svētdiena, 2010. gada 22. augusts

Dievu var atrast Bībelē!

Jānis Kristītājs nonāca cietumā... un vienu dienu viņam rodas šaubas: "... Jēzus ir mans radinieks... neapmeklē mani cietumā... vai Viņš maz ir Tas...?" Tāpēc Jāņa mācekļi tiek sūtīti, lai uzdotu jautājumus.
Kad Jāņa mācekļi nonāk pie Jēzus, Viņš saka: "OK! Es jums gan nevaru dot atbildi... bet jūs paskatieties apkārt. Paliekat kopā ar mani vienu dienu..."
Jāņa mācekļi tā arī izdara... un tad atgriežas pie Jāņa.
Jānis: "Nu? Ko Viņš jums teica?"
Mācekļi: "Neko!"
Jānis: "Neko? Ko tad viņš darīja?"
Mācekļi: "Viņš darīja to un to, un tad vel to..."
Jānis: "Viss skaidrs! Viņš ir Mesija!"                                                         (Stāsta orģinālu skat. Mat.11:)

Kā Jānis to varēja saprast? Jo viņš zināja Jes. 35:5-6 un Jes. 61:1 – tur ir teikts, kas Mesijam ir jādara.
Uz kāda pamata Jānis ticēja? Viņš uzdeva jautājumus... un Sv. Raksti palīdzēja saņemt atbildi.

Bībelē ir tik daudz stāstu. To mērķis ir pastāstīt mums kāds ir Dievs. Dot pieradījumus, ka Dievam var uzticēties...
Bībelē ir tikai daži teksti ir kā norādījumi vai ieteikumi. Kāpēc? Jo stāsti sniedz pierādījumus!
Ja uzdodam jautājumu – kāds ir Dievs? Atbilde var būt – Dievs ir mīlestība (1.Jāņa 4:8)... Bet tas ir tikai apgalvojums... informācija.
Ja Dieva mērķis būtu dot informāciju/norādījumus, tad Bībelē pietiktu ar vienu lapu. Bet Dievs dod pieradījumus/stāstus...
Ja mēs gribam uzticēties Dievam, uzdodam jautājumus... meklējam pieradījumus Bībelē.
Nav cita ceļa kā iepazīt Dievu — atrast Viņu Bībelē!!!

9 komentāri:

Uģis teica...

Paldies. Tas bija iedrošonoši, jo mani pašu bieži moka šaubas.

mazā_Ginta teica...

Atvaino, es nesapratu!
Vai tad Bībele nav baušļu un likumu sakopojums? Vai tur nav rakstīts - dari tā un nedari tā?

Uģis teica...

Ginta, nepiekrītu, atvaino. Cik esmu pievērsis bibelei uzmanību, tur vairāk ir stāsti, daži gan tādi apšaubāmi.

mācītājs teica...

Cik jauki, ka jūs (mazā Ginta un Uģis) tā atvainojaties...
Vēlos tā retoriski pajautāt vēreiz: Kāds ir Bībeles mērķis?

Atklāt mums kāds ir Dievs...
Tad lasot Bībeli (gan stāstus, gan baušļus) = meklēsim tur Dievu!!!

Anonīms teica...

Stāsti arī Bībelē jau nav slikti - var bērniem pastāstīt. Es arī no bērnības atceros vienu otru, ko vecmāmiņa stāstija. Par lauvu bedri, par milzi, utt.
Bet kāda tam jēga nekad neesmu sapratusi.

Guntis Bukalders teica...

Šie stāsti sniedz pasaules skatījumu — filosofs teiktu: no kurienes nākam, kas esam, kurp ejam. Jebšu precīzāk būtu teikt: kas mēs esam, kāda ir problēma, kā to atrisināt, kāds būs rezultāts. Nu lūk, stāstos mēs to varam atklāt, un stāsti daudz labāk paliek atmiņā, nekā definīcijas un aksiomas. Būtiskākais ir redzēt kopainu, nevis visu dzīvi veltīt sīkām detaļām, ka pazūt jebkāda nojausma par kopainu.

mācītājs teica...

Problēma ir tā, ka mēs stāstus dodam bērniem, sev atstājam apgalvojumus...
Pāvils teica, ka ir garīgais piens (viegli saprotamas lietas) un tad ir arī nopietnāks ēdiens (sarežģītāki teoloģiski jautājumi).
Cik bieži mēs bērniem dodam smago barību, sev atstājot garīgo pienu...
Definīcija, ka “Dievs ir mīlestība” – tas ir garīgais piens...
Tomēŗ pamēģiniet stāstā par prostitūtu Rahabu atrast, ka “Dievs ir mīlestība”...

mazā Ginta teica...

Jautājums - tad kā to saprast, vai bērniem nav piemēroti Bībeles stāsti?

mācītājs teica...

Protams ir labi stāstīt bērniem Bībeles stāstus (var izmantot Bērnu Bībeles)...
Problēma jau ir tajā, ko mēs pieaugušie lasām/pārdomājam/mācamies no Bībeles... Vai mēs To izmantojam tā, kā tas bija/ir Dieva ieplānots/paredzēts?
Ja ir laiks un pacietība, iesaku paklausīties šeit = http://www.adventisti.lv/lv/media_lv.php?type=vol&event=146

Ierakstīt komentāru