Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?

Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?

Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!

Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"

Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."

Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."

Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."

Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."

Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!

Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!

Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.

Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."

Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."

(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)

Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"

Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."

Un mēs? Sakām paldies...

Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?

Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.

Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.

Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)

Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?

Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.

Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.

Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!

Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

Kristus mūs aicina veidot jaunas attiecības

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jāņa 8: 3–11)

…Un tās bija perfektas lamatas! Ja Jēzus saka: “Jā, jānomētā!“, tad Viņu tūliņ nosūdz romiešiem. Ja Jēzus saka: “Nē!”, tad farizeji pasludinātu visiem, ka viņš neatzīst Mozu...

Bet Jēzus nesaka neko. Viņš sāk rakstīt smiltīs... un Bībele saka, ka tad kad viņi redz rakstīto, viņi aiziet...

Tad Jēzus pievēršas sievietei un jautā: “Kur tad palika tie, kas tevi apsūdzēja?” Nabaga sieviete, kura, bailēs trīcoša, gaidīja, kad akmeņi sāks triekties pret viņu, paceļ acis un skatās – nav neviena! Visu viņas mūžu neviens viņu nav ņēmis nopietni... un Jēzus, ar mīlestības maigumu acīs, lūkojas viņā, smaida un saka: “Es tevi netiesāšu! Ej un negrēko vairs...”

Kas tas ir? Kas tur notika? Tas ir Jauns Sākums, tās ir Jaunas Attiecības...

Ievēro, ka tajā pašā laikā Jēzus farizeju grēkus rakstīja… smiltīs – viens vēja pūtiens un uzrakstītā vairs nav…

Starp citu, tas ir vienīgais gadījums Jaunajā Derībā, kad Dievs (Jēzus) pats personīgi kaut ko raksta... Bet vai atceries, kur Vecajā Derībā Dievs kaut ko raksta? Pareizi! Dievs pats ar savu roku rakstija “10 derības vārdus” jeb 10 baušļus...

Ko tas mums saka par Dievu? (Baušļi akmenī… Grēki smiltīs!)

Cik bieži mēs, cilvēki, to visu darām otrādi...

Bet tagad atceries – principi ir rakstīti akmenī un mūsu darbi smiltīs!!!

Kristus neatnāca pieķert grēciniekus...

Kristus atnāca atklāt Dieva principus dzīvē un aicināt mūs jaunām attiecibām.