svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs

Kas tad ir patiesība?

Tāpēc sāksim atkal no sākuma!
Nopietni cilvēki bieži saka (un māca arī mūs): „...mums taču ir jābūt patiesiem savās attiecībās..!”
Tā tas ir – ir ļoti svarīgi būt patiesiem pret sevi, ģimeni, draudzi un Dievu...
PATIESUMS, tas ir – es ticu no visas sirds tam, ko es daru... (Tikai ievērojiet, ka te nekas nav teikts par Dievu). Patiesums ir nepieciešams, bet tas nenozīmē, ka sātans nevar jūs piekrāpt. Piemēram, kad kāda sieviete Indijā iemet savu zīdaini svētajā upē Gangā – viņa ir patiesa...
Kāpēc mēs tā nedarām? Jo domājam, ka zinām, ko patiesībā Dievs no mums sagaida...
Es dzīvoju Liepājā un, ja Tu vēlies atbraukt pie manis ciemos, vari izvēlēties to darīt ar autobusu. Autoostā Tu vari no visas sirds būt patiesi pārliecināts, ka iekāp autobusā, lai brauktu uz Liepāju, bet ja tas ir Saldus autobuss, tad tālāk netiksi... Izkāpjot galapunktā Tu nevari teikt – esmu Liepājā... Lai cik patiess Tu tajā brīdī esi – tas neizmaina autobusa maršrutu. Patiesums/no visas sirds – tas ir svarīgi... Tu nevari cerēt nokļūt debesīs dodot Dievam tikai daļu no sevis...
Bet ar to nepietiek!

Ticot no visas sirds tam, ko Tu dari (patiesums), Tev ir jābūt arī godīgam...
Tavā patiesumā ir jābūt iekļautam ari godīgumam!

Kas tad ir godīgums?
GODĪGUMS ir spēja pielikt jautājuma zīmi savam patiesumam...
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas...
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis...
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi...

Svarīgākais jautājums, kas mums sev ir jāuzdod:
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies? Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?
Ja mūsu atbilde ir JĀ – tad mūsu patiesums mums palīdz lietas mainīt...
Ja mūsu atbilde ir NĒ – tad neviens mums nevar palīdzēt...

Mums ir jābūt savā ticībā/uzticībā tik patiesi godīgiem par to, par ko esam pārliecināti, ka esam gatavi atkal un atkal pārliecināties – kas tad ir patiesība!

8 comments:

Uģis teica...

Vai tad Bībele māca šaubīties? Nebija gadījumā norājumi šaubīgajiem?

Anonīms teica...

Šaubās par sevi norājumus neatrodu... par Dievu šaubīties - tas atkal ir kaut kas cits, jo kategorijas "es" un "Dievs" ir tik atšķirīgas viena no otras...
"Un citus, kas šaubās, apžēlojiet, glābiet(...)" tā raksta Jūda, 22.pants. Un nevis: "likvidējiet viņu šaubas"...

Ivo Roderts teica...

"...Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot." (Ap.d.17:11).
Pāvils uzslavēja tos, kuri šaubījās - vai mēs pareizi esam to jauno mācītāju sapratuši?
skat. http://macitajs.blogspot.com/2010/08/ticet-ir-uzdot-jautajumus.html

Uģis teica...

Jums (cien.Anonīms un cien.Mācītājs) protams ir taisnība.
Tomēr vai tad dievs nesagaida, lai mēs viņam ticam par spīti visam?
Kādas tad tur vēl šaubas?

Ivo Roderts teica...

Ir ļoti svarīgi ir nodalīt divas lietas...
Es nekādā gadījumā neaicinu šaubīties par Dievu, Viņa teikto utt.
Šaubas ir par mums pašiem, par mūsu izpratni, par mūsu piekšstatiem vai mūsu viedokļiem...
Nu piemēram, es eju pa ielu... redzu - elektrības stabs nolūzis, vadi nokrituši zemē... Es varu būt pārliecināts (nu ienāca prātā), ka elektrība ir noteikti jau atslēgta... ķeršos klāt, lai paceltu tos vadus malā. Ja es neapšaubu savu mirkļa iedomu, ja neesmu uzmanīgs - tad es varu būt no visas sirds pārliecināts un... patiesi beigts!
Lūk par to es domāju - mums ir jāšaubās par savu izpratni, par savu iedomāto priekšstatu...

Anonīms teica...

Mūsu piemērs ir Jēzus. Jēzus gan nešaubijās.

Ivo Roderts teica...

Es saprotu, ka runājot par ticību Dievam, mums šķiet savādi pieminēt šaubīšanos...
Bet ļaujiet man paskaidrot:
Reiz Jēzus ar mācekļiem iet gar labības lauku... un tā kā mācekļi ir ļoti izsalkuši, viņi plūc vārpas, saberzē tās plaukstās, aizpūš pelavas un graudus apēd (un ievērojiet, ka tas notiek sabatā!!!).
Fariseji (no kurienes viņi tur uzradās?) uzreiz sauc: "Grēks! grēks! Nedrīkst kult labību sabatā!"
Jēzus cenšas viņiem paskaidrot: "Piedodiet! Es radīju arī sabatu. Vai drīkst, es gribētu paskaidrot kā tas bija paredzēts..."
Bet fariseji nav gatavi klausīties: "Nē! Grēks! Pie krusta viņu!"
(adaptēts pēc Mat.12:1-8)
Ja nav gatavība un vēlēšanās apšaubīt SAVU priekšstatu un izpratni, ja iedomība attur no gatavības uzklausīt Dieva Vārdu – tad tur vairāk neviens neko nevar palīdzēt...

Anonīms teica...

Arī es šaubos un kā vēl, bet es vēlētos kaut tā nebūtu. Man nav funktieris piesieties lai tikai atrastu pretējo (strarpcitu cilvēki nesaprot šitādus jautājumu uzdevējus, jo redziet es akli neticu), bet mans domāšanas veids atrod tādus jautājumus dēļ kuriem es atkal nonāku galīgā neizpratnē, bet vismaz ļoti cenšos būt patiesa. Laimīgie, kuri tā vienkārši ņem un tic - man nesanāk :(

Ierakstīt komentāru