svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (3.daļa)

Ja Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam... tas ir evaņģēlijs. Ja evaņģēlijs ("labā vēsts") ir katrā Bībeles grāmatā/nodaļā/stāstā... tad ko par Dievu uzzināja/saprata Ābrahāms?
Vai esi padomājis, ko Ābrahāms darīja nākošās trīs naktis pēc došanās ceļā (skat.1.Moz.22:1–5)?
Es esmu pārliecināts, ka viņš lūgšanā/sarunā ar Dievu uzdeva jautājumu:
...Dievs, es nesaprotu, ko tas nozīmē...
...Dievs, Tu taču teici, ka esi savādāks par tiem pagānu dieviem...
...es eju, jo Tu tā sacīji... bet es gribētu zināt...
Un tā Ābrahāms pavadīja trīs dienas un naktis!
Un, kad trešajā dienā Ābrahāms ieraudzīja Morijas kalnu, viņš teica sev: "Dievs plāno kaut ko darīt... vai tas būs brīnums? ...es nezinu!"
Atceries! Jautāt ir labi, jo tad ir iespēja saņemt atbildi!
Tad, kad dēls Īzāks jautāja: "Tēti, mums ir uguns un malka... bet kur tad ir upuris?" Ābrahāms atbildēja: "Dievs par to parūpēsies, dēls... tā es to saprotu."
Kad Ābrahāms uzliek savu dēlu Īzāku uz altāra un izstiepj savu roku, kurā ir nazis... Dievs viņu aptur!
Vai vari iztēloties, kā Dievs debesīs pagriežas pret visiem eņģeļiem, kuri ar izbrīnu noskatās, un jautā: "Nu vai ir vēl kādi jautājumi? Redzat, Es esmu viņam pirmajā vietā! Viņš man patiesi uzticas!" Tad Dievs pagriežas pret Ābrahāmu: "Tur krūmā ir ieķēries jērs... upurē to!"

Un tad Ābrahāms upurē jēru un pie sevis domā:
...es tagad sāku saprast kaut ko... Manam dēlam nebija jāmirst, jo tika atrasts jērs... bet tad, kad nāks Mesija, Viņam būs jāmirst... tur vairs nebūs cits aizstājējs (Kristus jau tieši ir tas upuris) ... Paldies Dievs, Tev par šo piedzīvojumu, jo šodien es sapratu, ko Tu jutīsi, kad Tavs Dēls tiks upurēts... Paldies Dievs! Tas man palīdzēja ieraudzīt Tevi no līdz šim nezināma aspekta...
Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to. (Jāņa 8:56)
Ābrahāms bija priecīgs un pateicīgs par šo piedzīvojumu, jo viņš saprata cik Dievs ir apbrīnojams un liels, varens un mīlošs.

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?
Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?
Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!
Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"
Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."
Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."
Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."
Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."
Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!
Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!
Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.
Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."
Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."
(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)
Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"
Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."
Un mēs? Sakām paldies...
Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?
Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."
Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.
Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.
Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.
Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)
Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?
Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.
Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.
Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!
Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

Kas ir Evaņģēlijs?

Es laikam kļūstu vecs... Kāpēc? Tāpēc, ka atkārtoju atkal un atkal vienu un to pašu :)

Bībeles mērķis ir mums stāstīt par Dievu.
    Kā parasti sauc šos stāstus/atklāsmes par Dievu? Pareizi! – Evaņģēlijs (jeb Labā vēsts).
   Kāpēc ir vajadzīga Labā vēsts/evaņģēlijs/stāsti par Dievu? Nē! Ne tāpēc lai būtu ko pirms iemigšanas palasīt. Problēma ir tajā, ka mēs nepazīstam Dievu. Tas bija galvenais iemesls kāpēc Kristus nāca uz šo zemi. Viņš atklajā visiem redzamā veidā – tāds, lūk, ir Dievs! "Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu."

Vēstulē Ebrejiem tiek stāstīts par Kristus kalpošanu debesīs:
Bet galvenais pārrunājamā lietā ir tas, ka mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks (Ebr.8:1-2)
Vai tas nozīmē, ka Kristus bija atsūtīs izlūkošanas misijā... un tagad atgriezies debesīs nodod informāciju Dievam Tēvam par mums... un nobeigumā saka: "Esi nu labs pret viņiem tur uz Zemes... es tur biju... tas nav viegli... patiesībā viņiem ir pat ļoti grūti, tāpēc esi nu saprotošs... es pastāstīšu cik tas bija briesmīgi... kādu dienu..."
Vai Kristus mērķis ir informēt Dievu? Vai tad Dievs Tēvs kaut ko nezina?

Kristus mērķis bija atklāt Dievu mums!!!
Kristus nāca, lai mēs zinot/pazīstot Dievu, mainītu savu sacelšanās attieksmi... lai mēs varētu sākt uzticēties.
Un Dievs izglābj katru, kas uzticas Viņam!
Lūk tas arī ir Evaņģēlijs!