Atbalstīt savus bērnus viņu “grūtajos gados” (2)

... gudrība gan ir labāka nekā stiprums... (Sal.Māc.9:16) 

Vecāki atcerieties, jūs ietekmējat savu bērns vairāk nekā jebkas cits šajā pasaulē! Jūs domājat: "Bet viņš, šķiet, pievērš tik maz uzmanības man, salīdzinot ar viņa draugiem!"
Pusaudzim viņa vienaudži ir ļoti svarīgi un ietekmīgi, tāpēc, ja Tu esi noraidoši aizspriedumains pret viņiem, Tu tikai palielināsi draugu negatīvo spiedienu uz savu bērnu. Tava pusaudža pretestība nebūt nenozīmē, ka viņš nepiekrīt Tavam viedoklim, vai domā, ka Tev nav taisnība. Viņš vienkārši piedzīvo divas, ļoti spēcīgas un dzīves uztveri veidojošas, dabīgas tendences.

Pirmkārt, lai attīstītu veselīgu sociālo pieredzi pusaudžiem ir nepieciešamas attiecības ar vienaudžiem. Izrādīšanās "krutiem" draugu priekšā veicina šīs attiecības, tāpēc viņi, nevēlas atzīt pieaugušo ietekmi. Neuztver to personīgi, jo problēma ir viņu pieaugošās vajadzības, nevis Tu.

Otrkārt, normāla attīstība spiežot pusaudzi kļūt arvien neatkarīgākam. Viņu “sacelšanās” parasti ir vēlēšanās būt neatkarīgiem, nevis būtiskas domstarpības ar pieaugušajiem. Šīs Dieva paredzētās un dotās tendences palīdz sagatavoties brīdim, kad viņi "atstās tēvu un māti ... un tie kļūs par vienu miesu" ar kādu citu uz visu mūžu (1.Moz.2:24). Svarīgi ir izprast šo dabisko plūsmu pusaudžu attīstībā un necensties to apslāpēt.
Tu vari censties atbalstīt savu pusaudzi, palīdzot viņam atrast konstruktīvus veidus, kā izteikt viņa jauno vēlmi pēc pašnoteikšanās. Problēma jau nav Tavi uzskati vai domas, bet gan tas, ko Tu ar to dari. Tu taču vari vienmēr palikt racionāls, mīlošs, atbalstošs, un pacietīgi aicināt uz sadarbību, nevis konfrontāciju. Dievs arī Tavam bērnam dos laiku pārvērtēt savas vērtības, uzskatus un attieksmi. Un tad lūdziet, lai "... no tā viņš [vai viņa] neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis." (Sal.Pam.22:6).