svētdiena, 2011. gada 16. janvāris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?
Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?
Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!
Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"
Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."
Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."
Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."
Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."
Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!
Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!
Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.
Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."
Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."
(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)
Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"
Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."
Un mēs? Sakām paldies...
Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?
Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

1 comments:

mazā Ginta teica...

Tikai pazīstot Dievu pirms nāk krīze, mēs varam būt pārliecināti, ka padoms problēmu brīdī nāk no Viņa.

Ierakstīt komentāru