Kā saprotam to, kas Bībelē teikts par Jēzu Kristu?

Reizēm mēs dodam sliktus padomus viens otram, piemēram – vienkārši palasi Bībeli, tu atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem...

Tā tomēr nebūs... Nav iespējams atrast Bībelē atbildes uz VISIEM jautājumiem!

Ir jāsaprot, ka Bībele tika sarakstīta citā laikā, to rakstīja citas kultūras un domāšanas veida cilvēki.

Ir semītiskā domāšana, kas vienmēr prasa – kāpēc? Kāds ir iemesls?

Un ir grieķiskā (kā mēs šodien), kas prasa – kā? Analīze, process, metode...

Tāpēc arī ir tik daudz pārpratumu teoloģijā...

Protams, Bībelē ir visas atbildes – tikai tās ir atbildes uz tiem jautājumiem, kurus uzdeva Bībeles rakstītāji...

Ja uzdosim jautājumu – “Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi?”, tad atbilde/iemesls ir atklāts…

Bet ja jautāsim – “Kā? Kā tad tas īsti varēja notikt? No tēva jābūt 23 hromosomām, no mātes 23...”

Tātad Bībelē var atrast tikai tās atbildes, kuras atbild uz autoru jautājumiem…

Jēzus mirst pie Krusta!

Ja jautājam (semītiskā attieksme) – “Kāpēc? Kāds ir iemesls?” Atbilde ir! – “Lai glābtu!”

Ja jautāsim (grieķiskā attieksme) – “Kā Viņa nāve var glābt?” Tad ar tiešu atbildi, bez lielas filozofēšanas (atkal grieķiskā attieksme) būs grūtības...

Bībeles mērķis nav atbildēt uz katru savdabīgu vai pat muļķīgu jautājumu.

Bībele runā par cilvēces glābšanu!

Bībele mums atklāj pašu galveno – Kristus ir augšāmcēlies!
(Un Tev bija jāatbild: “Patiesi augšāmcēlies!”)

Mīlēt Dievu nozīmē Viņam uzticēties

Ticība ir kaut kas vairāk nekā viedoklis vai uzskats! Ticība ir kaut kas vairāk kā tikai pārliecība par kaut ko! Ticība ir vairāk kā piederība draudzei!

Ticība ir kaut kas, kas ir katram... ticība ir balstīta uz pierādījumiem... ticība ir uzticēšanas (jo vairāk mēs zinām/pazīstam, jo vairāk uzticamies)!

Un tagad šīs reizes Bībeles teksts:

…Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi. (Hoz. 6: 6–7)

Hmm… Vai zini kas ir paralēlisms Vecās Derības tekstā? Pētot ebreju literatūru, Kenets Beilijs, tā saucamo ebreju paralēlismu, iedala trīs kategorijās… nu labi! neiesim šoreiz tik dziļi teorijā – pietiks ikdienas sarunvalodas līmenī: tātad ir izteikts apgalvojums un tad nākošā rindiņa ir tā pati ideja, tikai citiem vārdiem...

[man ir prieks …] mīlestība ↔ ne upuri (kaujamie)

[man patīk] Dieva atziņa ↔ ne upuri (dedzināmie)

Vai redzi šeit atziņu?

… ir upurim nokauti lopi un tiek sadedzināti kā upuris… jau vairāk nokauj, jo vairak dedzināmie upuri… ?!?!? Labi! šī nav tā īstā :-)

…jo vairāk pazīstat Dievu, jo mīlošāks kļūstat! (tas, kas mums šeit tiek latviski iztulkots kā ‘mīlestība’ (ebreju valodā - ahab) ir ekvivalents sengrieķu ‘agape’) Zināšanas par Dievu ļauj Tev Viņu mīlēt! Jo Tu Viņu labāk pazisti, jo vairāk Viņam uzticies! Un jo vairāk uzticies, jo vairāk piedzīvo Vina mīlestibu!

Savukārt (velreiz ieskatoties tekstā) kas tad patiesībā ir problēma? “…pārkāpuši derību [jo…] kļuvuši […] neuzticīgi…” Tātad vienīgais veids kā nepārkāpt derību… vienīgais veids kā patiesi mīlēt Dievu, ir Viņu iepazīt un tā pa īstam uzticēties Viņam!

Es ticu! – kas tālāk?

Mēs daudz un bieži lietojam vārdu salikumu "es ticu", vai arī "mēs ticam"...

Tomēr vai esam padomājuši, ko tas patiesībā nozīmē un, pats galvenais, kas no tā izriet? Vai mūsu valodā vardi "es ticu" nepārvēršas par frāzi bez īstas, dziļas un patiesas nozīmes?

TICĪBA – tas ir vārds, kuru kristieši parasti lieto, lai aprakstītu attiecības ar Dievu kā personu, Kura ir labi pazīstama. (Es noteikti vēl rakstīšu par principu – 'jo labāk mēs Viņu pazīstam, jo vairāk uzticamies'.) Ticība ietver attieksmi pret Dievu – mīlestību, uzticēšanos un visdziļāko apbrīnu...

Ja Tev ir tāda attieksme pret Dievu (protams, balstīta uz pierādījumiem), tad ir tikai dabiski, ka tam seko vēlēšanās pieņemt to, ko Viņš piedāvā, un ticība tam, ko Viņš saka. Ja Tu esi par Viņu sajūsmā – loģiski, ka pievērsīsi uzmanību!
Labi, bet kā tad tas viss tehniski notiek? Ap.Pāvilam ir versija...

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)

Un vai zini kāds ir nākamais solis?

Pārsteidzoši, bet tad drīz vien Tu būsi gatavs paklausīt tam Dievam, kuru pazīsti... un (kas pats interesantākai) būsi gatavs darīt to, ko Dievs saka!

Vai tad ir grūti kaut ko darīt priekš tā, ko Tu mīli un Kurš mīl Tevi?

Reliģijas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot realitātē

Grēks mūs aizved uz nereālu pasaules uztveri... Tāpēc arī es esmu kristietis – man tas palīdz... palīdz arī ikdienas dzīvē... Kristū atklājas īstā realitāte – varbūt ne vienmēr tā man ir patīkama... bet tā ir realitāte.

Tēvocis Marks reiz teica, ka reliģija ir opijs tautai...

Skumji, bet lielā daļā gadījumu viņam ir taisnība. Ak, cik bieži cilvēki (un tieši paši ticīgie) attiecas pret reliģiju kā pret opiju. Ja reliģija nepalīdz ieraudzīt realitāti – tā ir slikta reliģija.

Kāpēc ticēt nozīmē uzdot jautājumus? Tāpēc, ka tas padara lietas reālas... Vai pazīstat kādu, kas lieto narkotikas (arī alkoholiķis ir labs piemērs)? Skumji, bet šiem cilvēkiem ir pazudusi realitāte... Viņi nevar dzīvot bez... ir gatavi tā dēļ pat nogalināt... Tāpat ir ar reliģiju – pamēģiniet kaut ko izmanīt to cilvēku domāšanā, kuri uztver reliģiju kā opiju... Tie paši simptomi...

Bet tam tā nevajadzētu būt!

Reliģijai, tieši otrādi – būtu jāpalīdz ieraudzīt patieso realitāti... Grēks mūs aizved no realitātes = grēks ir opijs tautai! Un paši no tā atteikties nevaram – mūsu organisms pieprasa jaunu grēka devu...

Bet patiesa reliģija (attiecības ar Kristu) var palīdzēt!

Attiecības, uz kurām var paļauties

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)

Kas tad šeit ir teikts? Ticība ir atkarīga no tā, kas cerams...?!? Vai Tu saproti to? Es nē!

Ieskatoties šī teksta orģinālā (tekstu pirms vairāk kā 1900 gadiem rakstīja sengrieķu valodā) mēs varam lasīt, ka “Ticība ir ‘hypostasis’…”

 

Sengrieķu valodas eksperti (“The Vocabulary of the Greek Testament” by Moulton and Milligan p.659) saka, ka termins hypostasis apzīmē īpašumtiesības apliecinošu dokumentu. Pārtulkojot to vienkāršā latviešu sarunu valodā – “es tev dodu tik daudz naudu/pārtiku - tu man ēzeli/māju/zemi...” Tātad līgums, jeb pamatojums, ka es saņemšu kaut ko… un kā tiks atrisināts konflikts, ja es nesaņemu to ko cerēju.

 

Pāvils šeit tieši tā ari ir domājis – ticība ir pamatošanas/bāzēšanās uz to, kas ir

apsolīts... Un tas ir droši – pat ja to vēl neredzam...

Un tā es, balstoties uz Pāvilu, uzdrošinos apgalvot, ka ticība ir tādas attiecības, uz kurām mēs varam paļauties. Ja Tev ir šādas attiecības, Tu vari paļauties… pat ja visu nevar redzēt/aptaustīt.

 

Dievs grib veidot ar mums attiecības… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs zinātu par Viņu ko vairāk...

Dievs mums vēlas paskaidrot: “Tāds es esmu... to es darīšu...”

Viņš vēlas, lai arī Tu mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš  Tev dod!

Vai uzdot jautājumus ir pareizi?

Kādu dienu mācekļi saka: "Ahā! Jēzus ir Dieva Dēls!" Trīs gadus Jēzus staigāja, gulēja, strādāja kopā ar viņiem... un tas pārliecināja mācekļus! Viņi beidzot saprata… Un tad pēkšņi Jēzus saka: "Tagad man laiks aiziet... Es aizeju…"

Kāpēc tā?

Kā jūs domājat – vai mums, vai draudzei tas palīdzētu, ja Jēzus būtu Jeruzalemē – sēdētu sanāksmēs? Kā tas būtu, ja Pēteris sludinātu: "Jēzus ir uzmodies! Lūk, te Viņš sēž pirmajā rindā! Vai ir jautājumi? Nav. Tad varam jūs kristīt..."

Kāpēc Kristus saka: Man jāiet pie Tēva! Vai domājat, ka Kristus uztraucās: "Esmu tik ilgi projām... Man jāpalīdz pārvaldīt universu... Dažas planētas pazudīs..." Kāpēc tad Jēzum jāiet projām?

Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas...(Jāņa 16:13)

Mācekļi ir atzinuši Jēzu kā Dieva Dēlu. Tagad turpmāk viņi pieņemtu visu ko Jēzus saka, bez jautājumiem (jo Dievs tā saka!). Tāpēc Jēzus saka – man laiks iet projām! Dieva plāns nav, lai mēs kaut ko pieņemtu vienkārši tāpēc, ka Viņš to saka...

Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.(Jāņa 16:5-6 )

Citiem vārdiem sakot – neviens nebrīnās kāpēc? Kristum ir jāaiziet – jo mācekļi vairs neuzdod jautājumus...

Mēs bieži domājam, ka tas, kurš jautā, ir nemiera cēlājs... kurš nejautā ir cēls ticīgais! Bet Jēzus domā savādāk..

Paskatieties, kā Ābrahams jautā un jautā... Ījabs (nevajag citēt draugus) ko saka?–"Kāpēc? (mums tas pat izklausās slikti) Kur ir Dievs?" Bet Dievs uzslavē Ījabu – jo jautāja!... arī Mozus atkal un atkal diskutē/strīdas ar Dievu...

Tāpēc nebaidies jautāt arī Tu!

Bībeles galvenais mērķis ir mūs iepazīstināt ar Dievu

...jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:11–13)

Tev nav gadījies sastapt cilvēkus, kuri Tevi uzrunā: “...starp citu, vai Jūs piesaucat Dievu?” Un, ja Tu atbildi: “Jā…”, tad seko nākošais jautajums: “... un kādu vārdu Jūs lietojat?” Ja tagad Tu atbildi apmēram tā: “… Nuu... Dievs Tēvs...”, tad seko strikts aizradījums: “Tas neder! Ir jālieto pareizais vārds!”

Nu ko tad lai mēs darām? Piesaukt vārdu – būsi izglābts!?! Ko nozīmē – piesaukt Tā Kunga Vārdu? Vai tas nozīmē izrunāt pareizās skaņas/burtus? (...protams ir „jāizrunā” pareizi – problēmas universā arī sākās ar sātana slikto izrunu...)

Tomēr problēma jau nav izrunā/skaņās/burtos... Grēks ir neuzticēšanās Dievam...

...jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā… (Rom.10:11)

Tātad uzticēties ir svarīgi – tad arī nepaliksim kaunā!

…Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:13)

Lūk mūsu grūtais jautājums – ko tad nozīmē “piesauc … Vārdu – tiek izglābts...”

Tas, ko Dievs no mums sagaida ir uzticēšanās!

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles… (Rom.10:17)

Ticība sākas ar vēsts klausīšanos… un vēsts tiek dzirdēta/ sadzirdēta/uzņemta no Jēzus vārdiem... Uzticēšanās sākas ar Dieva Vārda lasīšanu... (Klausīšanās tekstā tiek piemineta, jo Pāvila laikā katram nebija pieejama Bībele. Šodien Pāvils rakstītu, ka ticība nāk no Bībeles pētīšanas!)

Kāds ir Bībeles mērķis? Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam! Bībeles mērķis ir parādīt – kāds ir Dievs! Tad, kad mēs pazīstam Dievu/zinām Viņu – mēs uzticamies...

Bībeles mērķis nav pateikt, kas man jādara! ...pamatprincipi, protams gan ir, bet ne ikdienas katrs solis. Bībeles mērķis nav atbildēt visus manus jautājumus! Ir jautājumi, kurus Bībele atbild, bet ne visus...

Bībeles galvenais mērķis ir Tevi iepazīstināt ar Dievu un palīdzēt Tev Viņam uzticēties!

Kam uzticēties?

Jūs noteikti atcerieties Bībelē doto padomu būt uzmanīgiem – kurus padomus un pamācības uzklausīt, kuras nē…

Ja tajā, ko kāds pravietis māca un stāsta, nav nekādas loģikas; ja pareģojums vai pravietojums, ko viņš saka, nepiepildās; ja viņš apgalvo, ka pārvalda ‘dieva’ spēku, bet nekādi brīnumi nenotiek...

Tad jau viss ir skaidrs, vai ne?

Bet, ja notiek tas, ko saka...

Visu, ko es jums pavēlu, jums būs turēt un darīt; neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt. Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim,- tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem… (5.Moz.13:1–4)

Tātad kāds nāk un stāsta jums kaut ko (pat izdara brīnumu!)... un varbūt te nav pat runa par Allāhu, Budu vai Pērkonu…

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka

…ja mēs nekalpojam un nepielūdzam un neuzticamies Dievam, kāds viņš ir – mēs patiesībā pielūdzam citu dievu...

Tātad ja mums ir nepareizs priekšstats par Dievu – mēs kalpojam elkam! Par to tad runā arī teksts 5.Mozus grāmatā. Ja kāds stāsta nepatiesību par Dievu... – aizmirstiet brīnumus, aizmirstiet pravietojumus un teiktā piepildīšanos...

Sekojiet Tam Kungam, savam Dievam, bīstieties Viņu un turiet Viņa baušļus, klausiet Viņa balsi, kalpojiet Viņam un pieķerieties Viņam. (5.Moz.13:5)

Dievs negrib, ka mēs pieviltos... Dievs nevēlas, lai mēs ātri sekotu katrai jaunai domai... Dievs vēlas, lai mēs patiešām Viņam uzticētos... Dievs vēlas, lai mēs visi izglābtos...

ap.Pāvils vs. ap.Jēkabs

… mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem… (Rom.3 :28)

… tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva… (Jēk.2:17)

Divi, šķiet dažādi, Bībeles teksti… Vai tiešām apustulis Pāvils raksta vienu un apustulis Jēkabs viņam nepiekrīt? Vai viņi runā viens otram pretī?

Ir kristieši, kuri dedzīgi piekrīt vienam no viņiem, tajā pat laikā necenšoties ieklausīties otrā.

Mēģināsim saprast (noteikti iesaku Tev izlasīt Tavā Bible vairāk kaut ko no Pāvila un Jekaba)…

Terminu lietojums:

Ap.Pāvilam ticība ir uzticēšanās Dievam (jeb atkarība no Dieva). Viņam darbi ir bauslības darbi... cenšanās nopelnīt glābšanu.

Ap.Jēkabam ticība ir reliģiska atziņa/pārliecība, kas var būt dzīva vai mirusi. Viņa uztverē darbi ir ārēja ticības apliecināšana. Jēkabam ticība un darbi nav pretēji termini, bet gan viens otru papildina.

Tātad ap.Jēkabs terminus lieto savādāk nekā ap.Pāvils – tas ir jāzina/jāatceras...

Rakstītā nolūks/mērķis:

Ap.Pāvils atbild uz jautājumu – kā mes tiekam glābti? Vai tā ir Dieva dāvana vai nē?

Ap.Jēkabs apskata taisnotas personas dzīvi. Kas notiek pēc tam, kad tu esi pieņēmis Dieva dāvāto pestīšanu... kā dzīvo tāda persona?

Kopīgā nostāja:

Abi ir pret nepareizu likuma izprašanu/izmantošanu/lietošanu.

Un vēl…

Ap.Pāvils rakstīja jūdiem (ar jūdu domāšanu...), kuri lietoja likumu, kā glābšanās

iespēju.

Ap.Jēkabs rakstīja vēlāk, lai palīdzētu tiem, kuri bija pārpratuši Pāvilu... tiem, kuri sāka domāt – nav absolūti nekādas nozīmes ko es daru, kā dzīvoju...

Ticība ir kaut kas, kas katram ir dots!

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. (Rom.12:3)

Katram ir dota ticība un, kā Jēzus teica, tas ir pietiekami...

Cilvēki reizēm saka: “Es vispār nevaru ticēt!” Tā nav gluži taisnība! Mēs visi kaut kam ticam... jautājums ir tikai kam!

Ceru, ka Tu šo lasot, nestāvi kājās, bet esi ērti apsēdies un iekārojies. Tagad jautājums: vai Tu pirms tam pārbaudīji to uz kā apsēdies? Kāpēc Tu uzticējies? Tu no pieredzes zini, ka parasti lielākajai daļai mēbeļu tur, kur Tu atrodies, var uzticēties.

Ja nopērc aptiekā zāles – vai Tu mājās izdariet ķīmisko analīzi tām... Nē? Tu no pieredzes zini, ka parasti ar aptiekā pirktajām zālēm viss ir karībā… nu vairākumā gadījumu…

Dievs nesagaida no Tevis neko mazāk un neko vairāk. Ticības jomā Viņš no Tevis sagaida to pašu... No pieredzes/pierādījumiem saprast, ka var uzticēties!

     Cilvēks saka: “Es Bībeli palasīju, bet nevaru tam noticēt...”

     “Kāpēc?”

     “Nezinu! Man šķiet, ka kaut kas nav...”

Tāpēc Dievs vēlas, lai mēs būtu godīgi un pieņemtu lēmumus balstoties uz pieredzi!

Gadus atpakaļ padomju propaganda centās apgalvot, ka baznīca ir tiem, kuri nezin... tāpēc, ka nezin – vajag ticību...

Ir pat dzirdēts starp kristiešiem draudzēs, ka ir bīstami  mācīties/studēt, jo var zaudēt ticību... jo tu esi stulbāks, jo svētāks tu esi???

Bet Bībelē ir savādāk! Ticība ir balstīta uz zināšanām/saprašanu...

     Jo vairāk zināšanu, jo stiprāka ticība...

     Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

Un Dievs taču ir uzticams!

Ticība – uz pierādījumu pamata, Tu esi pārliecināts...

... un tad, ja Tu esi pārliecināts, Tu arī vēlies/esi gatavs pieņemt to, ko Dievs dod, ticēt tam, ko Dievs saka, uzklausīt to, ko Dievs vēlas Tev teikt.
Kā mēs varam zināt, ko tad Dievs vēlas lai darām, ko Dievs vēlas, kam lai ticam?

MĒS VARAM TO UZZINĀT UZDODOT JAUTĀJUMUS. Ticība ir balstīta uz pierādījumiem... un tas sevī ietver zināt, ko Dievs vēlas un vēlēšanos to darīt. Bet ja nu ap mani/manī ir tik daudz balsis, kuras iesaka kaut ko: dari to! ... nē to! Ja es gribu zināt Dieva gribu, ja gribu darīt, to ko Viņš vēlas... ir jāuzdod jautājumi! Ticība nozīmē uzdot jautājumus!

Pieņemsim, ka Dievs kādu dienu nosēžas un saka, ka Visi, kam ir jautājumi, drīkst jautāt...
Atnāk pirmais eņģelis: "Dievs, vai Tu esi patvaļīgs/kaprīzs?"
Dievs: "Noteikti Nē!"
Turpat ir arī otrais eņģelis: "Vai Tu nemelo, kad saki, ka ja neticam Tev – mirsim..."
Dievs: "Kā Tu tā vari domāt?"
Trešais eņģelis, jau bailīgāk: "Vai tā ir patiesība, ka Tu esi nepiedodošs?"
Dievs (sākoties zemestrīcei, parādoties ugunij no debesīm): "Kā tu vari jautāt tādu jautājumu?"
Pēc brīža, kad zemestrīce jau pierimusi, Dievs atkal pievēršas sanākušajiem: "Vai ir vēl kādi jautājumi?"
Vai jums gribētos vēl ko jautāt? Vai, ejot projām, jūs teiktu: "O! Man tagad viss ir skaidrs, tagad es saprotu!" Vai jūs apmierinātu šāda saruna? – Mani nē!

Kā Dievs atbild uz mūsu jautājumiem?
Ja jau Dievs vēlas, lai visi izglābjas, kāpēc Viņš neuzraksta kaut kur debesīs: ES ESMU DIEVS... ES EKSISTĒJU... TICIET MAN! Viņš to nedara, jo nākošā dienā sātans/velns uzrakstītu: NETICIET – VIŅŠ MELO! Šajā pasaulē apgalvojums vai norādījums neko nepierāda. Nevar pierādīt kaut ko apgalvojot... vai ar spēku...
Ja Dievs sakārtotu zvaigznes, lai tās katru nakti spīd uzrakstā SĀTANS – KRĀPNIEKS, ko tas mainītu?
Šajā blogā komentāros kāds ieraksta: tas viss bija meli...
Es: Nē, nebija viss...
Vai tas kaut ko atrisina?

Sātans apvaino Dievu – pasaka kaut ko sliktu par Dievu... Dievs: Nē, tā nav! Cik pārliecinoši tas ir? Ko tad Dievs dara, lai pierādītu kam taisnība?
Viņš sāk garu (gadsimtiem) procesu kurā cenšas saviem cilvēkiem parādīt – lūk tāds es esmu!

Dievs sāk izskaidrošanu un mācīšanu...
1) vispirms tautai (tā noorganizē noslēgtu klubiņu);
2) tad sūta Dēlu...
Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi? Viņš nāca, lai parādītu – kāds ir Dievs!

Kas ir ticība…

Jēzus atbildēja viņiem: “... Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…” (Mat.17: 20)

Par ko šeit tiek runāts? Par ticību...

Kurš ir mūsu lielākais ticības piemērs? Protams, Kristus!

Cik kalnus Kristus pārcēla? Hmm...

Tātad – vai Kristus šeit runā par literāriem/reāliem kalniem?

Par ko tad Kristus runā?

Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu. (Lūk.17: 5-6)

Vai Kristus runā par koku stādīšanu?

Vai Viņš runā par kalnu pārcelšanu?

Kristus runā par ticības kvalitāti, nevis kvantitāti!

Runājot par ticību nav vairāk vai mazāk! Jautājums ir vai Tu tici un kam Tu tici? ”... ja ir tik daudz cik sinepju graudiņš...”, tad ir pietiekami...

Ja Tu ej pa dzīvi un Tev priekšā ir liels problēmu kalns (nu tāds kurmju rakuma lielumā) ...dzīve ir grūta – ko lai dara?

Jēzus cenšas pateikt, ka ticībā Tu vari atrast ceļu ap/pāri/caur visām problēmām! Nekāds problēmu kalns nav šķērslis ticībai!

(turpinājums sekos)

Vai tāpēc man jāpazaudē ticība?

Un notika, kādu dienu, kad viņa [Ījaba] dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā, tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: "Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: "Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: "Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."
Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes, un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!" Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. (Ījaba 1: 13-22)

Ījabs zaudē savus bērnus... un viņš ir spējīgs pateikt: “Vai tāpēc man jāpazaudē ticība Dievam?” Nekas, kas notiek ap mani nevar izjaukt attiecības ar Dievu.

Lūk, par ko arī runā Jēzus:

Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. (Mat 21:21)

Kristus necentās mums mācīt, ka vajag tikai noticēt, un viss notiks ka uz burvju mājienu.
Lasot Jēzus līdzības, vienmēr ir jāuzdod jautājums: kā tas darbojas? kā tas kalns tiek pārcelts? Ja Jēzus saka: “…kas sit pa vienu vaigu, tam pagriez otru...” Kā tas darbojās? Kad Jēzus bija apcietināts, kareivji viņu sita… bet Jēzus prasīja romiešu kareivim: “Kāpēc tu mani sit? Ja esmu vainīgs,  pierādi to un tad tiesā! Ja nē – tev nav tiesības pārkāpt likumu!” Reizēm kristieši izfantazē trakas lietas...

Nekas nav šķērslis ticībai!

Ja Tu tici, ka ir Dievs – tas ir pietiekami! Tad uzticies Viņam, un Viņš par visu parūpēsies… pat ja šajā brīdī viss nenotiek tā, kā Tu to iztēlojies, nepazaudē uzticēšanos Viņam. Tev jau nav jāpārceļ kalni – to dara un darīs Dievs, Kurš visu ir radījis… un visu arī uztur.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (3.daļa)

Ja Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam... tas ir evaņģēlijs. Ja evaņģēlijs ("labā vēsts") ir katrā Bībeles grāmatā/nodaļā/stāstā... tad ko par Dievu uzzināja/saprata Ābrahāms?

Vai esi padomājis, ko Ābrahāms darīja nākošās trīs naktis pēc došanās ceļā (skat.1.Moz.22:1–5)?

Es esmu pārliecināts, ka viņš lūgšanā/sarunā ar Dievu uzdeva jautājumu:

...Dievs, es nesaprotu, ko tas nozīmē...

...Dievs, Tu taču teici, ka esi savādāks par tiem pagānu dieviem...

...es eju, jo Tu tā sacīji... bet es gribētu zināt...

Un tā Ābrahāms pavadīja trīs dienas un naktis!

Un, kad trešajā dienā Ābrahāms ieraudzīja Morijas kalnu, viņš teica sev: "Dievs plāno kaut ko darīt... vai tas būs brīnums? ...es nezinu!"

Atceries! Jautāt ir labi, jo tad ir iespēja saņemt atbildi!

Tad, kad dēls Īzāks jautāja: "Tēti, mums ir uguns un malka... bet kur tad ir upuris?" Ābrahāms atbildēja: "Dievs par to parūpēsies, dēls... tā es to saprotu."

Kad Ābrahāms uzliek savu dēlu Īzāku uz altāra un izstiepj savu roku, kurā ir nazis... Dievs viņu aptur!
Vai vari iztēloties, kā Dievs debesīs pagriežas pret visiem eņģeļiem, kuri ar izbrīnu noskatās, un jautā: "Nu vai ir vēl kādi jautājumi? Redzat, Es esmu viņam pirmajā vietā! Viņš man patiesi uzticas!" Tad Dievs pagriežas pret Ābrahāmu: "Tur krūmā ir ieķēries jērs... upurē to!"

Un tad Ābrahāms upurē jēru un pie sevis domā:
...es tagad sāku saprast kaut ko... Manam dēlam nebija jāmirst, jo tika atrasts jērs... bet tad, kad nāks Mesija, Viņam būs jāmirst... tur vairs nebūs cits aizstājējs (Kristus jau tieši ir tas upuris) ... Paldies Dievs, Tev par šo piedzīvojumu, jo šodien es sapratu, ko Tu jutīsi, kad Tavs Dēls tiks upurēts... Paldies Dievs! Tas man palīdzēja ieraudzīt Tevi no līdz šim nezināma aspekta...

Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to. (Jāņa 8:56)

Ābrahāms bija priecīgs un pateicīgs par šo piedzīvojumu, jo viņš saprata cik Dievs ir apbrīnojams un liels, varens un mīlošs.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?

Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?

Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!

Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"

Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."

Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."

Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."

Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."

Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!

Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!

Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.

Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."

Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."

(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)

Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"

Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."

Un mēs? Sakām paldies...

Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?

Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.

Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.

Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)

Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?

Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.

Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.

Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!

Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

Kristus mūs aicina veidot jaunas attiecības

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jāņa 8: 3–11)

…Un tās bija perfektas lamatas! Ja Jēzus saka: “Jā, jānomētā!“, tad Viņu tūliņ nosūdz romiešiem. Ja Jēzus saka: “Nē!”, tad farizeji pasludinātu visiem, ka viņš neatzīst Mozu...

Bet Jēzus nesaka neko. Viņš sāk rakstīt smiltīs... un Bībele saka, ka tad kad viņi redz rakstīto, viņi aiziet...

Tad Jēzus pievēršas sievietei un jautā: “Kur tad palika tie, kas tevi apsūdzēja?” Nabaga sieviete, kura, bailēs trīcoša, gaidīja, kad akmeņi sāks triekties pret viņu, paceļ acis un skatās – nav neviena! Visu viņas mūžu neviens viņu nav ņēmis nopietni... un Jēzus, ar mīlestības maigumu acīs, lūkojas viņā, smaida un saka: “Es tevi netiesāšu! Ej un negrēko vairs...”

Kas tas ir? Kas tur notika? Tas ir Jauns Sākums, tās ir Jaunas Attiecības...

Ievēro, ka tajā pašā laikā Jēzus farizeju grēkus rakstīja… smiltīs – viens vēja pūtiens un uzrakstītā vairs nav…

Starp citu, tas ir vienīgais gadījums Jaunajā Derībā, kad Dievs (Jēzus) pats personīgi kaut ko raksta... Bet vai atceries, kur Vecajā Derībā Dievs kaut ko raksta? Pareizi! Dievs pats ar savu roku rakstija “10 derības vārdus” jeb 10 baušļus...

Ko tas mums saka par Dievu? (Baušļi akmenī… Grēki smiltīs!)

Cik bieži mēs, cilvēki, to visu darām otrādi...

Bet tagad atceries – principi ir rakstīti akmenī un mūsu darbi smiltīs!!!

Kristus neatnāca pieķert grēciniekus...

Kristus atnāca atklāt Dieva principus dzīvē un aicināt mūs jaunām attiecibām.