Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Ps.90:12)
Viņš parasti strādāja divpadsmit stundas dienā, un dažreiz arī brīvdienās. Pat tad, kad viņam nebija jābūt darbā, viņš domāja par darbu. Viņa sieva reizēm centās viņam tuvoties... un viņš jau arī apzinājās, ka viņi nav tik tuvi, kā tas reiz bija. Viņš nekad nebija tīši rupjš, nejūtīgs vai neatsaucīgs, tikai viņa vienmēr šķiet vēlējās īpašu laiku sev, un tas nu bija kaut kas, ko viņš nevarēja atļauties. Viņš neskaidri apzinās, ka viņa bērni bija izauguši, un viņš bija to palaidis garām, pazaudējis. Viņi sūdzējās par grāmatām, kuras viņš nebija tiem lasījis priekšā, par spēlēm, kuras viņš nebijis spēlējis ar viņiem, par ceļojumiem, kuros viņš nebija ar viņiem bijis. Pēc kāda laika viņi pārstāja sūdzēties… droši vien saprata, ka viņu ģimene visticamāk nekad nebūt savādāka. "Es būšu viņiem vairāk pieejams, kad tam būs vairāk laika," viņš domāja. Tad, kad viņš par to sajutās vainīgs, viņš teica pats sev: "Es daru to viņiem."
Viņa sieva reizēm viņam jautāja par iespēju kopā doties uz baznīcu, bet viņš teica: "Tam mums būs daudz laika vēlāk... nu tad kad tam būs vairāk laika." Viņa ārsts viņam aizrādīja, ka viņa paaugstinātais asinsspiediens un īpaši augstais holesterīna līmenis nav labi, bet viņš apsolīja pats sev, ka tam būt vēl daudz laika tad, kad… nu katrā gadījumā ne tagad. Tā viņa ķermenis klusi un neatvairāmi gatavojās darīt kaut ko ar to viņa paša vietā.
Kādu rītu viņa sieva pamodās ap trijiem no rīta un atklāja, ka viņš nav viņai blakus gultā. Viņa devās uz viņa kabinetu, lai censtos pierunāt viņu nākt gulēt. Atvērusi kabineta durvis, viņa ieraudzīja viņu sēžot pie datora… tikai viņa galva bija nokārusies zemu zemu. Viņa pieskārās viņam plecam, bet viņš neatbildēja…
Kad beidzot ieradās mediķu brigāde, viņi viņai pastāstīja, ka viņš bija miris ļoti smagas sirdslēkmes rezultātā... Un viņa klusēdama skatījās uz viņu… kā viņš tur gulēja tik mierīgi. Beidzot viņam bija tam pietiekami laika!