nezinu, ka man ir vara, tevi krustā sist un vara, tevi palaist?
11. Jēzus atbildēja: tev nebūtu nekādas varas pār mani, ja tā tevim nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas mani tevim nodevis, ir tas lielākais grēks.
12. No tā brīža Pilatus meklēja viņu palaist. Bet tie Jūdi brēca un sacīja: ja tu šo laidīsi vaļā, tad tu neesi ķeizara draugs. Jo kas pats ceļas par ķēniņu, tas ķeizaram pretinieks.
13. Kad nu Pilatus šo vārdu dzirdēja, tad viņš Jēzu izveda ārā un nosēdās uz soģa krēslu tai vietā, ko sauc par akmiņu bruģi, ebrejiski gabbatu.
14. Bet tā bija tā sataisāmā diena uz lieldienu, ap sesto stundu. Un viņš uz tiem Jūdiem saka: redziet, jūsu ķēniņš!
15. Bet tie brēca: nost! nost! nost! sit to krustā. Pilatus uz tiem saka: vaj man jūsu ķēniņu būs sist krustā? Tie augstie priesteri atbildēja: mums nav ķēniņa, tik vien ķeizars.
16. Tad viņš tiem to nodeva, ka to sistu krustā; un tie Jēzu ņēma un to aizveda.
17. Un viņš izgāja un nesa savu krustu uz to vietu, ko sauc pieres vietu, ebrejiski Golgatu.
18. Tur tie viņu sita krustā un līdz ar viņu divi citus vienā un otrā pusē un Jēzu vidū.
19. Un Pilatus rakstīja virsrakstu un to lika krusta galām un tur bija rakstīts: Jēzus no Nācaretes, tas Jūdu ķēniņš.
20. Šo virsrakstu daudz Jūdu lasīja: jo tā vieta, kur Jēzus tapa krustā sists bija tuvu pie pilsētas. Un tas bija rakstīts ebrejiski, grieķiski un latīniski.
21. Tad tie Jūdu augstie prieteri uz Pilatu sacīja: neraksti: tas Jūdu ķēniņš, bet ka viņš sacījis: es esmu Jūdu ķēniņš.
22. Pilatus atbildēja: ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.
23. Kad nu tie karavīri Jēzu bija krustā situši, tad tie ņēma viņa drēbes un lika četrās daļās, ikvienam karavīram vienu daļu, un arī tos svārkus. Bet tie svārki bija nešūti, no augšienes caur caurim austi.
24. Tad tie savā starpā sacīja: tos nedalīsim, bet metīsim kauliņus par tiem, kam tie piederēs; - ka tie raksti taptu piepildīti, kas saka: tie manas drēbes ir izdalījuši savā starpā un kauliņus metuši par maniem svārkiem. Un to tie karavīri darīja.
25. Bet tur pie tā krusta stāvēja Jēzus māte un viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Maddaļa.
26. Kad nu Jēzus savu māti redzēja un to mācekli, ko viņš mīlēja, klāt stāvam, tad viņš saka uz savu māti: sieva, redzi, tavs dēls!
27. Pēc tam viņš saka uz to mācekli: redzi, tava māte! Un tai pašā stundā tas māceklis to ņēma pie sevis!
28. Pēc tam Jēzus zinādams, ka jau viss bija pabeigts, lai tie raksti taptu piepildīti, saka: man slāpst.
29. Bet tur stāvēja trauks, pilns etiķa. Un tie švammi pildīja ar etiķi un to uzdūra īzapa stiebram un viņam sniedza pie mutes.
30. Kad nu Jēzus to etiķi bija ņēmis, tad viņš sacīja: tas ir piepildīts. Un galvu nokāris viņš izlaida garu.
31. Tad tie Jūdi, lai svētā dienā tās miesas nepaliktu pie krusta, tāpēc ka tā bija sataisāmā diena (jo tā pati svētku diena bija liela) Pilātu lūdza, ka viņu lieli taptu salauzīti un tie taptu noņemti.
32. Tad tie kara vīri nāca un tam pirmajam salauzīja lielus un tam otram, kas līdz ar to bija krustā sists.
33. Bet kad tie nāca pie Jēzus un redzēja, ka viņš jau bija nomiris, tad tie viņam lielus nelauza.
34. Bet viens no tiem kara vīriem viņam sānos iedūra ar šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.
35. Un kas to redzējis, tas to apliecinājis, un viņa liecība ir patiesīga, un viņš zin, ka viņš runā taisnību, lai arī jūs ticat.
36. Jo tas noticis, ka tas raksts taptu piepildīts: nevienu no viņa kauliem nebūs salauzt.
37. Un atkal cits raksts saka: tie redzēs, iekš kā tie dūruši.
38. Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet slepeni, no tiem Jūdiem bīdamies, lūdza Pilātu, ka viņš Jēzus miesas varētu noņemt, un Pilatus to ļāva; un tas nāca un noņēma Jēzus miesas.
39. Bet arī Nikademus nāca, kas citu reiz naktī bija nācis pie Jēzus, un atnesa dārgas svaidāmās zāles, mires un aloes sajauktas kādas simts mārciņas.
40. Tad tie Jēzus miesas ņēma, un tās ar tām zālēm ietina linu autos, kā tie Jūdi mēdz glabāt.
41. Un tanī vietā, kur viņš bija krustā sists, bija dārzs un tanī dārzā jauns kaps, kur vēl neviens nebija ielikts.
42. Tur tie Jēzu ielika Jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo tas kaps bija tuvu klāt.

20. nodaļa
Kristus uzcelšanās no miroņiem, 1; Pēteris un Jānis pie kapa, 3; Kristus parādās Marijai Maddaļai, 11; un pēc arī citiem mācekļiem, 19; un tad atkal tiem mācekļiem, kad Toms klātu, 26.

1. Pirmā nedēļas dienā rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Marija Maddaļa nāk pie kapa un redz to akmini no kapa noveltu.
2. Tad tā tek un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie tā otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un uz tiem saka: tie to Kungu ir izņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur tie viņu nolikuši.
3. Tad Pēteris un tas otrs māceklis izgāja un nāca pie kapa.
4. Un tie divi tecēja kopā, un tas otrs tecēja priekšā, čaklāki ne kā Pēteris, un nāca papriekšu pie kapa.
5. Un pieliekdamies viņš redzēja tos linu autus tur noliktus, tomēr negāja iekšā.
6. Tad arī Sīmanis Pēteris, tam pakaļ iedams, nāk un ieiet kapā un redz tos linu autus tur noliktus.
7. Un tas sviedru auts, kas ap viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts.
8. Tad arī tas otrs māceklis gāja iekšā, kas papriekšu bija nācis pie kapa, un redzēja un ticēja.
9. Jo tie vēl nezināja tos rakstus, ka viņam bija augšāmcelties no miroņiem.
10. Tad tie mācekļi atkal aizgāja.
11. Un Marija stāvēja ārā kapa priekšā raudādama. Kad nu viņa raudāja, tad viņa paliecās pie kapa.
12. Un redz divi eņģeļus baltās drēbēs sēžam, vienu galvgalā, otru kājgalā, kur Jēzus miesas bija gulējušas.
13. Un tie uz viņu saka: sieva, ko tu raudi? Tā uz tiem saka: tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie viņu likuši.
14. Un to sacījusi viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, un nezināja, to esam Jēzu.
15. Jēzus uz to saka: sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē? Viņa, šķisdama, ka viņš tas dārznieks, uz to saka: Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, tad saki man, kur tu viņu noliki, ka es viņu varu dabūt.
16. Jēzus uz to saka: Marija! Tā apgriezusies uz viņu saka: rabbuni! tas ir: mācītājs.
17. Jēzus uz to saka: neaizskar mani; jo es vēl neesmu uzbraucis pie sava Tēva, bet noeij pie maniem brāļiem un saki tiem: es uzbraucu pie sava Tēva un pie jūsu Tēva, pie sava Dieva un pie jūsu Dieva.
18. Marija Maddaļa nāk un pasludina tiem mācekļiem, ka viņa to Kungu redzējusi un ko tas viņai sacījis.
19. Šai pirmā nedēļas dienā, kad vakars bija meties, kad tie mācekļi aiz aizslēgtajām durvīm bija sapulcējušies, bīdamies no tiem Jūdiem, tad Jēzus nāca un iestājās viņu vidū un uz tiem saka: miers ar jums!
20. Un to sacījis, viņš tiem rādīja savas rokas un savus sānus; tad tie mācekļi tapa līgsmi, to Kungu redzēdami.
21. Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: miers ar jums! Kā mani tas Tēvs ir sūtījis, tā ir es jūs sūtu.
22. Un to teicis, viņš pūta uz tiem un saka: ņemiet to Svēto Garu.
23. Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paturēti.
24. Bet Toms, viens no time divpadsmit, dvīnis saukts, nebija pie tiem, kad Jēzus nāca.
25. Tad tie citi mācekļi uz to sacīja: mēs to Kungu esam redzējuši. Un viņš uz tiem sacīja: ja es neredzu tās naglu zīmes viņa rokās un nelieku savu pirkstu tanīs naglu zīmēs un nelieku savu roku viņa sānos, tad es neticēšu.
26. Un pēc astoņām dienām viņna mācekļi atkal tur bija iekšā un Toms pie viņiem. Jēzus nāk, kad tās durvis bija aizslēgtas, un iestājās vidū starp tiem un sacīja: miers ar jums.
27. Pēc tam viņš saka uz Tomu: stiep šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šuro savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs.
28. Toms atbildēja un uz viņu sacīja: mans Kungs un mans Dievs.
29. Jēzus uz to saka: tāpēc ka tu mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic.
30. Arī vēl daudz citas zīmes Jēzus darījis savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šinī grāmatā.
31. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir tas Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš viņa vārda.

21. nodaļa
Jēzus parādās pie Tibērijas jūras, 1; pavēl Pēterim trīs reizes viņa avis un jērus ganīt, 16; rāda tam, kādā nāvē tas miršot, 18; un kā Jānim pēcgalā klāšoties. 

1. Pēc tam Jēzus tiem mācekļiem atkal parādījās pie Tibērijas jūras, un viņš tā parādījās.
2. Tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, dvīnis saukts, un Natanaēls no Kanas iekš Galilejas un tie Cebedeja dēli un divi citi no viņa mācekļiem.
3. Sīmanis Pēteris uz tiem saka: es iešu zveijot. Tad tie uz viņu saka: mēs arī iesim tev līdz! Tad tie izgāja un tūdaļ iekāpa laivā un nekā nedabūja tai naktī.
4. Bet tad gaisma jau bija aususi, Jēzus stāvēja malā, un tie mācekļi nezināja, to esam Jēzu.
5. Tad Jēzus uz tiem saka: bērni, vaj jums nav ko ēst? Tie viņam atbildēja: nav nekā!
6. Bet viņš uz tiem sacīja: metiet tīklu pa laivas labo pusi, tad jūs atradīsiet. Tad tie izmeta tīklu un vairs nespēja to vilkt tā pulka zivju dēļ.
7. Tad tas māceklis, ko Jēzus mīlēja, uz Pēteri saka: tas ir tas Kungs! Tad Pēteris dzirdēdams, ka tas esot tas Kungs, drēbi apvilka (jo viņš bija noģērbies) un iemetās jūrā.
8. Bet tie citi mācekļi nāca ar laivu, jo tie nebija tālu no malas, bet pie divisimts olekšu nost, un vilka to tīklu ar tām zivīm.
9. Kad tie nu izkāpa pie malas, tad tie redzēja ogles liktas un zivis uz tām un maizi.
10. Jēzus uz tiem saka: atnesiet šurp no tām zivīm, ko jūs tagad esat dabūjuši.
11. Sīmanis Pēteris iekāpa un to tīklu izvilka malā pilnu ar lielām zivīm, pusotru simts un trīs. Un jebšu to tik daudz bija, tomēr tas tīkls nesaplīsa.
12. Jēzus uz tiem saka: nāciet un turiet azaidu. Bet neviens no tiem mācekļiem nedrīkstēja viņam jautāt, kas tu esi? Jo tie gan zināja, ka viņš bija tas Kungs.
13. Tad Jēzus nāk un to maizi ņem un tiem to dod, tā arī no tām zivīm.
14. Šī nu trešā reize, ka Jēzus saviem mācekļiem parādījies pēc savas augšāmcelšanās no miroņiem.
15. Kad tie nu to azaidu bija noturējuši, tad Jēzus uz Sīmani Pēteri saka: Sīmani, Jonas dēls, vaj tu mani vairāk mīlē ne kā šie? Tas uz viņu saka: tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlēju. Viņš uz to saka: gani manus jērus!
16. Atkal otru reiz viņš uz to saka: Sīmani, Jonas dēls, vaj tu mani mīlē? Tas uz viņu saka: tiešām, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlēju. Viņš uz to saka: gani manas avis!
17. Trešo reizi viņš uz to saka: Sīmani, Jonas dēls, vaj tu mani mīlē? Pēteris noskuma, ka viņš trešo lāgu uz to sacīja: vaj tu mani mīlē? Un sacīja uz viņu: Kungs tu visas lietas zini; tu zini, ka es tevi mīlēju. Jēzus uz to saka: gani manas avis!
18. Patiesi, patiesi, es tev saku: tu, jaunāks būdams, pats esi jozies un esi gājis, kur gribēdams; bet, vecs tapis, tu savas rokas izstiepsi, un cits tevi jozīs un tevi vedīs, kur tu negribi.
19. Bet to viņš sacīja, gribēdams rādīt, ar kādu nāvi tam bija Dievu godāt. Un to runājis viņš uz to saka: nāc man pakaļ!
20. Un Pēteris apgriezies redz to mācekli, ko Jēzus mīlēja, pakaļ nākam, kas arī pie tā vakariņa pie viņa krūtīm bija gulējis un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas tevi nodos?
21. Kad Pēteris to redzēja, tad viņš saka uz Jēzu: Kungs, kas tad būs ar šo?
22. Jēzus uz to saka: ja es gribu, ka šis paliek, kamēr es nāku, kas tev par to? Nāc tu man pakaļ!
23. Tad šī valoda cēlās starp tiem brāļiem: šis māceklis nemirst. Bet Jēzus viņam nebija sacījis, ka viņš nemirs, bet; ja es gribu, ka viņš paliek, kamēr es nāku, kas tev par to?
24. Šis ir tas māceklis, kas liecību dod par šām lietām un tās ir sarakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība uzticama.
25. [Un vēl daudz citas lietas Jēzus ir darījis, un ja visas tās pēc kārtas uzrakstītu. tad man šķiet, ka arī visa pasaule tās sarakstītās grāmatas nevarētu saņemt. Āmen.]

Atpakaļ uz saturu