Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)

Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)

Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?

Šaubas

Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”

Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...

Uzticēšanās

Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?

Dzīvot tā kā Kālebs (1)

... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis ... (Joz. 14:10)

Jau kļuvis sirms, astoņdesmit piecu gadu vecumā, Kālebs sacīja Jozuam: "... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis... kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja… Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam... Hebronu īpašumā… tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam" (Joz. 14:10-14). Kāleba dzīvē nekas nebija pa pusei vai daļēji. Viņa sapnis uzturēja viņu pie dzīvības. Katru rītu viņš piecēlās no gultas ar nolūku to sasniegt.

Tad kad Dievs dod Tev sapni tik lielu kā kalns, tas saglabā Tev spēku iet uz priekšu, kad citi jau sen ir atmetuši ar roku. Tomēr esi uzmanīgs, kādus padomus Tu uzklausi. Neļauj kritiķiem atturēt Tevi, sakot: "Tu esi pārāk vecs!" Bībele saka, ka līdzīgi kā palma, Tu vari piedzīvot vislielāko augļu ražu sava mūža nogalē (Psalmi 92:12-14). Kad saule gatavojas norietēt, tad kļūst redzamas zvaigznes – tā arī Tu vari spīdēt spožāk savas dzīves noslēguma daļā. Barbara Kleisena saka: "Mans lieliskais tēvocis nodzīvoja līdz 106. Viņš bija veselīgs un mundrs un īpašu prieku viņam sagādāja vadāt automašīnā viņa mazāk spējīgos vecos draugus apkārt pa pilsētu. Pēc viņa simtās dzimšanas dienas pienāca laiks vadītāja apliecības atjaunošanai. Kad viņš devās uz licencēšanas biroju, lietvede skeptiski teica: "Tu esi simts gadus vecs! Kāpēc Tev nepieciešama vadītāja licence?" Mans tēvocis, pilnīgi neapmulsis, atbildēja: "Kādam taču ir jāvadā tie veči apkārt!" Un viņam piešķīra autovadītāja apliecību nākamajiem pieciem gadiem."

Dzīvo kā Kālebs – dzīvo līdz pat brīdim, kad Tu mirsi!

Akmens smilšu kastē

Ilva Liepiņa:

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"
"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." (1Sam 7:12)