Tam vēl būs laika...

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Ps.90:12) 

Šis ir patiess stāsts:

Viņš parasti strādāja divpadsmit stundas dienā, un dažreiz arī brīvdienās. Pat tad, kad viņam nebija jābūt darbā, viņš domāja par darbu. Viņa sieva reizēm centās viņam tuvoties... un viņš jau arī apzinājās, ka viņi nav tik tuvi, kā tas reiz bija. Viņš nekad nebija tīši rupjš, nejūtīgs vai neatsaucīgs, tikai viņa vienmēr šķiet vēlējās īpašu laiku sev, un tas nu bija kaut kas, ko viņš nevarēja atļauties. Viņš neskaidri apzinās, ka viņa bērni bija izauguši, un viņš bija to palaidis garām, pazaudējis. Viņi sūdzējās par grāmatām, kuras viņš nebija tiem lasījis priekšā, par spēlēm, kuras viņš nebijis spēlējis ar viņiem, par ceļojumiem, kuros viņš nebija ar viņiem bijis. Pēc kāda laika viņi pārstāja sūdzēties… droši vien saprata, ka viņu ģimene visticamāk nekad nebūt savādāka. "Es būšu viņiem vairāk pieejams, kad tam būs vairāk laika," viņš domāja. Tad, kad viņš par to sajutās vainīgs, viņš teica pats sev: "Es daru to viņiem."

Viņa sieva reizēm viņam jautāja par iespēju kopā doties uz baznīcu, bet viņš teica: "Tam mums būs daudz laika vēlāk... nu tad kad tam būs vairāk laika." Viņa ārsts viņam aizrādīja, ka viņa paaugstinātais asinsspiediens un īpaši augstais holesterīna līmenis nav labi, bet viņš apsolīja pats sev, ka tam būt vēl daudz laika tad, kad… nu katrā gadījumā ne tagad. Tā viņa ķermenis klusi un neatvairāmi gatavojās darīt kaut ko ar to viņa paša vietā.

Kādu rītu viņa sieva pamodās ap trijiem no rīta un atklāja, ka viņš nav viņai blakus gultā. Viņa devās uz viņa kabinetu, lai censtos pierunāt viņu nākt gulēt. Atvērusi kabineta durvis, viņa ieraudzīja viņu sēžot pie datora… tikai viņa galva bija nokārusies zemu zemu. Viņa pieskārās viņam plecam, bet viņš neatbildēja…

Kad beidzot ieradās mediķu brigāde, viņi viņai pastāstīja, ka viņš bija miris ļoti smagas sirdslēkmes rezultātā... Un viņa klusēdama skatījās uz viņu… kā viņš tur gulēja tik mierīgi. Beidzot viņam bija tam  pietiekami laika!

Uzticēties Dieva apsolījumiem

Cik ir Dieva apsolījumu Kristū, tie visi ir ‘jā’... (2.Kor.1:20 Jaunais tulk.) 

Esi kādreiz piedzīvojis kā draugs netur doto solījumu? Noteiktajā datumā alga netiek izmaksāta, izsauktais remontdarbu strādnieks neierodas, norunātā tikšanās tiek atcelta? Rēķinies ar to, ka cilvēki Tevi var piekrāpt.

Taču Dievs tāds nav, "Dieva Dēls Kristus Jēzus ... nav bijis jā un nē… Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā..." (2.Kor.1:19-20). Apzinoties šo patiesību, Tu vari dzīvot ticībā, kaut arī reizēm nākas pat pagaidīt, kamēr tas piepildīsies.

Džeimss Makdonalds (James MacDonald) raksta: "Neziņa ir tas, kas mūs moka. Mēs šaubāmies… uztraucamies… krītam izmisumā... pārdzīvojam un raizējamies... Ja mēs zinātu, kā viss atrisināsies, mēs justos labāk. Mēs varam pārdzīvot sliktu dienu... mēnesi... vai pat gadu... ja vien mēs zinām, kā tas viss beigsies. Veselības krīzes... problēmas ar attiecībām ģimenē... neziņa un uztraukums par bērniem... mums visiem dzīvē ir kādas jomas, kurās mums ir nepieciešams uzticēties tam, ko Dievs teica... Viņš zina, ko Viņš solīja. Viņš nemelo un Viņš nekad neaizmirst. Viņš vienmēr visu dos īstajā laikā. Kurš vēl var dot tādu solījumu? Tagad es vēlētos kaut es varētu teikt, ka viss vienmēr atrisināsies labi un pat perfekti jau mūsu dzīves tuvākā laikā, bet tad es melotu... Nav iespējams visu Dieva apsolīto aptvert un saņemt rēķinoties tikai ar šīs dzīves fizisko realitāti. Ir Mūžības faktors, kas vienmēr ir jāpatur prātā... Mūžība visu sasaista kopā ... Mūžīgā Dzīve... un Debesu Valstības realitāte ir tas, kas padara Viņa solījumus tik vērtīgus."

Viktors Frankls (Victor Frankl), kurš pārdzīvoja holokausta šausmas, reiz teica: "Vāja ticība tiek vēl vairāk pavājināta, piedzīvojot nepatīkamus notikumus un katastrofas, bet stipra ticība ar to tiek tikai vēl vairāk stiprināta."

Svētdienskolas nodarbībās bērniem bija jācenšas iemācīties 23.Psalms. Tomēr mazais Tims nevarēja iegaumēt vairāk kā tikai pirmo rindiņu. Kad pienāca lielais uzstāšanās brīdis visu vecāku priekšā, viņš piegāja pie mikrofona, pasmaidīja un paziņoja: "Tas Kungs ir mans Gans... un tas ir viss, ko es zinu!"

Tas arī ir viss, kas Tev tagad ir jāzina.

Mainīties un augt

Viņi iet no spēka uz spēku... (Ps.84:8) 

Kādā no Peanuts (Zemesrieksti) sērijas (Peanuts) karikatūrām Čārlijs Brauns (Charlie Brown) saka savam draugam Linusam: "Ko Tu darītu, ja Tev būtu sajūta, ka nevienam nepatīc?" Linus atbild: "Es sāktu pārdomāt, ko es varētu mainīt, lai to labotu." Tad Čārlijs Brauns saka: "Kā es ienīstu šo atbildi!"

Ir trīs iemesli, kāpēc arī daudziem no mums nepatīk šī atbilde, un mēs labprāt vēlētos apturēt dzīvi tajā punktā, kurā esam:

1. Ja nokļūt tur, kur mēs esam pašlaik, prasīja no mums ļoti lielu piepūli, tad aicinājums ‘ejam tālāk!’ nav tas, ko mēs vēlamies dzirdēt.
2. Mēs esam atkarīgi no saviem ieradumiem: mēs veidojam savus ieradumus... tad mūsu ieradumus veido mūs.
3. Izmaiņas mums liek justies nedroši, dziļi sirdī mēs baidāmies, ka kaut kas var neizdoties, kaut kas tiks prasīts no mums.

Šveices Alpos ir kāda piemiņas plāksne, kur ir rakstīts: ‘Viņš nomira kāpdams.’ (Brīnišķīga tēma piemiņai!)

Izaugsme arī ir kā kāpšana kalnā. Ja vēlies, lai Tava izaugsme turpinātos, Tu nekad nedrīkst apstāties kāpt. "Bet taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena" (Sal.pam.4:18).

Kā tad mēs varam zināt ka neesam pārtraukuši savu izaugsmes procesu? Ja ilgāku laiku mūsu dzīvē nekas nav mainījies, tad acīm redzot esam apstājušies.

Savā grāmatā ‘Mācīšanās, lai izmainītu dzīvi’, Dr Hovards Hendriks (Howard Hendricks) lūdz savus lasītājus nopietni pārdomāt par sekojošiem jautājumiem: Ko Tu esi mainījis pēdējā laikā? Piemēram, pagājušajā nedēļā? Vai pagājušajā mēnesī? Vai Tu vari nosaukt dažas ļoti īpašas izmaiņas? Vai arī Tava atbilde kā vienmēr ir neticami izvairīga? Ja Tu apgalvo, ka piedzīvo izaugsmi, tad konkrēti kā? Ja Tu centies atrunāties, ka Tava izaugsme ir visas dzīves jomas aptveroša, tad pamēģini nosaukt kaut vienu!

Patiesi efektīva izaugsme ir notikusi tikai tad, ja konkrēta persona ir mainījusies. Ja nekas nav mainījies, izaugsme nav notikusi. Lūdz Dievam gudrību, lai Tu spētu ieraudzīt tās jomas savā dzīvē, kur Tev ir nepieciešama patiesa izmaiņa un izaugsme...