… Tu dod mieru, tiešām mieru... (Jesajas 26:3)
Mēs zaudējam mūsu iekšējo mieru četru iemeslu dēļ:
(1) Mēs cenšamies mainīt cilvēkus mums apkārt.
Mācoties no saviem piedzīvojumiem, Tu sāksi saprast, ka nevari mainīt citus cilvēkus, tikai Dievs var! Un Viņš to arī darīs, ja Tu pārtrauksi citu pamācīšanu, un saksi mīlēt viņus tādus, kādi viņi ir. Tas nenozīmē, ka Tev ir jāpiekrīt visam, ko viņi dara. Tas nozīmē, ka Tu apņemies viņus mīlēt, lūdzot pēc Dieva apsolījumiem viņu vārdā un ļaujot Dievam rīkoties ar viņiem tā kā Dievs to vēlas, kad Viņš to vēlas un Viņam par godu. Tava stresa iemesls varbūt ir tas, ka Tu mēģināji darīt kaut ko ar kaut ko, kur Tu nevari darīt neko!
(2) Mēs cenšamies darīt lietas, kad tām nav īstais laiks.
"Katrai lietai ir savs nolikts laiks..." (Sal.Māc. 3:1). Ja Tu esi audzinājis bērnus, Tu zini, ka viena no to galvenajām īpašībām ir nepacietība, viņi neko nav gatavi gaidīt. Dievs vēlas, lai mēs pieaugtu, tāpēc Viņš liek mums gaidīt, tāpēc Viņš māca mums uzticēties un palīdz mums nobriest!
(3) Mēs sākam uztraukties, ja domājam, ka neattīstāmies pietiekami strauji.
Var gadīties, ka Tu palēnini savu garīgo izaugsmi nolaidības dēļ, bet galu galā, "... Mēs... topam pārvērsti ... To dara Tā Kunga Gars" (2. Kor. 3:18). Tāpēc, iemācies izbaudīt savu dzīvi, kamēr Dievs darbojas ar Tavu problēmu (un atceries - Tev vienmēr ir problēmas)!
(4) Mēs cenšamies arvien vairāk un vairāk…
Tev šķiet, ka jādara tas, ko Tu domā, ka Dievs vēlas… Bet kāpēc Tu to dari nekonsultējoties ar Viņu par to, ko Viņš patiesībā grib, kad Viņš to grib, vai kā Viņš to grib darīt. Tā rezultātā Tev reizēm nolaižas rokas. Kāds ir risinājums? "Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!" (Jes. 26:3)