Dzīvot tā kā Kālebs (1)

... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis ... (Joz. 14:10)

Jau kļuvis sirms, astoņdesmit piecu gadu vecumā, Kālebs sacīja Jozuam: "... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis... kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja… Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam... Hebronu īpašumā… tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam" (Joz. 14:10-14). Kāleba dzīvē nekas nebija pa pusei vai daļēji. Viņa sapnis uzturēja viņu pie dzīvības. Katru rītu viņš piecēlās no gultas ar nolūku to sasniegt.

Tad kad Dievs dod Tev sapni tik lielu kā kalns, tas saglabā Tev spēku iet uz priekšu, kad citi jau sen ir atmetuši ar roku. Tomēr esi uzmanīgs, kādus padomus Tu uzklausi. Neļauj kritiķiem atturēt Tevi, sakot: "Tu esi pārāk vecs!" Bībele saka, ka līdzīgi kā palma, Tu vari piedzīvot vislielāko augļu ražu sava mūža nogalē (Psalmi 92:12-14). Kad saule gatavojas norietēt, tad kļūst redzamas zvaigznes – tā arī Tu vari spīdēt spožāk savas dzīves noslēguma daļā. Barbara Kleisena saka: "Mans lieliskais tēvocis nodzīvoja līdz 106. Viņš bija veselīgs un mundrs un īpašu prieku viņam sagādāja vadāt automašīnā viņa mazāk spējīgos vecos draugus apkārt pa pilsētu. Pēc viņa simtās dzimšanas dienas pienāca laiks vadītāja apliecības atjaunošanai. Kad viņš devās uz licencēšanas biroju, lietvede skeptiski teica: "Tu esi simts gadus vecs! Kāpēc Tev nepieciešama vadītāja licence?" Mans tēvocis, pilnīgi neapmulsis, atbildēja: "Kādam taču ir jāvadā tie veči apkārt!" Un viņam piešķīra autovadītāja apliecību nākamajiem pieciem gadiem."

Dzīvo kā Kālebs – dzīvo līdz pat brīdim, kad Tu mirsi!

Akmens smilšu kastē

Ilva Liepiņa:

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"
"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." (1Sam 7:12)

Vēstījums no kalna – 3

Kristus kalna svētrunai ir arī vēl noslēgums.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mat.7:24)

Kristus saka, ka katrs kas dzird Viņa vārdus un notic tam un sāk sekot Viņam ir gudrs! un ir salīdzināms ar tādu, kas cel savu namu uz klinti.
Ko tas patiesībā nozīmē?

Izraēla tauta tajā laikā lepojās ar kādu namu, kas bija uzcelts uz Ciānas kalna, jeb klints. Viņi lepojās ar templi. Tātad Kristus šeit izaicina cilvēku izpratni par templi/reliģiju/dievu.
Kristus izaicina mūs jaunai reliģiskai kustībai. Jēzū Kristu Dievs dara to, par ko templis/kalpošana bija norādījusi jau gadsimtiem iepriekš.
Īstais pamats ir Dievs un īstais dievkalpošanas centrs ir Jēzus Kristus!

Un pēdējais brīdinājums!

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mat.7:26)

Ja kāds nepieņem šo izaicinājumu, ja kāds vēlas palikt pie sava iedomātā ceļa, tas ir līdzīgs tādam, kas cel SAVU reliģiju uz smiltīm. Daudzi Jēzus laika ticīgie noraidīja Jēzus aicinājumu un palika pie savas dievkalpošanas modeļa (sabats, desmitais, pareizs uzturs, baušļu ievērošana…). Bet tad (pēc 40 gadiem) nāca vētra Romas karaspēka izskatā un VISU sagrāva.

Jēzus izaicinājums attiecas arī uz mums šodien.
Būvēt savas dzīves māju (savu dievkalpošanu, savu dzīvi, savus plānus) uz KLINTI.
Jēzus aicinājums apgriež kājām gaisā to, kā dzīvo, plāno un māca pasaulē ap mums. Tomēr Kristus ceļš ir VIENĪGAIS variants. Ja mēs to vēlamies ņemt nopietni, arī mums ir jābūt gataviem pilnīgi JAUNAM skatījumam uz Dievu, Dieva vārdu, kalpošanu sabiedrībai.
Ja mēs tam esam gatavi, tad Viņš padarīs mūs par patiesu gaismu šai pasaulei.
Vai Tu to vēlies?