Trīs reliģijas modeļi (2.daļa)

Tātad ir trīs reliģijas modeļi...

Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī – ja pietiekami centīsies...).

Otrais – kristīgais modelis – koncentrēts tikai uz sekām, bet nerunā par cēloņiem... Ja tas Tevi apmierina – slava Dievam! Dzīvo un tici Dievam! 1000 gadu laikmetā debesīs Tev, cerams, ieskaidros kā ir patiesībā!

Trešais modelis – bibliskais – risina ļaunuma cēloņus manī... tas aizskar manu egoismu...
(ar egoisms es saprotu nostāju: Dievs mīl mani, mani, MANI...!!!)

Mēs parasti gribam jautāt – Ak Dievs, kas būs ar mani?

Dievs tad atbild: „Viss būs OK. Tu tiksi izglābts – tikai saproti, ka problēmas šajā pasaule nesākās ar tavu piedzimšanu... un tās nebeigsies ar tavu nāvi...” Tad, kad mēs atveram Bībeli, mēs nedrīkstam meklēt tur tikai to, kas nostiprina/atbalsta mūsu egoismu.

Otrā modeļa reliģijas problēma ir tieši šī – tas apmierina mani...neko neaicina/neliek mainīt... Ja kāds šādā veidā nāk pie Jēzus – ir jau labi, ... bet tas neatrisina grēka problēmu. Mums ir jāsaprot/jāatzīst, ka grēkojam, jo nepazīstam Dievu – un lielākā daļa cilvēces izvēlas neuzticēties Dievam...

Tomēr vai Dievs tāpēc ir neuzticams? vai ar Dievu tāpēc kaut kas nav kārtībā? (Reliģijas jautājumos Tu nevari sekot vairākumam .... ) Dievs vēlas, lai mēs varētu viņam uzticēties... Un ko Dievs dara? Viņš sūta Dēlu, jo bija grēks...

Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi... (Rom. 8:3)

Trīs reliģijas modeļi (1.daļa)

(1) Mēs esam pārkāpuši Dieva likumus... tāpēc Viņš ir dusmīgs... Mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Viņa attieksmi pret mums... un tad, kad mēs to darīsim – Dievs pārstās dusmoties...
Es to saucu par pagānisko modeli... pat ja mums šķiet, ka pielūdzam Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

(2) Cilvēki ir grēkojusi, jo ir pārkāpuši Dieva likumus (10 baušļus)... un Dievs ir par to dusmīgs... taisnība prasa sodu... bet tāpēc, ka Dievs grib mums palīdzēt – Viņš sūta Savu Dēlu un soda To mūsu vietā... Tagad mēs esam aplaimoti...

Es to saucu par pseido-kristīgo modeli.

Kur šeit ir starpība?

Pirmajā gadījumā mums ir jādara...Otrajā gadījumā dara Dievs...

Tomēr es šeit saskatu problēma... Tas ir tā – man ir 2 bērni, no kuriem viens izdara blēņas... tad nu es sodīšu otro, lai pirmais saprot, ka tas bija slikti... Vai tas darbojas?

(3) Mēs grēkojam, jo esam sātana pievilti – nepazīstam Dievu... Ja Dievs mūs atstātu vienus, mēs mirtu... Bet Viņš sūta Jēzu Kristu, kurs atklāj patiesību par Dievu – dod liecību, ka Dievs nav tāds, kādu Viņa ienaidnieki mums cenšas parādīt... Tāpēc daži no mums, dumpiniekiem, sāk uzticēties Viņam... Un Dievs izglābj tos, kas Viņam uzticas... (taisnošana ticībā)!

Lūk, šo es saucu biblisko reliģijas modeli.

Kur ir starpība?

Otrajā variantā viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? ... jo Viņš tika sodīts mūsu vietā... Bet tikai trešais variants runā par cēloņiem...

Kā mēs atsaucamies Dievam? Nu labi, kā vajadzētu/būtu pareizi? Izprotot situāciju un uzticoties, cilvēks ļautos Dieva darbam caur Svēto Garu mūsu dvēselēs! Bet ļoti bieži cilvēki nāk vai nu aiz bailēm vai ari algas dēļ...

Dievs jau to gan zina, jo Viņš mūs ir radījis un zina kādas ir grēka sekas – mūsu daba tagad ir egoistiska! Mūsu motīvi vairumā gadījumu ir egoistiski motīvi! Dievs to ari tā pieņem – tikai problēma ir tad, ja mēs paliekam šādā stāvoklī...

Reliģija ir kaut kas vairāk nekā ēšana, ģērbšanās, sabats, ziedojumi, Bībeles lasīšana, lūgšanu skaitīšana, Baznīcā sēdēšana...
Īsta reliģija izmaina mūsu motīvus!

Kapēc Bībelē ir šis stāsts?

1.Ķēninu grāmatas 13.nodaļā ir stāsts par jaunu pravieti, kurš ierodas Bētelē un paziņo ķēniņam: “Tas, ko tu dari nav labi; nav labi priekš tevis, tautai... tam var būt sliktas sekas... tev ir visu jāpārdomā un jāpārtrauc tā darīt...”

Ķēniņam, protams, tas ne visai labi patīk – kāds saka, kas būtu jādara... Viņš pavēl sargiem: „Sagrābiet viņu...”, bet izstieptā roka vairs nekustas! Piepildās brīnumainā zīme, par ko pravietis bija teicis... Ķēniņš (ļoti savādi) sāk domāt par Dieva vēsti. Protams, vairāk jau ķēniņu uztrauca roka... Tad pravietis lūdz Dievu… un Dievs uzklausa...

Pēc šī piedzīvojuma ķēniņš ir pārmainījies – viņš patiešām grib parunāt ar pravieti... Ķēniņš teica apmēram tā: „Es esmu patiesi priecīgs par visu... par roku... tāpēc uzaicinu uz mielastu... Es rīkoju īpašu mielastu kopā ar tevi!!!” Bet pravietis atbildēja: „Lai tev laba apetīte, bet es neēdīšu!”

Vai varat to saprast? Viņš kaut kā mācēja pateikt ‘NĒ’ ķēniņam tā, ka ķēniņš saprata...

Kāpēc pravietis neēda? Bībele mums atklāj, ka Dievs tā bija noteicis! Tomer stāsts ar to nebeidzās.

Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis... Tā dēli pārnāk mājās un, cits citu pārtraukdami, pastāsta šo piedzīvojumu: “… tu neticēsi, kas notika... atnāca jauns pravietis – pateica ķēniņam TĀDAS lietas... un ķēniņš klausījās... Vecais pravietis klausījās, klausījās un pie sevis nodomāja: „O! Man jāsatiek tas cilvēks!” Tad viņš iekāpa savā BMW un brauca uzmeklēt jauno pravieti...

Panācis jauno pravieti, vecais sāka viņu iztaujāt: “Tu esi tas, kas runāja ar ķēniņu... O! Es arī esmu pravietis... vai mēs varētu parunāties... nāc man līdz uz kafejnīcu...” Tomēr jaunais pravietis ir nevaļīgs: “Nē! Nevaru – es dodos mājās... jo Dievs man teica, lai tā nedaru...”

Vecais pravietis viņu sāka pierunāt: “Ak Dievs tā teica? Man Dievs teica, ka tu nākšot ar mani parunāt...” Tas jauno pravieti nomierināja: “Ak, ja Dievs tagad tā teica! Labi... tad ejam!”

Lai garo stāstu saīsinātu (pa vidu vēl ir Dieva rājiens) – pēc mielasta jaunais pravietis kāpj savā vecajā golfiņā un ... liels kravas furgons..bahh!! (Labi, tur nebija golfiņš un kravas furgons... bet ēzelītis un lauva)

Kāpēc šis stāsts ir ierakstīts Bībelē?

1.Ķēn.13:18 – “…bet viņš meloja!” Vecais pravietis meloja. Mēs to tagad varam izlasīt. Diemzēl jaunais pravietis to nepamanīja…

Šis stāsts ir par lētticīgu pravieti! Dievs negrib, lai mēs būtu lētticīgi... Protams, ka Dievs vēlas, lai mēs ticētu – tomēr… lai nebūtu lētticīgi!

Dievs negrib, lai mēs pieviltos – tāpēc ir šis stāsts!