Tiekties pēc progresa, nevis pilnības

... jums rakstīt man nav par apgrūtinājumu... (Filip.3:1) 

Vai esi padomājis, cik bieži cilvēki, kurus Tu apbrīno, darīja lietas nepareizi, pa pusei pareizi, gandrīz labi, pirms viņiem izdevās? Kļūdas ir nepatīkamā, bet tomēr neizbēgama progresa sastāvdaļa.

Tieši tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: "... to pašu jums rakstīt man nav par apgrūtinājumu, bet jums ir par stiprinājumu" (Filip.3:1). Viņš saprata, ka ir jādzird atkal un atkal... un jācenšas atkal un atkal, lai beigu beigās kaut kas izdotos patiešām labi.

Pārtrauc salīdzināt sevi ar citiem. Bībele saka: "... kas paši sevi liela… sevi pašus ar sevi mērodami un paši sev pielīdzinādami, nedara prātīgi" (2.Kor.10:12). Kā tajā Kristus stāstītajā līdzībā – dažiem no mums ir dots pieckārtīgi, dažiem divkārt un dažiem tikai viens. Tavs talants, ne Tavas vēlmes nosaka Tavu potenciālu. Tas cilvēks, kuram bija dots mazāk, bet kurš darīja labāko iespējamo, saņēma to pašu uzslavu ("labi paveikts!") kā tas, kuram bija pieckārtīgi. Nepatikšanās nokļuva tā persona, kas baidījās riskēt. Tava lielākā kļūda var būt nevēlēšanās kļūdīties!

Džons Maksvels (John Maxwell) raksta: "Tavi panākumi ir atkarīgi no Tavas apņemšanās vingrināties. Konsekventa labā praktizēšana noved pie reāli laba rezultāta. Tas Tev ir it kā asinīs. Gudri cilvēki to saprot... un ievēro ļoti stingu disciplīna, lai kaut ko sasniegtu."

Ja Tu vēlies saprast, kas padara dažus cilvēkus veiksmīgākus par citiem, Tu atklāsi, ka visa panākumu atslēga slēpjas šajos trīs vārdos: “vēl mazliet vairāk.” Veiksmīgi cilvēki dara to, ko no viņiem sagaida... plus vēl mazliet vairāk.

Tātad, šodienas padoms ir – tiecies panākt progresu, ne pilnību!

Labāka rītdiena...

... tiem, kas skumst..., dāvāt ... prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā... (Jes.61:3) 

Ķīniešu valodā vārda "krīze" simbols ir ļoti interesants. Tas sevī ietver gan briesmas, gan iespējas. Ja risks ir liels un cerība uz pozitīvu rezultātu apšaubāma, risinājums var izrādīties jauna iespēja, par spīti piedzīvotajām problēmām. 

Tomēr reālā dziedināšana nevar sākties, kamēr Tu neatzīsti faktus un savas sāpes. Tas nozīmē darīt to, ko darīja Dāvids - atzīties visā Dievam: "Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī?" (Ps.13:3).

Tāpat kā griezt ar skalpeli ir pirmais nepieciešamais solis, lai dziedētu augoni, tā arī atzīt patiesību ir pirmais solis, lai izkļūtu no krīzes. Tie, kuri nenolaiž rokas pie pirmajām problēmām drīz vien saprot, ka ir cerības un sapņi, kuri vairs nepiepildīsies. Tad viņi saprot, ka ir jomas, kurās vajadzīgas korekcijas. Visbeidzot viņi ir gatavi izstrādāt plānu nākotnei.

Sākumā Tu jutīsies kā "nekas nekad nebūs tā kā agrāk..." Tas ir normāli. Tev ļoti iespējams ir nepieciešams veikt korekcijas tajā, kā Tu strādā, kur pavadi savu brīvo laiku un kā Tu attiecies pret savu ģimeni un draugiem. Dzīves problēmas un izaicinājumi mēdz destabilizēt Tavu pasauli. Tomēr tas arī liek Tev dziļāk un nopietnāk ielūkoties sevī un atrast slēptās spēku rezerves, par kurām Tu pat nezināji. Tādā brīdī Tu varbūt nejuties ļoti drosmīgs vai cerību pārņemts, tomēr tas nenozīmē, ka Tev nebūtu pamata ticēt “laimīgām beigām”. Pat ja Tu nejūties ļoti spēcīgs, Tu vari smelties spēkus no Tā, Kurš tāds ir.

"Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos..." (Ps.18:3).

Atzīsti to kā ir patiesībā. Atrodi Dievu tajā. Seko Viņam... un Viņš dos Tev labāku rītdienu.

Parādīt atzinību

...Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā ... stiprini viņu... (5.Moz.1:38) 

Tiem dažiem, kurus varētu raksturot kā "vienmēr-par-sevi-pārliecinātus", vajag maz vai nemaz iedrošinošu atzinību; mums pārējiem to vajag regulāri. Dievs ieteica Mozum parādīt atzinību savam aizstājējam Jozua, jo viņam nāksies uzņemties ļoti īpašu atbildību. Pat Pāvilam bija nepieciešama atzinību. "… mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes. Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu..." (2 Kor.7:5-6).

Ja Tu kādam parādi atzinību, Tu dari Dieva darbu! Mēs bieži domājam brīnišķīgas domas par cilvēkiem, bet nepasakām viņiem to. Atzinība darbojas tikai tad, ja Tu to izsaki!

Reiz kāds psihologs intervēja veiksmīga biznesa magnāta dēlu. Problēma bija tajā, ka jaunais cilvēks atteicās pārņemt ģimenes biznesu pēc sava tēva nāves (kas būtu padarījusi viņu ļoti bagātu). Viņš paskaidroja: "Jums būs grūti saprast attiecības, kādas man bija ar manu tēvu. Viņš bija stingra rakstura cilvēks, kurš visu bija sasniedzis ļoti smagi strādājot. Viņa mērķis bija iemācīt mani pašpaļāvību... un viņš domāja, ka vislabāk to būtu darīt nekad mani neiedrošinot un nepaslavējot. Brīvdienās mēs spēlējām bumbu pagalmā. Ideja bija, ka man ir jānoķer bumbu desmit reizes pēc kārtas. Kad es biju noķēris to astoņas vai deviņas reizes, viņš vienmēr darīja visu iespējamo, lai desmito reizi bumba lidotu man garām. Viņš meta to zemē vai augstu virs manas galvas tā, lai man nebūtu izredžu to noķert." Tad brīdi klusējis, veiksmīgā biznesmeņa dēls turpināja: "Tāpēc es atsakos no visa... es vēlos pats noķert desmito bumbu!" Šis jauneklis uzauga ar sajūtu, ka viņš nekad nebūs pietiekami labs, lai iepriecinātu savu tēvu.

Vai tas neskan pazīstami?

Bībele saka: "Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina" (Sal.Pam.12:25).

Tātad, parādi atzinību tiem, kas ir Tev blakus.