1. nodaļa
Jāņa, tā kristītāja, mācība, apģērbs un barība, 2; tā Kunga Kristus kristība, kārdināšana, mācība un mācekļi, 9; brīnuma darbi, 23.
1. Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģeliuma iesākums.
2. Itin kā ir rakstīts pie tiem praviešiem: redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, kam būs sataisīt tavu ceļu;
3. Saucēja balss tuksnesī: sataisait tam Kungam ceļu, darait līdzenas viņa tekas.
4. Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu.
5. Un pie viņa izgāja visa Jūduzeme un visi Jeruzalemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jardanes upē, izsūdzēdami savus grēkus.
6. Un Jānis bija apģērbies ar kamēļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kamiņu-medu;
7. Un sludināja sacīdams: viens jo spēcīgs ne kā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt viņa kurpju-siksnes.
8. Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.
9. Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jardanē no Jāņa tapa kristīts.
10. Un tūdaļ no ūdens izkāpdams viņš redzēja debesis atvērtas un to Garu kā balodi uz sevi nolaižamies.
11. Un balss notika no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie kā man ir labs prāts.
12. Un tas Gars viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.
13. Un viņš bija tuksnesī tšetrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi viņam kalpoja.
14. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģeliumu
15. Un sacīdams: tas laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriešaties no grēkiem un ticat uz to evaņģeliumu.
16. Un pie Galilejas jūras staigādams, viņš redzēja Sīmani un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam; jo tie bija zveijnieki.
17. Un Jēzus uz tiem sacija: nāciet man pakaļ, un es jūs darīšu par cilvēku zveijniekiem.
18. Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie viņam gāja pakaļ.
19. Un no turienes maķenit pagājis, viņš redzēja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, ir tos laivā tīklus lāpam.
20. Un tūdaļ viņš tos aicināja. Un savu tēvu Zebedeju ar tiem algādžiem laivā atstājuši, tie nogāja viņam pakaļ.
21. Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ svētdienā viņš iegāja baznicā un mācija.
22. Un tie izbrīnijās par viņa mācību, jo viņš tos mācija it kā pats varenais un ne kā tie rakstu-mācītāji.
23. Un viņu baznicā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca
24. Sacīdams: Vai! kas mums ar tevi, Jēzu no Nacaretes? Vaj tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs tevi pazīstam, kas tu esi, tas Dieva svētais.
25. Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: palieci klusu un izeji no tā.
26. Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, tas nešķīstais gars no tā izgāja.
27. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo viņš ar varu ir tiem nešķīstiem gariem pavēl, un tie viņam paklausa.
28. Un tūdaļ viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu.
29. Un no baznicas igājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni.
30. Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie viņam tūdaļ no tās sacija.
31. Un piegājis viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas; un drudzis tūlīt no tās atstājās; un viņa tiem kalpoja.
32. Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus.
33. Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies.
34. Un viņš dziedināja daudz neveselus no daždažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie viņu pazina.
35. Un no rīta gaiļos viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.
36. Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, viņam steidzās pakaļ.
37. Un viņu atraduši, tie uz viņu sacija: visi tevi meklē.
38. Un viņš uz tiem sacija: no-eima tuvējos miestos, ka es tur arīdzan sludināju; jo tapēc es esmu izgājis.
39. Un viņš sludināja viņu baznicās pa visu Galileju un izdzina velnus.
40. Un viens spitālīgs nāca pie viņa, viņu lūgdams un viņa priekšā ceļos mezdamies un uz viņu sacīdams: ja tu gribi, tad tu man vari šķīstīt.
41. Un Jēzus sirdī kustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacija: es gribu, topi šķīsts.
42. Un viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.
43. Un viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina
44. Un uz to sacīja: raugi, nesaki nevienam neko, bet eij, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.
45. Bet tas izgājis iesāca daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ie-iet pilsētā. Bet viņš bija laukā vientuļu vietās, un no visām malām tie nāca pie viņa.
2. nodaļa
Jēzus dziedina vienu melmeņu-sērdzīgu Kapernaūmā, 5. 10; aicina Matteu no muitas pie apustuļu-amata, 13; pārstāv savus mācekļus pret varizeju kurnēšanu, ka tie negavē, 18; un ka svētdienā vārpas plūc, 23.
1. Un pēc kādām dienām viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, viņu esam namā.
2. Un tūdaļ daudz sapulcejās, tā ka tiem ir ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un viņš tiem to vārdu sludināja.
3. Un pie viņa nāca ar vienu melmeņusērdzīgu, ko tšetri nesa.
4. Un kad tie nevarēja pie viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kā tas melmeņuserdzīgais gulēja.
5. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacija uz to melmeņu-serdzīgo: mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.
6. Bet tur bija kādi no tiem rakstu-mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:
7. Kā šis tā runā? viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien tas vienīgais Dievs.
8. Un tūdaļ Jēzus savā garā nomanīja, tos pie sev pašiem tā domājam, un uz tiem sacija: kam jūs tā domājiet savās sirdīs?
9. Kas ir vieglāki: vaj sacīt uz to melmeņu-sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; vaj sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?
10. Bet lai jūs zinat, ka tam Cilveka-dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot, (viņš sacija uz to melmeņu-sērdzīgo:)
11. Es tev saku, celies, ņem savu gultu un eij mājās.
12. Un tas tūdaliņ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnijās un Dievu teica sacīdami: to mēs nemūžam vēl neesam redzejuši.
13. Un viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācija.
14. Un garām iedams viņš redzeja Levi, Alveja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacija: staigā man pakaļ! Un tas cēlies staigāja viņam pakaļ.
15. Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, ari daudz muitinieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jezu un viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ.
16. Un kad tie rakstu-mācitaji un varizeji viņu redzēja ēdam ar tiem muitiniekiem un grēciniekiem, tad tie sacija uz viņa mācekļiem: viņš ēd un dzeŗ ar muitiniekiem un grēciniekiem!
17. Un to dzirdejis, Jezus uz tiem sacija: spirgtiem ārstes nevaijaga, bet vājiem. Es ne-esmu nācis, taisnus aicinat pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.
18. Un Jāņa mācekļi un tie varizeji gavēja, un tie nāca un uz viņu sacija: kapēc Jāņa un varizeju mācekļi gavē, bet tavi mācekļi negavē?
19. Un Jēzus uz tiem sacija: kā kāzuļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt.
20. Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts un tad tie gavēs tanīs dienās.
21. Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm, citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels.
22. Un neviens jaunu vīnu neleij vecos ādas-traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jaleij jaunos traukos.
23. Un notikās, viņam svētdienā caur labību eijot, tad viņa mācekļi pa ceļu iedami sāca vārpas plūkt.
24. Un tie varizeji uz viņu sacija: raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv?
25. Un viņš uz tiem sacija: vaj jūs nekad neesat lasijuši, ko Dāvids darijis, kad tam bija vaijadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija?
26. Kā tas iegāja Dieva-namā tā augstā priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.
27. Un viņš uz tiem sacija: svētdiena ir celta cilvēka dēļ, un ne cilvēks svētdienas dēļ.
28. Tā nu tas Cilvēka-dēls ir kungs arī pār svētdienu.
3. nodaļa
Jēzus dziedina svētdienā viena cilvēka nokaltušu roku, 1; aicina divipadsmit apustuļus, 13; turās varizeju zaimošanai pretī, 22; izstāsta, kas ir viņa īstenieki, 31.
1. Un viņš atkal iegāja baznicā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2. Un tie uz viņu glūneja, vaj viņš svētdienā to dziedinās, ka viņu varetu apsūdzēt.
3. Un viņš sacija tam cilvēkam, kam tā nokaltusī roka bija: nāc te šurp.
4. Un viņš uz tiem sacija: vaj ir brīv svētdienā labu darīt vaj ļaunu darīt? dvēseli glābt vaj maitāt? Bet tie ztāvēja klusu.
5. Un viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds-cietības dēļ noskumis viņš tam cilvēkam sacija: izztiep savu roku! Un tas to izztiepa, un viņa roka palika atkal vesela it kā tā otra.
6. Un tie varizeji izgāja un sarunajās tūdaļ ar Erodus sulaiņiem pret viņu, ka viņu nomaitātu.
7. Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužupulks no Galilejas un Jūdu-zemes viņam gāja pakaļ.
8. Arī no Jeruzalemes un Idumejas un no viņpus Jardanes un tie, kas pie Tirus un Sīdanas, liels pulks, dzirdējuši, ko viņš daria, nāca pie viņa.
9. Un viņš saviem mācekļiem sacija, lai kāda laiviņa viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie viņu nemāktu.
10. Jo viņš darija daudz veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, viņam lauzās klāt, lai viņu aizkārtu.
11. Un tie nešķīztie gari, kad tie viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: tu esi Dieva Dēls.
12. Un viņš tos ztipri aprāja, lai viņu nedarītu zināmu.
13. Un viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie viņa.
14. Un viņš iecēla divipadsmit, ko nosauca par apuztuļiem, lai tie pie viņa būtu, un viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt,
15. Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.
16. Un viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris;
17. Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkoņa bērni;
18. Un Andreju un Vīlipu un Bērtuli un Matteu un Tomu un Jēkabu, un Alveja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kanas,
19. Un Jūdasu Izkarjatu, kas viņu arī nodeva.
20. Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēzt.
21. Un kad tie, kas pie viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, viņu savaldīt. Jo tie sacija: viņš ir bez prāta.
22. Un tie rakztu-mācītāji, kas no Jeruzalemes bija nākuši, sacija: viņam ir Beēlcebuls, un caur vellu virsnieku viņš velnus izdzen.
23. Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacija caur līdzībām: kā var sātans sātanu izdzīt?
24. Un ja kāda valzts savā ztarpā top ienaidā, tad tāda valzts nevar paztāvēt.
25. Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar paztāvēt.
26. Ja nu sātans ceļās pret sevi un pats nīztās, tad viņš nevar paztāvēt, bet viņa gals ir klātu.
27. Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaizta un tad viņa namu laupa.
28. Patiesi, es jums saku: visi grēki cilvēku-bērniem top piedotit, ir pat Dieva-zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;
29. Bet kas to Svēto Garu zaimo, as nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.
30. Jo tie sacija: viņam ir nešķīzts gars.
31. Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un ārā ztāvēdami pie viņa sūtija un viņu sauca.
32. Un Tie ļaudis sēdēja ap viņu un uz viņu sacija: redzi, tava māte un tavi brāļi ārā tevi meklē.
33. Un viņš tiem atbildēja un sacija: kas ir mana māte un mani brāļi?
34. Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un sacija: redzi, mana māte un mani brāļi.
35. Jo ja kas Dieva prātu dara, tas ir mans brālis un mana māsa un mana māte.
4. nodaļa
Jēzus māca par Dieva valstību caur līdzībām no tā sējēja, 1. 3; no iededzinātas sveces, 25; no sēklas, kas nemanot uzdīgst un ienākās, 26; no sinepju graudiņa, 30; klusina vētru un jūru, 35.
1. Un viņš atkal iesāca mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
2. Un viņš tiem daudz mācija caur līdzībām un savā mācībā uz tiem sacija:
3. Klausait: redzi, sējējs izgāja sēt.
4. Un notikās, sējot cita krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda.
5. Un cits krita uz akmināju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes.
6. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tapēc ka nebija saknes.
7. Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus.
8. Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.
9. Un viņš uz tiem sacija: kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
10. Un kad viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divipadsmit pie viņa bija, viņu vaicāja šās līdzības dēļ.
11. Un viņš uz tiem sacija: jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumus; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām
12. Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežās, un grēki tiem netop piedoti.
13. Un viņš uz tiem sacija: vaj jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības?
14. Tas sējējs sēj to vārdu.
15. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ tas sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.
16. Un tāpat tie, kas uz to akmināju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.
17. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vaijāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.
18. Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird,
19. Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek ne-auglīgs.
20. Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.
21. Un viņš uz tiem sacija: vaj svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vaj apakš galda? Vaj ne tapēc, lai to liek uz lukturi.
22. Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.
23. Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
24. Un viņš uz tiem sacija: pieraugait, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.
25. Jo kam ir, tam taps dots; un kam nevaid, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.
26. Un viņš sacija: Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē.
27. Un guļ un ceļās, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28. Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas.
29. Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu.
30. Un viņš sacija: kam mēs Dieva valstību līdzināsim? jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim?
31. Itin kā sinepju-graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes.
32. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.
33. Un caur daudz tādām līdzībām viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast.
34. Un bez līdzībām viņš uz tiem neko nerunāja; bet saviem mācekļiem viņš visu īpaši izstāstija.
35. Un viņš uz tiem sacija tanī dienā, kad vakars metās: pārcelsimies uz viņu malu.
36. Un tos ļaudis atstājuši, tie viņu ņēma līdz, tā kā viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie viņa.
37. Un liela vētra cēlās un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildijās.
38. Un viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie viņu modina un saka uz viņu: mācītājs, vaj tu nebēdā, ka eimam bojā?
39. Un uzmodies viņš apdraudēja vēju un sacija uz jūru: klusu, mierā! Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu.
40. Un viņš uz tiem sacija: kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?
41. Un tie ļoti izbijās un sacija savā starpā: kas tas tāds? Jo vējš un jūra viņam paklausa.
5. nodaļa.
Jēzus dziedina vienu velna apsēstu, 2; un vienu asinssērdzīgu sievu, 25; uzmodina Jaīrus meitiņu no nāves, 35.
1. Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
2. Un viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
3. Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
4. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
5. Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmiņiem sizdams.
6. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš viņa zemē.
7. Un brēca ar stipru balsi un sacija: kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, tā vis-augstākā, Dēls? No Dieva puses tevi lūdzu, nemoci mani!
8. Jo viņš uz to sacija: izeij, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.
9. Un viņš tam jautāja: kāds tev vārds? Un tas atbildēja sacīdams: vārds man leģions, jo mēs esam daudz.
10. Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš tos no tā apgabala ne-izdzītu.
11. Bet tur pie tā kalna bija liels cūku-pulks ganos.
12. Un visi tie velni viņu lūdza sacīdami: sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.
13. Un tūdaliņ Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku-pulks no krauja iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstošām) un noslīka jūrā.
14. Un tie cūku-gani bēdza un stāstija pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
15. Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzija to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstija, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cukām.
17. Un tie sāca viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
18. Un kad viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais viņu lūdza, ka pie viņa varētu palikt.
19. Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacija: eij savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas tas Kungs tevim darijis, un kā viņš par tevi apžēlojies.
20. Un tas nogāja un sāca sludināt pa tām desmits pilsētām, ko Jēzus tam bija darijis, un visi brīnijās.
21. Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, un viņš bija jūrmalā.
22. Un redzi, tad nāca viens no tiem baznicas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un viņu redzēdams, tas krita viņam pie kājām,
23. Un viņu ļoti lūdza sacīdams: mana meitiņa guļ uz nāvi; lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.
24. Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un viņu spieda.
25. Un tur bija viena sieva, tai jau divipadsmit gadus bija asins-sērga.
26. Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
27. Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no pakaļas un aizkāra viņa drēbes.
28. Jo tā sacija: ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.
29. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tas kaites bija dziedināta.
30. Un Jēzus tūdaļ pie sevis nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacija: kas manas drēbes aizkāris?
31. Un viņa mācekļi uz viņu sacija: tu redzi, ka tie ļaudis tev virsu mācās, un saki: kas mani aizkāris?
32. Un viņš skatijās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darijuši.
33. Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un viņam visu to patiesību izteica.
34. Bet viņš uz to sacija: mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Eij ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.
35. Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas-priekšnieka nāca un sacija: tava meita jav nomirusi, ko tu to mācītāju vēl apgrūtini.
36. Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacija uz to baznīcas-priekšnieku: nebīsties, tici vien!
37. Un viņš neļāva nevienam sevim līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38. Un viņš nāca tā baznīcas-priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
39. Un viņš iegājis uz tiem sacija: ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.
40. Un tie viņu izsmēja. Bet viņš visus izdzina un ņēma pie sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
41. Un viņš satvēra tā bērna roku un sacija uz to: talita, kūmi! tas ir tulkots: meitiņa, es tev saku, celies augšām!
42. Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divipadesmit gadus veca. Un tie iztrucinājās ar lielu iztrucināšanos.
43. Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
6. nodaļa.
Galileji Jēzu un viņa mācību nicina, 1; apustuļi top izsūtīti Dieva vārdu sludināt, 7; Erodus liek Jānim galvu nocirst, 14; Jēzus ēdina piectūkstoš vīrus. 35; nāk naktī pie saviem mācekļiem pa jūru, 48; dziedina daudz neveselus.
1. Un viņš no turienes izgāja un nāca sava tēva pilsētā, un viņa mācekļi viņam gāja līdz.
2. Un kad svētdiena nāca, viņš iesāca baznicā mācīt; un daudzi viņu dzirdēdami izbrīnijās un sacija: kur šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām?
3. Vaj viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jozes un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vaj viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ņēma apgrēcību pie viņa.
4. Bet Jēzus uz tiem sacija: praviets nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēvazemē un pie saviem radiem un savās mājās.
5. Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6. Un viņš brīnijās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.
7. Un viņš sasauca tos divipadsmit un iesāca tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
8. Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
9. Bet ka kurpes apautu un ne-apvilktu divi svārkus.
10. Un viņš uz tiem sacija: kur jūs kādā namā ie-iesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizeita.
11. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, es jums saku: Vieglāki būs Zodomas un Gomoras ļaudīm soda-dienā ne kā tādai pilsētai.
12. Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežās no grēkiem.
13. Un izdzina daudz velnus un svaidija daudz vājus ar elji un darīja tos veselus.
14. Un ķēniņš Erodus to dzirdēja (jo viņa vārds bija tapis zināms) un sacija: Jānis, tas kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ viņš dara tādus varenus brīnumus.
15. Citi sacija: viņš ir Elija, un citi sacija: viņš ir praviets, jeb it kā viens no tiem praviešiem.
16. Bet Erodus to dzirdējis sacija: viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.
17. Jo viņš, Erodus, bija sūtijis un Jāni grābis un to cietumā licis Erodeijas, Vīlipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
18. Jo Jānis uz Erodu bija sacijis: tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.
19. Bet Erodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
20. Jo Erodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darija un labrāt viņu dzirdēja.
21. Un tur prieka-diena gadijās, kad Erodus savā dzimšanas-dienā saviem lieliem-kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisija.
22. Un Erodeijas meita ienākusi deija un labi patika Erodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacija uz to meiteni: lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.
23. Un viņš tai zvērēja: ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.
24. Bet viņa izgājusi sacija savai mātei: ko lai es lūdzu? Bet tā sacija: Jāņa, tā kristītāja, galvu.
25. Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacija: es gribu, ka tu man tūlīt dodi kādā bļodā Jāņa, tā kristītāja, galvu.
26. Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
27. Un ķēniņš tūdaļ sūtija bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
28. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.
29. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30. Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstija visu, ko tie bija darijuši un ko tie bija mācijuši.
31. Un viņš uz tiem sacija: nāciet savrup kādā vientuļā vietā un atpūšaties maķenīt; jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32. Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
33. Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie viņa.
34. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nevaid. Un viņš iesāca tos daudz mācīt.
35. Un pašā pavakarā viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.
36. Atlaidi tos, ka tie var no-iet pa tām apkārtejām sētām un miestiem un sevim maizi pirkt, jo tiem nevaid ko ēst.
37. Bet viņš abildēdams uz tiem sacija: dodiet jūs viņiem ēst. Un tie uz viņu sacija: vaj tad mums būs no-iet un par divi simt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?
38. Bet viņš uz tiem sacija: cik maizes jums ir? Eita un raugait. Un tie raudzijuši sacija: piecas un divi zivis.
39. Un viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
40. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
41. Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatijās uz debesi, pateica un pārlauza tās maizes un deva saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem izdalija.
42. Un tie visi ēda un paēda,
43. Un salasija no tām druskām divipadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.
44. Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija piectūkstošiem.
45. Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betzaīdu, kamēr viņš tos ļaudis atlaistu.
46. Un tos atlaidis, viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
47. Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un viņš viens pats uz zemes.
48. Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
49. Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
50. (Jo visi viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem sacija: turait drošu prātu, es tas esmu; nebīstaities!
51. Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnijās.
52. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
53. Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes-zemi un laida tur pie malas.
54. Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis viņu tūdaļ nomanīja
55. Un skrēja pa visu to tiesu un iesāca tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja viņu esam.
56. Un kur tas iegāja miestos vaj pilsētās vaj ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju-vīli varētu aizkārt. Un cik viņu aizkāra, tie tapa glābti.
7. nodaļa.
Jēzus sludina pret varizeju likumiem, 1; māca, caur ko cilvēks top sagānīts, 14; dziedina vienas pagānu sievas meiteni, 24; un vienu kurlmēmu.
1. Un pie viņa sapulcejās varizeji un kādi no tiem rakstu-mācītājiem, no Jeruzalemes nākuši.
2. Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja.
3. Jo tie varizeji un visi Jūdi ne-ēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, to vecaju likumus turēdami.
4. Un no tirgus nākot tie ne-ēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu mazgāšanas.
5. Tad tie varizeji un rakstu-mācītāji viņam vaicāja: kapēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?
6. Bet viņš atbildēdams uz tiem sacija: gan labi Ezaija par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: šie ļaudis ar lūpām mani godā, bet viņu sirds ir tālu no manis nost.
7. Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8. Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darat vēl daudz citas tādas lietas.
9. Un viņš uz tiem sacija: it jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turat.
10. Jo Mozus ir sacijis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vaj māti, tam būs mirt.
11. Bet jūs sakat: ja cilvēks uz tēvu vaj māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; -
12. Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vaj mātes,
13. Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.
14. Un tos ļaudis atkal pie-aicinājis, viņš uz tiem sacija: klausait man visi un saprotat.
15. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ie-iet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna.
16. Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
17. Un kad viņš no tiem ļaudīm nogāja namā, viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības.
18 Un viņš uz tiem sacija: vaj ir jūs esat tādi nesapraši? Vaj jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvekā ie-iet, viņu nevar apgānīt?
19. Jo tas ne-iet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība izkārnās.
20. Bet viņš sacija: kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna.
21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības,
22. Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa-acs, dievazaimošana, lepnība, bezprātība.
23. Viss tāds ļaunums iziet no iekšenes un cilvēku apgāna.
24. Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tirus un Zīdanas robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts.
25. Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš viņa kājām.
26. Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Ziru-Veniķiete, un viņu lūdza, lai to velnu izdzītu no viņas meitas.
27. Bet Jēzus uz to sacija: lai papriekš bērni top pa-ēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.
28. Un viņa atbildēja un uz to sacija: tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.
29. Un viņš uz to sacija: šī vārda dēļ eij! tas vels ir izbēdzis no tavas meitas.
30. Un nogājusi savās mājās, viņa atrada to meitiņu uz gultas guļam, un ka tas vels bija izbēdzis.
31. Un atkal izgājis no Tirus un Zīdanas robežām, viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām.
32. Un pie viņa atveda vienu kurlmēmu, un viņu lūdza, ka tam uzliktu roku.
33. Un viņš to ņēma no tiem ļaudīm savrup pie malas un lika savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizkāra viņa mēli;
34. Un skatijās uz debesi, nopūtās un sacija uz to: epata, tas ir: atveries!
35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi.
36. Un viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja,
37. Un brīnijās ļoti par to un sacija: viņš visas lietas ir labi darijis; viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.
8. nodaļa.
Jēzus ēdina tšetrtūkstoš vīrus, 1; negrib tiem varizejiem nekādu zīmi dot, 10; pavēl saviem mācekļiem sargāties no varizeju un Erodus rauga, 15; dziedina vienu neredzīgu, 22; jautā tiem mācekļiem pēc tā Cilvēka-dēla, 27; sludina savu ciešanu, 31; un savu mācekļu krustu un tos iepriecina, 34.
1. Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja savus mācekļus pie sevis un uz tiem sacija:
2. Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši un tiem nav ko ēst.
3. Un kad es tos ne-ēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši.
4. Un viņa mācekļi tam atbildēja: kur kas šos ar maizi var pie-ēdināt šeitan tuksnesī?
5. Un viņš tiem jautāja: cik jums maizes? Tie sacija septiņas.
6. Un viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā.
7. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacijis, viņš pavēlēja, ir tās likt priekšā.
8. Bet tie ēda un pa-ēda un pielasija ar atlikušām druskām septiņus kurvjus.
9. Un to bija pie tšetrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un viņš tos atlaida.
10. Un tūdaļ viņš iekāpa laivā ar saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.
11. Un varizeji izgāja un iesāca ar viņu apjautāties un meklēja no viņa kādu zīmi no debess, viņu kārdinādami.
12. Un viņš gauži nopūtās savā garā un sacija: ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota.
13. Un viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu.
14. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā.
15. Un viņš tiem pavēlēja sacīdams: raugait, sargajaties no varizeju un no Erodus rauga!
16. Un tie domāja savā starpā sacīdami: tas ir, ka mums maizes nevaid.
17. Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacija: ko jūs domājat, ka jums maizes nevaid? Vaj jūs vēl nesamanat, nedz noprotat? Vaj jums sirds vēl ir apcietināta?
18. Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties?
19. Kad es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasijuši? Tie uz viņu sacija: divipadsmit.
20. Bet kad es tās septiņas maizes tiem tšetrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasijuši? Un tie sacija: septiņus.
21. Un viņš uz tiem sacija: kā tad jūs nesaprotat?
22. Un viņš nāca uz Betzaīdu; tad tie viņam pieveda vienu neredzīgu un viņam lūdza, ka viņš to aizkārtu.
23. Un viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vaj tas ko redzot?
24. Un acis pacēlis, tas sacija: es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.
25. Tad viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri.
26. Un viņš to sūtija mājās sacīdams: ne-eij miestā un nesaki to nevienam miestā.
27. Un Jēzus un viņa mācekļi izgāja uz Vīlipa-Cezarejas miestiem, un vaicāja saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: ko tie ļaudis saka, mani esam?
28. Bet tie atbildēja: tu esot Jānis, tas kristītājs; un citi: tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem.
29 Un viņš uz tiem sacija: bet jūs, ko jūs sakat, mani esam? Bet Pēteris atbildēdams uz to sacija: Tu esi tas Kristus.
30. Un viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par viņu neko nesaka.
31. Un viņš iesāca tos mācīt, ka tam Cilvēka-dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu-mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšam celties.
32. Un viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, viņu savrup vedis, iesāca viņu apsaukt.
33. Bet viņš atgriezdamies un savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: atkāpies no manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.
34. Un tos ļaudis līdz ar saviem mācekļiem pie-aicinājis, viņš uz tiem sacija: kas manim grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ.
35. Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē manis un evaņģeliuma dēļ, tas to izglābs.
36. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd?
37. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38. Jo kas manis un manu vārdu dēļ kaunās iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī tas Cilvēka dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš sava tēva godības.
9. nodaļa
Jēzus savu mācekļu priekšā tiek apskaidrots, 2; sludina par Jāni, ka tas ir Elija, kam bija janāk, 11; dziedina vienu mēness sērdzīgu, 14; sludina vēl savu ciešanu, 30; māca pazemīgiem būt, 33; sargaties no apgēcības, 42; sāli iekš sevim turēt un mieru, 49.
1. Un viņš uz tiem sacija: patiesi, es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.
2. Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā.
3. Un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas it kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt.
4. Un tiem Elija ar Mozu parādijās un runāja ar Jēzu.
5. Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacija: rabbi, šeit mums ir labi; taisīsim trīs būdas, vienu tevim un vienu Mozum un vienu Elijam.
6. Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies.
7. Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu.
8. Un tūdaļ tie skatijās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien.
9. Un noeijot no tā kalna, viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms tas Cilvēka dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies.
10. Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties?
11. Un tie viņam jautāja sacīdami: kā tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam janāk papriekšu?
12. Bet viņš atbildēdams uz tiem sacija: gan Elija papriekšu nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par to Cilvēka dēlu, ka tam daudz būs ciest un tapt nicinātam?
13. Bet es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darijuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.
14. Un viņš pie saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās.
15. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie to redzēja, izbijās un pieskrējuši to apsveicināja.
16. Un viņš tiem rakstu mācītājiem vaicāja: ko jūs ar tiem apjautajaties?
17. Un viens no tiem ļaudīm atbildēdams sacija: mācītajs, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es taviem mācekļiem esmu sacijis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.
19. Bet viņš tam atbildēja un sacija: ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.
20. Un tie to atveda pie viņa, un kad tas gars viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosija, un tas pie zemes krizdams vārtijās putodams.
21. Un viņš viņa tēvam jautāja: cik ilgi viņam tā noticies? Bet tas sacija: no bērnu dienām.
22. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!
23. Bet Jēzus uz to sacija: kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.
24. Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacija ar asarām: es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!
25. Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izeij ārā no tā un neieeij vairs iekš tā.
26. Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa it kā mirons, tā ka daudzi sacija: tas ir nomiris.
27. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.
28. Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: kapēc mēs nespējām to izdzīt?
29. Un viņš uz tiem sacija: šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.
30. Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un viņš negribēja, ka to kas zinātu.
31. Jo viņš savus mācekļus mācija un uz tiem sacija: tas Cilvēka dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokauts viņš trešā dienā augšām celsies.
32. Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās viņu jautāt.
33. Un viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams viņš tiem jautāja: ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa?
34. Bet tie cieta klusu; jo tie sava starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot tas lielākais?
35. Un viņš apsēdās, atsauca tos divipadsmit un uz tiem sacija: ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem tas pēdigais un visu kalps.
36. Un viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstija un uz tiem sacija:
37. Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtijis.
38. Bet Jānis tam atbildēja un sacija: mācītajs! mēs vienu redzējām tavā vārdā velnus izdzenam, tas neturās pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tapēc ka tas neturās pie mums.
39. Bet Jēzus sacija: neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu manā vārdā, kas tūdaļ no manis varētu ļaunu runāt.
40. Jo kas nevaid pret mums, tas ir ar mums.
41. Jo ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens manā vārdā, tapēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, es jums saku: tam sava alga nezudīs.
42. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmini pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43. Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tevim ir labāki, ka tu kroplis ieeij dzīvošanā, nekā tev ir divi rokas, un tu noeij ellē, tai neizdzēšamā ugunī,
44. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
45. Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev labāki, ka tu tizls ieeij dzīvošanā, ne kā tev ir divi kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī,
46. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
47. Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev labāki, ka tu vienacis ieeij Dieva valstībā, ne kā tev ir divi acis, un tu topi iemests elles ugunī,
48. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
49. Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatris upuris ar sāli taps sālīts.
50. Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turait sāli iekš sevis un turait mieru sava starpā.
10. nodaļa
Jēzus māca par laulības šķiršanu, 2; aicina bērniņus pie sevis, 13; stāsta, ka bagātiem grūti tikt Dieva valstībā, 17; iepriecina tos, kas evaņģeliuma dēļ tiek vaijati, 28; sludina atkal savu ciešanu, 32; pārmāca Jāņa un Jēkaba goda kārību, 35?; klusina savu mācekļu bāršanos, 43; dziedina vienu aklu, 46.
1. Un no turienes cēlies viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardanes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie viņa, un viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācija.
2. Un varizeji piegāja un viņam jautāja, viņu kārdinādami: vaj vīram brīv no savas sievas šķirties?
3. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: ko Mozus jums ir pavēlējis?
4. Bet tie sacija: Mozus vaļu devis, šķiršanas grāmatu rakstīt un šķirties.
5. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstijis.
6. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radijis vīru un sievu.
7. Tadēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas,
8. Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9. Tapēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.
10. Un mājās viņa mācekļi to atkal jautāja pa to pašu lietu.
11. Un viņš uz tiem sacija: ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12. Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecejās, tā laulību pārkāpj.
13. Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka viņš tos aizskārtu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa.
14. Bet kad Jēzus to redzēja, tad viņš apskaitās un uz tiem sacija: laidiet tos bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15. Patiesi, es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.
16. Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētija.
17. Un kad viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies viņu lūdza: labais mācitajs, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?
18. Bet Jēzus uz to sacija: kapēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs kā vien tas vienīgais Dievs.
19. Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.
20. Bet tas atbildēja un uz viņu sacija: mācitajs, šo visu es esmu darijis no savas jaunības.
21. Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacija uz to: vienas lietas tev trūkst, eij un pārdodi visu, kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.
22. Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
23. Un Jēzus skatijās apkārt un sacija uz saviem māceklļiem: cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!
24. Un tie mācekļi iztrūcinājās par viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacija: bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību.
25. Vieglāki ir kamēlim iet caur adatas aci, ne kā bagātam ieiet Dieva valstībā.
26. Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacija savā starpā: kas tad var tapt svētīgs?
27. Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacija: cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.
28. Un Pēteris iesāca uz viņu sacīt: redzi, mēs visu esam atstājuši un tev staigājuši pakaļ.
29. Bet Jēzus atbildēja un sacija: patiesi, es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vaj brāļus vaj māsas vaj tēvu vaj māti vaj sievu vaj bērnus vaj tīrumus manis un evaņģeliuma dēļ, 30 kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vaijašanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.
31. Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdejie, un tie pēdejie būs tie pirmie.
32. Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzalemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinajās un bijās līdz iedami, un viņš ņēma atkal pie sevis tos divipadsmit un iesāca tiem sacīt, kas viņam notikšot:
33. Jo redzi, mēs noeimam uz Jeruzalemi, un tas Cilvēka dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītajiem, un tie viņu pie nāves pazudinās un viņu nodos pagāniem.
34. Un tie to apmēdīs un to šaustīs un to apspļaudīs un to nokaus; un viņš trešā dienā augšam celsies.
35. Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie viņa piegāja un sacija: mācitajs, mēs gribam, ka tu mums darītu, ko tev lūgsim.
36. Un viņš uz tiem sacija: ko jūs gribat, lai es jums daru?
37. Bet tie uz viņu sacija: dodi mums, ka mēs varam sēdēt tavā godībā, viens pa tavu labo un otrs pa kreiso roku.
38. Bet Jēzus uz tiem sacija: jūs nezinat, ko jūs lūdzat. Vaj jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?
39. Bet tie uz viņu sacija: varam. Bet Jēzus uz tiem sacija: jūs gan to biķeri dzersiet, ko es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts.
40. Bet pie manas labās un kreisās rokas sēdēt, man nepiederās dot, bet kuriem tas ir sataisīts.
41. Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāca skaisties par Jēkabu un Jāni.
42. Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacija: jūs zinat, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.
43. Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis.
44. Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps.
45. Jo arī tas Cilvēka dēls nav nācis, ka viņam taptu kalpots, bet ka viņš kalpotu un savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.
46. Un tie nāca uz Jeriku, un viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jerikus izeijot Timeja dēls, Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja.
47. Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāca saukt un sacīt: Jēzu, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.
48. Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.
49. Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: turi drošu prātu, celies, viņš tevi aicina.
50. Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51. Un Jēzus atbildēja un uz to sacija: ko tu gribi, lai es tev daru? Bet tas aklais uz viņu sacija: rabbuni, ka es varētu redzēt.
52. Bet Jēzus uz to sacija: eij, tava ticība tevim palīdzējusi, un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.
11. nodaļa
Jēzus iejāj kā ķēniņš Jeruzalemē, 3; nolād vīģes koku, 12; šķīsta Dieva namu, 15; teic ticīgas lūgšanas spēku, 20; skubina uz brālīgu saderību, 25; vaicā tiem varizejiem par Jāņa kristību, 26, 29.
1. Un kad tie tuvu pie Jeruzalemes nāca, pie Betvagus un Betanijas, pie eljes kalna, tad viņš sūtija divi no saviem mācekļiem,
2. Un uz tiem sacija: noeita tanī miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisijuši to atvediet.
3. Un ja kas jums sacīs: kapēc jūs to darait? tad atsakait: tam Kungam tā vaijaga; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.
4. Un tie nogāja un atrada to kumeļu ārā pie druvīm piesietu uz ielas, un to atraisija.
5. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacija: ko jūs darat, ka atraisiet to kumeļu?
6. Un viņi uz tiem sacija, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida.
7. Un viņi to kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un to sēdināja virsū.
8. Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisija uz ceļu.
9. Un tie, kas gāja priekšā un pakaļā, kliedza un sauca: Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!
10. Slavētā ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna austībā!
11. Un Jēzus iegāja Jeruzalemē un Dieva namā. Un kad viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju.
12. Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad viņam gribejās ēst.
13. Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, viņš nāca, vaj viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks.
14. Un Jēzus bildēja un uz to sacija: lai neviens ne mūžam vairs neēd augļus no tevis. Un viņa mācekļi klausijās.
15. Un tie nāca uz Jeruzalemi, un Dieva namā iegājis viņš iesāca izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza to mijēju galdus un to baložu pārdevēju krēslus.
16. Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu.
17. Un mācija un uz tiem sacija: vaj nav rakstīts: mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat darijuši par slepkavu bedri.
18. Un tie rakstu mācītaji un austie priesteri to dzirdēja un meklēja, ka viņu nomaitātu; jo tie bijās no viņa, tapēc ka visi ļaudis izbrīnijās par viņa mācību.
19. Un kad vakars metās, tad viņš izgāja no pilsētas ārā.
20. Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.
21. Pēteris atminējies uz viņu sacija: mācītajs, redzi, tas vīģes koks, ko tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.
22. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: ticat uz Dievu.
23. Jo patiesi, es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka.
24. Tapēc es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.
25. Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus.
26. Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.
27. Un tie naca atkal uz Jeruzalemi, un viņam Dieva namā staigājot, nāca pie viņa tie augstie priesteri un rakstu mācītaji un tie vecaji,
28. Un uz to sacija: kādā varā tu šo visu dari? Un kas tev šo varu devis, ka tu to dari?
29. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: es aridzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet man; tad es jums aridzan sacīšu, kādā varā es to daru.
30. Vaj Jāņa kristība bija no debesīm, vaj no cilvēkiem? Atbildiet man.
31. Un tie domāja savā starpā un sacija: ja mēs sakam: no debesīm, tad viņš sacīs: kapēc tad jūs viņam neesat ticējuši?
32. Bet ja sacīsim: no cilvēkiem, - viņi bijās no tiem ļaudīm. Jo visi to Jāni turēja, ka tas patiesi praviets bijis.
33. Un tie atbildēja un uz Jēzu sacija: mēs nezinam. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: tad es aridzan jums nesaku, kādā varā es to daru.
12. nodaļa
Par slepkavīgiem vīna dārzniekiem, 1; par nomas naudu, 13; par augšāmcelšanos, 18; par vislielāko bausli, 28; par Kristu, kam dēls viņš esot, 35; par nabaga atraitnes dāvanu, 41.
1. Un viņš iesāca runāt uz tiem caur līdzībām: viens cilvēks stādija vīna kalnu un to aptaisija ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisija torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur.
2. Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtija pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem.
3. Bet tie to ņēma un šauta un sūtija tukšā atpakaļ.
4. Un viņš sūtija atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmiņiem un tam galvu sadauzija un apsmietu aizsūtija projam.
5. Un viņš sūtija atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva.
6. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, ir to viņš beidzot pie tiem sūtija un sacija: tatšu tie kaunēsies no mana dēla.
7. Bet tie dārznieki sacija cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība.
8. Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā.
9. Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem.
10. Vaj jūs šo rakstu neesat lasijuši: tas akmins, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmini;
11. No tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs - ?
12. Un tie meklēja viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanija, ka viņš uz tiem šo līdzību bija sacijis, un viņu atstājuši tie aizgāja.
13. Un tie sūtija pie viņa kādus no tiem varizejiem un Erodus sulaiņiem, ka tie viņu savaldzinātu viņa valodā.
14. Un tie nāca un uz viņu sacija: mācītajs, mēs zinam, ka tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vaj ir brīv ķeizaram meslus dot vaj ne? vaj dosim, vaj nedosim?
15. Bet viņu viltību zinādams, viņš uz tiem sacija: kam jūs mani kārdinajat? Atnesiet man vienu sudraba grasi, lai es to redzu.
16. Un tie atnesa. Tad viņš uz tiem sacija: kam ir šī zīme un tas virsraksts? Bet tie uz viņu sacija: ķeizara.
17. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Un tie izbrīnijās par viņu.
18. Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie viņa un viņu jautāja un sacija:
19. Mācītajs, Mozus mums ir rakstijis: ja kam brālis mirst, kas sievu pemet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu.
20. Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu.
21. Un otrais viņu apņēma un nomira un tas aridzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais.
22. Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
23. Tad nu pie augšamcelšanās, kad tie augšām celsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.
24. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: vaj jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
25. Jo kad tie no miroņiem augšamcelsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs.
26. Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vaj jūs Mozus grāmatā neesat lasijuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: es esmu Ābraāma Dievs un Īzaāka Dievs un Jēkaba Dievs?
27. Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.
28. Un viens no tiem rakstu mācītajiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un viņam vaicāja: kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem?
29. Bet Jēzus tam atbildēja: tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Izraēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
30. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis.
31. Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nevaid.
32. Un tas rakstu mācītajs uz viņu sacija: gan labi, mācītajs, tas ir tiesa, ko tu sacijis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā viņš vien.
33. Un to mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk ne kā visi dedzinajamie upuri un citi upuri.
34. Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacija: tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens nedrīkstāja vairs viņu jautāt.
35. Un Jēzus atbildēja un sacija, mācīdams Dieva namā: kā tie rakstu mācītaji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
36. Jo tas pats Dāvids ir sacijis caur Svēto Garu: tas Kungs ir sacijis uz manu kungu: sēdies pa manu labo roku, tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
37. Kad nu Dāvids pats viņu sauc par kungu, kā tad tas ir viņa dēls? Un daudz ļaužu viņu labprāt dzirdēja.
38. Un viņš savā mācībā uz tiem sacija: sargajaties no tiem rakstu mācītajiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem,
39. Un baznicās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesibās;
40. Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.
41. Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam preti un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz.
42. Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavus, tas ir viens kvadrants.
43. Un viņš savus mācekļus aicināja un uz tiem sacija: patiesi, es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi ne kā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.
44. Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.
13. nodaļa
Jēzus sludina Jeruzalemes izpostīšanu, 1; pastara dienu, 24; un pamāca, ka mums būs nomodā būt un Dievu lūgt, 33.
1. Un viņam no Dieva nama izeijot, viens no viņa mācekļiem uz to sacija: mācītajs, lūk, kādi akmiņi tie ir, un kādas ēkas.
2. Un Jēzus atbildēja un uz to sacija: vaj tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmins uz akmiņa netaps atstāts, kas netaps noplēsts.
3. Un kad viņš sēdēja uz eljes kalna Dieva namam pretī, tad Pēteris un Jēkabs un Jānis un Andrejs viņu jautāja sevišķi:
4. Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?
5. Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.
6. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudz pievils.
7. Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt.
8. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji.
9. Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šausti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību.
10. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām.
11. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Tas Svētais Gars.
12. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs.
13. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.
14. Bet kad jūs to izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē.
15. Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest.
16. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt.
17. Bet ak vai tām grūtām un tām zīdītājām tanīs dienās.
18. Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā.
19. Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs.
20. Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis.
21. Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet.
22. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos.
23. Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu papriekš esmu sacījis.
24. Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu;
25. Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies.
26. Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību.
27. Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no tiem četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.
28. Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klātu.
29. Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm.
30. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.
31. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.
32. Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs.
33. Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.
34. Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.
35. Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri,
36. Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam.
37. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā.
14. nodaļa
Jēzus Betanijā top svaidīts, 3; ēd Pashā jēru, 12; iestāda svēto vakarēdienu, 22; cieš darzā, 32; 45; un Kajafas namā, 53; Pēteris apgrēkojās, 66.
1. Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu.
2. Bet tie sacīja: Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.
3. Un kad Viņš bija Betanijā, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un it tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu.
4. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi?
5. Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem; un tie kurnēja par to.
6. Bet Jēzus sacīja: Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi.
7. Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums.
8. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm.
9. Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.
10. Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie tiem augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu.
11. Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.
12. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Pashā jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Pashā jēru vari ēst?
13. Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ.
14. Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
15. Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.
16. Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja to Pashā jēru.
17. Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit.
18. Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.
19. Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: Vai es tas esmu?
20. Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.
21. Tas Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.
22. Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.
23. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā.
24. Un Viņš uz tiem sacīja: Šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.
25. Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.
26. Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu.
27. Un Jēzus uz tiem sacīja: Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas.
28. Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.
29. Bet Pēteris uz To sacīja: Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.
30. Un Jēzus uz to sacīja: Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.
31. Bet tas runāja vēl daudz vairāk: Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt! Un tāpat arī visi sacīja.
32. Un tie nāca uz vienu muižu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.
33. Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt,
34. Un uz tiem sacīja: Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.
35. Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.
36. Un Viņš sacīja: Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.
37. Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā?
38. Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.
39. Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus.
40. Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41. Un Viņš nāca trešu lāgu un uz tiem sacīja: Guliet nu vēl un dusiet! jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.
42. Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.
43. Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem.
44. Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.
45. Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: Rabbi, Rabbi! un Viņu skūpstīja.
46. Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma.
47. Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
48. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt.
49. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti.
50. Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga.
51. Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un jaunekļi pēc tā tvarstīja.
52. Bet, audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
53. Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji.
54. Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.
55. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.
56. Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.
57. Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami:
58. Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.
59. Un arī šī viņu liecība nebija vienāda.
60. Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?
61. Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?
62. Bet Jēzus sacīja: Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.
63. Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: Kam vēl vajag liecinieku?
64. Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet? Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.
65. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: Uzmini mūs, pravietis būdams. Un sulaiņi Viņam sita vaigā.
66. Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no augstā priestera kalponēm nāca,
67. Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.
68. Bet viņš liedzās, sacīdams: Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā. Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja.
69. Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: Šis ir viens no tiem.
70. Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.
71. Un tas sāka nolādēties un nodievoties: Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.
72. Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi; un viņš iesāka raudāt.
15. nodaļa
Pilāts apliecina Kristus nenoziedzību, 10. 14; bet taču viņš To liek šaustīt, 15; un krustā sist, 20; Jāzeps no Arimatijas glabā Jēzus miesas, 42.46.
1. Un tūlīt no rīta augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilatum.
2. Un Pilāts Viņam jautāja: Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš? Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: Tu to saki.
3. Un augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja.
4. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!
5. Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilāts brīnījās.
6. Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
7. Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši.
8. Un ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ.
9. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?
10. Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši.
11. Bet augstie priesteri ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu Barabu.
12. Bet Pilāts atbildēja un atkal uz tiem sacīja: Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?
13. Bet tie atkal brēca: Sit Viņu krustā.
14. Bet Pilāts uz tiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet tie vēl vairāk brēca: Sit Viņu krustā.
15. Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.
16. Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku.
17. Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu.
18. Un tie iesāka Viņu sveicināt: Sveiks, Jūdu ķēniņ!
19. Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.
20. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.
21. Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu.
22. Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta.
23. Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma.
24. Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.
25. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā.
26. Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ.
27. Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.
28. Un raksti ir piepildīti, kas saka: Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.
29. Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trīs dienās.
30. Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.
31. Tāpat arīdzan augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt.
32. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam. Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja.
33. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.
34. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: Eloi, Eloi, lama zabahtani! Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?
35. Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju.
36. Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.
37. Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida.
38. Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei.
39. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.
40. Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome,
41. Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.
42. Un sataisāmās dienas vakarā, tas ir sabata priekšvakarā,
43. Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas.
44. Bet Pilāts brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris?
45. Un to no kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja.
46. Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš kapa durvīm.
47. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts.
16. nodaļa
Kristus ceļas augšām no miroņiem, 9; parādās Marijai Magdalēnai, 9; diviem ceļiniekiem, 12; beidzot tiem vienpadsmit, 14; tos Viņš izsūta pa visu pasauli, Dieva vārdu sludināt un kristīt, 15; uzbrauc debesīs, 19.
1. Un kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, ka tās nāktu un Viņu svaidītu.
2. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās nāca pie kapa,
3. Un runāja savā starpā: Kas mums to akmeni novels no kapa durvīm?
4. Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; jo tas bija ļoti liels.
5. Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās.
6. Bet viņš uz tām sacīja: Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšām cēlies un nav šeitan: redziet še to vietu, kur Viņu nolika.
7. Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.
8. Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.
9. Bet kad Viņš bija uzcēlies pirmajā nedēļas dienā it agri, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis.
10. Šī gāja un pasludināja tiem mācekļiem, kas bija noskumuši un raudāja.
11. Un šie dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un no tās redzēts, neticēja.
12. Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus tiem uz lauku ejot parādījās citā ģīmī.
13. Un tie arīdzan nogājuši to tiem citiem pasludināja, un tie arī viņiem neticēja.
14. Visupēc Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšām celšanās Viņu jau bija redzējuši.
15. Un Viņš uz tiem sacīja: Ejat pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai.
16. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.
17. Bet šīs zīmes tiem ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās,
18. Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.
19. Un Tas Kungs, kad Tas ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.
20. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.
Jāņa, tā kristītāja, mācība, apģērbs un barība, 2; tā Kunga Kristus kristība, kārdināšana, mācība un mācekļi, 9; brīnuma darbi, 23.
1. Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģeliuma iesākums.
2. Itin kā ir rakstīts pie tiem praviešiem: redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, kam būs sataisīt tavu ceļu;
3. Saucēja balss tuksnesī: sataisait tam Kungam ceļu, darait līdzenas viņa tekas.
4. Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu.
5. Un pie viņa izgāja visa Jūduzeme un visi Jeruzalemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jardanes upē, izsūdzēdami savus grēkus.
6. Un Jānis bija apģērbies ar kamēļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kamiņu-medu;
7. Un sludināja sacīdams: viens jo spēcīgs ne kā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt viņa kurpju-siksnes.
8. Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.
9. Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes iekš Galilejas un Jardanē no Jāņa tapa kristīts.
10. Un tūdaļ no ūdens izkāpdams viņš redzēja debesis atvērtas un to Garu kā balodi uz sevi nolaižamies.
11. Un balss notika no debesīm: Tu esi mans mīļais Dēls, pie kā man ir labs prāts.
12. Un tas Gars viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.
13. Un viņš bija tuksnesī tšetrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi viņam kalpoja.
14. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģeliumu
15. Un sacīdams: tas laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriešaties no grēkiem un ticat uz to evaņģeliumu.
16. Un pie Galilejas jūras staigādams, viņš redzēja Sīmani un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam; jo tie bija zveijnieki.
17. Un Jēzus uz tiem sacija: nāciet man pakaļ, un es jūs darīšu par cilvēku zveijniekiem.
18. Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie viņam gāja pakaļ.
19. Un no turienes maķenit pagājis, viņš redzēja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, ir tos laivā tīklus lāpam.
20. Un tūdaļ viņš tos aicināja. Un savu tēvu Zebedeju ar tiem algādžiem laivā atstājuši, tie nogāja viņam pakaļ.
21. Un tie nāca Kapernaūmā. Un tūdaļ svētdienā viņš iegāja baznicā un mācija.
22. Un tie izbrīnijās par viņa mācību, jo viņš tos mācija it kā pats varenais un ne kā tie rakstu-mācītāji.
23. Un viņu baznicā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca
24. Sacīdams: Vai! kas mums ar tevi, Jēzu no Nacaretes? Vaj tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs tevi pazīstam, kas tu esi, tas Dieva svētais.
25. Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: palieci klusu un izeji no tā.
26. Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, tas nešķīstais gars no tā izgāja.
27. Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: kas tas ir? Kas tā tāda jauna mācība? Jo viņš ar varu ir tiem nešķīstiem gariem pavēl, un tie viņam paklausa.
28. Un tūdaļ viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu.
29. Un no baznicas igājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni.
30. Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie viņam tūdaļ no tās sacija.
31. Un piegājis viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas; un drudzis tūlīt no tās atstājās; un viņa tiem kalpoja.
32. Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus.
33. Un visa pilsēta priekš durvīm bija sapulcējusies.
34. Un viņš dziedināja daudz neveselus no daždažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un viņš tiem velniem neļāva runāt, jo tie viņu pazina.
35. Un no rīta gaiļos viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.
36. Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie viņa bija, viņam steidzās pakaļ.
37. Un viņu atraduši, tie uz viņu sacija: visi tevi meklē.
38. Un viņš uz tiem sacija: no-eima tuvējos miestos, ka es tur arīdzan sludināju; jo tapēc es esmu izgājis.
39. Un viņš sludināja viņu baznicās pa visu Galileju un izdzina velnus.
40. Un viens spitālīgs nāca pie viņa, viņu lūgdams un viņa priekšā ceļos mezdamies un uz viņu sacīdams: ja tu gribi, tad tu man vari šķīstīt.
41. Un Jēzus sirdī kustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacija: es gribu, topi šķīsts.
42. Un viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.
43. Un viņš to apdraudēja un to tūlīt aizdzina
44. Un uz to sacīja: raugi, nesaki nevienam neko, bet eij, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.
45. Bet tas izgājis iesāca daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ie-iet pilsētā. Bet viņš bija laukā vientuļu vietās, un no visām malām tie nāca pie viņa.
2. nodaļa
Jēzus dziedina vienu melmeņu-sērdzīgu Kapernaūmā, 5. 10; aicina Matteu no muitas pie apustuļu-amata, 13; pārstāv savus mācekļus pret varizeju kurnēšanu, ka tie negavē, 18; un ka svētdienā vārpas plūc, 23.
1. Un pēc kādām dienām viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, viņu esam namā.
2. Un tūdaļ daudz sapulcejās, tā ka tiem ir ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un viņš tiem to vārdu sludināja.
3. Un pie viņa nāca ar vienu melmeņusērdzīgu, ko tšetri nesa.
4. Un kad tie nevarēja pie viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kā tas melmeņuserdzīgais gulēja.
5. Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacija uz to melmeņu-serdzīgo: mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.
6. Bet tur bija kādi no tiem rakstu-mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:
7. Kā šis tā runā? viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien tas vienīgais Dievs.
8. Un tūdaļ Jēzus savā garā nomanīja, tos pie sev pašiem tā domājam, un uz tiem sacija: kam jūs tā domājiet savās sirdīs?
9. Kas ir vieglāki: vaj sacīt uz to melmeņu-sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; vaj sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?
10. Bet lai jūs zinat, ka tam Cilveka-dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot, (viņš sacija uz to melmeņu-sērdzīgo:)
11. Es tev saku, celies, ņem savu gultu un eij mājās.
12. Un tas tūdaliņ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnijās un Dievu teica sacīdami: to mēs nemūžam vēl neesam redzejuši.
13. Un viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācija.
14. Un garām iedams viņš redzeja Levi, Alveja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacija: staigā man pakaļ! Un tas cēlies staigāja viņam pakaļ.
15. Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, ari daudz muitinieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jezu un viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja viņam pakaļ.
16. Un kad tie rakstu-mācitaji un varizeji viņu redzēja ēdam ar tiem muitiniekiem un grēciniekiem, tad tie sacija uz viņa mācekļiem: viņš ēd un dzeŗ ar muitiniekiem un grēciniekiem!
17. Un to dzirdejis, Jezus uz tiem sacija: spirgtiem ārstes nevaijaga, bet vājiem. Es ne-esmu nācis, taisnus aicinat pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.
18. Un Jāņa mācekļi un tie varizeji gavēja, un tie nāca un uz viņu sacija: kapēc Jāņa un varizeju mācekļi gavē, bet tavi mācekļi negavē?
19. Un Jēzus uz tiem sacija: kā kāzuļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt.
20. Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts un tad tie gavēs tanīs dienās.
21. Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm, citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels.
22. Un neviens jaunu vīnu neleij vecos ādas-traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jaleij jaunos traukos.
23. Un notikās, viņam svētdienā caur labību eijot, tad viņa mācekļi pa ceļu iedami sāca vārpas plūkt.
24. Un tie varizeji uz viņu sacija: raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv?
25. Un viņš uz tiem sacija: vaj jūs nekad neesat lasijuši, ko Dāvids darijis, kad tam bija vaijadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija?
26. Kā tas iegāja Dieva-namā tā augstā priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.
27. Un viņš uz tiem sacija: svētdiena ir celta cilvēka dēļ, un ne cilvēks svētdienas dēļ.
28. Tā nu tas Cilvēka-dēls ir kungs arī pār svētdienu.
3. nodaļa
Jēzus dziedina svētdienā viena cilvēka nokaltušu roku, 1; aicina divipadsmit apustuļus, 13; turās varizeju zaimošanai pretī, 22; izstāsta, kas ir viņa īstenieki, 31.
1. Un viņš atkal iegāja baznicā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
2. Un tie uz viņu glūneja, vaj viņš svētdienā to dziedinās, ka viņu varetu apsūdzēt.
3. Un viņš sacija tam cilvēkam, kam tā nokaltusī roka bija: nāc te šurp.
4. Un viņš uz tiem sacija: vaj ir brīv svētdienā labu darīt vaj ļaunu darīt? dvēseli glābt vaj maitāt? Bet tie ztāvēja klusu.
5. Un viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds-cietības dēļ noskumis viņš tam cilvēkam sacija: izztiep savu roku! Un tas to izztiepa, un viņa roka palika atkal vesela it kā tā otra.
6. Un tie varizeji izgāja un sarunajās tūdaļ ar Erodus sulaiņiem pret viņu, ka viņu nomaitātu.
7. Bet Jēzus aizgāja ar saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužupulks no Galilejas un Jūdu-zemes viņam gāja pakaļ.
8. Arī no Jeruzalemes un Idumejas un no viņpus Jardanes un tie, kas pie Tirus un Sīdanas, liels pulks, dzirdējuši, ko viņš daria, nāca pie viņa.
9. Un viņš saviem mācekļiem sacija, lai kāda laiviņa viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie viņu nemāktu.
10. Jo viņš darija daudz veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, viņam lauzās klāt, lai viņu aizkārtu.
11. Un tie nešķīztie gari, kad tie viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: tu esi Dieva Dēls.
12. Un viņš tos ztipri aprāja, lai viņu nedarītu zināmu.
13. Un viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie viņa.
14. Un viņš iecēla divipadsmit, ko nosauca par apuztuļiem, lai tie pie viņa būtu, un viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt,
15. Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.
16. Un viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris;
17. Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkoņa bērni;
18. Un Andreju un Vīlipu un Bērtuli un Matteu un Tomu un Jēkabu, un Alveja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kanas,
19. Un Jūdasu Izkarjatu, kas viņu arī nodeva.
20. Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēzt.
21. Un kad tie, kas pie viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, viņu savaldīt. Jo tie sacija: viņš ir bez prāta.
22. Un tie rakztu-mācītāji, kas no Jeruzalemes bija nākuši, sacija: viņam ir Beēlcebuls, un caur vellu virsnieku viņš velnus izdzen.
23. Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacija caur līdzībām: kā var sātans sātanu izdzīt?
24. Un ja kāda valzts savā ztarpā top ienaidā, tad tāda valzts nevar paztāvēt.
25. Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar paztāvēt.
26. Ja nu sātans ceļās pret sevi un pats nīztās, tad viņš nevar paztāvēt, bet viņa gals ir klātu.
27. Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaizta un tad viņa namu laupa.
28. Patiesi, es jums saku: visi grēki cilvēku-bērniem top piedotit, ir pat Dieva-zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;
29. Bet kas to Svēto Garu zaimo, as nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.
30. Jo tie sacija: viņam ir nešķīzts gars.
31. Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un ārā ztāvēdami pie viņa sūtija un viņu sauca.
32. Un Tie ļaudis sēdēja ap viņu un uz viņu sacija: redzi, tava māte un tavi brāļi ārā tevi meklē.
33. Un viņš tiem atbildēja un sacija: kas ir mana māte un mani brāļi?
34. Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un sacija: redzi, mana māte un mani brāļi.
35. Jo ja kas Dieva prātu dara, tas ir mans brālis un mana māsa un mana māte.
4. nodaļa
Jēzus māca par Dieva valstību caur līdzībām no tā sējēja, 1. 3; no iededzinātas sveces, 25; no sēklas, kas nemanot uzdīgst un ienākās, 26; no sinepju graudiņa, 30; klusina vētru un jūru, 35.
1. Un viņš atkal iesāca mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
2. Un viņš tiem daudz mācija caur līdzībām un savā mācībā uz tiem sacija:
3. Klausait: redzi, sējējs izgāja sēt.
4. Un notikās, sējot cita krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda.
5. Un cits krita uz akmināju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes.
6. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tapēc ka nebija saknes.
7. Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus.
8. Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.
9. Un viņš uz tiem sacija: kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
10. Un kad viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divipadsmit pie viņa bija, viņu vaicāja šās līdzības dēļ.
11. Un viņš uz tiem sacija: jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumus; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām
12. Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežās, un grēki tiem netop piedoti.
13. Un viņš uz tiem sacija: vaj jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības?
14. Tas sējējs sēj to vārdu.
15. Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ tas sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.
16. Un tāpat tie, kas uz to akmināju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.
17. Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vaijāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.
18. Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird,
19. Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek ne-auglīgs.
20. Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.
21. Un viņš uz tiem sacija: vaj svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vaj apakš galda? Vaj ne tapēc, lai to liek uz lukturi.
22. Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.
23. Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
24. Un viņš uz tiem sacija: pieraugait, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.
25. Jo kam ir, tam taps dots; un kam nevaid, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.
26. Un viņš sacija: Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē.
27. Un guļ un ceļās, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28. Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas.
29. Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu.
30. Un viņš sacija: kam mēs Dieva valstību līdzināsim? jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim?
31. Itin kā sinepju-graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes.
32. Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.
33. Un caur daudz tādām līdzībām viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast.
34. Un bez līdzībām viņš uz tiem neko nerunāja; bet saviem mācekļiem viņš visu īpaši izstāstija.
35. Un viņš uz tiem sacija tanī dienā, kad vakars metās: pārcelsimies uz viņu malu.
36. Un tos ļaudis atstājuši, tie viņu ņēma līdz, tā kā viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie viņa.
37. Un liela vētra cēlās un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildijās.
38. Un viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie viņu modina un saka uz viņu: mācītājs, vaj tu nebēdā, ka eimam bojā?
39. Un uzmodies viņš apdraudēja vēju un sacija uz jūru: klusu, mierā! Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu.
40. Un viņš uz tiem sacija: kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?
41. Un tie ļoti izbijās un sacija savā starpā: kas tas tāds? Jo vējš un jūra viņam paklausa.
5. nodaļa.
Jēzus dziedina vienu velna apsēstu, 2; un vienu asinssērdzīgu sievu, 25; uzmodina Jaīrus meitiņu no nāves, 35.
1. Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
2. Un viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
3. Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
4. Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
5. Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmiņiem sizdams.
6. Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš viņa zemē.
7. Un brēca ar stipru balsi un sacija: kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, tā vis-augstākā, Dēls? No Dieva puses tevi lūdzu, nemoci mani!
8. Jo viņš uz to sacija: izeij, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.
9. Un viņš tam jautāja: kāds tev vārds? Un tas atbildēja sacīdams: vārds man leģions, jo mēs esam daudz.
10. Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš tos no tā apgabala ne-izdzītu.
11. Bet tur pie tā kalna bija liels cūku-pulks ganos.
12. Un visi tie velni viņu lūdza sacīdami: sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.
13. Un tūdaliņ Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku-pulks no krauja iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstošām) un noslīka jūrā.
14. Un tie cūku-gani bēdza un stāstija pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
15. Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzija to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16. Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstija, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cukām.
17. Un tie sāca viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
18. Un kad viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais viņu lūdza, ka pie viņa varētu palikt.
19. Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacija: eij savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas tas Kungs tevim darijis, un kā viņš par tevi apžēlojies.
20. Un tas nogāja un sāca sludināt pa tām desmits pilsētām, ko Jēzus tam bija darijis, un visi brīnijās.
21. Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, un viņš bija jūrmalā.
22. Un redzi, tad nāca viens no tiem baznicas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un viņu redzēdams, tas krita viņam pie kājām,
23. Un viņu ļoti lūdza sacīdams: mana meitiņa guļ uz nāvi; lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.
24. Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un viņu spieda.
25. Un tur bija viena sieva, tai jau divipadsmit gadus bija asins-sērga.
26. Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
27. Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no pakaļas un aizkāra viņa drēbes.
28. Jo tā sacija: ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.
29. Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tas kaites bija dziedināta.
30. Un Jēzus tūdaļ pie sevis nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacija: kas manas drēbes aizkāris?
31. Un viņa mācekļi uz viņu sacija: tu redzi, ka tie ļaudis tev virsu mācās, un saki: kas mani aizkāris?
32. Un viņš skatijās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darijuši.
33. Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un viņam visu to patiesību izteica.
34. Bet viņš uz to sacija: mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Eij ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.
35. Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas-priekšnieka nāca un sacija: tava meita jav nomirusi, ko tu to mācītāju vēl apgrūtini.
36. Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacija uz to baznīcas-priekšnieku: nebīsties, tici vien!
37. Un viņš neļāva nevienam sevim līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38. Un viņš nāca tā baznīcas-priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
39. Un viņš iegājis uz tiem sacija: ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.
40. Un tie viņu izsmēja. Bet viņš visus izdzina un ņēma pie sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
41. Un viņš satvēra tā bērna roku un sacija uz to: talita, kūmi! tas ir tulkots: meitiņa, es tev saku, celies augšām!
42. Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divipadesmit gadus veca. Un tie iztrucinājās ar lielu iztrucināšanos.
43. Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
6. nodaļa.
Galileji Jēzu un viņa mācību nicina, 1; apustuļi top izsūtīti Dieva vārdu sludināt, 7; Erodus liek Jānim galvu nocirst, 14; Jēzus ēdina piectūkstoš vīrus. 35; nāk naktī pie saviem mācekļiem pa jūru, 48; dziedina daudz neveselus.
1. Un viņš no turienes izgāja un nāca sava tēva pilsētā, un viņa mācekļi viņam gāja līdz.
2. Un kad svētdiena nāca, viņš iesāca baznicā mācīt; un daudzi viņu dzirdēdami izbrīnijās un sacija: kur šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur viņa rokām?
3. Vaj viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jozes un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vaj viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ņēma apgrēcību pie viņa.
4. Bet Jēzus uz tiem sacija: praviets nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēvazemē un pie saviem radiem un savās mājās.
5. Un viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6. Un viņš brīnijās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.
7. Un viņš sasauca tos divipadsmit un iesāca tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
8. Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
9. Bet ka kurpes apautu un ne-apvilktu divi svārkus.
10. Un viņš uz tiem sacija: kur jūs kādā namā ie-iesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizeita.
11. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, es jums saku: Vieglāki būs Zodomas un Gomoras ļaudīm soda-dienā ne kā tādai pilsētai.
12. Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežās no grēkiem.
13. Un izdzina daudz velnus un svaidija daudz vājus ar elji un darīja tos veselus.
14. Un ķēniņš Erodus to dzirdēja (jo viņa vārds bija tapis zināms) un sacija: Jānis, tas kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ viņš dara tādus varenus brīnumus.
15. Citi sacija: viņš ir Elija, un citi sacija: viņš ir praviets, jeb it kā viens no tiem praviešiem.
16. Bet Erodus to dzirdējis sacija: viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.
17. Jo viņš, Erodus, bija sūtijis un Jāni grābis un to cietumā licis Erodeijas, Vīlipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
18. Jo Jānis uz Erodu bija sacijis: tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.
19. Bet Erodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
20. Jo Erodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darija un labrāt viņu dzirdēja.
21. Un tur prieka-diena gadijās, kad Erodus savā dzimšanas-dienā saviem lieliem-kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisija.
22. Un Erodeijas meita ienākusi deija un labi patika Erodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacija uz to meiteni: lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.
23. Un viņš tai zvērēja: ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.
24. Bet viņa izgājusi sacija savai mātei: ko lai es lūdzu? Bet tā sacija: Jāņa, tā kristītāja, galvu.
25. Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacija: es gribu, ka tu man tūlīt dodi kādā bļodā Jāņa, tā kristītāja, galvu.
26. Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
27. Un ķēniņš tūdaļ sūtija bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
28. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.
29. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30. Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un tam stāstija visu, ko tie bija darijuši un ko tie bija mācijuši.
31. Un viņš uz tiem sacija: nāciet savrup kādā vientuļā vietā un atpūšaties maķenīt; jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32. Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
33. Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie viņa.
34. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nevaid. Un viņš iesāca tos daudz mācīt.
35. Un pašā pavakarā viņa mācekļi pie tā nāca un sacija: šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.
36. Atlaidi tos, ka tie var no-iet pa tām apkārtejām sētām un miestiem un sevim maizi pirkt, jo tiem nevaid ko ēst.
37. Bet viņš abildēdams uz tiem sacija: dodiet jūs viņiem ēst. Un tie uz viņu sacija: vaj tad mums būs no-iet un par divi simt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?
38. Bet viņš uz tiem sacija: cik maizes jums ir? Eita un raugait. Un tie raudzijuši sacija: piecas un divi zivis.
39. Un viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
40. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
41. Un viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatijās uz debesi, pateica un pārlauza tās maizes un deva saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis viņš visiem izdalija.
42. Un tie visi ēda un paēda,
43. Un salasija no tām druskām divipadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.
44. Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija piectūkstošiem.
45. Un viņš tūdaļ saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betzaīdu, kamēr viņš tos ļaudis atlaistu.
46. Un tos atlaidis, viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
47. Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un viņš viens pats uz zemes.
48. Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
49. Bet kad tie viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
50. (Jo visi viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ viņš ar tiem runāja un uz tiem sacija: turait drošu prātu, es tas esmu; nebīstaities!
51. Un viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnijās.
52. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
53. Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes-zemi un laida tur pie malas.
54. Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis viņu tūdaļ nomanīja
55. Un skrēja pa visu to tiesu un iesāca tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja viņu esam.
56. Un kur tas iegāja miestos vaj pilsētās vaj ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un viņu lūdza, ka tikai viņa drēbju-vīli varētu aizkārt. Un cik viņu aizkāra, tie tapa glābti.
7. nodaļa.
Jēzus sludina pret varizeju likumiem, 1; māca, caur ko cilvēks top sagānīts, 14; dziedina vienas pagānu sievas meiteni, 24; un vienu kurlmēmu.
1. Un pie viņa sapulcejās varizeji un kādi no tiem rakstu-mācītājiem, no Jeruzalemes nākuši.
2. Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām rokām maizi ēdam, tie tos rāja.
3. Jo tie varizeji un visi Jūdi ne-ēd, ja tie rokas daudzkārt nav mazgājuši, to vecaju likumus turēdami.
4. Un no tirgus nākot tie ne-ēd, ja tie nav mazgājušies. Un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies darīt, dzeramu trauku un krūžu un vara rīku un gultu mazgāšanas.
5. Tad tie varizeji un rakstu-mācītāji viņam vaicāja: kapēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?
6. Bet viņš atbildēdams uz tiem sacija: gan labi Ezaija par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: šie ļaudis ar lūpām mani godā, bet viņu sirds ir tālu no manis nost.
7. Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8. Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus, krūžu un biķeru mazgāšanas, un darat vēl daudz citas tādas lietas.
9. Un viņš uz tiem sacija: it jauki jūs Dieva bausli atmetat, lai savu likumu turat.
10. Jo Mozus ir sacijis: godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vaj māti, tam būs mirt.
11. Bet jūs sakat: ja cilvēks uz tēvu vaj māti saka: korban, tas ir: lai tas ir Dievam par upuri, kas tev no manis varētu par labu nākt; -
12. Tad jūs viņam vairs neļaujat nenieka darīt priekš tēva vaj mātes,
13. Iznīcinādami Dieva vārdu ar savu likumu, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādas lietas jūs dariet.
14. Un tos ļaudis atkal pie-aicinājis, viņš uz tiem sacija: klausait man visi un saprotat.
15. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes iekš tā ie-iet, bet kas no tā iziet, tas cilvēku apgāna.
16. Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.
17. Un kad viņš no tiem ļaudīm nogāja namā, viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības.
18 Un viņš uz tiem sacija: vaj ir jūs esat tādi nesapraši? Vaj jūs neprotat, ka tas, kas no ārpuses cilvekā ie-iet, viņu nevar apgānīt?
19. Jo tas ne-iet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet pa zināmu ceļu, pa ko visa barība izkārnās.
20. Bet viņš sacija: kas no cilvēka iziet, tas cilvēku apgāna.
21. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet niknas domas, laulības pārkāpšanas, maucības, slepkavības,
22. Zādzības, negausības, blēdības, viltība, nešķīstība, skauģa-acs, dievazaimošana, lepnība, bezprātība.
23. Viss tāds ļaunums iziet no iekšenes un cilvēku apgāna.
24. Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tirus un Zīdanas robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja ka neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt paslēpts.
25. Jo viena sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, nāca un nometās priekš viņa kājām.
26. Bet tā bija Grieķu sieva, no dzimuma Ziru-Veniķiete, un viņu lūdza, lai to velnu izdzītu no viņas meitas.
27. Bet Jēzus uz to sacija: lai papriekš bērni top pa-ēdināti, jo neklājās bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.
28. Un viņa atbildēja un uz to sacija: tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.
29. Un viņš uz to sacija: šī vārda dēļ eij! tas vels ir izbēdzis no tavas meitas.
30. Un nogājusi savās mājās, viņa atrada to meitiņu uz gultas guļam, un ka tas vels bija izbēdzis.
31. Un atkal izgājis no Tirus un Zīdanas robežām, viņš nāca pie Galilejas jūras vidū starp to desmit pilsētu robežām.
32. Un pie viņa atveda vienu kurlmēmu, un viņu lūdza, ka tam uzliktu roku.
33. Un viņš to ņēma no tiem ļaudīm savrup pie malas un lika savus pirkstus viņa ausīs un izspļāvis aizkāra viņa mēli;
34. Un skatijās uz debesi, nopūtās un sacija uz to: epata, tas ir: atveries!
35. Un tūdaļ viņa ausis atvērās, un viņa mēles saite tapa svabada, un viņš runāja pareizi.
36. Un viņš tiem aizliedza, lai nevienam to nesaka; bet jo viņš to aizliedza, jo vairāk tie to sludināja,
37. Un brīnijās ļoti par to un sacija: viņš visas lietas ir labi darijis; viņš kurlus dara dzirdošus un mēmus runājošus.
8. nodaļa.
Jēzus ēdina tšetrtūkstoš vīrus, 1; negrib tiem varizejiem nekādu zīmi dot, 10; pavēl saviem mācekļiem sargāties no varizeju un Erodus rauga, 15; dziedina vienu neredzīgu, 22; jautā tiem mācekļiem pēc tā Cilvēka-dēla, 27; sludina savu ciešanu, 31; un savu mācekļu krustu un tos iepriecina, 34.
1. Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja savus mācekļus pie sevis un uz tiem sacija:
2. Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie manis palikuši un tiem nav ko ēst.
3. Un kad es tos ne-ēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši.
4. Un viņa mācekļi tam atbildēja: kur kas šos ar maizi var pie-ēdināt šeitan tuksnesī?
5. Un viņš tiem jautāja: cik jums maizes? Tie sacija septiņas.
6. Un viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā.
7. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacijis, viņš pavēlēja, ir tās likt priekšā.
8. Bet tie ēda un pa-ēda un pielasija ar atlikušām druskām septiņus kurvjus.
9. Un to bija pie tšetrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un viņš tos atlaida.
10. Un tūdaļ viņš iekāpa laivā ar saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.
11. Un varizeji izgāja un iesāca ar viņu apjautāties un meklēja no viņa kādu zīmi no debess, viņu kārdinādami.
12. Un viņš gauži nopūtās savā garā un sacija: ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota.
13. Un viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu.
14. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā.
15. Un viņš tiem pavēlēja sacīdams: raugait, sargajaties no varizeju un no Erodus rauga!
16. Un tie domāja savā starpā sacīdami: tas ir, ka mums maizes nevaid.
17. Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacija: ko jūs domājat, ka jums maizes nevaid? Vaj jūs vēl nesamanat, nedz noprotat? Vaj jums sirds vēl ir apcietināta?
18. Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties?
19. Kad es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasijuši? Tie uz viņu sacija: divipadsmit.
20. Bet kad es tās septiņas maizes tiem tšetrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasijuši? Un tie sacija: septiņus.
21. Un viņš uz tiem sacija: kā tad jūs nesaprotat?
22. Un viņš nāca uz Betzaīdu; tad tie viņam pieveda vienu neredzīgu un viņam lūdza, ka viņš to aizkārtu.
23. Un viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vaj tas ko redzot?
24. Un acis pacēlis, tas sacija: es redzu cilvēkus kā kokus staigājam.
25. Tad viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri.
26. Un viņš to sūtija mājās sacīdams: ne-eij miestā un nesaki to nevienam miestā.
27. Un Jēzus un viņa mācekļi izgāja uz Vīlipa-Cezarejas miestiem, un vaicāja saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: ko tie ļaudis saka, mani esam?
28. Bet tie atbildēja: tu esot Jānis, tas kristītājs; un citi: tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem.
29 Un viņš uz tiem sacija: bet jūs, ko jūs sakat, mani esam? Bet Pēteris atbildēdams uz to sacija: Tu esi tas Kristus.
30. Un viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par viņu neko nesaka.
31. Un viņš iesāca tos mācīt, ka tam Cilvēka-dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu-mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšam celties.
32. Un viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, viņu savrup vedis, iesāca viņu apsaukt.
33. Bet viņš atgriezdamies un savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: atkāpies no manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.
34. Un tos ļaudis līdz ar saviem mācekļiem pie-aicinājis, viņš uz tiem sacija: kas manim grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā man pakaļ.
35. Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē manis un evaņģeliuma dēļ, tas to izglābs.
36. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd?
37. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38. Jo kas manis un manu vārdu dēļ kaunās iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī tas Cilvēka dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš sava tēva godības.
9. nodaļa
Jēzus savu mācekļu priekšā tiek apskaidrots, 2; sludina par Jāni, ka tas ir Elija, kam bija janāk, 11; dziedina vienu mēness sērdzīgu, 14; sludina vēl savu ciešanu, 30; māca pazemīgiem būt, 33; sargaties no apgēcības, 42; sāli iekš sevim turēt un mieru, 49.
1. Un viņš uz tiem sacija: patiesi, es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.
2. Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā.
3. Un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas it kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt.
4. Un tiem Elija ar Mozu parādijās un runāja ar Jēzu.
5. Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacija: rabbi, šeit mums ir labi; taisīsim trīs būdas, vienu tevim un vienu Mozum un vienu Elijam.
6. Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies.
7. Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu.
8. Un tūdaļ tie skatijās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien.
9. Un noeijot no tā kalna, viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms tas Cilvēka dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies.
10. Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties?
11. Un tie viņam jautāja sacīdami: kā tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam janāk papriekšu?
12. Bet viņš atbildēdams uz tiem sacija: gan Elija papriekšu nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par to Cilvēka dēlu, ka tam daudz būs ciest un tapt nicinātam?
13. Bet es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darijuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.
14. Un viņš pie saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās.
15. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie to redzēja, izbijās un pieskrējuši to apsveicināja.
16. Un viņš tiem rakstu mācītājiem vaicāja: ko jūs ar tiem apjautajaties?
17. Un viens no tiem ļaudīm atbildēdams sacija: mācītajs, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es taviem mācekļiem esmu sacijis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.
19. Bet viņš tam atbildēja un sacija: ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.
20. Un tie to atveda pie viņa, un kad tas gars viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosija, un tas pie zemes krizdams vārtijās putodams.
21. Un viņš viņa tēvam jautāja: cik ilgi viņam tā noticies? Bet tas sacija: no bērnu dienām.
22. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!
23. Bet Jēzus uz to sacija: kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.
24. Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacija ar asarām: es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!
25. Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izeij ārā no tā un neieeij vairs iekš tā.
26. Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa it kā mirons, tā ka daudzi sacija: tas ir nomiris.
27. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.
28. Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: kapēc mēs nespējām to izdzīt?
29. Un viņš uz tiem sacija: šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.
30. Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un viņš negribēja, ka to kas zinātu.
31. Jo viņš savus mācekļus mācija un uz tiem sacija: tas Cilvēka dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokauts viņš trešā dienā augšām celsies.
32. Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās viņu jautāt.
33. Un viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams viņš tiem jautāja: ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa?
34. Bet tie cieta klusu; jo tie sava starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot tas lielākais?
35. Un viņš apsēdās, atsauca tos divipadsmit un uz tiem sacija: ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem tas pēdigais un visu kalps.
36. Un viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstija un uz tiem sacija:
37. Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet to, kas mani sūtijis.
38. Bet Jānis tam atbildēja un sacija: mācītajs! mēs vienu redzējām tavā vārdā velnus izdzenam, tas neturās pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tapēc ka tas neturās pie mums.
39. Bet Jēzus sacija: neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu manā vārdā, kas tūdaļ no manis varētu ļaunu runāt.
40. Jo kas nevaid pret mums, tas ir ar mums.
41. Jo ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens manā vārdā, tapēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, es jums saku: tam sava alga nezudīs.
42. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmini pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43. Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tevim ir labāki, ka tu kroplis ieeij dzīvošanā, nekā tev ir divi rokas, un tu noeij ellē, tai neizdzēšamā ugunī,
44. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
45. Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev labāki, ka tu tizls ieeij dzīvošanā, ne kā tev ir divi kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī,
46. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
47. Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev labāki, ka tu vienacis ieeij Dieva valstībā, ne kā tev ir divi acis, un tu topi iemests elles ugunī,
48. Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest.
49. Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatris upuris ar sāli taps sālīts.
50. Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turait sāli iekš sevis un turait mieru sava starpā.
10. nodaļa
Jēzus māca par laulības šķiršanu, 2; aicina bērniņus pie sevis, 13; stāsta, ka bagātiem grūti tikt Dieva valstībā, 17; iepriecina tos, kas evaņģeliuma dēļ tiek vaijati, 28; sludina atkal savu ciešanu, 32; pārmāca Jāņa un Jēkaba goda kārību, 35?; klusina savu mācekļu bāršanos, 43; dziedina vienu aklu, 46.
1. Un no turienes cēlies viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardanes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie viņa, un viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācija.
2. Un varizeji piegāja un viņam jautāja, viņu kārdinādami: vaj vīram brīv no savas sievas šķirties?
3. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: ko Mozus jums ir pavēlējis?
4. Bet tie sacija: Mozus vaļu devis, šķiršanas grāmatu rakstīt un šķirties.
5. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstijis.
6. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radijis vīru un sievu.
7. Tadēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas,
8. Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9. Tapēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.
10. Un mājās viņa mācekļi to atkal jautāja pa to pašu lietu.
11. Un viņš uz tiem sacija: ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12. Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecejās, tā laulību pārkāpj.
13. Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka viņš tos aizskārtu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa.
14. Bet kad Jēzus to redzēja, tad viņš apskaitās un uz tiem sacija: laidiet tos bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15. Patiesi, es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.
16. Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētija.
17. Un kad viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies viņu lūdza: labais mācitajs, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?
18. Bet Jēzus uz to sacija: kapēc tu mani sauci labu? Neviens nav labs kā vien tas vienīgais Dievs.
19. Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.
20. Bet tas atbildēja un uz viņu sacija: mācitajs, šo visu es esmu darijis no savas jaunības.
21. Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacija uz to: vienas lietas tev trūkst, eij un pārdodi visu, kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.
22. Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
23. Un Jēzus skatijās apkārt un sacija uz saviem māceklļiem: cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!
24. Un tie mācekļi iztrūcinājās par viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacija: bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību.
25. Vieglāki ir kamēlim iet caur adatas aci, ne kā bagātam ieiet Dieva valstībā.
26. Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacija savā starpā: kas tad var tapt svētīgs?
27. Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacija: cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.
28. Un Pēteris iesāca uz viņu sacīt: redzi, mēs visu esam atstājuši un tev staigājuši pakaļ.
29. Bet Jēzus atbildēja un sacija: patiesi, es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vaj brāļus vaj māsas vaj tēvu vaj māti vaj sievu vaj bērnus vaj tīrumus manis un evaņģeliuma dēļ, 30 kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vaijašanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.
31. Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdejie, un tie pēdejie būs tie pirmie.
32. Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzalemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinajās un bijās līdz iedami, un viņš ņēma atkal pie sevis tos divipadsmit un iesāca tiem sacīt, kas viņam notikšot:
33. Jo redzi, mēs noeimam uz Jeruzalemi, un tas Cilvēka dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītajiem, un tie viņu pie nāves pazudinās un viņu nodos pagāniem.
34. Un tie to apmēdīs un to šaustīs un to apspļaudīs un to nokaus; un viņš trešā dienā augšam celsies.
35. Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie viņa piegāja un sacija: mācitajs, mēs gribam, ka tu mums darītu, ko tev lūgsim.
36. Un viņš uz tiem sacija: ko jūs gribat, lai es jums daru?
37. Bet tie uz viņu sacija: dodi mums, ka mēs varam sēdēt tavā godībā, viens pa tavu labo un otrs pa kreiso roku.
38. Bet Jēzus uz tiem sacija: jūs nezinat, ko jūs lūdzat. Vaj jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts?
39. Bet tie uz viņu sacija: varam. Bet Jēzus uz tiem sacija: jūs gan to biķeri dzersiet, ko es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko es topu kristīts.
40. Bet pie manas labās un kreisās rokas sēdēt, man nepiederās dot, bet kuriem tas ir sataisīts.
41. Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāca skaisties par Jēkabu un Jāni.
42. Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacija: jūs zinat, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.
43. Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis.
44. Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps.
45. Jo arī tas Cilvēka dēls nav nācis, ka viņam taptu kalpots, bet ka viņš kalpotu un savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.
46. Un tie nāca uz Jeriku, un viņam ar saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jerikus izeijot Timeja dēls, Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja.
47. Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāca saukt un sacīt: Jēzu, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.
48. Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.
49. Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: turi drošu prātu, celies, viņš tevi aicina.
50. Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51. Un Jēzus atbildēja un uz to sacija: ko tu gribi, lai es tev daru? Bet tas aklais uz viņu sacija: rabbuni, ka es varētu redzēt.
52. Bet Jēzus uz to sacija: eij, tava ticība tevim palīdzējusi, un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.
11. nodaļa
Jēzus iejāj kā ķēniņš Jeruzalemē, 3; nolād vīģes koku, 12; šķīsta Dieva namu, 15; teic ticīgas lūgšanas spēku, 20; skubina uz brālīgu saderību, 25; vaicā tiem varizejiem par Jāņa kristību, 26, 29.
1. Un kad tie tuvu pie Jeruzalemes nāca, pie Betvagus un Betanijas, pie eljes kalna, tad viņš sūtija divi no saviem mācekļiem,
2. Un uz tiem sacija: noeita tanī miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisijuši to atvediet.
3. Un ja kas jums sacīs: kapēc jūs to darait? tad atsakait: tam Kungam tā vaijaga; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp.
4. Un tie nogāja un atrada to kumeļu ārā pie druvīm piesietu uz ielas, un to atraisija.
5. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacija: ko jūs darat, ka atraisiet to kumeļu?
6. Un viņi uz tiem sacija, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida.
7. Un viņi to kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un to sēdināja virsū.
8. Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisija uz ceļu.
9. Un tie, kas gāja priekšā un pakaļā, kliedza un sauca: Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!
10. Slavētā ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna austībā!
11. Un Jēzus iegāja Jeruzalemē un Dieva namā. Un kad viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betāniju.
12. Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad viņam gribejās ēst.
13. Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, viņš nāca, vaj viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks.
14. Un Jēzus bildēja un uz to sacija: lai neviens ne mūžam vairs neēd augļus no tevis. Un viņa mācekļi klausijās.
15. Un tie nāca uz Jeruzalemi, un Dieva namā iegājis viņš iesāca izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza to mijēju galdus un to baložu pārdevēju krēslus.
16. Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu.
17. Un mācija un uz tiem sacija: vaj nav rakstīts: mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat darijuši par slepkavu bedri.
18. Un tie rakstu mācītaji un austie priesteri to dzirdēja un meklēja, ka viņu nomaitātu; jo tie bijās no viņa, tapēc ka visi ļaudis izbrīnijās par viņa mācību.
19. Un kad vakars metās, tad viņš izgāja no pilsētas ārā.
20. Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm.
21. Pēteris atminējies uz viņu sacija: mācītajs, redzi, tas vīģes koks, ko tu esi nolādējis, tas ir nokaltis.
22. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: ticat uz Dievu.
23. Jo patiesi, es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka.
24. Tapēc es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.
25. Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus.
26. Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.
27. Un tie naca atkal uz Jeruzalemi, un viņam Dieva namā staigājot, nāca pie viņa tie augstie priesteri un rakstu mācītaji un tie vecaji,
28. Un uz to sacija: kādā varā tu šo visu dari? Un kas tev šo varu devis, ka tu to dari?
29. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: es aridzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet man; tad es jums aridzan sacīšu, kādā varā es to daru.
30. Vaj Jāņa kristība bija no debesīm, vaj no cilvēkiem? Atbildiet man.
31. Un tie domāja savā starpā un sacija: ja mēs sakam: no debesīm, tad viņš sacīs: kapēc tad jūs viņam neesat ticējuši?
32. Bet ja sacīsim: no cilvēkiem, - viņi bijās no tiem ļaudīm. Jo visi to Jāni turēja, ka tas patiesi praviets bijis.
33. Un tie atbildēja un uz Jēzu sacija: mēs nezinam. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: tad es aridzan jums nesaku, kādā varā es to daru.
12. nodaļa
Par slepkavīgiem vīna dārzniekiem, 1; par nomas naudu, 13; par augšāmcelšanos, 18; par vislielāko bausli, 28; par Kristu, kam dēls viņš esot, 35; par nabaga atraitnes dāvanu, 41.
1. Un viņš iesāca runāt uz tiem caur līdzībām: viens cilvēks stādija vīna kalnu un to aptaisija ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisija torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur.
2. Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtija pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem.
3. Bet tie to ņēma un šauta un sūtija tukšā atpakaļ.
4. Un viņš sūtija atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmiņiem un tam galvu sadauzija un apsmietu aizsūtija projam.
5. Un viņš sūtija atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva.
6. Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, ir to viņš beidzot pie tiem sūtija un sacija: tatšu tie kaunēsies no mana dēla.
7. Bet tie dārznieki sacija cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība.
8. Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā.
9. Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem.
10. Vaj jūs šo rakstu neesat lasijuši: tas akmins, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmini;
11. No tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs - ?
12. Un tie meklēja viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanija, ka viņš uz tiem šo līdzību bija sacijis, un viņu atstājuši tie aizgāja.
13. Un tie sūtija pie viņa kādus no tiem varizejiem un Erodus sulaiņiem, ka tie viņu savaldzinātu viņa valodā.
14. Un tie nāca un uz viņu sacija: mācītajs, mēs zinam, ka tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vaj ir brīv ķeizaram meslus dot vaj ne? vaj dosim, vaj nedosim?
15. Bet viņu viltību zinādams, viņš uz tiem sacija: kam jūs mani kārdinajat? Atnesiet man vienu sudraba grasi, lai es to redzu.
16. Un tie atnesa. Tad viņš uz tiem sacija: kam ir šī zīme un tas virsraksts? Bet tie uz viņu sacija: ķeizara.
17. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Un tie izbrīnijās par viņu.
18. Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie viņa un viņu jautāja un sacija:
19. Mācītajs, Mozus mums ir rakstijis: ja kam brālis mirst, kas sievu pemet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu.
20. Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu.
21. Un otrais viņu apņēma un nomira un tas aridzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais.
22. Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
23. Tad nu pie augšamcelšanās, kad tie augšām celsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.
24. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: vaj jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
25. Jo kad tie no miroņiem augšamcelsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs.
26. Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vaj jūs Mozus grāmatā neesat lasijuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: es esmu Ābraāma Dievs un Īzaāka Dievs un Jēkaba Dievs?
27. Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.
28. Un viens no tiem rakstu mācītajiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un viņam vaicāja: kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem?
29. Bet Jēzus tam atbildēja: tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Izraēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
30. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis.
31. Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nevaid.
32. Un tas rakstu mācītajs uz viņu sacija: gan labi, mācītajs, tas ir tiesa, ko tu sacijis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā viņš vien.
33. Un to mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk ne kā visi dedzinajamie upuri un citi upuri.
34. Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacija: tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens nedrīkstāja vairs viņu jautāt.
35. Un Jēzus atbildēja un sacija, mācīdams Dieva namā: kā tie rakstu mācītaji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
36. Jo tas pats Dāvids ir sacijis caur Svēto Garu: tas Kungs ir sacijis uz manu kungu: sēdies pa manu labo roku, tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
37. Kad nu Dāvids pats viņu sauc par kungu, kā tad tas ir viņa dēls? Un daudz ļaužu viņu labprāt dzirdēja.
38. Un viņš savā mācībā uz tiem sacija: sargajaties no tiem rakstu mācītajiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem,
39. Un baznicās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesibās;
40. Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.
41. Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam preti un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz.
42. Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavus, tas ir viens kvadrants.
43. Un viņš savus mācekļus aicināja un uz tiem sacija: patiesi, es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi ne kā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.
44. Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.
13. nodaļa
Jēzus sludina Jeruzalemes izpostīšanu, 1; pastara dienu, 24; un pamāca, ka mums būs nomodā būt un Dievu lūgt, 33.
1. Un viņam no Dieva nama izeijot, viens no viņa mācekļiem uz to sacija: mācītajs, lūk, kādi akmiņi tie ir, un kādas ēkas.
2. Un Jēzus atbildēja un uz to sacija: vaj tu visas šās lielās ēkas redzi? Tur akmins uz akmiņa netaps atstāts, kas netaps noplēsts.
3. Un kad viņš sēdēja uz eljes kalna Dieva namam pretī, tad Pēteris un Jēkabs un Jānis un Andrejs viņu jautāja sevišķi:
4. Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?
5. Bet Jēzus tiem atbildēja un iesāka runāt: Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.
6. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami: es tas esmu; un daudz pievils.
7. Bet kad jūs dzirdēsiet karus un kara valodas, tad nebēdājaties, jo tam būs tā notikt; bet tas gals vēl nav klāt.
8. Jo tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti un vietām būs zemes trīcēšanas, bada laiki un dumpji.
9. Tas būs grūto bēdu iesākums; bet lūkojiet jūs uz sevi pašiem; jo tie jūs nodos augstās tiesās un sinagogās; un jūs tapsiet šausti un Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā vesti, tiem par liecību.
10. Un evaņģēlijam būs papriekš tapt sludinātam visām tautām.
11. Kad nu tie jūs vedīs, jūs nododami, tad nebēdājaties iepriekš, kas jums būs jārunā, nedz apdomājaties; bet kas jums tanī pašā stundā taps dots, to runājiet; jo jūs neesat tie, kas runā, bet Tas Svētais Gars.
12. Bet tad brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērni celsies pret vecākiem un viņus nonāvēs.
13. Un jūs tapsiet ienīdēti no visiem Mana Vārda dēļ; bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.
14. Bet kad jūs to izpostīšanas negantību redzēsiet, par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv, kur neklājās (kas to lasa, tas lai to labi apdomā), tad lai bēg uz kalniem tie, kas ir Jūdu zemē.
15. Un kas uz jumta ir, tas lai nenokāpj namā un tur lai neieiet, ko no sava nama iznest.
16. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežas atpakaļ savas drēbes paņemt.
17. Bet ak vai tām grūtām un tām zīdītājām tanīs dienās.
18. Bet lūdzat, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā.
19. Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kamēr Dievs pasauli radījis līdz šim, un kādas arī nebūs.
20. Un ja Tas Kungs šās dienas nepaīsinātu, tad neviens netaptu izglābts; bet to izredzēto dēļ ko Viņš izredzējis, Viņš tās dienas ir paīsinājis.
21. Un ja kas tanī laikā uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, jeb redzi, tur Viņš ir; tad neticiet.
22. Jo viltīgi kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka pieviltu, ja tas varētu notikt, arī izredzētos.
23. Bet jūs pielūkojiet; redzi, Es jums to visu papriekš esmu sacījis.
24. Bet tanīs dienās, pēc tām bēdām, saule aptumšosies, un mēnesis nedos savu spīdumu;
25. Un debess zvaigznes nokritīs, un debess stiprumi kustināsies.
26. Un tad redzēs To Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību.
27. Un tad Viņš sūtīs Savus eņģeļus un sakrās Savus izredzētos no tiem četriem vējiem, no zemes gala līdz debess galam.
28. Bet mācaties līdzību no vīģes koka: kad viņa zars jau iezeļ, un lapas plaukst, tad jūs nomaniet, vasaru esam klātu.
29. Tā arīdzan, kad jūs šo visu redzēsiet notiekam, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm.
30. Patiesi, Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.
31. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.
32. Bet par to dienu jeb stundu neviens nezina, ne eņģeļi, kas debesīs, ne Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs.
33. Pielūkojiet, esiet modrīgi un lūdziet, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir.
34. Tā kā viens cilvēks, citur noiedams, atstāja savu namu un deva saviem kalpiem varu un ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt nomodā.
35. Tad nu esat nomodā! Jo jūs nezināt, kad nama kungs nāk, vai vakarā, vai nakts vidū, vai gaiļos, vai no rīta agri,
36. Ka tas nejauši nākdams, jūs neatrod guļam.
37. Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem: esat nomodā.
14. nodaļa
Jēzus Betanijā top svaidīts, 3; ēd Pashā jēru, 12; iestāda svēto vakarēdienu, 22; cieš darzā, 32; 45; un Kajafas namā, 53; Pēteris apgrēkojās, 66.
1. Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu.
2. Bet tie sacīja: Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.
3. Un kad Viņš bija Betanijā, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un it tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu.
4. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi?
5. Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem; un tie kurnēja par to.
6. Bet Jēzus sacīja: Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi.
7. Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums.
8. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm.
9. Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.
10. Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie tiem augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu.
11. Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.
12. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Pashā jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Pashā jēru vari ēst?
13. Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ.
14. Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
15. Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.
16. Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja to Pashā jēru.
17. Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit.
18. Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.
19. Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: Vai es tas esmu?
20. Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.
21. Tas Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.
22. Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.
23. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā.
24. Un Viņš uz tiem sacīja: Šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.
25. Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.
26. Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu.
27. Un Jēzus uz tiem sacīja: Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas.
28. Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.
29. Bet Pēteris uz To sacīja: Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.
30. Un Jēzus uz to sacīja: Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.
31. Bet tas runāja vēl daudz vairāk: Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt! Un tāpat arī visi sacīja.
32. Un tie nāca uz vienu muižu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.
33. Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt,
34. Un uz tiem sacīja: Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.
35. Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.
36. Un Viņš sacīja: Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.
37. Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā?
38. Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.
39. Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus.
40. Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41. Un Viņš nāca trešu lāgu un uz tiem sacīja: Guliet nu vēl un dusiet! jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.
42. Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.
43. Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem.
44. Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.
45. Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: Rabbi, Rabbi! un Viņu skūpstīja.
46. Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma.
47. Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
48. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt.
49. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti.
50. Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga.
51. Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un jaunekļi pēc tā tvarstīja.
52. Bet, audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
53. Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji.
54. Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.
55. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.
56. Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas.
57. Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami:
58. Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.
59. Un arī šī viņu liecība nebija vienāda.
60. Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?
61. Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?
62. Bet Jēzus sacīja: Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.
63. Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: Kam vēl vajag liecinieku?
64. Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet? Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.
65. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: Uzmini mūs, pravietis būdams. Un sulaiņi Viņam sita vaigā.
66. Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no augstā priestera kalponēm nāca,
67. Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.
68. Bet viņš liedzās, sacīdams: Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā. Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja.
69. Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: Šis ir viens no tiem.
70. Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.
71. Un tas sāka nolādēties un nodievoties: Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.
72. Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi; un viņš iesāka raudāt.
15. nodaļa
Pilāts apliecina Kristus nenoziedzību, 10. 14; bet taču viņš To liek šaustīt, 15; un krustā sist, 20; Jāzeps no Arimatijas glabā Jēzus miesas, 42.46.
1. Un tūlīt no rīta augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilatum.
2. Un Pilāts Viņam jautāja: Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš? Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: Tu to saki.
3. Un augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja.
4. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja sacīdams: Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!
5. Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilāts brīnījās.
6. Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
7. Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši.
8. Un ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ.
9. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?
10. Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši.
11. Bet augstie priesteri ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu Barabu.
12. Bet Pilāts atbildēja un atkal uz tiem sacīja: Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?
13. Bet tie atkal brēca: Sit Viņu krustā.
14. Bet Pilāts uz tiem sacīja: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Bet tie vēl vairāk brēca: Sit Viņu krustā.
15. Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.
16. Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku.
17. Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu.
18. Un tie iesāka Viņu sveicināt: Sveiks, Jūdu ķēniņ!
19. Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.
20. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.
21. Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu.
22. Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta.
23. Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma.
24. Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.
25. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā.
26. Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ.
27. Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.
28. Un raksti ir piepildīti, kas saka: Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.
29. Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trīs dienās.
30. Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.
31. Tāpat arīdzan augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt.
32. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam. Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja.
33. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.
34. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: Eloi, Eloi, lama zabahtani! Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?
35. Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: Redzi, Viņš sauc Eliju.
36. Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.
37. Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida.
38. Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei.
39. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.
40. Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome,
41. Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.
42. Un sataisāmās dienas vakarā, tas ir sabata priekšvakarā,
43. Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas.
44. Bet Pilāts brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris?
45. Un to no kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja.
46. Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš kapa durvīm.
47. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts.
16. nodaļa
Kristus ceļas augšām no miroņiem, 9; parādās Marijai Magdalēnai, 9; diviem ceļiniekiem, 12; beidzot tiem vienpadsmit, 14; tos Viņš izsūta pa visu pasauli, Dieva vārdu sludināt un kristīt, 15; uzbrauc debesīs, 19.
1. Un kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmas zāles, ka tās nāktu un Viņu svaidītu.
2. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās nāca pie kapa,
3. Un runāja savā starpā: Kas mums to akmeni novels no kapa durvīm?
4. Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; jo tas bija ļoti liels.
5. Un kapā iegājušas tās redzēja vienu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu baltās garās drēbēs. Un tās izbijās.
6. Bet viņš uz tām sacīja: Neizbīstaties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Tas ir augšām cēlies un nav šeitan: redziet še to vietu, kur Viņu nolika.
7. Bet noejat un sakāt to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet, kā Viņš jums ir sacījis.
8. Un tās steigšus izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailība tām bija uzgājusi, un nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās.
9. Bet kad Viņš bija uzcēlies pirmajā nedēļas dienā it agri, tad Viņš parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus velnus bija izdzinis.
10. Šī gāja un pasludināja tiem mācekļiem, kas bija noskumuši un raudāja.
11. Un šie dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un no tās redzēts, neticēja.
12. Bet pēc tam, kad divi no tiem staigāja, Jēzus tiem uz lauku ejot parādījās citā ģīmī.
13. Un tie arīdzan nogājuši to tiem citiem pasludināja, un tie arī viņiem neticēja.
14. Visupēc Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšām celšanās Viņu jau bija redzējuši.
15. Un Viņš uz tiem sacīja: Ejat pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai.
16. Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet kas netic, tas taps pazudināts.
17. Bet šīs zīmes tiem ticīgiem ies līdz: Manā Vārdā tie velnus izdzīs, jaunām mēlēm runās,
18. Čūskas aizdzīs; un kad tie kādas nāvīgas zāles dzers, tad tas tiem nekaitēs. Uz neveseliem tie rokas uzliks, un tad viņi kļūs veseli.
19. Un Tas Kungs, kad Tas ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.
20. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem palīdzēja strādāt un vārdu apstiprināja caur līdzejošām zīmēm.
