Par cipariem domājot... (1)

Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit..., astoņdesmit gadi... Tas paiet ātri... (Ps. 90:10)

Mūsu dvēseles patiesībā nav izsalkušas pēc slavas, komforta, bagātības vai varas. Šie centieni un tieksmes ir mūsu prāta radītas, un rada tik daudz problēmu, ka nevar saprast kā tās atrisināt. Mūsu dvēseles ir izsalkušas pēc nozīmes. Mēs vēlamies, lai mūsu dzīvei būtu jēga. Psalmists raksta: "Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi…” (Ps.90:10). Astoņdesmit gadi tas ir mazāk kā 30.000 dienas. Padomājiet kā to varētu rēķināt finansiālā ziņā: <30.000 Ls – varētu nopirkt jaunu automašīnu vai izdarīt pirmo iemaksu par māju labā rajonā. Tā nav ĻOTI liela nauda, un kā laiks, tas nav daudz. Neviens no mums nezina, cik daudz gadu mums katram vēl ir atlicis, bet mēs zinām, cik daudz mums ir bijis dots līdz šim. Ja būtu jāuzzīmē Tavas dzīves grafiks, salīdzinot ar mūžību, kā Tu parādītu savu dzīvi? Ījabs savā laikā sacīja: "Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā" (Ījaba 7:6), "manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas" (Ījaba 9:25).

Braiens Vilkersons (Bryan Wilkerson) raksta: "Pusaudži cenšas saskaitīt cik viņiem ir draugu, kādas ir atzīmes, lai iekļūtu kādā koledžā. Koledžas studenti skaita kredīt-stundas... un cik alus viņi var izdzert... Pieaugušie mēra savus panākumus ar guļamistabu skaitu savā mājā un automašīnu skaitu garāžā... vai skaita finansu ieguldījumu ienesīgumu. Lielākā daļa cilvēku pieļauj divas kļūdas... viņi domā, ka vai nu viņiem ir tik daudz laika, ka viņi var atļauties to izšķiest, vai arī tik maz laika, ka viņi nevar paspēt izdarīt kaut ko nozīmīgu, tāpēc nav ko mēģināt. Mūsu dienas ir kā portfelis – visi ir vienāda izmēra, bet dažos ir ielikts kas vērtīgāks, nekā citos." “… kas nevajadzīgām lietām pakaļ dzenas, tas ir neprātis." (Sal.pam.12:11). Saskaitīt savas dienas nozīmē atdot tās Dievam un meklēt Viņa vadību savā dzīvē.

Kāds ir Tavs došanas motīvs?

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs... (Mat.6:1)

Kad Tu palīdzi/ziedo, Dievs debesīs ņem vērā divas lietas: a) Tavas iespējas – cik daudz līdzekļu Tev ir; b) Tavus motīvus – kāpēc Tu dod?

“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās." (Mat.6:1-4).

Nākošie divi stāsti precīzi ilustrē to, ko Jēzus domāja sakot šos vārdus.

Pirmais stāsts: 1977. gadā kāda ģimene piekrita ziedot trim miljonus dolāru, lai paplašinātu zoodārzu Ņujorkas Centrālajā Parkā (Central Park Zoo). Taču problēmas radās tāpēc, ka piecu centimetru liela plāksnīte, kurā tiktu atzīmēts dāvinātāju vārds, viņiem nebija pietiekami liela. Kā arī, ģimenei, kas ziedoja pusmiljonu dolāru trīsdesmit gadiem senāk, lai izveidotu sākotnējo zoodārzu, bija lielāka plāksne. Tika izteikts ierosinājums, ka sākotnējo sponsoru vārdi jāaizstāj ar jaunu naudas ziedotāju vārdiem. Tomēr, kad parka komisija atteicās to darīt, ģimene atcēla savu ziedojumu…

Otrais stāsts: Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) un viņa sieva turēja vistas. Olas bija daudz un varētu tikt atdotas citiem, bet ģimene atteicās dāvināt olas. Pat tuviem radiniekiem tika teikts: "Jūs olas varat dabūt, bet jums ir jāmaksā par tām." Tā rezultātā Sperdženu ģimene tika uzskatīta kā sevišķi mantkārīgi cilvēki. Tikai pēc Sperdžena kundzes nāves atklājās visas stāsta detaļas. Izrādās, ka VISI ieņēmumi no olu peļņas tika atdoti, lai atbalstītu kādas divas vecas atraitnes. Sperdženiem šķita svarīgāk, ko par viņu dzīvi domā Dievs, nevis ko par viņiem runā apkārtējie cilvēki.
Iesākoties Adventa laikam, padomā – kas Tev ir svarīgākais?

Ja gadījumā Tu esi vadītājs (3)

Bet… jūsu vidū būs būt ... vadonim kā tādam, kas kalpo. (Lūk. 22:26)

Mihaels Bruners (Michael Bruner) raksta par to, kā būdams koledžas students, viņš apmeklēja lekciju, ko lasīja bijušais ASV ģenerālprokurors: ‘Pēc lekcijas es piegāju pie viņa, lai pajautātu, vai mēs varētu tikties un izdzert kādu kafiju... Mani kursabiedri bija šokēti, kad viņš teica: "Kā būtu ar rītdienu" ... Mēs tikāmies un runājām kādu stundu ... Es apbēru viņu ar jautājumiem. Kādus slavenus cilvēkus viņš ir saticis? Kā tas bija būt Ģenerālprokuroram 60tajos? ... Kad es viņam pajautāju, kurš ir bijis slavenākais cilvēks kādu viņš jebkad ir saticis, viņš sacīja: "Es nedomāju par cilvēkiem šādās kategorijās..." Un tad viņš man pateica kaut ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: "Necenties dzīvē būt slavens vai liels, tā vietā centies darīt lielas lietas. Ja Tu tieksies pēc diženuma, Tavs diženums nomirs kopā ar Tevi. Bet, ja Tu tieksies darīt lielas lietas, Tavs ieguldījums turpinās dzīvot. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir būt kā kalpam. Vadi citus kalpojot viņiem, un Tu varēsi paveikt lielas lietas." Es biju pārāk nezinošs par kristietību, lai zinātu, ka viņš ņema šos vārdus no Rakstiem ... Jēzus bija kalpojošas vadības iemiesojums. Viņš ne tikai pateica mācekļiem, ko viņiem vajadzētu darīt, bet darīja to kopā ar viņiem ... Kad es tajā rītā izgāju no viesnicas un gaidīju ielas malā lai to šķērsotu, kāds akls cilvēks ar savu suni stāvēja man līdzās. Es skatījos uz skaisto suni un apbrīnoju viņa darbošanos... Suņa vienīgais mērķis dzīvē ir kalpot savam saimniekam... Kad luksoforā iedegās zaļā gaisma, suns maigi vilka [viņu] pāri ielai ... Dievs sūtīja mani dzīves līdzību. Es sapratu tā rīta mācību, ko nekad neaizmirsīšu – centies paveikt lielas lietas (ne iegūt slavu)… un vislabāk vadīt var kalpojot.’