Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.

Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.

Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)

Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?

Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.

Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.

Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!

Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.