svētdiena, 2013. gada 24. februāris

Dodot gūtais neatņemams

Viņš [Jēzus] pats sacījis: "Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” (Ap.d.20:35) 
Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams. (Rainis) 
Vendija Pope (Wendy Pope) raksta: “Kad Dievs mani aicina dot, es ne vienmēr jūtos kā īpaši svētīta. Varbūt arī Tev ir bijusi līdzīga pieredze. Viņš izaicina Tevi rūpēties par kādu ģimeni, kuru ir skārušas nopietnas problēmas vai slimība, bet Tu pēc garas darba dienas tik tikko spēj parūpēties par savu ģimeni. Vai tad, kad Tu jūties gandrīz izsmelts, Viņš aicina Tevi iet un palīdzēt kādai Tavai paziņai pieskatīt bērnus, jo viņai ir vajadzīgs mazs pārtraukums.
Nav svarīgi, kāda ir situācija, kad Dievs aicina mūs kaut ko dot ... vienmēr IR paredzētas svētības arī mums ... Viņa plāni un domas ir augstākas nekā mūsējie. Viņam ir pārredzams viss, un tas, par ko mums būtu jādomā, ir - kā vislabāk paveikt to, ko Viņš mums ir uzdevis... bez liekas sūdzēšanās.
Tev var rasties daudz atrunu jautājumi, kad Viņš mudina Tevi uzlūgt Tavu rupjo un nepieklājīgo kolēģi uz pusdienām ... vai pieteikties aizstāt bērnu svētdienas skolas klases skolotāju, lai dotu viņai iespēju atpūsties.
Galu galā svarīgākais ir (un nav svarīgi - vai Tu par to domā, vai nē) - vai tam ir nozīme mūžības perspektīvā... un vai tas ir nozīmīgi tai personai, kam mēs dodam?
Būtībā, bez Jēzus es esmu egoiste. Es reizēm domāju - nez, kāda veida svētību es saņemšu... naudu, jaunu auto vai labāku dzīvokli? Un tad es kaunos par šīm domām. Šādas domas rodas nepieredzējuša ‘kristieša-iesācēja’galvā, kurš nesaprot, ka svētība ... ir tuvākas attiecības un sadarbošanās ar Vislielāko Devēju, kāds jebkad ir bijis… tuvība ar Jēzu Kristu."

Vai Tu dažkārt dari, dod un kalpo tikai pienākuma dēļ… vai vainas apziņas mudināts... vai arī tāpēc, lai iegūtu citu cilvēku apbrīnu? Došana ir mūsu 'mīlestības uz Dievu' praktiskā atklāsme. Un Viņš vienmēr svētīs mūs tad, kad mēs to darām.
Tāpēc "...ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl..." (2.Kor.9:7). Vai arī Tu vēlies dot ar priecīgu sirdi?

svētdiena, 2013. gada 17. februāris

Plāns lūgšanai

Tāpēc jums būs tā lūgt... (Mat.6:9)
Atbildot uz jautājumiem par lūgšanu būtību, Jēzus mācīja lūgt: "...mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen." (Mat.6:9-13)
Ja arī Tev ir kādi jautājumi, ļoti ieteicams ņemt vērā Jēzus dotos ieteikumus:
"Mūsu Tēvs" - nosaka pamatu Tavām attiecībām ar Dievu. Tas atgādina, ka Tu esi ne tikai daļa no Viņa radīšanas, Tu esi Viņa bērns! Padomā par to! Tev var būt dažādas attiecības dažādās situācijās, bet ja Tu esi kādam tēvs (vai māte), tas vienmēr būs daļa no Tevis.
"Debesīs" - atklāj Tava Dieva būtību. "Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu" (Ps.103:19). To sakot, Tu atzīsti Dieva spēku un Viņa unikālās spējas un potenciālu atbildēt visas Tavas lūgšanas.
"Svētīts lai top Tavs vārds" - atgādina, ka Dievs ir svēts. Tas, ka Tu esi Viņa bērns, nedod Tev tiesības Viņam neklausīt vai pieņemt Viņu kā kaut ko ikdienišķu un pašsaprotamu. “Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!" (Ps.100:4). Tā ir attieksme, kas atklāj to, ka Tu atzīsti Viņa rakstura pamatbūtību.
"Tavs prāts lai notiek" - atgādina par Jēzus lūgšanu Ģetzemanes dārzā: "...Mans Tēvs… tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi..." (Mat.26:39). Kristus māca arī mūs meklēt, izzināt un darīt ne pēc mūsu pašu priekšstatiem un plāniem, bet pēc Dieva prāta. Vai arī Tava lūgšana ir ilgas būt saskaņā ar Tavu Debesu Tēvu?

svētdiena, 2013. gada 10. februāris

Kā lieki neuztraukties

Nezūdieties par rītdienu… (Mat.6:34 Jaunais tulk.)
Lielākā daļa problēmu par kurām mēs uztraucamies patiesībā tā arī nekad nenotiek, vai arī izrādās, ka beidzas labāk, nekā mēs paredzējām. Uztraukšanās, tāpat kā ticība, ir garīgs spēks. Kā magnēts, tas vienmēr piesaista mūsu uzmanību tam, no kā mēs zemapziņā baidāmies. Uztraukums aizēno mūsu spriešanas spēju un izkropļo mūsu perspektīvu. Dievs nekad nav vēlējies, lai mēs rītdienas slogu mēģinātu nest kopā ar šodienas rūpēm.
Ir trīs soļi, kas var palīdzēt Tev lieki neuztraukties:
  1. aizstāj to. Pasakot kādam, ka nav vērts uztraukties - tas nepalīdzēs. Uztraukšanās ir kā emocionālas spazmas, vienīgais veids kā to pārtraukt, ir aizstāt to ar ko citu. "...kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! " (Filip.4:8). Citiem vārdiem sakot: pārslēdz citu kanālu.
  2. izanalizē to. "...bailēs ir mokas" (1.Jāņa 4:18). Uztraucoties Tu nomoki sevi; Tava iztēle zaudē kontroli, tā uzbur visu veidu biedējošus scenārijus. Tomēr uztraukties ir neloģiski, ja Tu visu racionāli un sistēmiski pārdomā, uztraukšanās zaudē savu spēku, tā nespēj vairs Tevi kontrolēt. 
  3. pacelies virs tās. Korija Būma (Corrie Ten Boom) reiz kādā ceļojumā sēdēja blakus lidmašīnas pilotam. Paceļoties no lidlauka, viņi iekļuva putekļu mākonī - šķita ka debesis pēkšņi kļuva tumšas. "Mēs nevaram redzēt, kur mēs lidojam!" viņa iesaucās. Savukārt pilots mierīgi atbildēja: "Mums vienkārši vajag pacelties virs mākoņiem, putekļiem un dūmiem." Pēc brīža, apmēram 500m augstumā, viņi ieraudzīja skaidras, skaistas debesis. Korija savā grāmatā ticību sauc par "skatienu, kas izlaužas caur miglu."
Kad uztraukumi un raizes cenšas aizmiglot Tavu skatu, Tu vari pacelties virs tā - Tev ir tikai jāuzticas Tam Kungam. "...kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā … ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst. " (Jes.40:31)

svētdiena, 2013. gada 3. februāris

Tam vēl būs laika...

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam! (Ps.90:12) 
Šis ir patiess stāsts:
Viņš parasti strādāja divpadsmit stundas dienā, un dažreiz arī brīvdienās. Pat tad, kad viņam nebija jābūt darbā, viņš domāja par darbu. Viņa sieva reizēm centās viņam tuvoties... un viņš jau arī apzinājās, ka viņi nav tik tuvi, kā tas reiz bija. Viņš nekad nebija tīši rupjš, nejūtīgs vai neatsaucīgs, tikai viņa vienmēr šķiet vēlējās īpašu laiku sev, un tas nu bija kaut kas, ko viņš nevarēja atļauties. Viņš neskaidri apzinās, ka viņa bērni bija izauguši, un viņš bija to palaidis garām, pazaudējis. Viņi sūdzējās par grāmatām, kuras viņš nebija tiem lasījis priekšā, par spēlēm, kuras viņš nebijis spēlējis ar viņiem, par ceļojumiem, kuros viņš nebija ar viņiem bijis. Pēc kāda laika viņi pārstāja sūdzēties… droši vien saprata, ka viņu ģimene visticamāk nekad nebūt savādāka. "Es būšu viņiem vairāk pieejams, kad tam būs vairāk laika," viņš domāja. Tad, kad viņš par to sajutās vainīgs, viņš teica pats sev: "Es daru to viņiem."
Viņa sieva reizēm viņam jautāja par iespēju kopā doties uz baznīcu, bet viņš teica: "Tam mums būs daudz laika vēlāk... nu tad kad tam būs vairāk laika." Viņa ārsts viņam aizrādīja, ka viņa paaugstinātais asinsspiediens un īpaši augstais holesterīna līmenis nav labi, bet viņš apsolīja pats sev, ka tam būt vēl daudz laika tad, kad… nu katrā gadījumā ne tagad. Tā viņa ķermenis klusi un neatvairāmi gatavojās darīt kaut ko ar to viņa paša vietā.
Kādu rītu viņa sieva pamodās ap trijiem no rīta un atklāja, ka viņš nav viņai blakus gultā. Viņa devās uz viņa kabinetu, lai censtos pierunāt viņu nākt gulēt. Atvērusi kabineta durvis, viņa ieraudzīja viņu sēžot pie datora… tikai viņa galva bija nokārusies zemu zemu. Viņa pieskārās viņam plecam, bet viņš neatbildēja…
Kad beidzot ieradās mediķu brigāde, viņi viņai pastāstīja, ka viņš bija miris ļoti smagas sirdslēkmes rezultātā... Un viņa klusēdama skatījās uz viņu… kā viņš tur gulēja tik mierīgi. Beidzot viņam bija tam  pietiekami laika!