svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Raksturs - skaistums, kas saglabājas

Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. (1.Pēt. 3:3-4) 
Sabiedrisko attiecību nodaļa kādā skaistumkopšanas produktu uzņēmumā lūdza saviem klientiem atsūtītu attēlus kopā ar īsu aprakstu par visskaistāko sievieti, kādu viņi pazīst. Akcijas rezultātā kompānija saņēma tūkstošiem vēstuļu.
Kāda darbinieka uzmanību piesaistīja viena no tām un viņš to nosūtīja tālāk kompānijas prezidentam. Vēstuli bija rakstījis zēns no nelabvēlīgas ģimenes, kurš dzīvoja kādas pilsētas ļoti nabadzīgā rajonā. Vēstulē, kurā bija daudz pareizrakstības kļūdas, bija rakstīts apmēram tā:
“Skaista sieviete dzīvo netālo no manis. Es apmeklēju viņu katru dienu. Viņa liek man justies kā svarīgākajam pasaulē. Mēs spēlējam dambreti un viņa uzklausa manas problēmas. Viņa saprot mani... Kad es eju projām, viņa vienmēr pasaka, ka ir lepna par mani… Šis foto rāda, ka viņa ir skaistākā sieviete pasaulē, un es ceru, ka kādu dienu es apprecēšos un mana sieva būs tāda kā viņa..."
Kad prezidents lūdza parādīt sievietes fotogrāfiju, viņa sekretāre pasniedza attēlu, kurā bija redzama smaidoša bezzobaina veca sieviete sēžot ratiņkrēslā. Viņas pelēkie mati un grumbu izvagotā seja bija kaut kādā veidā absolūts pretstats viņas zibošajām acīm.
"Mēs nevaram izmantot šīs sievietes foto," prezidents smaidot sacīja. "Viņa pasaulei liks domāt, ka mūsu produkti nav nepieciešami lai būt skaista..."

svētdiena, 2011. gada 23. oktobris

Nekad nenodod uzticību

Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē (Sal.pam. 11:12)
Mums visiem reizēm ir vajadzīgs plecs uz kura izraudāties. Kad cīnāmies ar kādu sliktu ieradumu vai atkarību, mums ir nepieciešama droša vieta, kur varam doties un būt pārliecināti, ka būsim mīlēti, saprasti, atbalstīti... un ka par mums lūgs Dievu. Ja tie, kas ir ievainoti vai sāpināti nevar atrast šo palīdzību baznīcā, kur tad lai viņi iet? Uzticības nodevība ir šausmīgs grēks.
"Bet tas, ko es teicu, bija taisnība," Tu iebildīsi. Ļoti iespējams… un tad? "Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina, bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj" (Sal.pam. 11:13). Ievēro vārdus "atklāj" un “noslēpj”.
Hipokrāta zvērestā ir šāds teikums: "Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu." Hipokrāta zvērestu dod ārsti un citi speciālisti, kuru pienākumos ietilps būt īpaši uzticamiem. Bet tam būtu jābūt saistošam ikvienam no mums! Kā tu justos, ja ārsts, padomdevējs, ministrs vai uzticams draugs pieviltu Tavu uzticību un atklātu sabiedrībai Tavus intīmos noslēpumus? Nebūtu sāpināts? Nejustos nodots?
Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo arvien vairāk mēs saprotam, ka sabiedrībā īpaši trūkst cilvēku, kas var būt uzticami, kas māk turēt muti ciet. Ja Tev tiktu lūgts noteikt kādas personas piemērotību svarīgam un atbildīgam pienākumam, vai spēja saglabāt uzticību nebūtu Tava saraksta augšpusē? Šeit ir daži pamatnoteikumi, lai dzīvē saglabātu apkārtējo uzticību: (a) ne tik daudz runāt, bet lūgt par to Dievu; (b) tā vietā, lai kritizētu, meklēt kaut ko labu; (c) neizgāst savas dusmas, bet parādīt žēlastību.
Kā Tu izturēsies pret citiem, nosaka to, ko Dievs darīs ar Tevi!

svētdiena, 2011. gada 16. oktobris

Netiesā!

Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? (Rom.8:33)
Kad Tu kādu ‘nolīdzini līdz ar zemi’, Tu esi Dieva priekšā kā uz plāna ledus… Bībele saka: "Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom.8:33-35).
Tava ticības māsa/brālis nav ideāls, bet Dievs saka, "ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu" (Efez.1:6). Nekas nav tāds, ko Tu varētu Dievam nosūdzēt par kādu, kas Viņam nav jau zināms. Patiesībā, apsūdzot māsas/brāļus, Tu apšaubi To, kurš izpērk viņus… Tava apsūdzība nozīmē, ka Dievs ir kļūdījies un nezina, ko Viņš dara.
Tu saki: "Bet vai tad man nav jārunā tad, kad kaut kas nav kārtībā?" Jā, bet esi uzmanīgs, lai nepārkāptu savas pilnvaru robežas un nenosodītu kādu konkrētu personu. Tavai attieksmei ir jābūt izpalīdzošai, piedodošai un samierinošai. Vienmēr, kad Tu mēģini spriest par to, kas nav Tev uzticēts, Tu pārkāp savas jurisdikcijas robežas! Pāvils raksta: "Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt" (Rom.14:4). Tas ir Dieva darbs, lai spriestu par visiem… Un Viņam nav vajadzīga Tava palīdzība, lai to darītu!