svētdiena, 2010. gada 26. septembris

Paklausība ir svarīga!

Vienu dienu kāds cilvēks nonāca pie Paradīzes vārtiem debesīs. Tur, kā jau parasti, vārtu sargs Pēteris viņu sagaida un jautā: "Ko Tu esi darījis, lai tiktu iekšā?" Cilvēks nemaz nesamulst un atbild: "Es esmu ievērojis baušļus!" Toties Pētera sejā atspoguļojas izbrīns: "O! Nāc iekšā! Mums debesīs pagaidām vēl neviens, izņemot Pašu Kungu, tāds nav..." (John Wagoner on GC session in 1890)
Būtībā Tu vari grēkot cik vien patīk... bet ir jāatceras par sekām. Kas būs ar Tavu nervu sistēmu pēc tam?
Piemēram, mēs varam virtuves galda virsmā sadzīt naglu pie naglas... Vai tad navar tās atkal izraut ārā?
Dievam nav problēmu piedot mums mūsu grēkus (izvilkt naglas ārā)... Bet vai galda virsma pēc tam paliek tāda pati kā bija sākumā?
Nē! Un tā lūk ir problēma. Rētas paliek! Grēka sekas paliek! Tas ir mūsu izvēles ruzultāts... un mums ir jādzīvo ar mūsu izvēles sekām.
Paklausība Dieva dotajiem padomiem palīdz mums dzīvot labāk un laimīgāk, palīdz liecināt par Dieva mīlestību daudz efektīvāk. Ja arī Tu vēlies būt Dieva Valstības liecinieks  – paklausība ir svarīga!

svētdiena, 2010. gada 19. septembris

Pamatprincips, kurš ir jāņem vērā...

Vēl dažas dienas... un būs rudens ne tikai vērtējot pēc laika apstākļiem, bet ņemot vērā visus astranomiskos aspektus. Un rudens bieži noskaņo cilvēkus pārdomām, aicina izdarīt kopsavilkumus.

Es savas pārdomas šajā sakarā gribētu izteikt sekojoši:
Ja Tu vari piekrist tam, ko es līdz šim šajās piezīmes esmu sarakstījis, tad Tu faktiski piekrīti tam, ko māca Adventistu Baznīca:
   Dievs valda universā, kur eksistē brīvība un Viņš respektē šo brīvību (tāpēc arī ir beigu beigās nepieciešama tiesa... jo ir jābūt skaidrībai kādu lēmumu katrs ir pieņēmis).
   Grēks nav tas, ko Tu dari... tas ir veids kādā Tu domā.

Cilvēki var darīt vienu un to pašu – vienam tas ir kā grēks, bet otram nē! Kāpēc? Tāpēc, ka svarīgs ir iemesls (kāpēc Tu to dari?).
Cilvēki reizēm man uzdod jautājumu: "Mācītāj, vai to un to darīt ir grēks?"
Patiesībā tas ir nepareizs jautājums. Pareizi būtu jautāt – kāpēc es daru to, ko es daru?

Tīri tehniski Tu vari darīt jebko, un tas nebūs grēks... kamēr vien Tu to dari bez sacelšanās domām pret Dievu.

svētdiena, 2010. gada 12. septembris

Es ticu! – kas tālāk?

Mēs daudz un bieži lietojam vārdu salikumu "es ticu", vai arī "mēs ticam"...
Tomēr vai esam padomājuši, ko tas patiesībā nozīmē un, pats galvenais, kas no tā izriet? Vai mūsu valodā vardi "es ticu" nepārvēršas par frāzi bez īstas, dziļas un patiesas nozīmes?
TICĪBA – tas ir vārds, kuru kristieši parasti lieto, lai aprakstītu attiecības ar Dievu kā personu, Kura ir labi pazīstama. (Es jau daudzkārt esmu rakstījis par principu – 'jo labāk mēs Viņu pazīstam, jo vairāk uzticamies'.) Ticība ietver attieksmi pret Dievu – mīlestību, uzticēšanos un visdziļāko apbrīnu...
Ja Tev ir tāda attieksme pret Dievu (protams, balstīta uz pierādījumiem), tad ir tikai dabiski, ka tam seko vēlēšanās pieņemt to, ko Viņš piedāvā, un ticība tam, ko Viņš saka. Ja Tu esi par Viņu sajūsmā – loģiski, ka pievērsīsi uzmanību!
Labi, bet kā tad tas viss tehniski notiek? Ap.Pāvilam ir versija...
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)
Un vai zini kāds ir nākamais solis?
Pārsteidzoši, bet tad drīz vien Tu būsi gatavs paklausīt tam Dievam, kuru pazīsti... un (kas pats interesantākai) būsi gatavs darīt to, ko Dievs saka!

Vai tad ir grūti kaut ko darīt priekš tā, ko Tu mīli un Kurš mīl Tevi?

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Kas tad ir patiesība?

Apsveicu visus ar atkal jauna mācību gada sākumu!

Tāpēc sāksim atkal no sākuma!
Nopietni cilvēki bieži saka (un māca arī mūs): „...mums taču ir jābūt patiesiem savās attiecībās..!”
Tā tas ir – ir ļoti svarīgi būt patiesiem pret sevi, ģimeni, draudzi un Dievu...
PATIESUMS, tas ir – es ticu no visas sirds tam, ko es daru... (Tikai ievērojiet, ka te nekas nav teikts par Dievu). Patiesums ir nepieciešams, bet tas nenozīmē, ka sātans nevar jūs piekrāpt. Piemēram, kad kāda sieviete Indijā iemet savu zīdaini svētajā upē Gangā – viņa ir patiesa...
Kāpēc mēs tā nedarām? Jo domājam, ka zinām, ko patiesībā Dievs no mums sagaida...
Es dzīvoju Liepājā un, ja Tu vēlies atbraukt pie manis ciemos, vari izvēlēties to darīt ar autobusu. Autoostā Tu vari no visas sirds būt patiesi pārliecināts, ka iekāp autobusā, lai brauktu uz Liepāju, bet ja tas ir Saldus autobuss, tad tālāk netiksi... Izkāpjot galapunktā Tu nevari teikt – esmu Liepājā... Lai cik patiess Tu tajā brīdī esi – tas neizmaina autobusa maršrutu. Patiesums/no visas sirds – tas ir svarīgi... Tu nevari cerēt nokļūt debesīs dodot Dievam tikai daļu no sevis...
Bet ar to nepietiek!

Ticot no visas sirds tam, ko Tu dari (patiesums), Tev ir jābūt arī godīgam...
Tavā patiesumā ir jābūt iekļautam ari godīgumam!

Kas tad ir godīgums?
GODĪGUMS ir spēja pielikt jautājuma zīmi savam patiesumam...
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas...
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis...
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi...

Svarīgākais jautājums, kas mums sev ir jāuzdod:
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies? Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?
Ja mūsu atbilde ir JĀ – tad mūsu patiesums mums palīdz lietas mainīt...
Ja mūsu atbilde ir NĒ – tad neviens mums nevar palīdzēt...

Mums ir jābūt savā ticībā/uzticībā tik patiesi godīgiem par to, par ko esam pārliecināti, ka esam gatavi atkal un atkal pārliecināties – kas tad ir patiesība!