Sv. Matteus Ewaņģeliums

Atpakaļ uz saturu

1. nodaļa
Jēzus Kristus cilts 1; kā viņš ieņemts un piedzimis 18.

1. Jēzus Kristus cilts grāmata. Jēzus bija Dāvida, Dāvids Ābraāma dēls.
2. Ābraāms dzemdināja Īzaāku, un Īzaāks dzemdināja Jēkabu, un Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus.
3. Un Jūda dzemdināja Perecu un Zerahu no Tamaras; un Perecs dzemdināja Ezranu, un Ezrans dzemdināja Ramu.
4. Un Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Naāhšanu, un Naāhšans dzemdināja Salmanu.
5. Un Salmans dzemdināja Boasu no Rahabas, un Boas dzemdināja Obedu no Rutes, un Obeds dzemdināja Isaju.
6. Un Isajus dzemdināja ķēniņu Dāvidu, un ķēniņš Dāvids dzemdināja Salamanu no Urijas sievas.
7. Un Salamans dzemdināja Roboamu, un Roboams dzemdināja Abiju, un Abija dzemdināja Assu.
8. Un Assus dzemdināja Josafatu, un Josafats dzemdināja Joramu, un Jorams dzemdināja Oziju.
9. Un Ozija dzemdināja Joatamu, un Joatams dzemdināja Ahazu, un Ahazs dzemdināja Ezekiju.
10. Un Ezekija dzemdināja Manassu, un Manassus dzemdināja Amonu, un Amons dzemdināja Josiju.
11. Un Josija dzemdināja Jekoniju un viņa brāļus ap to aizvešanu uz Bābeli.
12. Un pēc aizvešanas uz Bābeli Jekonija dzemdināja Salatiēli, un Salatiēls dzemdināja Zorobabeli.
13. Un Zorobabels dzemdināja Abiudu, un Abiuds dzemdināja Eliakimu, un Eliakims dzemdināja Azoru.
14. Un Azors dzemdināja Cadoku, un Cadoks dzemdināja Akimu, un Akims dzemdināja Eliudu.
15. Un Eliuds dzemdināja Eleazaru, un Eleazars dzemdināja Mattanu, un Mattans dzemdināja Jēkabu.
16. Un Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas top saukts Kristus.
17. Tad nu pavisam no Ābraāma līdz Dāvidam ir četrpadsmit augumi; un no Dāvida līdz aizvešanai uz Bābeli ir četrpadsmit augumi; un no aizvešanai uz Bābeli līdz Kristum četrpadsmit augumi.
18. Bet Jēzus Kristus piedzimšana bija tāda: kad Marija, viņa māte, Jāzepam bija saderēta, pirms tie nāca kopā, tā atradās grūta no Svētā Gara.
19. Bet Jāzeps, viņas vīrs, taisns būdams un negribēdams tai kaunu darīt, gribēja to slepeni atstāt.
20. Bet viņam tā savā prātā domājot, redzi, tā Kunga eņģelis sapnī parādījās sacīdams: Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties, Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis; jo kas iekš tās dzimis, tas ir no Svētā Gara.
21. Un viņa dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt Jēzus; jo viņš izpestīs savus ļaudis no viņu grēkiem.
22. Bet viss tas ir noticis, lai piepildītos, kas runāts no tā Kunga caur to pravieti, kas saka:
23. Redzi, tā jumprava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Immanuels, tas ir tulkots: Dievs ar mums.
24. Bet Jāzeps no miega uzmodies darīja, kā viņam tā Kunga eņģelis bija pavēlējis, un ņēma savu sievu pie sevis;
25. Un viņu neatzina (grķ. nepazina), līdz kamēr viņa bija dzemdējusi savu pirmdzimto dēlu, un nosauca viņa vārdu Jēzus.

2. nodaļa
Gudrie no austruma zemes Jeruzalemē, 1; un Betlemē, 9; Jāzeps ar Mariju un to bērniņu bēg uz Ēģiptes zemi, 13; Erodus nokauj Betlemes bērnus, 16; Jāzeps pārnāk uz Nacareti, 19.

1. Un kad Jēzus bija dzimis Betlemē iekš Jūdu zemes ķēniņa Erodus laikā, redzi, tad gudri no austruma zemes nāca uz Jeruzalemi un sacīja:
2. Kur ir tas piedzimušais Jūdu ķēniņš? jo mēs viņa zvaigzni esam redzējuši austrumu zemē un nākuši, viņu pielūgt.
3. Kad ķēniņš Erodus to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu.
4. Un saaicinājis visus Jūdu augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izklaušināja no tiem, kur Kristum bija dzimt.
5. Un tie tam sacīja: Betlemē iekš Jūdu zemes; jo tā ir rakstīts caur to pravieti:
6. Un tu, Betleme Jūdu zemē, tu nebūt neesi tā mazākā starp tiem lieliem kungiem no Jūda; jo no tevis nāks tas valdnieks, kas valdīs pār maniem Izraēla ļaudīm.
7. Tad Erodus paslepen aicināja tos gudros un īsteni izklaušināja no tiem to laiku, kad tā zvaigzne atspīdējusi.
8. Un viņš tos sūtīja uz Betlemi un sacīja: eita un izklaušinājiet it labi par to bērnu un to atraduši atsakat man, ka ir es nāku, to pielūgt.
9. Tie nu to ķēniņu dzirdējuši aizgāja. Un redzi, tā zvaigzne, ko tie austruma zemē bija redzējuši, gāja tiem priekšā, kamēr tā nāca un apstājās virsū, kur tas bērns bija.
10. Un to zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.
11. Un namā iegājuši, tie atrada to bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un pie zemes mezdamies tie viņu pielūdza; pēc tam, savu mantu atdarījuši, tie to apdāvināja ar zeltu un vīraku un mirēm.
12. Un Dievs tiem parādīja sapnī, lai negriežas atpakaļ pie Erodus; un tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
13. Bet kad tie bija aizgājuši, redzi, tad Dieva eņģelis Jāzepam parādījās sapnī un sacīja: celies un ņem to bērnu un viņa māti un bēdz uz Ēģiptes zemi un paliec tur, kamēr es tev sacīšu; jo Erodus meklē to bērnu nomaitāt.
14. Un cēlies viņš ņēma to bērnu un viņa māti nakts laikā un aizgāja uz Ēģiptes zemi,
15. Un palika turpat, līdz kamēr Erodus bija miris; ka piepildītos, ko tas Kungs caur to pravieti bija runājis, kas saka: No Ēģiptes zemes es savu dēlu esmu aicinājis.
16. Kad nu Erodus redzēja, ka bija piekrāpts no tiem gudriem, tad viņš ļoti apskaitās un izsūtījis apkāva visus bērnus Betlemē un pa visu Betlemes tiesu , divi gadus vecus un vēl jaunākus, pēc tā laika, ko tas no tiem gudriem īsteni bija izklaušinājis.
17. Tad piepildījās, ko praviets Jeremija runājis sacīdams:
18. Brēkšana ir dzirdēta Ramā, žēlošanās, raudāšana un daudz kaukšanas. Raēle apraud savus bērnus un negribās iepriecinājama, jo to vairs nevaid (nav).
19. Bet kad Erodus bija nomiris, lūk, tad tā Kunga eņģelis sapnī parādījās Jāzepam Ēģiptes zemē
20. Un sacīja: celies un ņem to bērnu un viņa māti, un eij uz Izraēla zemi; jo tie ir nomiruši, kas tā bērna dvēseli meklēja.
21. Un viņš cēlās un ņēma to bērnu un viņa māti, un nonāca Izraēla zemē.
22. Bet kad viņš dzirdēja, Argilaū Jūdu zemē valdām sava tēva Erodus vietā, tad viņš bijās turp noiet; un sapnī no Dieva pamācīts, viņš atkāpās Galilejas robežās.
23. Un tur nonācis viņš apmetās tai pilsētā, ko sauc Nacareti, ka piepildītos, kas sacīts caur tiem praviešiem: viņš taps nosaukts Nacarietis.

3. nodaļa
Jāņa, tā kristītāja, dzīvošana un mācība, 1; Jēzus no viņa Jardanē kristīts, 13.

1. Tanīs dienās nāca Jānis, tas kristītājs, un sludināja Jūdu zemes tuksnesī,
2. Sacīdams: atgriežaties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.
3. Jo šis ir tas, no kā praviets Ezaija runājis sacīdams: saucēja balss tuksnesī: sataisiet tā Kunga ceļu; dariet līdzenas viņa tekas (takas).
4. Bet viņš, Jānis, valkāja kamēļu spalvu drēbes un ādas jostu ap saviem gurniem; un viņa barība bija siseņi un kamiņu medus.
5. Tad izgāja pie viņa Jeruzaleme un visa Jūdu zeme un viss Jardanes apgabals,
6. Un tapa no viņa kristīti Jardanē, izsūdzēdami savus grēkus.
7. Un daudz varizeju un saduceju ieraudzījis nākam pie kristības, viņš uz tiem sacīja: jūs odžu dzimums, kas jums ir rādījis, izbēgt no kākamās dusmības?
8. Tapēc nesiet pienākamus atgriešanās augļus.
9. Un nedomājiet pie sevis sacīt: mums ir Ābraāms par tēvu. Jo es jums saku, ka Dievs no šiem akmiņiem spēj Ābraāmam bērnus radīt.
10. Un cirvis kokiem jau pie saknes ir pielikts; tāpēc ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.
11. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet kas pēc manis nāk, tas ir jo spēcīgs ne kā es; tam es neesmu cienīgs kurpes nest; tas jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni;
12. Tam vēteklis rokā, un tas savu klonu tīrīs caur caurim un sakrās savus kviešus klētī, bet tās pelavas viņš sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
13. Tanī laikā Jēzus nāca no Galilejas un Jardani pie Jāņa, ka no tā taptu kristīts.
14. Bet Jānis tam neļāva un sacīja: man vajadzētu no tevis tapt kristītam, un tu nāci pie manis?
15. Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: lai nu tā ir; jo tā mums pieklājās, piepildīt visu taisnību. Tad viņš to tam ļāva.
16. Un kad Jēzus bija kristīts, tad viņš tūdaļ no ūdens izkāpa. Un redzi, debesis atvērās pār viņu, un Jānis redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam.
17. Un redzi, balss no debesīm sacīja: šis ir mans mīļais Dēls, pie kā man labs prāts.

4. nodaļa

1. Tad Jēzus no tā Gara tapa aizvests tuksnesī, ka no vella taptu kārdināts.
2. Un kad viņš četrdesmit dienas und četrdesmit naktis bija gavējis, tad viņam gribējās ēst.
3. Un tas kārdinātājs piestājās pie viņa un sacīja: ja tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmiņi top par maizi.
4. Un viņš atbildēja un sacīja: stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.
5. Tad velns viņu noveda sevim līdz uz to svēto pilsētu un viņu cēla pašā Dieva nama jumta galā.
6. Un uz viņu sacīja: ja tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē! Jo stāv rakstīts: viņš saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, un tie tevi uz rokām nesīs, ka tu savu kāju pie akmins nepiedauzīsi.
7. Tad Jēzus uz to sacīja: atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.
8. Atkal velns to veda sevim līdz uz ļoti augstu kalnu un viņam rādīja visas pasaules valstis un viņu godību,
9. Un uz to sacīja: to visu es tev gribu dot, ja tu zemē mezdamies mani pielūgsi.
10. Tad Jēzus uz to sacīja: atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un viņam vien kalpot.
11. Tad velns viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie viņa piestājās un viņam kalpoja.
12. Bet Jēzus dzirdējis, Jāni esam nodotu, atkal gāja uz Galileju.
13. Un Nacareti atstājis, viņš nāca un mājoja Kapernaūmā, jūrmalas pilsētā Zabulona un Navtalus robežās,
14. Ka piepildītos, kas ir runāts caur pravieti Esaiju, kas tā saka:
15. Zabulona zeme un Navtalus zeme uz jūrmalas pusi, Aizjardane, pagānu Galileja,
16. Tie ļaudis, kas tumsībā sēž, redzējuši lielu gaišumu, un tiem, kas sēž nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi.
17. No tā laika Jēzus iesāka sludināt un sacīt: atgriežaties no grēkiem, jo debesu valstība tuvu klāt nākusi.
18. Un staigādams pie Galilejas jūras, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, kas nosaukts Pēteris, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā metam, jo tie bija zveijnieki.
19. Un viņš uz tiem sacīja: nāciet man pakaļ, es jūs darīšu par cilvēku zveijniekiem.
20. Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie viņam gāja pakaļ.
21. Un no turienes tāļāki gājis, viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā ar savu tēvu Cebedeju savus tīklus lāpam, un viņš tos cauca.
22. Tad tie tūdaļ to laivu un savu tēvu atstājuši, viņam gāja pakaļ.
23. Un Jēzus izstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to prieka mācību no tās valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas slimības un visas vājības.
24. Un viņa slava izpaudās pa visu Sīriju, un pie viņa atnesa visus neveselus, no dažādām sērgām un sāpēm pārņemtus un vella apsēstus un mēnessērdzīgus un melmeņu sērdzīgus, un viņš tos darīja veselus.
25. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ no Galilejas un no tām desmit pilsētām un no Jeruzalemes un no Jūdu zemes un no viņpus Jardanes.

5. nodaļa

1. Bet kad viņš tos ļaudis redzēja, tad viņš uzkāpa uz kalnu un apsēdās, un viņa mācekļi pie viņa piestājās.
2. Un savu muti atdarījis, viņš tos mācīja un sacīja:
3. Svētīgi tie, kas garā nabagi, jo debesu valstība viņiem pieder.
4. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie taps iepriecināti.
5. Svētīgi tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.
6. Svētīgi tie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, jo tie taps piepildīti.
7. Svētīgi tie sirdsžēlīgie, jo tie žēlastību dabūs.
8. Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.
9. Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.
10. Svētīgi tie, kas taisnības dēļ vajāti, jo debesu valstība viņiem pieder.
11. Svētīgi jūs esat, ja mani dēļ jūs lamā un vajā un visu ļaunu no jums runā, melodami.
12. Esat priecīgi un līgsmi, jo jūsu alga ir liela debesīs; jo tā tie vajājuši tos praviešus, kas priekš jums bijuši.
13. Jūs esat tās zemes sāls; ja nu sāls nelietīga, ar ko tad to sālīs? Tā neder vairs nekam, bet tikai ārā metama un no ļaudīm saminama.
14. Jūs esat tās pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.
15. Tā arī sveci iededzinājis, neviens to neliek apakš pūra, bet uz lukturi; tad tā visiem spīd, kas ir namā.
16. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.
17. Nedomājiet, ka es esmu nācis, atmest bauslību un praviešus. Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.
18. Jo patiesi, es jums saku: tiekams debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.
19. Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts tas vismazākais debesu valstībā: bet ja kas darīs un mācīs, tas taps dēvēts liels debesu valstībā.
20. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka ne kā to rakstu mācītāju un varizeju, tad jūs debesu valstībā nenāksiet.
21. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut; un kas nokauj, tas būs sodāms caur tiesu.
22. Bet es jums saku: kas ar savu brāli dusmo, tas būs sodāms caur tiesu; bet kas uz savu brāli saka: raka! tas būs sodāms caur augstu tiesu; bet kas saka: ģeķi! tas būs sodāms elles ugunī.
23. Tāpēc, kad tu savu dāvanu uz altāra upurē un turpat atmienies, ka tavam brālim kas ir pret tevi,
24. Tad atstāji tur altāra priekšā savu dāvanu un noeij, saderies papriekš ar savu brāli, un tad nāc un upurē savu dāvanu.
25. Esi labprātīgs savam pretiniekam drīz, kamēr ar viņu vēl esi uz ceļa, ka pretienieks tevi nenodod soģim, un soģis tevi nenodod sulainim, un tu netopi iemests cietumā.
26. Patiesi, es tev saku, tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdīgo artavu.
27. Jūs esat dzirdējuši, ka vacajiem ir sacīts, tev nebūs laulību pārkāpt.
28. Bet es jums saku, ka ikviens, kas sievu uzskata, to iekārodamies, tas ar viņu laulību jau pārkāpis savā sirdī.
29. Bet ja tava labā acs tevi apgrēcina, izrauj to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.
30. Un ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met nost; jo tas tev labāki, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā kad visa tava miesa top iemesta ellē.
31. Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķirās, tas lai tai dod šķiršanas grāmatu.
32. Bet es jums saku: kas no savas sievas šķirās bez vien maucības vainas dēļ, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.
33. Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams esi solījis.
34. Bet es jums saku, ka jums ne pavisam nebūs zvērēt, nedz pie debess, jo tā ir Dieva goda krēsls,
35. Nedz pie zemes, jo ta ir viņa kāju pameslis, nedz pie Jeruzalemes, jo tā ir tā lielā ķēniņa pilsēta.
36. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēji nevienu matu ne baltu pataisīt ne melnu.
37. Bet jūsu vārds lai ir: jā, jā! nē, nē! kas pāri par to, tas ir no ļauna.
38. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu.
39. Bet es jums saku, ka jums nebūs pretī stāvēt tam ļaunumam: bet kas tevi vaigā sit labajā pusē, tam sniedz arī otru.
40. Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam palaid arī to to uzvalku.
41. Un kas tevi dzen vienu jūdzi, ar to paeij divi.
42. Dodi tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt.
43. Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīdēt.
44. Bet es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vaijā,
45. Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni; jo viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt par taisniem un netaisniem.
46. Jo ja jūs tos vien mīļojiet, kas jūs mīļo, kāda alga jums nākās? Vaj muitinieki nedara tāpat?
47. Un kad jūs sveicinājiet tikai savus braļus, ko teicamu jūs darait? Vaj muitinieki nedara tāpat?
48. Tāpēc esat pilnīgi, tā kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.

6. nodaļa

1. Ņemiet vērā, ka savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā, lai šie jūs redz; citādi jums nav nekādas algas pie sava Tēva debesīs.
2. Kad tu nu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā trumetes pūst, tā kā tie liekuļi dara baznīcās un ielās, lai no ļaudīm top godināti. Patiesi, es jums saku, tiem jau ir sava alga.
3. Bet kad tu nabagus apdāvini, tad lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara,
4. Tā ka tava dāvināšana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tas tevim to atmaksās gaismā.
5. Un kad tu Dievu lūdzi, tad neturies kā tie liekuļi, jo tie mīl stāvēt un Dievu lūgt baznīcās un ielu stūros, lai no ļaudīm top redzēti. Patiesi, es jums saku, tiem jau ir sava alga.
6. Bet kad tu Dievu lūdzi, tad eij savā kambarī un, savas durvis aizslēdzis, pielūdzi savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tas tev to atmaksās gaismā.
7. Bet Dievu lūdzot nepļāpājiet kā tie pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ top paklausīti.
8. Tad nu nepaliekat tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs gan zina, kā jums vaijaga, pirms jūs viņu lūdzat.
9. Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs. Svētīts lai top tavs vārds.
10. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes.
11. Mūsu dienišķu maizi dodi mums šodien.
12. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
13. Un ne=ievedi mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļaunā. Jo tev pieder tā valstība un tas spēks un gods mūžīgi. Āmen.
14. Jo kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu debesu Tēvs arīdzan piedos.
15. Bet ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jums jūsu debesu Tēvs jūsu noziegumus arī nepiedos.
16. Un kad jūs gavējat, tad neesat saīguši kā tie liekuļi, jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai ļaudīm kā gavētāji izrādās. Patiesi, es jums saku, tiem jau ir sava alga.
17. Bet tu gavēdams svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu,
18. Ka tu nerādies ļaudīm gavēdams, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tas tev to atmaksās gaismā.
19. Nekrājiet sevim mantas virs zemes, kur kodi un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog;
20. Bet krājiet sevim mantas debesīs, kur ne kodi ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog.
21. Jo kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
22. Acs ir miesas spīdeklis; ja nu tava acs skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.
23. Bet ja tava acs kaitīga, tad visa tava miesa būs tumša. Ja nu tas gaišums iekš tevis ir tumsība, cik liela būs tā tumsība pati?
24. Neviens divi kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.
25. Tāpēc es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; nei arī par savām miesām, ar ko ģērbsities. Vaj dzīvība nav labāka ne kā barība? un vaj miesas nav labākas ne kā drēbes?
26. Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu debesu Tēvs tos baro. Vaj tad jūs neesat daudz labāki ne kā viņi?
27. Kurš jūsu starpā savam mūžam var pielikt vienu olekti, jebšu tas tādēļ bēdājās?
28. Un kāpēc jūs sūdzaities apģērba dēļ? Mācaities pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj;
29. Tomēr es jums saku, ka ir Salamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām.
30. Ja tad Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu krāsnī top iemesta, vaj tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs mazticīgie!
31. Tāpēc jums nebūs zūdīties nei sacīt: ko ēdīsim, jeb ko dzersim, jeb ar ko ģērbsimies?
32. Jo pēc visa tā pagāni dzenās; jo jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vaijaga.
33. Bet dzenaties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.
34. Tāpēc nezūdaities nākošā rīta pēc, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ir dievsgan, ka ikvienai dienai savas pašas bēdas.

7. nodaļa

1. Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.
2. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājiet, jūs tapsiet tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojiet, jums taps atmērots.
3. Un ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī tu nenomani?
4. Jeb kā tu sacīsi uz savu brāli: laid, es izvilkšu to skabargu no tavas acs, - un redzi, baļķis ir tavā paša acī?
5. Tu liekuli, velc papriekšu to baļķi no savas acs un tad pielūko izvilkt to skabargu no sava brāļa acs.
6. Nedodiet to svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs nesaplosa.
7. Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudzinājiet, tad jums taps atvērts.
8. Jo ikviens, kas lūdzās, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, top atvērts.
9. Jeb kurš cilvēks ir jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizes lūdzās, dotu akmini?
10. Jeb kad tas zivi lūdzās,tam dotu čūsku?
11. Ja tad jūs, ļauni būdami, zinat saviem bērniem dot labas dāvanas, vaj jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos labu tiem, kas viņu lūdz?
12. Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo šī ir tā bauslība un tie pravieši.
13. Ieejiet caur tiem šaurajiem vārtiem, jo tie vārti ir plati un tas ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un to ir daudz, kas caur tiem ieiet.
14. Un tie vārti ir šauri un šaurs tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un to ir maz, kas to atrod.
15. Bet sargājieties no tiem viltīgiem praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.
16. Pie viņu augļiem jums tos būs pazīt. Kas var lasīt vīna-ogas no ērkšķiem, jeb vīģes no dadžiem?
17. Tāpat ikkatrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus.
18. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus.
19. Ikkatrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests.
20. Tāpēc pie viņu augļiem jums tos būs pazīt.
21. Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā; bet tas, kas mana debes'-Tēva prātu dara.
22. Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! vaj mēs tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? vaj mēs tavā vārdā neesam vellus izdzinuši? vaj mēs tavā vārdā neesam daudz varenus darbus darījuši?
23. Un tad es tiem it skaidri sacīšu: es nekad jūs neesmu pazinis; eita nost no manis, jūs ļaundarītāji.
24. Tāpēc ikvienu, kas šos manus vārdus dzird un dara, to es līdzināšu kādam gudram vīram, kas savu namu uztaisījis uz klints-kalna.
25. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un piesitās pie tā nama, tad tas tomēr neapgāzās; jo tas bija uztaisīts uz klints.
26. Un ikviens, kas šos manus vārdus dzird un nedara, tas taps līdzināts ģeķim, kas savu namu uztaisījis uz smiltīm.
27. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un sitās pie tā nama, tad tas apgāzās un gāja visai postā.
28. Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis, tad tie ļaudis izbrīnijās par viņa mācību.
29. Jo viņš tos mācīja tā kā pats varenais, un ne kā tie rakstu mācītāji.

8. nodaļa

1. Un kad viņš no kalna nogāja, tad daudz ļaužu viņam staigāja pakaļ.
2. Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un viņa priekšā metās zemē un sacīja: Kungs, ja tu gribi, tu mani gan vari šķīstīt.
3. Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: Es to gribu, topi šķīsts! Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.
4. Un Jēzus uz to sacīja: pielūko un nesaki to nevienam, bet noeij un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
5. Bet kad Jēzus Kapernaumā iegāja, tad viens kapteine nāca pie viņa, to lūdza
6. Un sacīja: Kungs, mans kalps guļ melmeņu-sērdzīgs mājās un cieš lielas mokas.
7. un Jēzus uz to sacīja: es gribu nākt un to veselu darīt.
8. Un tas kapteine atbildēja un sacīja: Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.
9. Jo ir es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manim ir karavīri; un kad es vienam saku: eij! tad viņš iet, - un otram: nāc šurp! tad viņš nāk, - un savam kalpam: dari to! tad viņš dara.
10. Kad Jēzus to dzirdēja, tad viņš brīnijās un sacija uz tiem, kas viņam staigāja pakaļ: patiesi, es jums saku, ka iekš Izraēla es neesmu atradis tādu ticību.
11. Bet es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābraāmu, Īzaāku un Jēkabu debesu valstībā.
12. Bet tie valstības bērni taps izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu-trīcēšana.
13. Un Jēzus sacīja uz to kapteini: eij, lai tev notiek, kā tu ticējis; un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā.
14. Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam.
15. Un tas satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja.
16. Un kad vakars metās, tad tie atveda pie viņa daudz vella apsēstus, un viņš izdzina tos garus caur vārdu un dziedināja visus sērdzīgos;
17. Ka piepildītos, ko pravietis Esaija runājis sacīdams: viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.
18. Bet lielus ļaužu pulkus pie sevis redzēdams, Jēzus pavēlēja uz otru malu pārcelties.
19. Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz viņu sacīja: mācītājs, es tev iešu pakaļ, kurp tu iesi.
20. Un Jēzus uz to sacīja: lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet tam cilvēka dēlam nav, kur likt savu galvu.
21. Un cits no viņa mācekļiem uz viņu sacīja: Kungs, vēli man papriekšu noiet un aprakt savu tēvu.
22. Bet Jēzus uz to sacīja: nāc man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok.
23. Un viņš iekāpa laivā un viņa mācekļi viņam gāja līdz.
24. Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un viņš gulēja.
25. Un tie mācekļi piegājuši viņu modināja un sacīja: Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!
26. Un viņš uz tiem sacīja: jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi? Un viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu.
27. Bet tie cilvēki brīnīdamies sacīja: kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?
28. Un otrā jūrmalā nākot Gergeziešu tiesā (zemes daļā/apgabalā) viņu sastapa divi vella apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.
29. Un redzi, tie brēkdami sacīja: kas mums ar tevi, Jēzu, tu Dieva Dēls? vaj tu esi nācis priekšlaiku, mūs mocīt?
30. Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā.
31. Un tie velli viņam lūdza un sacīja: ja tu mūs izdzeni, tad atvēli mums ieskriet tai cūku pulkā.
32. Un viņš uz tiem sacīja: eita! Un izbēguši tie ieskrēja tai cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.
33. Un tie gani bēdza un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis.
34. Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un kad tie viņu redzēja, tad tie lūdza, ka viņš aizietu no viņu robežām.

9. nodaļa

1. Un laivā kāpis viņš cēlās pāri un nāca savā pilsēta.
2. Un lūk, pie viņa atnesa melmeņu-sērdzīgu, tas gulēja gultā. Kad nu Jēzus redzēja viņu ticību, tad viņš sacīja uz to melmeņu-sērdzīgo: ņemies drošu sirdi, mans dēls, tavi grēki tev piedoti.
3. Un lūk, kādi no tiem rakstu mācītajiem runāja paši pie sevis: šis zaimo Dievu.
4. Un Jēzus redzēja viņu domas un sacīja: kāpēc jūs domājiet ļaunu savās sirdīs?
5. Kas ir vieglāki? vaj sacīt: tev tavi grēki top piedoti; vaj sacīt: celies un staigā?
6. Bet lai jūs zinat, tam Cilvēka-dēlam varu esam virs zemes grēkus piedot, (tad viņš uz to melmeņu-sērdzīgo sacīja:) celies, ņem savu gultu un eij uz mājām.
7. Un viņš cēlās un gāja mājās.
8. Kad tie ļaudis to redzēja, tad tie brīnijās un teica Dievu, kas tādu varu cilvēkiem devis.
9. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad viņš redzēja vienu cilvēku pie muitas būdas sēžam, vārdā Matteu (jeb: Levi), un uz to sacīja: nāc man pakaļ. Un tas cēlās un gāja viņam pakaļ.
10. Un notikās, tam pie galda sēžot viņa namā, redzi daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11. Kad tie varizeji to redzēja, tad tie sacīja uz viņa mācekļiem: kāpēc jūsu mācītajs ēd ar muitiniekiem un grēciniekiem?
12. Bet to dzirdējis Jēzus uz tiem sacīja: veseliem ārstes nevaijaga, bet neveseliem.
13. Tad eita nu un mācaities, kas tas ir: man mīl žēlastība un ne upuris! Jo es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.
14. Tad Jāņa mācekļi pie viņa nāca un sacīja; kapēc mēs un tie varizeji tik daudz gavējam, un tavi mācekļi negavē?
15. Un Jēzus uz tiem sacīja: vaj kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr brūtgāns pie viņiem? Bet nāks dienas, kad tas brūtgāns viņiem būs atņemts, un tad tie gavēs.
16. Un neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu, jo tas ielāps noplīst no tām drēbēm un plīsums paliek lielāks.
17. Un jaunu vīnu neleij vecos ādas traukos, citādi tie trauki plīst, un vīns izgāžās, un tie trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu leij jaunos traukos, tad abi kopā paliek veseli.
18. Un viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens virsnieks nāca un viņa priekšā metās zemē un sacīja: mana meita nupat nomirusi, bet nāc un liec savu roku uz viņu, tad tā taps dzīva.
19. Un Jēzus pacēlies gāja tam pakaļ ar saviem mācekļiem.
20. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bijusi asins sērdzīga, nāca no pakaļas un aizskāra viņa drēbju vīli.
21. Jo tā sacīja pati pie sevis: kaut vien viņa drēbes varētu aizskart, tad es paliktu vesela.
22. Tad Jēzus atgriezās un to ieraudzijis sacija: ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi. Un tā sieva palika vesela tanī pašā stundā.
23. Kad nu Jēzus tā virsnieka namā nāca un redzēja tos stabulniekus un to ļaužu troksni,
24. Tad viņš uz tiem sacija: atkāpjaties! Jo tā meitene nav mirusi, bet guļ. Bet tie par viņu smējās.
25. Bet kad tas ļaužu pulks bija izdzīts, tad viņš gāja iekšā un to satvēra pie rokas. Tad tā meitiņa cēlās augšam.
26. Un šī slava tapa daudzināta pa visu to zemi.
27. Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli viņam nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!
28. Un viņam namā ieeijot tie aklie piestājās, un Jēzus uz tiem sacija: vaj jūs ticat, ka es spēju to darīt? Tie uz viņu sacija: ticam gan, Kungs.
29. Tad tas aizskāra viņu acis sacīdams: lai jums notiek pēc jūsu ticības.
30. Un viņu acis tapa atvērtas. Un Jēzus tiem stipri aizliedza un sacija: pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.
31. Bet tie aizgājuši viņu izslavēja pa visu to zemi.
32. Kad nu tie bija aizgājuši, redzi, tad pie viņa atnesa cilvēku, kas bija mēms un vella apsēsts.
33. Un kad tas velns bija izdzīts, tad tas mēmais runāja. Un tie ļaudis brīnijās un sacija: tas vēl nekad iekš Izraēla nav redzēts.
34. Bet tie varizeji sacija: viņš izdzen vellus caur vellu virsnieku.
35. Un Jēzus gāja apkārt pa visām pilsētām un miestiem, mācīdams viņu baznīcās un sludinādams to priecas mācību no tās valstības un dziedinādams tiem ļaudīm visas sērgas un visas vājības.
36. Un kad viņš tos ļaužu pulkus redzēja, tad viņam sirds par tiem iežēlojās, jo tiem bija izklīduši un pamesti, kā avis, kam nav gana.
37. Tad viņš uz saviem mācekļiem sacija: pļaujama gan daudz, bet maz pļāvēju.
38. Tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai izdzen strādniekus savā pļaujamā.

10. nodaļa

1. Un savus divipadesmit mācekļus pieaicinājis, viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem, tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un visas vājības.
2. Bet to divipadesmit apustuļu vārdi ir šie: tas pirmais Sīmanis, kas top saukts Pēteris, un Andrejs, viņa brālis; Jēkabs, Cebedeja dēls, un Jānis, viņa brālis;
3. Vīlips un Bērtulis, Toms un Matteus, tas muitinieks, Jēkabs, Alveja dēls, un Lebejs ar pavārdu Taddejs;
4. Sīmanis no Kānas un Jūdas Iskarjats, kas viņu arī nodeva.
5. Šos divipadesmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēdams un sacīdams: nenoeita uz pagānu ceļu un ne-ie-eita Samariešu pilsētā.
6. Bet eita visvairāk pie tām pazudušām avīm no Izraēla cilts.
7. Bet izgājuši pasludinājat un sakat: debesu valstība ir tuvu klāt nākusi.
8. Dziedinājiet sērdzīgus, šķīstait spitālīgus, uzmodinājiet mirušus, izdzeniet vellus. Bez maksas to esat dabujuši, bez maksas to dodiet.
9. Negādājieties zelta nedz sudraba nedz vara savās jostās,
10. Ne kulīti uz ceļu nedz divi svārkus nedz kurpes nedz zizli; jo strādniekam sava barība nākās.
11. Un kurā pilsētā jeb miestā jūs nāksiet, izmeklējat, kas tur vērtes, un tur paliekat, tiekams jūs no turienes iziesiet.
12. Un namā iegājuši sveicinājat to.
13. Un ja tas nams ir vērtes, tad jūsu miers pār to nāks, bet ja tas nav vērtes, tad jūsu miers pie jums atkal atgriezīsies.
14. Un ja kas laban jūs negrib uzņemt nedz klausīt jūsu vārdus, tad izeita no tā nama vaj no tās pilsētas, un nokratat pīšļus no savām kājām.
15. Patiesi, es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei vieglāki nāksies soda dienā ne kā tādai pilsētai.
16. Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku starpā; tāpēc esat gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.
17. Bet sargājaties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos savās tiesās un jūs šautīs savās baznīcās.
18. Un jūs tapsiet vesti manis dēļ valdinieku un ķēniņu priekšā, viņiem un tiem pagāniem par liecību.
19. Kad tie nu jūs nodos, tad nebēdājaties, kā un ko jūs runāsiet, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā.
20. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva Gars ir tas runātājs iekš jums.
21. Bet tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs dēlu; un bērn celsies pret vecākiem un tos nonāvēs.
22. Un jūs būsiet ienīdēti no visiem mana vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.
23. Bet kad tie jūs vaijā šinī pilsētā, tad bēgat uz citu. Patiesi, es jums saku: jūs nebūsiet vēl izstaigājuši Izraēla pilsētas, tiekams tas Cilvēka dēls nāks.
24. Māceklis nav augstāks pār savu mācītaju, nedz kalps pār savu kungu.
25. Tas ir māceklim gan, kad tas top kā viņa mācītajs, un kalps kā viņa kungs; kad tie to nama kungu saukuši Beēlcebulu, tad jo vairāk viņa saimi.
26. Tāpēc nebīstaities no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāks gaismā, nedz slepens, kas netaps zināms.
27. Ko es jums saku tumsībā, to runājat gaismā; un kas jums klusiņām sacīts ausī, to sludinājiet uz jumtiem.
28. Un nebīstaities no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstaities vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.
29. Vaj divi zvirbuļi netop pirkti par vienu artavu? un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva.
30. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.
31. Tāpēc nebīstaities: jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļi.
32. Tad nu ikkatru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to ir es apliecināšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
33. Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, to es arīdzan aizliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
34. Nešķietat, ka es nācis, mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis, mieru atnest, bet zobinu.
35. Es esmu nācis, cilvēku savest ienaidā ar viņa tēvu, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti.
36. Un cilvēka ienaidnieki būs viņa paša mājas ļaudis.
37. Kas tēvu un māti vairāk mīļo ne kā mani, tas manis nav vērtes, un kas dēlu vaj meitu vairāk mīļo ne kā mani, tas manis nav vērtes.
38. Un kas savu krustu uz sevi neņem un man neiet pakaļ, tas manis nav vērtes.
39. Kas savu dzīvību atrod, tam tā zudīs, un kam manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs.
40. Kas jūs uzņem, tas mani uzņem, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtijis.
41. Kas pravieti uzņem pravieša vārdā, tas pravieša algu dabūs; un kas taisnu uzņem taisnā vārdā, tas taisna algu dabūs.
42. Un kas vienu no šiem vismazākiem dzirdinās tikai ar vienu biķeri auksta ūdens, tāpēc ka tam ir mācekļa vārds, patiesi, es jums saku, tam sava alga nezudīs

11. nodaļa

1. Un notikās pēc tam, kad Jēzus saviem divipadesmit mācekļiem tās pavēles bija devis, tad viņš no turienes aizgāja, mācīt un sludināt viņu pilsētās.
2. Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, tad viņš sūtija divi no saviem mācekļiem,
3. Un tam lika sacīt: vaj tu tas esi, kam būs nākt, jeb vaj mums būs citu gaidīt?
4. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: noeita un atsakat Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:
5. Akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļās augšam, un nabagiem prieka vēsts top sludināta.
6. Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājās.
7. Kad tie nu aizgāja, tad Jēzus iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vaj kādu niedru, ko vējš šurpu turpu šauba?
8. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vaj kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redziet, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.
9. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? vaj kādu pravieti? tiešām, es jums saku, tas arī augstāks ne kā praviets.
10. Jo šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, kam ceļu priekš tevis būs sataisīt.
11. Patiesi, es jums saku: no tiem, kas no sievām dzimuši, neviens nav cēlies, kas lielāks nekā Jānis, tas kristītājs; bet tas mazākais debesu valstībā ir lielāks pār viņu.
12. Bet no Jāņa tā kristītāja laika līdz tagad debesu valstībā ar varu laužās iekšā; un tie varas darītāji to rauj.
13. Jo visi pravieši un bauslība līdz Jānim sludinājuši par to, kas bija nākams.
14. Un ja jūs gribat pieņemt: viņš ir Elija, kam bija jānāk.
15. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.
16. Bet kam es šo cilti līdzināšu? Tā ir līdzinājama bērniem, kas sēž uz tirgus un sauc uz saviem biedriem
17. Un saka: mēs jums stabulējuši, un jūs neesat deijuši, mēs jums raudu dziesmas dziedājuši, un jūs neesat raudājuši.
18. Jo Jānis ir nācis, ne ēdis, ne dzēris; un tie saka: viņam ir vels.
19. Tas Cilvēka dēls ir nācis, ēd un dzer; un tie saka: redzi, kāds rijējs un vīnaplītnieks, muitinieku un grēcinieku draugs; un gudrība top taisnota no saviem bērniem.
20. Tad viņš iesāka tās pilsētas rāt, kur viņa brīnumi visvairāk bija notikuši, ka tās no grēkiem nebija atgriezušās.
21. Vai tev, Korazin! Vai tev, Betsaīda! Jo kad Tirū vaj Sīdanā tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos.
22. Tomēr es jums saku, ka Tirum un Sīdanai vieglāki būs soda dienā, ne kā jums.
23. Un tu Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogāzta; jo kad Sodomā tie brīnumi būtu notikuši, kas iekš tevis notikuši, tad viņa vēl šodien stāvētu.
24. Tomēr es jums saku, ka Sodomas zemei vieglāki būs soda dienā, ne kā tev.
25. Tanī pašā laikā Jēzus atbildēja un sacija: Es tev pateicu, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi slēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darijis bērniem.
26. Patiesi, Tēvs, jo tā tavs labais prāts ir noticis tavā priekšā.
27. Visas lietas man ir iedotas no mana Tēva, un neviens nepazīst to Dēlu, kā vien tas Tēvs, un neviens nepazīst to Tēvu kā vien tas Dēls, un kam tas Dēls to grib darīt zināmu.
28. Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.
29. Ņemiet uz sevi manu jūgu un mācaities no manis; jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.
30. Jo mans jūgs ir laipnīgs, un mana nasta viegla.

12. nodaļa

1. Tanī laikā Jēzus staigāja svētdienā caur labību; un viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka vārpas plūkt un ēst.
2. Bet tie varizeji, to redzēdami, uz viņu sacija: redzi, tavi mācekļi dara, ko svētdienā darīt nav brīv.
3. Un viņš uz tiem sacija: vaj jūs neesat lasijuši, ko Dāvids darījis, kad viņš bija izsalcis līdz ar tiem, kas pie viņa bija?
4. Kā viņš ir Dieva namā gājis un tās noliktās maizes ēdis, ko ēst nebija brīv, ne viņam, ne tiem, kas pie viņa bija, bet priesteriem vien?
5. Jeb vaj jūs bauslībā neesat lasijuši, ka priesteri svētdienās svētdienu Dieva namā pārkāpj un ir nevainīgi?
6. Bet es jums saku, ka tas kas šeitan, ir lielāks, ne kā tas Dieva nams.
7. Bet kad jūs zinātu, kas tas ir: Man mīl sirds žēlastība un ne upuris, tad jūs šos nevainīgos nebūtu notiesājuši.
8. Jo tas Cilvēka dēls ir arī svētdienas kungs.
9. Un viņš no turienes izgājis nāca viņu baznīcā.
10. Un redzi, tur bija cilvēks, tam bija sakaltusi roka, un tie viņam vaicāja, sacīdami: vaj brīv svētdienā dziedināt? ka tie viņu apsūdzētu.
11. Bet viņš uz tiem sacija: kurš cilvēks būs jūsu starpā, kam ir viena avs, un kad tā svētdienā iekrīt bedrē, vaj tas to nesatvers un neizvilks ārā?
12. Vaj tad nu cilvēks nav daudz labāks, ne kā avs? Tapēc ir brīv, svētdienā labu darīt.
13. Tad viņš uz to cilvēku sacija: izstiepi savu roku! Un viņš to izstiepa. Tad tā viņam palika atkal vesela kā tā otra.
14. Tad tie varizeji izgāja un aprunājās pret viņu, kā tie to nomaitātu.
15. Bet Jēzus to nomanīdams aizgāja no turienes. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ, un viņš tos visus dziedināja.
16. Un viņš tiem piekodināja, ka tie viņu nedarītu zināmu.
17. Ka piepildītos, ko praviets Ezaija runājis, sacīdams:
18. Redzi, mans kalps, ko es izredzējies, un mans mīļais, pie kā manai dvēselei labs prāts; es likšu uz viņu savu Garu, un tas pasludinās tautām tiesu.
19. Ne viņš bārsies, ne brēks, un neviens nedzirdēs uz ielām viņa balsi.
20. Ielūzušu niedri viņš nesalauzīs, un kvēlošu dakti viņš neizdzēsīs, tiekams viņš tiesai dos uzvarēšanu.
21. Un tautas cerēs uz viņa vārdu.
22. Tad viens vella apsēsts pie viņa tapa novests, akls un mēms būdams. Un viņš to darija veselu, tā ka tas aklais un mēmais runāja un redzēja.
23. Un visi ļāudis iztrūkās un sacija: vaj šis nav Dāvida dēls?
24. Bet tie varizeji to dzirdēdami, sacija: šis vellus neizdzen, kā tik vien caur Beēlcebulu, vellu virsnieku.
25. Bet Jēzus viņu domas nomanijis, uz tiem sacija: ikviena valsts, kas savā starpā ienaidā, tā aiziet postā, un ikkatra pilsēta vaj nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt.
26. Ja nu sātans sātanu izdzen, tad viņš ir ienaidā ar sevi pašu; kā tad viņa valsts var pastāvēt?
27. Un ja es caur Beēlcebulu vellus izdzenu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tapēc tie būs jūsu tiesātāji.
28. Bet ja es caur Dieva Garu vellus izdzenu, tad Dieva valstība jau pie jums atnākusi.
29. Jeb kā kas var ieiet tā stiprā namā un paņemt viņa lietas, ja tas papriekš to stipro nesaista? Un tad tas viņa namu aplaupīs.
30. Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.
31. Tapēc es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet tā Gara zaimošana cilvēkiem netaps piedota.
32. Un kas ko runā to Cilvēka dēlu, tam tas taps piedots; bet kas ko runā pret Svēto Garu, tam netaps piedots nedz šinī nedz nākošā mūžā.
33. Ņemiet labu koku, tad arī viņa augļi būs labi, vaj ņemiet nelāga koku, tad arī tie augļi būs nelabi; jo koks top pazīts pie saviem augļiem.
34. Jūs odžu dzimums, kā jūs varat ko laba runāt, ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā.
35. Labs cilvēks no labas sirds mantas izdod labu, un ļauns cilvēks no ļaunas mantas izdod ļaunu.
36. Bet es jums saku, ka par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild soda dienā.
37. Jo pēc saviem vārdiem tu tapsi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tapsi pazudināts.
38. Tad kādi no rakstu mācītajiem un varizejiem atbildēja un sacija: mācītajs, mēs no tevis kādu zīmi gribam redzēt.
39. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi; un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme.
40. Jo kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielas jūras zivs vēderā, tā arī tas Cilvēka dēls trīs dienas un naktis būs zemes klēpī.
41. Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie no grēkiem ir atgriezušies uz Jonas sludināšanu, un redzi, šeit ir vairāk, ne kā Jona.
42. Tā ķēniņene no dienas vidus puses celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt; un redzi, šeit ir vairāk ne kā Salamans.
43. Bet kad tas nešķīstais gars no cilvēka izgājis, tad tas pārstaigā sausas vietas un meklē dusu, un to neatrod.
44. Tad tas saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes es izgājis; un kad viņš nāk, tad tas to atrod tukšu, ar slotām mēztu un izpušķotu.
45. Tad tas noiet un ņem pie sevis septiņus garus, kas jo nikni ne kā viņš pats, un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un pēc ar to cilvēku paliek niknāki ne kā papriekš. Tāpat arī notiks sai ļaunai tautai.
46. Un viņam tā uz tiem ļaudīm vēl runājot, redzi, viņa māte un viņa brāļi stāvēja ārā, meklēdami viņu bildināt.
47. Un kāds uz viņu sacija: redzi, tava māte un tavi brāļi stāv ārā, meklēdami tevi bildināt.
48. Un viņš atbildēdams sacija tam, kas viņam to teica: kas ir mana māte, un kas ir mani brāļi?
49. Un savu roku izstiepis pār saviem mācekļiem, viņš sacija: redzi, mana māte un mani brāļi!
50. Jo kas mana debesu Tēva prātu darīs, tas ir mans brālis un mana māsa un mana māte.

13. nodaļa

1. Tanī dienā Jēzus no nama izgājis, apsēdās jūrmalā.
2. Un daudz ļaužu pie viņa sapulcējās, tā ka viņš laivā iekapis tur atsēdās, un visi tie ļaudis stāvēja malā.
3. Un viņš uz tiem daudz runāja caur līdzībām un sacija: redzi, sējējs izgāja sēt.
4. Un viņam sējot cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda.
5. Un cita krita uz akmināju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tapēc ka tai nebija dziļas zemes.
6. Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tapēc ka viņai nebija saknes.
7. Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to apmāca.
8. Bet cita krita uz labu zemi un nesa augļus, cita simtkārtīgus un cita sešdesmitkārtīgus un cita trīsdesmitkārtīgus.
9. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.
10. Un tie mācekļi piegājuši uz viņu sacija: kādēļ tu uz tiem runā caur līdzībām?
11. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem tas nav dots.
12. Jo kam ir, tam taps dots, un tam būs pārlieku; bet kam nav, no tā taps atņemts arī tas, kas tam ir.
13. Tapēc es uz tiem runāju caur līdzībām, lai tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird, nedz saprot.
14. Un pie tiem pravieša Ezaijas vārdi piepildās, kas saka: ausīm jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; un redzēdami jūs redzēsiet, bet nenomanīsiet.
15. Jo šo ļaužu sirds ir palikusi cieta, un ar ausīm tie ir pakurli un savas acis tie aizdarijuši, ka tie acīm neredz un ausīm nedzird un sirdī nesaprot, un neatgriežās, ka es tos dziedinātu.
16. Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.
17. Jo patiesi, es jums saku, ka daudz pravieši un taisni ir vēlējušīes redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.
18. Tad nu klausaities jūs to līdzību par to sējēju.
19. Kad kas to vārdu par to valstību dzird un neprot, tad nāk tas ļaunais un rauj to nost, kas viņa sirdī ir sēts. Šis ir tas, kas sēts ceļmalā.
20. Bet kas uz akmināju sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un tūdaļ to ar prieku saņem.
21. Bet viņam nav saknes iekš sevis, un viņš ir nepastāvīgs. Kad nu bēdas uziet un vaijāšana tā vārda deļ, tad viņš tūdaļ ņem apgrēcību.
22. Bet kas starp ērkšķiem sēts, ir tas, kas to vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība apslāpē to vārdu, un tas nenes augļus.
23. Bet kas uz labu zemi sēts, ir tas, kas to vārdu dzird un saprot un turklāt nes augļus, cits simtkārtīgus un cits sešdesmitkārtīgus un cits trīsdesmitkārtīgus.
24. Vēl citu līdzību viņš tiem stāstija un sacija: debesu valstība ir kā kāds cilvēks, kas labu sēklu sēja savā tīrumā.
25. Bet ļaudīm guļot viņa ienaidnieks nāca un iesēja niknu zāli kviešu starpā un aizgāja.
26. Kad nu labība auga un vārpās metās, tad tā niknā zāle arīdzan rādijās.
27. Tad tie kalpi gāja pie tā nama tēva un uz to sacija: kungs, vaj tu neesi sējis labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad tā niknā zāle rodās?
28. Un viņš uz tiem sacija: to tas ienaidnieks darijis. Tad tie kalpi uz to sacija: vaj tad tu gribi, ka mēs eimam, to izravēt?
29. Viņš sacija: nē, ka jūs, to nikno zāli izravēdami, neizplūcat ir tos kviešus.
30. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu tiem pļāvējiem: sakrājiet kopā papriekš to nikno zāli un sieniet to kūlīšos, lai tā top sadedzināta; bet tos kviešus sakrājiet manā šķūnī.
31. Vēl citu līdzību viņš tiem stāstija un sacija: debesu valstība līdzinājās sinepju graudiņam, ko cilvēks ņēmis savā laukā iesēja.
32. Šī gan ir tā mazākā starp visām sēklām, bet kad tā uzaug, tad tā ir lielāka pār citiem dārza stādiem un paliek par koku, tā ka tie putni apakš debess nāk un ligzdas taisa viņa zaros.
33. Vēl citu līdzību viņš tiem sacija: debesu valstība līdzinājās raugam, ko sieva ņēmusi iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga.
34. Visu to Jezus runāja caur līdzībām uz tiem ļaudīm, un bez līdzībām viņš uz tiem nerunāja.
35. Lai piepildītos, ko tas praviets runājis sacīdams: es savu muti atdarīšu līdzībās, es izrunāšu lietas, kas no pasaules iesākuma apslēptas.
36. Tad Jēzus to ļaudis atlaida un pārgāja mājās, un viņā mācekļi pie tā piegāja un sacija: izstāsti mums to līdzību par to nikno zāli tīrumā.
37. Un viņš atbildēja un uz tiem sacija: tas, kas to labo sēklu sēj, ir tas Cilvēka dēls.
38. Bet tas lauks ir pasaule, un tā labā sēkla ir tie valstības bērni, un tā niknā zāle ir tā ļaunā bērni.
39. Un tas ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un tas pļaujamais laiks ir šīs pasaules pastara gals, un tie pļāvēj ir tie eņģeļi.
40. Tad nu it kā tā niknā zāle top salasīta un ugunī sadedzināta, tā arī notiks šīs pasaules pastara galā.
41. Tas Cilvēka dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību,
42. Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
43. Tad tie taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!
44. Vēl debesu valstība ir kā tīrumā apslēpta manta, ko cilvēks atradis apslēpa, un priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.
45. Vēl debesu valstība ir līdzinājama tirgotājam, kas labas pērles meklēja.
46. Un atradis vienu it dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un to nopirka.
47. Vēl debesu valstība līdzinajās tīklam, jūrā izmestam, kas visādas zivis savilka.
48. Un kad tas bija pilns, tad tie to pie malas vilkuši un apsēdušies, tās labās ir salasijuši traukos, bet tās sapuūšās metuši ārā.
49. Tā tas būs pasaules pastara galā; tie eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisniem,
50. Un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
51. Jēzus uz tiem saka: vaj jūs to visu esat sapratuši? Tie uz viņu sacija: esam gan, Kungs.
52. Tad viņš uz tiem sacija: tapēc ikkatrs rakstu mācītajs, uz debesu valstību mācīts, ir līdzīgs nama kungam, kas no savas mantas izdod jaunas un vecas lietas.
53. Un notikās, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, tad viņš aizgāja no turienes.
54. Un savā tēva pilsētā nācis, viņš tos mācija viņu baznīcā, tā ka tie iztrūcinājās un sacija: kur šim nāk tāda gudrība un tāds spēks?
55. Vaj šis nav tā amatnieka dēls? Vaj viņa māte netop saukta Marija un viņa brāļi Jēkabs un Joze un Sīmanis un Jūda?
56. Un vaj nav visas viņa māsas pie mums? Kur tad šis visu to dabujis?
57. Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sacija: praviets nekur netop mazāki cienīts ne kā savā tēva zemē un savās mājās.
58. Un viņš tur nedarija daudz brīnumus viņu neticības dēļ.

14. nodaļa

1. Tanī laikā Erodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdiniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,
2. Un sacija uz saviem kalpiem: šis ir Jānis, tas kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tapēc tas spēj šos brīnumus darīt.
3. Jo Erodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Erodeijas dēļ, kas bija Vīlipa, viņa brāļa, sieva.
4. Jo Jānis uz viņu bija sacijis: tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.
5. Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
6. Bet kad Erodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Erodeijas meita deija viņu priekšā un patika Erodum.
7. Tapēc tas zvērēdams viņai solija, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
8. Un viņa, no savas mātes papriekšu pamācīta, sacija: dod man šeit bļodā Jāņa, tā kristītāja, galvu.
9. Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
10. Un aizsūtijis cietumā, nocirta Jānim galvu.
11. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
12. Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
13. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.
14. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem, un viņš dziedināja viņu neveselos.
15. Kad nu vakars metās, viņa mācekļi pie viņa piegāja un sacija: šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis: atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sevim pirkt barību.
16. Un Jēzus uz tiem sacija: tiem nevaijaga iet; dodiet jūs tiem ēst.
17. Bet tie uz viņu sacija: mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divi zivis.
18. Un viņš sacija: nesiet man tās šurp.
19. Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, viņš ņēma tās piecas maizes un divi zivis, skatijās uz debesīm, pateica un pārlauzis deva saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.
20. Un visi tie eda un paēda; un salasija no atlikušām druskām divipadesmit pilnus kurvjus.
21. Un to vīru bija pie piectūkstošiem, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
22. Un Jēzus tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekšu pārcelties, tiekams viņš tos ļaudis atlaistu.
23. Un tos ļaudis atlaidis, viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, vinš tur bija viens pats.
24. Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
25. Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
26. Un kad viņa mācekļi to redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacija: tas ir ķēms; un brēca no bailēm.
27. Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacija: turait drošu prātu, es tas esmu! Nebīstaities.
28. Un Pēteris viņam atbildēja un sacija: Kungs, ja tu tas esi, tad liec man pie tevis nākt pa ūdens virsu.
29. Un viņš sacija: nāc! Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
30. Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāca grimt, brēca un sacija: Kungs, palīdzi man!
31. Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacija: tu mazticīgais, kapēc tu esi šaubijies?
32. Un kad tie bija iekapuši laivā, tad vējš nostājās.
33. Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš viņa un sacija: patiesi, tu esi Dieva Dēls.
34. Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
35. Un kad tie ļaudis viņu tai vietā nomanija, tad tie sūtija pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie viņa visādus neveselus,
36. Un viņu lūdza, ka viņa drēbju vīli varētu aizskārt; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.

15. nodaļa

1. Tad rakstu mācītaji un varizeji no Jeruzalemes nāca pie Jēzus sacīdami:
2. Kapēc tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.
3. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: kapēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem?
4. Jo Dievs ir pavēlējis un sacijis: godā savu tēvu un māti! Un: kas savu tēvu vaj māti lād, tam būs mirt.
5. Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vaj māti: kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri! tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās.
6. Tad jūs nu Dieva bauslību nīcinājiet caur saviem likumiem.
7. Jūs liekuļi, pareizi Ezaija par jums sludinājis sacīdams:
8. Šie ļaudis pie manis turās ar savu muti un godā mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu no manis nost.
9. Bet velti tie mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,
10. Un viņš tos ļāudis pieaicinājis uz tiem sacija: klausaities un saprotiet.
11. Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna.
12. Tad viņa mācekļi piegājuši sacija uz viņu: vaj tu zini, ka tie varizeji, tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?
13. Bet viņš atbildēja un sacija: visi dēsti, ko mans debesu Tēvs nav dēstijis, taps izrauti ar saknēm.
14. Atstājiet no tiem; tie ir akli aklu ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē.
15. Tad Pēteris atbildēja un uz viņu sacija: izstāsti mums šo līdzību.
16. Un Jēzus sacija: vaj tad ir jūs vēl esat nesapraši?
17. Vaj jūs vēl nenomanat, ka viss, kas mutē ieiet, tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu.
18. Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna.
19. Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas.
20. Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna.
21. Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sīdanas robežām.
22. Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz viņu sauca sacīdama: ak Kungs, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no vella nežēlīgi vārdzināta.
23. Un viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un viņa mācekļi piegājuši viņu lūdz un sacija: atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.
24. Bet viņš atbildēja un sacija: Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Izraēla cilts.
25. Bet tā nāca, metās zemē priekš viņa un sacija: Kungs, palīdzi man!
26. Bet viņš atbildēja un sacija: neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.
27. Viņa sacija: tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.
28. Tad Jēzus atbildēja un uz to sacija: ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi; un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā.
29. Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās.
30. Un daudz ļaužu atnāca pie viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un viņš tos dziedināja.
31. Tā ka tie ļaudis brīnijās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un tieca Izraēla Dievu.
32. Un Jēzus, savus mācekļus pie sevis aicinājis, sacija: mana sirds par tiem ļaudīm iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā.
33. Un viņa mācekļi uz to sacija: kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājam tādu pulku ļaužu?
34. Un Jēzus uz tiem sacija: cik jums maizes? Tie sacija: septiņas un maz zivtiņu.
35. Un viņš tiem ļāudīm lika pie zemes apsēsties.
36. Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, viņš pateica un pārlauza un deva saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm.
37. Un tie visi ēda un paēda un salasija no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus.
38. Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoši vīri, bez sievām un bērniem.
39. Un viņš tos ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Madaļas robežām.

16. nodaļa

1. Tad varizeji un saduceji nāca pie viņa kārdinādami un prasija viņam, lai tiem parāda kādu zīmi no debesīm.
2. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: kad vakars metās, tad jūs sakat: būs skaidrs gaiss, jo debess ir sarkana.
3. Un no rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Jūs liekuļi, debess gaisu jūs zinat noprast, vaj jūs nevarat arī noprast laiku zīmes?
4. Nikna un laulību pārkāpēja tauta meklē zīmi, un viņai nekāda zīme netaps dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Un viņš tos atstāja un aizgāja.
5. Un viņa mācekļi pārcēlušies bija aizmirsuši maizi ņemt līdz.
6. Un Jēzus uz tiem sacija: pielūkojiet un sargājaties no varizeju un saduceju rauga.
7. Bet tie domāja pie sevis un sacija: tas ir, ka mēs maizes neesam ņēmuši līdz.
8. Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacija: ko jūs domājat pie sevis, jūs mazticīgie, ka jūs maizes neesat ņēmuši līdz?
9. Vaj jūs vēl neprotat, nedz atminat tās piecas maizes pie tiem piectūktosiem, un cik kurvju jūs esat salasijuši?
10. Nedz tās septiņas maizes pie tiem četrtūkstošiem, un cik kurvju jūs esat salasijuši?
11. Kā tad nu jūs neprotat, ka es uz jums neesmu runājis par maizi, sacīdams: sargājaties no varizeju un saduceju rauga?
12. Tad tie saprata, ka viņš nebija sacijis, ka lai tie sargās no maizes rauga, bet no varizeju un saduceju mācības.
13. Un Jēzus nāca uz Vīlipa Cezarejas robežām un vaicāja saviem mācekļiem un sacija: ko ļaudis saka, to Cilvēka dēlu esam.
14. Un viņi atbildēja: citi saka: Jānis tas kristītājs; citi: Jeremija, vaj kāds no tiem praviešiem.
15. Viņš uz tiem sacija: bet ko tad jūs sakat, kas es esmu?
16. Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacija: Tu esi Kristus, tā dzīvā Dieva Dēls.
17. Un Jēzus atbildēja un uz to sacija: svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls; jo miesa un asinis tev to nav sacijušas, bet mans Tēvs debesīs.
18. Un es arīdzan tev saku: tu esi Pēteris, un uz šo akmini es savu draudzi gribu uztaisīt, un ellesvārtiem to nebūs uzvārēt.
19. Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu virs zemes siesi, tam būs arī būt sietam debesīs; un ko tu virs zemes atraisīsi, tam būs arī būt atraisītam debesīs.
20. Tad viņš saviem mācekļiem aizliedza, ka tie nevienam nesacītu, ka viņš Jēzus tas Kristus.
21. No tā laika Jēzus saviem mācekļiem iesāca rādīt, ka viņam vaijagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītajiem, un tapt nokautam un trešā dienā augšāmcelties.
22. Un Pēteris, viņu savrup ņēmis, iesāca viņu apsaukt sacīdams: Dievs pasarga! Kungs, lai tev tā nenotiek!
23. Bet viņš atgriezdamies sacija uz Pēteri: atkāpies no manis, sātan, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkiem tīk.
24. Tad Jēzus uz saviem mācekļiem sacija: ja kas manim grib nākt pakaļ, tam būs sevi pašu aizliegt, savu krustu uz sevi ņemt un man iet pakaļ.
25. Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs, un kam dzīvība manis dēļ zūd, tas to atradīs.
26. Jo ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli, un tam tomēr dvēsele zūd? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
27. Jo tas Cilvēka dēls nāks iekš sava Tēva godības ar saviem eņģeļiem, un tad tas ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.
28. Patiesi, es jums saku: kādi no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekams neredzēs to Cilvēka dēlu nākam savā valstībā.

17. nodaļa

1. Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un šā brāli, Jāni, un tos veda savrup uz augstu kalnu,
2. Un tapa apskaidrots viņu priekšā, un viņa vaigs spīdēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma.
3. Un redzi, Mozus un Elija tiem parādījās un runāja ar viņu.
4. Un Pēteris bildēdams sacija uz Jēzu: Kungs, šeit mums labi! Ja tu gribi, tad mēs šeitan trīs būdas taisīsim, vienu tev, vienu Mozum, un vienu Elijam.
5. Tam vēl runājot, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un redzi, balss no tā padebeša sacija: šis ir mans mīļais dēls, pie kā man labs prāts, to jums būs klausīt.
6. Kad tie mācekļi to dzirdēja, tad tie krita uz savu vaigu un izbijās ļoti.
7. Bet Jēzus nāca, tos aizskāra un sacija: ceļaties un nebīstaities.
8. Bet kad tie savas acis pacēla, tad tie neredzēja nevienu kā tik vien Jēzu.
9. Un no kalna noeijot, Jēzus tiem pavēlēja un sacija: nesakiet nevienam šo parādīšanos, tiekams tas Cilvēka dēls nebūs uzcēlies no miroņiem.
10. Un viņa mācekļi viņam vaicāja sacīdami: ko tad tie rakstu mācītaji saka, ka Elijam jānāk papriekš?
11. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: Elija gan nāk papriekšu un visu atkal sataisīs.
12. Bet es jums saku, ka Elija jau ir nācis, tomēr tie viņu nav atzinuši, bet ar viņu darījuši, ko gribēdami. Tā arī tam Cilvēka dēlam būs jācieš no viņiem.
13. Tad tie mācekļi saprata, ka viņš tiem sacijis no Jāņa, tā kristītāja.
14. Un kad tie nāca pie tiem ļaudīm, tad viens cilvēks pie viņa atnāca un metās ceļos viņa priekšā
15. Un sacija: Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņš ir mēness sērdzīgs un viņam briesmīgi jācieš; jo dažkārt viņš krīt ugunī un dažkārt ūdenī.
16. Un es to pie taviem mācekļiem esmu atvedis, bet tie to nevarēja veselu darīt.
17. Bet Jēzus atbildēja un sacija: ak tu neticīgā un netiklā cilts, cik igli es vēl būšu pie jums? Cik ilgi es jūš panesīšu? Vediet man viņu šurp.
18. Un Jēzus viņu apdraudēja, un tas velns no viņa izbēdza; un tas zēns palika vesels tanī pašā stundā.
19. Tad tie mācekļi piegāja pie Jēzus sevišķi un sacija: kapēc mēs viņu nevarējām izdzīt?
20. Un Jēzus uz tiem sacija: jūsu neticības dēļ; jo patiesi es jums saku: kad jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsiet šim kalnam: nocelies no šeijienes uz turieni, un viņš nocelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.
21. Bet šī suga neizbēg kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.
22. Kad nu tie Galilejā apkārt staigāja, tad Jēzus uz tiem sacija: tas Cilvēka dēls taps nodots cilvēku rokās.
23. Un viņu nokaus, un trešā dienā viņš celsies augšām; un tie ļoti noskuma.
24. Un kad tie Kapernaūmā nāca, tad tie metekļu saņēmēji atnāca pie Pētera un sacija: vaj jūsu mācītajs metekli nedod?
25. Viņš sacija: dod gan. Un kad tas namā bija iegājis, Jēzus viņam papriekš vaicāja sacīdams: ko tu domā, Sīman? No kuriem laicīgie ķēniņi ņem muitu un metekli? Vaj no saviem bērniem, vaj no svešiniekiem?
26. Pēteris uz viņu sacija: no svešiniekiem. Tad Jēzus uz to sacija: tad tie bērni ir svabadi.
27. Bet lai mēs tiem nedodam apgrēcību, tad eij jūrmalā un izmet makšķeri, un to pirmo zivi, kas piekodīsies, ņem, un viņas muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to ņem un dod viņiem priekš manis un tevis.

18. nodaļa

1. Tanī pašā stundā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacija: kas ir tas lielākais debesu valstība?
2. Un Jēzus aicināja vienu bērnu pie sevis, un to veda pašā viņu vidū,
3. Un sacija: patiesi, es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksiet debesu valstībā.
4. Tāpēc, kas pats zemojās, kā šis bērns, tas ir tas lielākais debesu valstībā.
5. Un kas tādu bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani.
6. Bet kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ka tam pakārtu pie kakla dzirnuakmini un to noslīcinātu jūrā, visdziļākā vietā.
7. Vai pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan vaijaga nākt, bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!
8. Tāpēc, ja tava roka vaj tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to nost; jo tas tev labāki, ka tu ieeij dzīvošanā tizls vaj kroplis, ne kā tev ir divi rokas vaj kājas, un tu topi iemests mūžīgā ugunī.
9. Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to nost; tas tev labāki, ar vienu aci ieiet dzīvošanā, ne kā tev ir divi acis, un tu topi iemests elles ugunī.
10. Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicinājiet; jo es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienumēr redz mana debes' Tēva vaigu.
11. Jo tas Cilvēka dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis.
12. Kā jums šķiet? Ja kādam cilvēkam būtu simts avis, un viena no tām būtu nomaldījusies, vaj viņš neatstātu tās deviņdesmit deviņas un neietu kalnos, to meklēt, kas nomaldījusies?
13. Un ja tas notiek, ka to atrod, patiesi, es jums saku, ka tas vairāk par to priecājās, nekā par tām deviņdesmit un deviņām, kas nav nomaldijušās.
14. Tāpat tas nav jūsu debes' Tēva prāts, ka vienam no šiem mazajiem būs pazust.
15. Bet ja tavs brālis pret tevi grēko, tad noeij un pārmāci viņu starp sevi un viņu vienu pašu; kad viņš tevi klausa, tad tu savu brāli esi mantojis.
16. Un ja viņš negrib klausīt, tad ņem klāt vēl vienu vaj divi, lai no diveju vaj treiju liecinieku mutes ikkatrs vārds top apstiprināts.
17. Bet ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; bet ja viņš ir draudzi neklausa, tad turi viņu par pagānu un muitinieku.
18. Patiesi, es jums saku, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas arī būs atraisīts debesīs.
19. Atkal es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no mana Tēva, kas ir debesīs.
20. Jo kur divi vaj trīs ir sapulcināti manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.
21. Tad Pēteris gāja pie viņa un sacija: Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vaj ir dievsgan septiņ reiz?
22. Jēzus uz to saka: Es tev nesaku septiņ reiz, bet septiņdesmit reiz septiņ.
23. Tapēc debesu valstība ir kā kāds ķēniņš, kas ar saviem kalpiem gribēja parādu izlīdzināt.
24. Un kad viņš iesāca līdzību turēt, viens viņam tapa pievests, tas bija viņam parādā desmit tūkstošus podus.
25. Un kad tas to nespēja maksāt, tad tas kungs pavēlēja, viņu pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un maksāt.
26. Tad tas kalps pie zemes krizdams viņu gauži lūdzās un sacija: kungs, cieties ar mani, es tev visnotaļ gribu maksāt.
27. Tad tam kungam palika tā kalpa žēl, un viņš to palaida un to parādu tam arī atlaida.
28. Bet kad tas pats kalps bija āra izgājis, tad tas atrada vienu no saviem darba biedriem; tas bija viņam parādā simts sudraba grašus, un viņš sakampis to žņaudza un sacija: maksā, ko tu man esi parādā.
29. Tad viņa darba biedris tam krita pie kājām, lūdzās un sacija; cieties ar mani, es tev visnotaļ maksāšu.
30. Un viņš negribēja; un nogājis to iemeta cietumā, tiekams tas maksātu, ko bija parādā.
31. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tas tiem gauži sāpēja, un nākuši tie pasacija savam kungam visu, kas bija noticis.
32. Tad viņa kungs to aicināja priekšā un uz to sacija: tu blēdīgais kalps, visu šo parādu es tevim esmu atlaidis, kad tu manis lūdzi.
33. Vaj tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedri, kā es tevi esmu žēlojis.
34. Un viņa kungs apskaities to nodeva tiem mocītājiem, kamēr tas maksātu visu, ko tam bija parādā.
35. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs nepiedosiet no sirds ikviens savam brālim viņa pārkāpšanas.

19. nodaļa
Par laulības šķiršanu, 9; Jēzus svētī bērniņus, 13; par mantu, kas dvēseli posta, 16; kāda alga Jēzus mācekļiem gaidāma, 27.

1. Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jardānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām.
2. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ, un viņš tos tur darija veselus.
3. Un tie varizeji nāca pie viņa, to kārdinādami, un uz viņu sacija: vaj cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?
4. Bet viņš atbildēja un uz tiem sacija: vaj jūs neesat lasījuši, ka radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu,
5. Un sacījis: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.
6. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.
7. Tie uz viņu saka: kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.
8. Viņš uz tiem saka: Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties; bet no iesākuma tas tā nav bijis.
9. Bet es jums saku: kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, (un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.)
10. Viņa mācekļi uz viņu saka: ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nevaid labi precēties.
11. Bet viņš uz tiem sacija: visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots.
12. Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem.
13. Tad bērniņi pie viņa tapa pienesti, ka viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet tie mācekļi tos aprāja.
14. Bet Jēzus sacija: laidiet tos bērniņus un neliedziet tiem, pie manis nākt; jo tādiem pieder debesu valstība.
15. Un viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes.
16. Un redzi, viens piegājis uz viņu sacija: labais mācītājs, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?
17. Un viņš uz to sacija: ko tu mani sauci labu? Neviens nav labs, kā vien tas vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi tos baušļus.
18. Tas uz viņu saka: kādus? Un Jēzus sacija: šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot;
19. Godā savu tēvu un māti; un: tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu.
20. Tas jauneklis uz viņu saka: visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?
21. Jēzus uz to sacija: ja tu gribi būt pilnīgs, tad noeij, pārdodi, kas tev ir, un dodi nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc, staigā man pakaļ.
22. Bet tas jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.
23. Bet Jēzus uz saviem mācekļiem sacija: patiesi, es jums saku: bagāts grūti ieies debesu valstībā.
24. Un atkal es jums saku: vieglāki ir kamēlim iet caur adatas aci, ne kā bagātam kļūt Dieva valstībā.
25. Un to dzirdējuši, viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacija: kas tad var kļūt debesu valstībā?
26. Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacija: cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.
27. Tad Pēteris atbildēdams uz viņu sacija: redzi, mēs visu esam atstājuši un tevim gājuši pakaļ; kas mums par to būs?
28. Bet Jēzus uz tiem sacija: patiesi, es jums saku, ka jūs, kas manim pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad tas Cilvēka dēls sēdēs uz sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divipadesmit krēsliem un tiesāsiet tās divipadesmit Izraēla ciltis.
29. Un kas atstāj mājas vaj brāļus vaj māsas vaj tēvu vaj māti vaj sievu vaj bērnus vaj tīrumus mana vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.
30. Bet daudzi, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.

20. nodaļa
Līdzība par tiem strādniekiem vīna kalnā, 1; Jēzus sludina savu ciešanu, miršanu un augšām celšanos, 17; aprāj Cebedeja dēlu godakārību, 20; dziedina divi neredzīgus, 29.

1. Jo debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā.
2. Un saderējis ar tiem strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtija savā vīna kalnā.
3. Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam,
4. Un uz tiem saka: noeita ir jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākās.
5. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darija tāpat.
6. Bet ap vienpadesmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: ko jūs visu dienu še stāvat bez darba?
7. Tie uz viņu saka: neviens mūs nav derējis. Viņš uz tiem saka: eita jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākās, to jūs dabūsiet.
8. Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: sauc tos strādniekus un dodi tiem to algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.
9. Tad tie nāca, kas ap vienpadesmito stundu derēti, un dabuja savu grasi.
10. Bet kad tie pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabuja ikviens savu grasi.
11. To dabujuši, tie kurnēja pret to nama tēvu,
12. Un sacija: šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.
13. Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacija: draugs, es tev netaisnību nedaru. Vaj tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi?
14. Ņem, kas tev pieder, un eij; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev.
15. Jeb vaj man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vaj tava acs tapēc skauž, ka es esmu labs?
16. Tā tie pēdējie taps tie pirmie, un tie pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.
17. Un noiedams uz Jeruzalemi, Jēzus ņēma tos divipadesmit mācekļus pie sevis un ceļā uz tiem sacija:
18. Redzi, mēs noeimam uz Jeruzalemi, un tas Cilvēka dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu pazudinās pie nāves.
19. Un viņu nodos tiem pagāniem; tie viņu apmēdīs, šautīs un krustā sitīs, un trešā dienā viņš atkal celsies augšām.
20. Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie viņa, metās zemē un lūdza ko no viņa.
21. Un viņš tai sacija: ko tu gribi? Tā uz viņu sacija: saki, lai šie mani divi dēli sēž tavā valstībā viens tev pa labo un otrs pa kreiso roku.
22. Bet Jēzus atbildēja un sacija: jūs nezinat, ko jūs lūdzat. Vaj jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko es topu kristīts? Tie uz viņu sacija: varam gan.
23. Un viņš uz tiem saka: manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie manas labās un kreisās rokas, man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam mans Tēvs to novēlējis.
24. Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie apskaitās par tiem divi brāļiem.
25. Bet Jēzus tos aicināja pie sevis un sacija: jūs zinat, ka ka tie pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un tiem lieliem kungiem pār tiem ir vara.
26. Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.
27. Un ja kas grib būt jūsu starpā tas pirmais, tas lai ir jūsu kalps;
28. Tā kā tas Cilvēka dēls nav nācis, ka viņam taptu kalpots, bet ka viņš kalpotu, un savu dzīvību dotu par pirkšanas maksu priekš daudziem.
29. Un kad tie no Jerikus izgāja, tad viņam daudz ļaužu nāca pakaļ.
30. Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen eijam, tad tie brēca un sacija: apžēlojies par mums, Kungs, tu Dāvida dēls!
31. Bet tie ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacija: apžēlojies par mums, Kungs, tu Dāvida dēls!
32. Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacija: ko jūs gribat, lai es jums daru?
33. Tie uz viņu saka: Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.
34. Un Jēzum palika žēl, un viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie viņam gāja pakaļ.

21. nodaļa
Jēzus kā ķēniņš iejāj Jeruzalemē, 1; nolād neauglīgu vīģes koku, 18; vaicā tiem augstiem priesteriem pēc Jāņa kristības, 23; līdzība par divi dēliem, 28; par bezdievīgiem vīna kalna strādniekiem, 33; Kristus tas stūra akmins, 42.

1. Un kad tie tuvu pie Jeruzalemes nāca, pie Betvagus, pie eljes kalna, tad Jēzus sūtija divi no saviem mācekļiem
2. Un tiem sacija; eita uz to miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie manis.
3. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: tam Kungam to vaijaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.
4. Bet viss tas notika, lai piepildās, ko tas praviets sacijis sludinādams:
5. Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.
6. Tie mācekļi nogāja un darija, kā Jēzus tiem bija pavēlējis.
7. Un atveda to ēzeļa māti un to kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū.
8. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļu; bet citi cirta zarus no kokiem un izkaisija tos uz ceļu.
9. Bet tie ļaudis, kas priekšā gāja un no pakaļas staigāja, kliedza un sauca: Ozianna tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!
10. Bet kad viņš Jeruzalemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacija: kas tas tāds?
11. Bet tie ļaudis sacija: šis ir Jēzus, tas praviets no Nacaretes iekš Galilejas.
12. Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus tiem naudas mijējiem un krēslus tiem baložu pārdevējiem,
13. Un uz tiem sacija: stāv rakstīts: mans nams taps nosaukts lūgšanas nams, bet jūs to esat darijuši par slepkavu bedri.
14. Un tur akli un tizli nogāja pie viņa Dieva namā, un viņš tos dziedināja.
15. Bet kad tie augstie priesteri un rakstu mācītaji redzēja tos brīnuma darbus, ko viņš darija, un tos bērnus Dieva namā brēcam un sakam: Ozianna tam Dāvida dēlam! tad tie apskaitās,
16. Un uz viņu sacija: vaj tu nedzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus uz tiem sacija: dzirdu gan. Vaj jūs nekad neesat lasijuši: no bērniņu un zīdamu mutes es slavu sataisīšu?
17. Un tos atstājis, viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betaniju un tur pārgulēja.
18. Bet kad viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, viņam gribējās ēst.
19. Un viņš redzēja vienu vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacija: uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug. Un tūdaļ tas vīģes koks nokalta.
20. Un tie mācekļi, to redzējuši, brīnijās un sacija: kā tas vīģes koks tik drīz nokaltis?
21. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: patiesi, es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar to vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks.
22. Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.
23. Un kad viņš nāca Dieva namā, tad viņam mācot tie augstie priesteri un ļaužu vecaji piegāja un sacija: kādā varā tu šīs lietas dari? Un kas tev tādu varu devis?
24. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: es jums arīdzan vienu vārdu gribu vaicāt? ja jūs man to sacīsiet, tad es jums arī sacīšu, kādā varā es šīs lietas daru.
25. No kurienes bija Jāņa kristība? Vaj no debesīm, vaj no cilvēkiem? Bet tie apdomāja savā starpā sacīdami: ja mēs sakam: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kapēc tad jūs viņam neesat ticējuši?
26. Bet ja mēs sakam: no cilvēkiem, tad mums no tiem ļaudīm jabīstās; jo visi Jāni cienī par pravieti.
27. Un tie atbildēja un sacija: mēs nezinam. Viņš uz tiem sacija: tad arī es jums nesaku, kādā varā es šīs lietas daru.
28. Bet kā jums šķiet? Vienam cilvēkam bija divi dēli, un tas gāja pie tā pirmā un sacija: dēls, eij, strādā šodien manā vīna kalnā.
29. Bet tas atbildēja un sacija: es negribu. Bet pēc tas viņam bija žēl un viņš nogāja.
30. Un tas tēvs gāja pie tā otra un sacija tāpat. Bet tas atbildēja un sacija: es iešu, kungs! un viņš nenogāja.
31. Kurš no tiem diviem ir darijis sava tēva prātu? Tie uz viņu saka: tas pirmais. Jēzus uz viņiem saka: patiesi es jums saku: muitinieki un maukas drīzāk nāks Dieva valstībā, nekā jūs.
32. Jo Jānis pie jums ir nācis pa taisnības ceļu, un jūs viņam neesat ticējuši; bet muitinieki un maukas viņam ticējuši. Bet jebšu jūs to redzējāt, tomēr jums nebija žēl, tā ka viņam pēc būtut ticējuši.
33. Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas vīna kalnu dēstija un to aptaisija ar sētu un tur iekšā izraka vīna spaidu un uztaisija torni un to izdeva strādniekiem un aizgāja citur.
34. Kad nu augļu laiks atnāca, tad viņš sūtija savus kalpus pie tiem strādniekiem savus augļus dabūt.
35. Bet tie strādnieki viņa kalpus ņēmuši, vienu šauta un otru nokāva un trešo akmiņiem nomētāja.
36. Atkal tas sūtija citus kalpus, vairāk ne kā papriekšu, un tie viņiem tāpat darija.
37. Beidzot viņš pie tiem sūtija savu dēlu un sacija: tatšu tie kaunēsies no mana dēla.
38. Bet kad tie strādnieki to dēlu redzēja, tad tie sacija savā starpā: šis ir tas mantinieks; nāciet, nokausim to un paturēsim viņa mantību.
39. Tad tie viņu ņēmuši izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.
40. Kad nu tas vīna kalna kungs nāks, ko viņš šiem strādniekiem darīs?
41. Viņi uz to sacija: viņš šos ļaundarītājus nežēlīgi nomaitās un to vīna kalnu izdos citiem strādniekiem, kas viņam augļus dos īstenā laikā.
42. Jēzus uz tiem sacija: vaj jūs nekad Dieva rakstos neesat lasijuši: tas akmins, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmini; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?
43. Tapēc es jums saku: Dieva valstība jums taps atņemta un pagāniem dota, kas nes viņas augļus.
44. Un kas uz šo akmini kritīs, tas sadauzīsies, bet uz ko tas krīt, to tas satrieks.
45. Un kad tie augstie priesteri un varizeji viņa līdzības dzirdēja, tad tie nomanija, ka tas par viņiem runāja.
46. Un meklēdami viņu tvert, tie bijās no tiem ļaudīm, tapēc ka tie viņu cienija par pravieti.

22. nodaļa
Līdzība par ķēniņa kāzām un kāzu drēbēm, 1; mācība par metekļa došanu, 15; par miroņu augšām celšanos, 23; par to vislielāko bausli, 34; par Kristu Dāvida dēlu un kungu, 41.

1. Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams.
2. Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisija,
3. Un izsūtija savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.
4. Atkal viņš citus kalpus izsūtija un sacija: sakait tiem viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.
5. Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.
6. Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.
7. Kad tas ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtija savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.
8. Tad viņš uz saviem kalpiem sacija: tās kāzas gan ir sataisītas, bet tie viesi nebija cienīgi.
9. Tapēc eita uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.
10. Un tie kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildijās ar viesiem.
11. Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzija vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs.
12. Un viņš uz to sacija: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.
13. Tad tas ķēniņš sacija uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
14. Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.
15. Tad tie varizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu viņa valodā savaldzinātu.
16. Un tie sūtija pie viņa savus mācekļus ar ķēniņa Erodus sulaiņiem, kas sacija: mācītajs, mēs zinam, ka tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un tu nebēdā par nevienu: jo tu neuzlūko cilvēka vaigu.
17. Tapēc saki mums: kā tev šķiet? vaj ir brīv, ķeizaram meslus dot, vaj ne?
18. Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacija: jūs viltnieki, kam jūs mani kārdinājat?
19. Rādait man šurp to nomas naudu. Un tie tam rādija vienu sudraba grasi.
20. Un viņš uz tiem sacija: kam ir šī zīme un tas virsraksts?
21. Tie uz viņu sacija: ķeizara. Tad viņš uz tiem sacija: tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.
22. Un to dzirdēdami, tie brīnijās, un to pameta un aizgāja.
23. Tanī pašā dienā nāca pie viņa saduceji, kas saka, augšām celšanos neesam, un viņam vaicāja
24. Sacīdami: mācītajs, Mozus ir sacijis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.
25. Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un tas pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.
26. Tā arī otrais un trešais līdz septītam.
27. Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
28. Tad nu augšām celšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.
29. Bet Jēzus atbildēja un sacija: jūs alojaties, neprazdami nedz tos rakstus, nedz Dieva spēku.
30. Jo augšām celšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.
31. Bet vaj jūs par miroņu augšām celšanos neesat lasijuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:
32. "Es esmu Ābraāma Dievs un Īzaāka Dievs un Jēkaba Dievs?" Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs.
33. Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par viņa mācību.
34. Bet varizeji dzirdējuši, ka viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.
35. Un viens no tiem, viens bauslības mācītajs, kārdinādams tam jautāja un sacija:
36. Mācītajs, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?
37. Bet Jēzus uz to sacija: tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.
38. Šis ir tas pirmais un augstākais bauslis.
39. Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.
40. Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un tie pravieši.
41. Kad nu tie varizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja
42. Un sacija: kas jums šķiet no Kristus, kā dēls viņš ir? Tie uz viņu sacija: Dāvida.
43. Un viņš uz tiem sacija: kā tad Dāvids viņu garā sauc par kungu, sacīdams:
44. Tas Kungs sacijis uz manu kungu: sēdies pa manu labo roku, tiekams es savus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
45. Ja nu Dāvids to sauc par kungu, kā tad tas viņa dēls?
46. Un neviens nezināja viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs viņu jautāt.

23. nodaļa
Jēzus rāj varizeju mācību un dzīvošanu, 1; sludina savu otru atnākšanu, 39.

1. Tad Jēzus runāja uz tiem ļaudīm un uz saviem mācekļiem,
2. Sacīdams: uz Mozus krēsla rakstu mācītaji un varizeji ir apsēdušies.
3. Visu nu, ko tie saka, lai jūs turiet, to turiet un dariet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.
4. Jo tie sasien grūtas un nepanesamas nastas un liek cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib pakustināt.
5. Bet visus savus darbus tie dara, lai tie no ļaudīm top redzēti. Tie izplata savus piemiņas rakstus un dara savām drēbēm platas bārkstas;
6. Un tiem tīk viesībās sēdēt augstajās vietās un augstajos krēslos baznīcās,
7. Un ka top sveicināti tirgos un no ļaudīm saukti: rabbi, rabbi!
8. Bet jums nebūs sauktiem tapt: rabbi! Jo viens ir jūsu vadons, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.
9. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par tēvu, jo viens ir jūsu tēvs, kas debesīs.
10. Un neliekaties saukties par mācītājiem, jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus.
11. Bet tas lielākais no jums lai ir jūsu kalps.
12. Un kas pats paaugstināsies, tam būs tapt pazemotam, un kas pats pazemosies, tam būs tapt paaugstinātam.
13. Bet vaj jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat debesu valstību priekš tiem cilvēkiem, un paši jūs neieeita, un neļaujat ieiet tiem, kas grib tikt iekšā.
14. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraikņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tapēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību.
15. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un zemi, ka jūs vienu par Jūduticības biedri darat, un kad tas tāds palicis, tad jūs viņu darat par elles bērnu divkārt vairāk, ne kā jūs paši esat.
16. Vai jums akliem ceļa rādītājiem! kas sakat: ja kas pie Dieva nama zvērēšot, tas neesot nekas, bet ja kas pie Dieva nama zelta zvērēšot, tam tas jāpilda.
17. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir vairāk? Vaj tas zelts, vaj Dieva nams, kas to zeltu svētī?
18. Un ja kas pie altāra zvērēšot, tas neesot nekas; bet ja kas zvērēšot pie tās dāvanas, kas tur virsū, tam tas jāpilda.
19. Jūs ģeķi un aklie! Jo kas ir augstāks, vaj tā dāvana, vaj tas altāris, kas to dāvanu svētī?
20. Tad nu, kas pie altāra zvērē, tas zvērē pie tā un pie visa, kas tur virsū.
21. Un kas pie Dieva nama zvērē, tas zvērē pie tā un arī pie tā, kas tur mīt iekšā.
22. Un kas pie debess zvērē, tas zvērē pie Dieva goda krēsla un pie tā, kas tur sēž virsū.
23. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs dodat to desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, un pametat to, kas tas grūtākais bauslībā, tiesu un sirdsžēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to nepamest.
24. Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odes izkāšat un kamēļus aprijat.
25. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs šķīstat biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni ar laupijumu un negausību.
26. Tu aklais varizejs, šķīsti papriekšu biķera un bļodas iekšpusi, lai arī viņu ārpuse top šķīsta.
27. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzinājami tiem nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšenes ir piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību.
28. Tā arī jūs no ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšenes jūs esat liekulības un netaisnības pilni.
29. Vai jums rakstu mācītajiem un varizejiem! Jūs liekuļi! Jo jūs uztaisiet praviešu kapus un izgreznojiet taisno bedres,
30. Un sakat: ja mēs būtum bijuši savu tēvu laikos, tad mēs nebūtum bijuši viņu biedri uz praviešu asins izliešanu.
31. Tad nu jūs liecību dodat pret sev pašiem, ka jūs esat bērni tiem, kas tos praviešus nokāvuši.
32. Jūs tad arī piepildait savu tēvu mēru.
33. Jūs čūskas un odžu dzimums, kā jūs izbēgsiet no elles sodības?
34. Tapēc redzi, es pie jums sūtu praviešus un gudrus un rakstu mācītajus; no tiem jūs citus nokausiet un krustā sitīsiet, un citus no tiem jūs šautīsiet savās baznīcās un vaijāsiet tos no vienas pilsētas uz otru:
35. Ka uz jums nāks visas tās taisnās asinis, kas izlietas virs zemes no tā taisnā Ābela asinīm līdz Cakarijas, Baraķijas dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un atltāri.
36. Patiesi es jums saku, ka tas visnotaļ nāks uz šo tautu.
37. Jeruzaleme! Jeruzaleme! tu, kas nokauj praviešus un ar akmiņiem nomētā, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz es tavus bērnus esmu gribejis sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus apakš spārniem, bet jūs negribējāt.
38. Redzi, jūsu nams jums taps atstāts postā.
39. Jo es jums saku: jūs mani no šā laika neredzēsiet, tiekāms jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā.

24. nodaļa
Par Jeruzalemes izpostīšanu, 1; un pasaules galu, 30.

1. Un no Dieva nama izgājis Jēzus aizgāja. Un viņa mācekļi piegāja pie viņa un rādija viņam, kā tas Dieva nams uztaisīts.
2. Bet Jēzus uz tiem sacija: vai jūs to visu neredzat? Patiesi, es jums saku, šeit akmins uz akmiņa netaps pamests, kas netaps nolauzīts.
3. Un viņam uz eljes kalna sēžot, tie macekļi piegāja sevišķi un sacija: saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?
4. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacija: pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.
5. Jo tur daudz nāks manā vārdā un sacīs: es esmu Kristus, un daudz pievils.
6. Bet jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu. Lūkojiet, nebēdājaties, jo visam tam tā būs notikt, bet tad vēl nav tas gals.
7. Jo tad celsies tauta pret tautu un valsts pret valsti, un tad būs bada laiki un mēris un zemes trīcēšanas dažās vietās.
8. Bet viss tas būs tikai to lielo bēdu iesākums.
9. Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs tapsiet ienīdēti no visiem ļaudīm mana vārda dēļ.
10. Un tad daudz apgrēcināsies, un viens otru nodos, un viens otru nīdēs.
11. Jo tad daudz viltīgi pravieši celsies un daudz pievils.
12. Un tapēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība pie daudziem izdzisīs.
13. Bet kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.
14. Un šis evaņģeliums no (Dieva) valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks tas gals.
15. Kad jūs nu redzēsiet to izpostīšanas negantību, par ko praviets Danijels sacijis, ka tā stāv tai svētā vietā, (kas to lasa, tas lai to labi apdomā!)
16. Kas tad ir Jūdu zemē, tie lai bēg kalnos.
17. Un kas ir uz jumta, tas lai nekāpj zemē, kādu lietu no sava nama iznest;
18. Un kas ir laukā, tas lai neatgriežās, savas drēbes paņemt.
19. Bet vai tam grūtām un zīdītājām tanī laikā!
20. Bet lūdziet, ka jūsu bēgšana nenotiek ziemas laikā nedz svētā dienā.
21. Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam, un kādas arī vairs nebūs.
22. Un ja šīs dienas netaptu paīsinātas, tad neviens cilvēks netaptu izglābts; bet to izredzēto labad tās dienas taps paīsinātas.
23. Jo tad kas uz jums sacīs: redzi, še ir Kristus, vaj tur; tad neticiet.
24. Jo viltīgi Kristi un viltīgi pravieši celsies un lielas zīmes un brīnumus darīs, ka ir tie izredzētie, ja tas varētu būt, uz alošanu taptu pievilti.
25. Redziet, es jums to papriekšu esmu sacijis.
26. Tapēc, kad tie uz jums sacīs: redzi, viņš ir tuksnesī, - tad neeita ārā; redzi, viņš ir kambaros, - tad neticat.
27. Jo kā zibins izšaujās no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī tā Cilvēka dēla atnākšana.
28. Jo kur ir maita, tur arī ērgļi sakrāsies.
29. Bet tūdaļ pēc šā laika bēdām saule taps aptumšota, un mēnesis nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un debess stiprumi kustināsies.
30. Un tad tā Cilvēka dēla zīme rādīsies debesī, un tad visas ciltis virs zemes kauks un redzēs to Cilvēka dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību.
31. Un viņš sūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie viņa izredzētos sakrās no tiem četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.
32. Mācaities līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metās, un lapas plaukst, tad jūs zinat, vasaru esam klātu.
33. Tā arīdzan, kad jūs visu to redzēsiet, tad zinait, ka tas ir tuvu priekš durvīm.
34. Patiesi, es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekams viss tas būs noticis.
35. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs.
36. Bet par to dienu un stundu neviens nezina, ne tie debesu eņģeļi, kā vien mans Tēvs.
37. Bet tā, kā bija Noas dienas, tāpat arī būs tā Cilvēka dēla atnākšana.
38. Jo itin kā tie tais dienās priekš tiem grēku plūdiem rija un plītēja, precējās un laulībā devās līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā,
39. Un tie neņēma vērā, tiekams tie plūdi nāca un visus aizņēma; tāpat būs arī tā Cilvēka dēla atnākšana.
40. Tad divi būs laukā; viens taps pieņemts, otrs atmests.
41. Divas mals dzirnavās, viena taps pieņemta, otra atmesta.
42. Tapēc esiet modrīgi, jo jūs nezinat, kurā stundā jūsu Kungs nāk.
43. Bet to protiet, kad nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā un neļautu savā namā ielauzties.
44. Tapēc ir jūs esiet gatavi, jo tanī stundā, kurā jūs nedomājiet, tas Cilvēka dēls nāks.
45. Kurš nu ir tas uzticīgais un gudrais kalps, ko tas kungs iecēlis pār savu saimi, tiem maizi dot savā laikā?
46. Svētīgs tas kalps, ko tas kungs pārnācis atradīs tā daram.
47. Patiesi, es jums saku, ka viņš to iecels pār visām savām mantām.
48. Bet ja tas ļaunais kalps savā sirdī sacīs: mans kungs kavējās nākt.
49. Un iesāks savus darba biedrus sist un ar tiem plītniekiem rīt un plītēt:
50. Tad tā kalpa kungs nāks tādā dienā, kad šis negaida, un tādā stundā, ko šis nezina,
51. Un to šķels pušu un tam dos algu ar tiem liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

25. nodaļa
Līdzība par tām desmit jumpravām, 1; par to kungu, kas saviem kalpiem podus uz augļiem izdalija, 14; par pastara dienu un sodību, 31.

1. Tad debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eljes lukturus ņēma un izgāja brūtganam pretī.
2. Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas.
3. Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eljes lukturus, bet eljes tās neņēma līdz.
4. Bet tās gudrās paņēma elji savos traukos līdz ar tiem eljes lukturiem.
5. Kad nu tas brūtgans kavējās, tad visas aizmiga un snauda.
6. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, brūtgans nāk, eita ārā viņam pretī.
7. Tad visas tās jumpravas cēlās un sataisija savus eljes lukturus.
8. Bet tās ģeķīgās sacija uz tām gudrām: dodiet mums no savas eljes, jo mūsu eljes sveces izdziest.
9. Bet tās gudrās atbildēja un sacija: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērkat sevim.
10. Un kad tās nogāja pirkt, tad tas brūtgans nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas.
11. Pēc arī tās citas jumpravas atnāca un sacija: kungs, kungs, atdari mums.
12. Bet tas atbildēja un sacija: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.
13. Tapēc esiet modrīgi, jo jūs nezinat ne to dienu, nedz to stundu, kurā tas Cilvēka dēls nāk.
14. Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu,
15. Un vienam deva piecus podus un otram divi un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām.
16. Tad tas nogāja, kas piecus podus bija dabujis, un pelnijās ar tiem un sapelnija citus piecus podus.
17. Tā arī, kas divi dabujis, ir tas sapelnija divi citus.
18. Bet tas, kas vienu bija dabujis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu.
19. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās.
20. Un tas, kas bija dabujis tos piecus podus, nāca un atnesa vēl citus piecus podus un sacija: kungs, tu man piecus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnijis vēl citus piecus podus.
21. Un viņa kungs uz to sacija: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieeij sava kunga priekā.
22. Un tas arīdzan, kas bija dabujis tos divi podus, atnācis sacija: kungs, tu man divi podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnijis vēl divi.
23. Viņa kungs uz to sacija: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieeij sava kunga priekā.
24. Tad arī tas, kas bija dabujis to vienu podu, piegājis sacija: kungs, es zināju tevi bārgu cilvēku esam, ka tu pļauji, kur tu neesi sējis, un krāji, kur tu neesi kaisijis.
25. Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder.
26. Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacija: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es ne esmu kaisijis:
27. Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabujis ar augļiem, kas man pieder.
28. Tapēc ņemiet no viņa to podu un dodiet tam, kam ir desmit podi.
29. Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nevaid, taps vēl atņemts, kas tam ir.
30. Un to nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
31. Bet kad tas Cilvēks dēls nāks savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla.
32. Un visi ļaudis taps sapulcināti viņa priekšā, un viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem.
33. Un stādīs tās avis pa savu labo roku, bet tos āžus pa kreiso roku.
34. Tad tas ķēniņš sacīs uz tiem pie savas labās rokas: nāciet šurp, jūs mana Tēva svētītie, iemantojiet to valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.
35. Jo es biju izsalcis, un jūs mani esat ēdinājuši; es biju noslāpis, un jūs mani esat dzirdinājuši; es biju viesis, un jūs mani esat uzņēmuši;
36. Es biju pliks, un jūs mani esat ģērbuši; es biju nevesels, un jūs mani esat apmeklējuši; es biju cietumā, un jūs pie manis esat nākuši.
37. Tad tie taisnie viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu un tevi esam ēdinājuši? Vaj noslāpušu un tevi esam dzirdinājuši?
38. Kad mēs tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vaj pliku un tevi esam ģērbuši?
39. Kad mēs tevi esam redzējuši neveselu vaj cietumā un pie tevis esam nākuši?
40. Tad tas ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, es jums saku, ko jūs darijuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs man esat darijuši.
41. Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts vellam un viņa eņģeļiem.
42. Jo es biju izsalcis, un jūs mani neesat ēdinājuši: es biju noslāpis, un jūs mani neesat dzirdinājuši: Jēk. 4:17
43. Es biju viesis, un jūs mani neesat uzņēmuši; es biju pliks, un jūs mani neesat ģērbuši; es biju nevesels un cietumā, un jūs mani neesat apmeklējuši.
44. Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs tevi esam redzējuši izsalkušu vaj noslāpušu vaj viesi vaj pliku vaj neveselu vaj cietumā, un tev neesam kalpojuši?
45. Tad viņš atbildēs un sacīs: patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darijuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs man arīdzan neesat darijuši.
46. Un tie ieies mūžīgās mokās, bet tie taisnie mūžīgā dzīvošanā.

26. nodaļa
Jēzus Betanijā svaidīts, 6; ēd ar saviem mācekļiem lieldienas jēru, 17; iestāda svēto vakarēdienu, 26; cīnās Ģetzemanes dārzā, 30; top pārdots, 47; gūstīts, 57; priekš Kaivasa tiesas notiesāts, 59; Pēteris aizliedz Jēzu, 60; un apraud savu grēku, 75.

1. Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad viņš uz saviem mācekļiem sacija:
2. Jūs zinat, ka pēc divi dienām būs lieldiena, un tas Cilvēka dēls kļūs nodots, ka tas taptu krustā sists.
3. Tad sapulcējās tie augstie priesteri un rakstu mācītaji un ļaužu vecaji tā augstā priestera namā, kam vārds bija Kaivas.
4. Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu.
5. Bet tie sacija, tikai uz svētkiem ne, lai ļaudīs neceļās dumpis.
6. Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā,
7. Tad viena sieva pie tā piegāja, tai bija akmiņa trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz viņa galvu, tam pie galda sēžot.
8. Kad tie mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacija: kālabad šī izšķērdēšana?
9. Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem.
10. Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacija: kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie manis darījusi.
11. Jo nabagi ir arvienu pie jums, bet es neesmu arvienu pie jums.
12. Jo tās zāles izliedama pār manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka man būs tapt apraktam.
13. Patiesi, es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darijusi, viņai par piemiņu.
14. Tad viens no tiem divipadesmit, kas tapa saukts Jūdas Iskarjats, pie tiem augstiem priesteriem nogājis,
15. Sacija: ko jūs man gribat dot, tad es jums viņu nodošu? Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus.
16. Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka viņu nodotu.
17. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacija uz viņu: kur tu gribi, lai mēs tevim sataisam lieldienas jēru ēst?
18. Bet viņš sacija: eita pilsētā pie kāda un sakait tam: tas mācītajs saka: mans laiks ir tuvu klātu, es turēšu pie tevis lieldienu ar saviem mācekļiem.
19. Un tie mācekļi darija, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja lieldienas jēru.
20. Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar tiem divipadesmit,
21. Un sacija tiem ēdot: patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.
22. Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāca uz viņu sacīt: Kungs, vaj es tas esmu?
23. Bet viņš atbildēja un sacija: tas, kas ar mani savu roku mērc bļodā, tas mani nodos.
24. Tas Cilvēka dēls gan tā aiziet, kā par viņu rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko tas Cilvēka dēls top nodots; tam būtu labāki, ka tas cilvēks nemaz nebūtu dzimis.
25. Bet Jūdas, kas viņu nodeva, atbildēja un sacija: vaj es tas esmu, rabbi? Viņš uz to sacija: tu to saki.
26. Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma to maizi, un svētijis pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacija: ņemiet, tā ir mana miesa.
27. Un to biķeri ņēmis un pateicis, viņš tiem to deva un sacija: dzeriet visi no tā.
28. Jo šīs ir manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.
29. Bet es jums saku, ka es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.
30. Un to pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz eljes kalnu.
31. Tad Jēzus uz tiem saka: jūs visi šai naktī pie manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: es to ganu sitīšu un tā ganama pulka avis izklīdīs.
32. Bet kad es būšu augšāmcēlies, tad es jūsu priekšā noiešu uz Galileju.
33. Bet Pēteris atbildēja un uz viņu sacija: kad tie ir visi pie tevis apgrēcinātos, tad tomēr es ne mūžam neapgrēcināšos.
34. Jēzus uz to sacija: patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz aizliegsi.
35. Pēteris uz viņu saka: jebšu man ar tevi būtu jāmirst, tatšu es tevi negribu aizliegt. Tāpat arī visi mācekļi sacija.
36. Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Ģetzemane un saka uz tiem mācekļiem: sēžaties šeitan, kamēr es tur noeimu un Dievu lūdzu.
37. Un viņš ņēma līdz Pēteri un tos divi Cebedeja dēlus un iesāca noskumties un baiļoties.
38. Tad viņš uz tiem saka: mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar mani nomodā.
39. Un maķenīt pagājis viņš krita uz savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris man iet garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā tu.
40. Un viņš nāk pie tiem mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar mani būt nomodā!
41. Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.
42. Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: mans Tēvs, ja šis biķeris man nevar iet garām, ka es to nedzeru, tad lai notiek tavs prāts.
43. Un viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas.
44. Un viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešu lāgu, tos pašus vārdus sacīdams.
45. Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem, un uz tiem saka: guliet nu vēl un dusiet! redzi, tā stunda ir klāt, un tas Cilvēka dēls top nodots grēcinieku rokās.
46. Ceļaties, eima! redzi, kas mani nodod, ir klāt.
47. Un viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no tiem divipadesmit un līdz ar to liels pulks ar zobiniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem.
48. Bet kas viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacijis: kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstait.
49. Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacija: esi sveicināts, rabbi! un viņu skūpstija.
50. Bet Jēzus uz to sacija: draugs, kapēc tu še esi? Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un to saņēma.
51. Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobinu un cirta tā augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
52. Tad Jēzus uz to saka: bāz savu zobinu savā vietā, jo visi, kas zobinu ņem, tie caur zobinu tiks nomaitāti.
53. Jeb vaj tev šķiet, ka es nevarētu tagadīn savu Tēvu lūgt, un viņš man nevarētu dot vairāk ne kā divipadesmit leģionus eņģeļu?
54. Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.
55. Tanī pašā stundā Jēzus sacija uz to pulku: kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobiniem un nūjām, mani gūstīt. Ikdienas es pie jums esmu sēdējis un mācijis Dieva namā, un jūs mani neesat gūstijuši.
56. Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos. Tad visi mācekļi viņu atstāja un bēdza.
57. Bet tie Jēzu saņēma un to noveda pie tā augstā priestera Kaivasa, kur tie rakstumācītaji un vecaji bija sapulcējušies.
58. Bet Pēteris no tālienes viņam gāja pakaļ līdz tā augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie tiem sulaiņiem, nolūkot to galu.
59. Bet tie augstie priesteri un tie vecaji un visa tā augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka viņu varētu nokaut;
60. Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā
61. Un sacija: šis ir sacijis: es Dieva namu varu noplēst un treijās dienās to uztaisīt.
62. Un tas augstais priesteris pacēlās un uz viņu sacija: vaj tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret tevi liecina?
63. Bet Jēzus cieta klusu; un tas augstais priesteris atbildēja un uz to sacija: pie tā dzīvā Dieva es tevi zvērinu, saki mums: vaj tu esi Kristus, Dieva dēls?
64. Jēzus uz to saka: tu to esi sacijis. Bet es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet to Cilvēka dēlu sēžam pie tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.
65. Tad tas augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacija: viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vaijaga? Redziet, tagad jūs viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši.
66. Kā jums šķiet? Bet tie atbildēja un sacija: viņš nāvi pelnijis.
67. Tad tie viņam spļāva vaigā un viņu pliķēja: bet citi viņu sita ar dūrēm,
68. Un sacija: praviets būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas tevi sitis?
69. Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacija: tu arīdzan biji ar to Jēzu no Galilejas.
70. Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: es nezinu, ko tu runā.
71. Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: šis arīdzan bija pie tā Jēzus no Nacaretes.
72. Un viņš atkal liedzās zvērēdams: es to cilvēku nepazīstu.
73. Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja uz uz Pēteri sacija; patiesi, tu esi viens no tiem: jo no tavas valodas to var noprast.
74. Tad viņš iesāca nolādēties un nodievoties: es to cilvēku nepazīstu. Un tūdaļ gailis dziedāja.
75. Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko viņš tam bija sacijis: pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz aizliegsi. Un ārā izgājis viņš raudāja gauži.

27. nodaļa
Jēzus Poncius Pilatus priekšā, 1; Jūdas pakarās, 3; Jēzus pazudināts uz nāvi, 11; apsmiets, 27; pie krusta sists, 32; nomirst, 50; kapā guldināts, 57.

1. Bet rīta agrumā visi augstie priesteri un ļaužu vecaji sarunājās pret Jēzu, ka viņu nonāvētu.
2. Un viņu saistija, aizveda un nodeva zemes valdītājam Poncium Pilatum.
3. Kad Jūdas, kas viņu nodevis, redzēja, ka viņš bija pazudināts; tad tas tam bija žēl, un tas atnesa atpakaļ tos trīsdesmit sudraba gabalus tiem augstiem priesteriem un vecajiem,
4. Un sacija: es esmu grēkojis, nenoziedzīgas asinis nododams. Bet tie sacija: kas mums par to bēdas? Raugi tu pats.
5. Un tos sudraba gabalus Dieva namā nometis, tas aizgāja un pakārās.
6. Bet tie augstie priesteri tos sudraba gabalus ņēma un sacija: tas nepieklājās, ka mēs tos metam Dieva šķirstā, jo tā ir asinsnauda.
7. Bet tie sarunājās un par tiem pirka to podnieka tīrumu svešiniekiem par kapsētu.
8. Tapēc tas tīrums ir nosaukts asinstīrums līdz šai dienai.
9. Tad ir piepildīts, ko praviets Jeremija runājis sacīdams: un tie ir ņēmuši trīsdesmit sudraba gabalus, to maksu par to visdārgāko, ko tie pirkuši no Izraēla bērniem;
10. Un tos devuši par to podnieka tīrumu, kā tas Kungs man ir pavēlējis.
11. Bet Jēzus stāvēja zemes valdītāja priekšā, un zemes valdītājs viņam vaicāja un sacija: vaj tu esi tas Jūdu ķēniņš? Bet Jēzus uz viņu sacija: tu to saki.
12. Un kad viņš no tiem augstiem priesteriem un vecajiem tapa apsūdzēts, viņš nekā neatbildēja.
13. Tad Pilatus uz viņu saka: vaj tu nedzirdi, cik briesmīgi tie pret tevi liecina?
14. Un viņš tam neatbildēja ne uz vienu vārdu, tā ka tas zemes valdītājs it ļoti brīnijās.
15. Bet svētkos zemes valdītājs bija ieradis tiem ļaudīm atlaist vienu cietumnieku, kādu tie gribēja.
16. Bet to brīdi tam bija viens zinams cietumnieks, Baraba vārdā.
17. Un kad tie bija sapulcējušies, Pilatus uz tiem sacija: kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vaj Jēzu, kas top saukts Kristus?
18. Jo viņš zināja, ka tie to no skaudības bija nodevuši.
19. Bet viņam uz soģa krēsla sēžot, viņa sieva pie tā sūtija un sacija: pielūko, ka tev nekas nav ar šo taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi viņa dēļ.
20. Bet tie augstie priesteri un vecaji pārrunāja tos ļaudis, izlūgties Barabu, bet Jēzu nokaut.
21. Un zemes valdītājs bildēja un uz tiem sacija: kuru jūs gribat no šiem diviem, lai es jums atlaižu? Bet tie sacija: Barabu.
22. Tad Pilatus uz tiem saka: ko tad lai es daru ar Jēzu, kas top saukts Kristus? Tie visi saka: sit to krustā.
23. Bet zemes valdītājs sacija: ko tad viņš ļauna darijis? Bet tie vēl vairāk brēca un sacija: sit to krustā.
24. Bet kad Pilatus redzēja, ka viņš nenieka nespēja izdarīt, bet ka jo liels troksnis cēlās, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā un sacija: es esmu nenoziedzīgs pie šī taisnā asinīm; raugiet paši!
25. Un visi ļaudis atbildēja un sacija: viņa asinis lai nāk pār mums un pār mūsu bērniem.
26. Tad viņš tiem to Barabu atlaida, bet Jēzu šauta un nodeva, ka taptu krustā sists.
27. Tad zemes valdītāja karavīri ņēma Jēzu pie sevis tiesas namā, un sasauca ap viņu visu to pulku.
28. Un tie viņu noģērba un viņam aplika purpura mēteli,
29. Un ērkšķu kroni nopinuši lika uz viņa galvu un deva tam niedri labajā rokā, un locija ceļus viņa priekšā, viņu apsmēja un uz viņu sacija: sveiks, Jūdu ķēniņ!
30. Un tie viņam spļāva acīs, ņēma to niedri un sita viņa galvu.
31. Un kad viņu bija apmēdijuši, tad tie viņam novilka to mēteli un tam apvilka viņa paša drēbes, un viņu noveda, ka taptu krustā sists.
32. Bet iziedami tie atrada vienu cilvēku no Kirenes, vārdā Sīmani; to tie spieda, viņam to krustu nest.
33. Un nākuši uz to vietu, ko sauc Golgatu, tas ir pieres vieta,
34. Tie viņam deva dzert etiķi ar žulti samaisītu, un kad viņš to baudija, tad viņš to negribēja dzert.
35. Un viņu krustā situši, tie izdalija viņa drēbes, kauliņus mezdami; ka piepildītos, ko tas praviets sacijis: tie manas drēbes savā starpā izdalijuši un par maniem svārkiem kauliņus metuši.
36. Un tie sēdēja un sargāja viņu turpat.
37. Un lika pār viņa galvu viņa nāves vainu tā rakstītu: šīs ir Jēzus, tas Jūdu ķēniņš.
38. Tad divi slepkavas ar viņu tapa krustā sisti, viens pa labo, otrs pa kreiso roku.
39. Bet tie, kas gāja garām, zaimoja viņu, kratija savas galvas
40. un sacija: tu, kas Dieva namu noplēsi un treijās dienās atkal uztaisi, atpesties pats sevi; ja tu esi Dieva Dēls, tad kāp no krusta zemē.
41. Tāpat arī tie augstie priesteri viņu apmēdija līdz ar tiem rakstu mācītajiem un vecajiem un sacija:
42. Citus viņš pestijis un sevi pašu nevar pestīt. Ja viņš tas Izraēla ķēniņš, lai viņš nu nokāpj no krusta; tad mēs viņam ticēsim.
43. Viņš Dievam ir uzticējies, lai tas viņu atpestī, ja tas tam tīk; jo viņš ir sacijis: es esmu Dieva Dēls.
44. To viņam arī tie slepkavas pārmeta, kas līdz ar viņu bija krustā sisti.
45. Bet no sestās stundas metās tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
46. Bet ap devīto stundu Jēzus brēca lielā brēkšanā un sacija: Eli, Eli, lama sabaktani? tas ir: mans Dievs, mans Dievs, kapēc tu mani esi atstājis?
47. Bet citi no tiem, kas tur stāvēja, kad tie to dzirdēja, sacija: šis sauc Eliju.
48. Un tūlīt viens no tiem notecēja un švammi ņēmis to pildija ar etiķi un lika uz niedri un viņu dzirdija.
49. Bet tie citi sacija: gaidi, lūkosim, vaj Elija nāks un viņu pestīs.
50. Bet Jēzus atkal lielā brēkšanā brēcis izlaida dvēseli.
51. Un redzi, tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divejos gabalos no augšas līdz zemei, un zeme trīcēja, un akmins kalni plīsa,
52. Un kapi atdarijās, un daudz miesu no svētiem, kas gulēja, cēlās augšām.
53. Un no kapiem izgājuši pēc viņa augšāmcelšanās tie nāca tai svētā pilsētā un parādijās daudziem.
54. Bet tas kapteine un tie, kas pie viņa bija un Jēzu sargāja, redzēdami to zemes trīcēšanu un kas tur notika, izbijās ļoti un sacija: patiesi, šis bija Dieva Dēls.
55. Bet tur bija daudz sievas, kas Jēzum bija pakaļ gājušas no Galilejas un viņam kalpojušas; tās skatijās no tālienes.
56. Starp tām bija Marija Madaļa un Marija, Jēkaba un Joses māte, un tā Cebedeja dēlu māte.
57. Bet vakarā nāca viens bagāts cilvēks no Arimatijas, Jāzeps vārdā, kas arī bija Jēzus māceklis.
58. Šis nogājis pie Pilatus izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilatus pavēlēja, tās dot.
59. Un Jāzeps tās miesas ņēmis ietina smalkā audeklī,
60. Un ielika savā jaunā kapā, ko viņš klintī bija izcirtis, un lielu akmini priekš kapa durvīm pievēlis, viņš aizgāja.
61. Bet tur bija Marija Madaļa un tā otra Marija, tās apsēdās tam kapam pretī.
62. Bet otrā dienā, kas nāk pēc tās sataisīšanas dienas, tie augstie priesteri un varizeji pie Pilatus sapulcējās
63. un sacija: kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks vēl dzīvs būdams sacija: pēc trim dienām es gribu augšāmcelties.
64. Tapēc pavēli, ka tas kaps stipri top apsargāts līdz trešai dienai, ka viņa mācekļi naktī nenāk un viņu nenozog, un tiem ļaudīm nesaka: viņš no miroņiem ir augšāmcēlies. Un tā pēdējā viltība būs niknāka ne kā tā pirmā.
65. Bet Pilatus uz tiem sacija: te jums ir sargi, eita un sargājiet, kā zinādami.
66. Tie nogāja un apsargāja to kapu ar sargiem un aizzieģelēja to akmini.

28. nodaļa
Jēzus ceļās augšām no miroņiem, 2; parādās saviem mācekļiem, 16; izsūta tos pa visu pasauli mācīt un kristīt, 19.

1. Bet pēc tās svētās dienas, pirmai nedēļas dienai austot, Marija Madaļa un tā otra Marija nāca, to kapu apraudzīt.
2. Un redzi, liela zemes trīcēšana notika, jo tā Kunga eņģelis, no debesīm nonācis, piegāja un to akmini novēla no tām durvīm un uzsēdās virsū.
3. Un viņa ģīmis bija kā zibins, un tā drēbe tik balta kā sniegs.
4. Bet tie sargi no lielām izbailēm drebēja un palika it kā miruši.
5. Bet tas eņģelis bildēja un uz tām sievām sacija: nebīstaities, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, to krustā sisto.
6. Viņš nav šeitan, jo viņš ir augšāmcēlies, tā kā viņš ir sacijis. Nāciet šurp, raugait to vietu, kur tas Kungs gulējis.
7. Un eita steigšus un sakait viņa mācekļiem, ka viņš no miroņiem ir augšāmcēlies; un redzi, viņš noies jūsu priekšā uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacijis.
8. Un tās izgāja ātri no kapa ārā ar bijāšanu un lielu prieku, un tecēja, viņa mācekļiem to stāstīt.
9. Bet kad tās gāja, viņa mācekļiem to vēsti nest, redzi, tad Jēzus tās sastapa un sacija: esiet sveicinātas! Bet tās piegāja pie viņa, apkampa viņa kājas un krita viņa priekšā pie zemes.
10. Tad Jēzus uz tām saka: nebīstaities; eita, stāstiet to maniem brāļiem, lai tie noiet uz Galileju, un tur tie mani redzēs.
11. Bet šīm noeijot, redzi, kādi no tiem sargiem pilsētā nākuši stāstija tiem augstiem priesteriem visu to, kas bija noticis.
12. Un ar tiem vecajiem sapulcējušies, tie sarunājās un deva tiem karavīriem papilnam naudas
13. Un sacija: sakait, ka viņa mācekļi naktī nākuši un mums guļot to izzaguši.
14. Ja tas tam zemes valdītājam taps zināms, mēs to gan pārrunāsim, un jūs varēsiet palikt bez bēdām.
15. Un viņi to naudu ņēmuši, darija, kā bija izmācīti. Un šī valoda ir izpaudusies pie tiem Jūdiem līdz šai dienai.
16. Bet tie vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur tiem Jēzus bija pavēlējis.
17. Un kad tie viņu redzēja, tad tie viņu pielūdza, bet citi vēl šaubijās.
18. Un Jēzus piegājis, runāja ar tiem un sacija: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
19. Tapēc eita un darait par mācekļiem visus ļaudis, tos kristīdami tā Tēva un tā Dēla un tā Svētā Gara vārdā,
20. Tos mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.
Āmen.

Atpakaļ uz saturu