Lūdzies pēc Dieva labvēlības (2)

...tad mantosi vēlību un labu slavu gan Dieva, gan cilvēku priekšā. (Sal.pam.3:4 Jaunais tulk.) 

Lai redzētu kā Dieva labvēlība darbojas, ieskaties Bībelē! Varam izvēlēties Jāzepa dzīvi ka piemēru. "Bet Israēls [Jēkabs] mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus… Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm. Un viņa brāļi ievēroja… to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt... Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk..." (1.Moz.37:3-5).

Ievēro divas lietas šajā stāstā.

Pirmkārt, Dieva labvēlība ir dāvana, nevis atlīdzība par to, ka esi labāks nekā citi. Nekad neatvainojies par to, ka Dievs ir svētījis Tavu dzīvi. Tomēr nekad nevalkā to kā žetonu par pārākumu. Pāvils jautā: "Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?" (1.Kor.4:7). Atbilde – nekas patiesībā nav Tavs nopelns ar ko lepoties! Atceries to un dzīvot ar pateicības attieksmi savā dzīvē.

Otrkārt, lai dzīvotu ar Dieva labvēlību ir vajadzīga liela gudrība. Jāzepa brāļi teica: "...Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm... tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem." (1.Moz.37:18-20). Tā ir liela kļūda – stāstīt par savu sapni tiem, kuri nespēj to novērtēt. Atklāti, viņi pat var priecāties kopā ar Tevi, bet Tev aiz muguras viņi izturēsies pret Tevi ļauni. Pazudušā Dēla vecākais brālis nepārdzīvoja to, ka viņa jaunākais brālis bija cietis badu strādājot kādā cūku fermā. Tas, ko viņš nevarēja pārdzīvot, bija jaunākā brāļa mājās-atgriešanās svinības. Ķēniņš Sauls bija priecīgs, ka Dāvids palīdzēja valstij izcīnīt uzvaru nogalinot Goliātu. Tomēr viņš nevarēja izturēt, ka cilvēki saka, "...Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu..." (1.Sam.18:7). Jēzum par šo tēmu izteicās ļoti tieši: "...Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā…” (Mat.7:6).

Tāpēc rīkojies gudri, runā tikai tad, kad ir īstais laiks, respektē un pieņem Dieva labos ieteikumus... un Tu piedzīvosi Viņa labvēlību.

Parādīt atzinību

...Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā ... stiprini viņu... (5.Moz.1:38) 

Tiem dažiem, kurus varētu raksturot kā "vienmēr-par-sevi-pārliecinātus", vajag maz vai nemaz iedrošinošu atzinību; mums pārējiem to vajag regulāri. Dievs ieteica Mozum parādīt atzinību savam aizstājējam Jozua, jo viņam nāksies uzņemties ļoti īpašu atbildību. Pat Pāvilam bija nepieciešama atzinību. "… mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu..." (2 Kor.7:5-6).

Ja Tu kādam parādi atzinību, Tu dari Dieva darbu! Mēs bieži domājam brīnišķīgas domas par cilvēkiem, bet nepasakām viņiem to. Atzinība darbojas tikai tad, ja Tu to izsaki!

Reiz kāds psihologs intervēja veiksmīga biznesa magnāta dēlu. Problēma bija tajā, ka jaunais cilvēks atteicās pārņemt ģimenes biznesu pēc sava tēva nāves (kas būtu padarījusi viņu ļoti bagātu). Viņš paskaidroja: "Jums būs grūti saprast attiecības, kādas man bija ar manu tēvu. Viņš bija stingra rakstura cilvēks, kurš visu bija sasniedzis ļoti smagi strādājot. Viņa mērķis bija iemācīt mani pašpaļāvību... un viņš domāja, ka vislabāk to būtu darīt nekad mani neiedrošinot un nepaslavējot. Brīvdienās mēs spēlējām bumbu pagalmā. Ideja bija, ka man ir jānoķer bumbu desmit reizes pēc kārtas. Kad es biju noķēris to astoņas vai deviņas reizes, viņš vienmēr darīja visu iespējamo, lai desmito reizi bumba lidotu man garām. Viņš meta to zemē vai augstu virs manas galvas tā, lai man nebūtu izredžu to noķert." Tad brīdi klusējis, veiksmīgā biznesmeņa dēls turpināja: "Tāpēc es atsakos no visa... es vēlos pats noķert desmito bumbu!" Šis jauneklis uzauga ar sajūtu, ka viņš nekad nebūs pietiekami labs, lai iepriecinātu savu tēvu.

Vai tas neskan pazīstami?

Bībele saka: "Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina" (Sal.Pam.12:25).

Tātad, parādi atzinību tiem, kas ir Tev blakus.