Parādīt atzinību

...Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā ... stiprini viņu... (5.Moz.1:38) 

Tiem dažiem, kurus varētu raksturot kā "vienmēr-par-sevi-pārliecinātus", vajag maz vai nemaz iedrošinošu atzinību; mums pārējiem to vajag regulāri. Dievs ieteica Mozum parādīt atzinību savam aizstājējam Jozua, jo viņam nāksies uzņemties ļoti īpašu atbildību. Pat Pāvilam bija nepieciešama atzinību. "… mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu..." (2 Kor.7:5-6).

Ja Tu kādam parādi atzinību, Tu dari Dieva darbu! Mēs bieži domājam brīnišķīgas domas par cilvēkiem, bet nepasakām viņiem to. Atzinība darbojas tikai tad, ja Tu to izsaki!

Reiz kāds psihologs intervēja veiksmīga biznesa magnāta dēlu. Problēma bija tajā, ka jaunais cilvēks atteicās pārņemt ģimenes biznesu pēc sava tēva nāves (kas būtu padarījusi viņu ļoti bagātu). Viņš paskaidroja: "Jums būs grūti saprast attiecības, kādas man bija ar manu tēvu. Viņš bija stingra rakstura cilvēks, kurš visu bija sasniedzis ļoti smagi strādājot. Viņa mērķis bija iemācīt mani pašpaļāvību... un viņš domāja, ka vislabāk to būtu darīt nekad mani neiedrošinot un nepaslavējot. Brīvdienās mēs spēlējām bumbu pagalmā. Ideja bija, ka man ir jānoķer bumbu desmit reizes pēc kārtas. Kad es biju noķēris to astoņas vai deviņas reizes, viņš vienmēr darīja visu iespējamo, lai desmito reizi bumba lidotu man garām. Viņš meta to zemē vai augstu virs manas galvas tā, lai man nebūtu izredžu to noķert." Tad brīdi klusējis, veiksmīgā biznesmeņa dēls turpināja: "Tāpēc es atsakos no visa... es vēlos pats noķert desmito bumbu!" Šis jauneklis uzauga ar sajūtu, ka viņš nekad nebūs pietiekami labs, lai iepriecinātu savu tēvu.

Vai tas neskan pazīstami?

Bībele saka: "Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina" (Sal.Pam.12:25).

Tātad, parādi atzinību tiem, kas ir Tev blakus.

Kāda ir Tava attieksme pret cilvēkiem?

...Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. (Rom.12:10) 

Tiek uzskatīts, ka Viljams Gladstons (William Gladstone) un Bendžamins Dizraeli (Benjamin Disraeli) abi bija lieliski līderi, tomēr tajā pat laikā intensīvi konkurenti.

Gladstons (1809-1898) bija Liberālās partijas vadītājs un, kā tiek uzskatīts, personificēja labākās Viktorijas laika Anglijas īpašības. Visu savas karjeras laiku strādājis kā valsts ierēdnis, viņš bija lielisks orators un spējīgs finansists, kā arī nelokāmas morāles cilvēks. Viņš tika ievēlēts kā Lielbritānijas premjerministrs četras reizes (vienīgais cilvēks Anglijas vēsturē, kas izpelnījies šādu godu). Viņa vadībā Lielbritānijā tika izveidota valsts izglītības sistēma, kā arī tika veikta parlamentārā reforma un piešķirtas balsošanas tiesības ievērojamam skaitam vienkāršo cilvēku.

Dizraeli (1804-1881), kurš kļuva par premjerministru divreiz, bija cita stila vadītājs. Trīsdesmit gadu vecumā viņš ienāca politikā un ieguva reputāciju kā diplomāts un sociālo jautājumu reformētājs. Viņa lielākais sasniegums bija līgums, ar kuru Lielbritānija iegādājās Suecas kanālu.

Abi vīrieši paveica daudz. Bet tas, kas īsti raksturo lielo dažādību, bija viņu pieeja cilvēkiem! Atšķirību vislabāk ilustrē stāsts, kuru atstāstīja kāda sieviete, kurai savā jaunībā bija nācies pusdienot ar abiem valstsvīriem dažādos pasākumos. Kad jautāja par viņas iespaidiem, viņa teica: "Kad es atstāju ēdamistabu pēc pusdienām pie Gladstona kunga, es nodomāju, ka viņš ir gudrākais vīrs Anglijā. Savukārt aizejot pēc pusdienām pie Dizraeli kunga, man bija sajūta, ka es esmu gudrākā sieviete Anglijā."

Kādus svarīgus secinājumus varam izdarīt?

Labi vadītāji cilvēku uzticību, uzticēšanos un draudzību iegūst necenšoties paši nokļūt uzmanības centrā, bet gan to dodot citiem.

Patiesībā, šis princips darbosies ikvienā gadījumā. Tāpēc arī Bībele dod padomu: "Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā."