Slavēšanas lavīnas efekts (2)

Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienumēr... (Ps.71:8) 

2007.gadā pēc smagas cīņas ar leikēmiju, pianists un dziesmu autors Rodžers Benets (Roger Bennett) nomira. Kādu laiku Viņš pat cerēja uz atveseļošanos, bet slimība atgriezās atkal un atkal, līdz beidzot...

Reiz Rodžers ierakstīja savā interneta mājaslapā:

"Mūsu ienaidnieks mums pielavās tieši tā, kā Bībele to apraksta – kā rūcošs lauva. Viņš slēpjas krūmos un gaida jebkādu vājuma pazīmi. Un tad viņš uzklūp... Es nedomāju manu fizisko stāvokli. Man viņš uzbruka viskritiskākajam – manam priekam... manai uzticībai... un manai cerībai. Katru reizi, kad es centos domāt pret debesīm, manas domas atlēca no šīs tēmas kā bumbiņa. Katru reizi, kad es mēģināju skatīties uz pozitīvo, vienīgais ko spēju domāt bija tumšā, bezcerīgā nākotne.

Tad kādu reizi velns izmantoja savu visefektīvāko ieroci – šaubas. "Tu sauc sevi par kristieti? Kāds liekulis!. Tu esi tik nobijies, kā jebkad... tik piepildīts ar izmisumu. Tad nu gan liela Tava ticība, Gospela Dziedātāja kungs!" Es pat sāku noticēt visam, ko viņš teica. Es izmēģināju visu ko, lai tikai izrautos no tā... Es domāju, ja es spēšu iemigt, no rīta tas varētu būt pārgājis .. bet laiks šķiet gāja kā palēninājumā. Aizmigt nebija iespējams. Tad es centos lasīt Bībeli, bet vārdi šķita bezjēdzīgi un es nevarēju neko saprast."

Tad Rodžers piedzīvoja tādu kā atklāsmi. Viņš atcerējās par Pāvila un Sīla piedzīvojumu cietumā.

"Es it kā ieraudzīju, kā viņi neļāvās izmisumam," viņš atstāsta savu piedzīvoto. "Viņi dziedāja slavas dziesmas un tas kļuva par viņu ieroci. Vienu dziesmu pēc otras... un visas manas vecās dziesmas atnāca pie manis... un es dziedāju tās viens pats guļot tukšā istabā. Tas var būt nebija labākais izpildījums manā mūžā, bet tas noteikti bija pats spēcīgākais svētību piedzīvojums, ko es esmu saņēmis."

Bībelē Psalmu autors rakstīja: "Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienumēr apliecinādama Tavu godību" (Ps.71:8).

Arī Tu vari to izmēģināt.

Tas patiešām darbojas!

Slavēšanas lavīnas efekts (1)

Bet es ... vairošu Tavu slavu. (Ps.71:14) 

Nav tāda ierobežojuma, lai Tu pielūgtu Dievu tikai baznīcā. Mēs varam apņemties darīt kā psalma autors: "Es slavēšu To Kungu vienumēr..." (Ps.34:2).

Tas, ka kaut arī Tev nav gluži tāds noskaņojums, lai slavētu Dievu, bet Tu to tomēr dari, jo vēlies iepriecināt Viņu, tiek saukts par "pateicības upuri" (Ebr.13:15). Un, ja slavēšana kļūst kā dzīvesveids, tad tam ir lavīnas efektu (tas ir, darbība izraisa izmaiņas, kuras savukārt veicina nākošo darbību). Kad Tu pastāsti Dievam cik brīnišķīgs Viņš ir, cik ļoti Tu Viņu mīli un cik ļoti vēlies pavadīt laiku kopā ar Viņu, Tu visticamāk piedzīvosi, ka cilvēki Tev apkārt savukārt centīsies pastāstīt un parādīt Tev, cik brīnišķīgs patiesībā esi Tu, cik ļoti viņi Tevi mīl un vēlas izbaudīt laiku kopa ar Tevi. Laikam ejot gan Tava ģimene, gan Tavi draugi, gan pat nejauši paziņas sāks sajust šo ietekmi.

No otras puses, ja Tu neizsaki Dievam to atzinību, ko Viņš ir pelnījis, Tu atņem sev to, kas Tev tik ļoti ir nepieciešams. Dāvids sacīja: "Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu" (Ps.34:4). Dievs ir tuvu [Viņa goda krēsls atrodas] pie Viņu slavējošiem ļaudīm (Ps.22:4).

Tad Tu Viņam saki: "Tu esi brīnišķīgs; nav tādas problēmas, kuras Tu nevari atrisināt; nav tādas vajadzības, kuras Tu nevarētu apmierināt. Es esmu uzticējis visas savas rūpes un ilgas Tev. Es zinu, Tu mani mīli. Es nepadošos depresijai un domām par sakāvi. Es uzticos, ka Tu aizsargāsi mani no visām briesmām, atvērsi durvis, kas ir bloķētas un dosi man uzvaru.”

Un Dievs sūta Savus eņģeļus, lai tie cīnītos un uzvarētu garīgās cīņas Tavā vārdā (Ebr.1:14). Nav brīnums, ka Dāvids teica: "…Bet es cerēšu pastāvīgi uz Tevi un vairošu Tavu slavu" (Ps.71:14).

Tas darbojas!

Vai nav laiks arī Tev to nopietni pardomāt?

Dodot gūtais neatņemams

Viņš [Jēzus] pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Ap.d.20:35) 

Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams. (Rainis) 

Vendija Pope (Wendy Pope) raksta: “Kad Dievs mani aicina dot, es ne vienmēr jūtos kā īpaši svētīta. Varbūt arī Tev ir bijusi līdzīga pieredze. Viņš izaicina Tevi rūpēties par kādu ģimeni, kuru ir skārušas nopietnas problēmas vai slimība, bet Tu pēc garas darba dienas tik tikko spēj parūpēties par savu ģimeni. Vai tad, kad Tu jūties gandrīz izsmelts, Viņš aicina Tevi iet un palīdzēt kādai Tavai paziņai pieskatīt bērnus, jo viņai ir vajadzīgs mazs pārtraukums.
Nav svarīgi, kāda ir situācija, kad Dievs aicina mūs kaut ko dot ... vienmēr IR paredzētas svētības arī mums ... Viņa plāni un domas ir augstākas nekā mūsējie. Viņam ir pārredzams viss, un tas, par ko mums būtu jādomā, ir - kā vislabāk paveikt to, ko Viņš mums ir uzdevis... bez liekas sūdzēšanās.
Tev var rasties daudz atrunu jautājumi, kad Viņš mudina Tevi uzlūgt Tavu rupjo un nepieklājīgo kolēģi uz pusdienām ... vai pieteikties aizstāt bērnu svētdienas skolas klases skolotāju, lai dotu viņai iespēju atpūsties.
Galu galā svarīgākais ir (un nav svarīgi - vai Tu par to domā, vai nē) - vai tam ir nozīme mūžības perspektīvā... un vai tas ir nozīmīgi tai personai, kam mēs dodam?
Būtībā, bez Jēzus es esmu egoiste. Es reizēm domāju - nez, kāda veida svētību es saņemšu... naudu, jaunu auto vai labāku dzīvokli? Un tad es kaunos par šīm domām. Šādas domas rodas nepieredzējuša ‘kristieša-iesācēja’galvā, kurš nesaprot, ka svētība ... ir tuvākas attiecības un sadarbošanās ar Vislielāko Devēju, kāds jebkad ir bijis… tuvība ar Jēzu Kristu."

Vai Tu dažkārt dari, dod un kalpo tikai pienākuma dēļ… vai vainas apziņas mudināts... vai arī tāpēc, lai iegūtu citu cilvēku apbrīnu? Došana ir mūsu 'mīlestības uz Dievu' praktiskā atklāsme. Un Viņš vienmēr svētīs mūs tad, kad mēs to darām.

Tāpēc "...ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl..." (2.Kor.9:7). Vai arī Tu vēlies dot ar priecīgu sirdi?