Dažas domas, pārlasot Elīsa dzīvesstāstu

... jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek... Jāņa 15:16 

Elīsa kalpoja citiem, kamēr vien viņš dzīvoja. Mēs lasām: ‘Un, kad Elīsa sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira, tad nāca lejā Joass, Israēla ķēniņš... [pēc padoma]’ (2.Ķēn.13:14). Pat savā nāves gultā, Elīsa deva ķēniņam stratēģiskus padomus kā sakaut ienaidniekus.

Tātad, arī Tu vari pacelt citus, kaut pašam šķiet, ka esi nospiests. Varbūt Tu domā, ka jutīsies kā liekulis, ja viss nav kārtībā Tavā dzīvē, bet Tu vēl palīdzi citiem? Patiesībā, kad Tu sniedz mīlestību kādam citam, tas ļauj novērst uzmanību no sevis, Tava mazdūšība samazinās… - tas darbojas Tavā labā.

Elīsa ietekme turpinājās pat pēc viņa nāves. Kādu dienu ‘Elija sacīja Elīsam: "Lūdz, ko man būs tev darīt, iekams es tieku paņemts projām no tevis!" Un Elīsa atbildēja: "Es lūdzu, lai tavs gars man tiktu dots divkārt!"' (2.Ķēn.2:9). Elija, viņa skolotājs, veica septiņus galvenos brīnumus, kas reģistrēti Rakstos. Tad Elija nomira... un Elīsa bija paveicis tikai trīspadsmit līdz savas nāves brīdim. Vai Dievs nespēja piešķirt viņam apsolīto mantojumu? Nespried pārāk ātri! "Elīsa nomira, un to apglabāja; bet moābiešu sirotāju pulki mēdza gada sākumā gadu no gada ielauzties zemē. Un notika, kad nu viņi gribēja apglabāt kādu vīru, tad redzi, viņi ieraudzīja sirotājus; un viņi iemeta to vīru Elīsas kapā. Un, tiklīdz tas vīrs saskārās ar Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās" (2.Ķēn.13:20-21). Lūk arī četrpadsmitais brīnums; Elīsa bija ieguvis dubultu porciju!

Jēzus sacīja: "Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek..." (Jāņa 15:16). Lai Tava lūgšana ir: "Kungs, dod man mantojumu... Padari manu ietekmi lielāku nekā mans mūžs. Dod man augļus, kas paliek..."

Nezaudē mieru!

… Tu dod mieru, tiešām mieru... (Jesajas 26:3) 

Mēs zaudējam mūsu iekšējo mieru četru iemeslu dēļ: 

(1) Mēs cenšamies mainīt cilvēkus mums apkārt. 

Mācoties no saviem piedzīvojumiem, Tu sāksi saprast, ka nevari mainīt citus cilvēkus, tikai Dievs var! Un Viņš to arī darīs, ja Tu pārtrauksi citu pamācīšanu, un saksi mīlēt viņus tādus, kādi viņi ir. Tas nenozīmē, ka Tev ir jāpiekrīt visam, ko viņi dara. Tas nozīmē, ka Tu apņemies viņus mīlēt, lūdzot pēc Dieva apsolījumiem viņu vārdā un ļaujot Dievam rīkoties ar viņiem tā kā Dievs to vēlas, kad Viņš to vēlas un Viņam par godu. Tava stresa iemesls varbūt ir tas, ka Tu mēģināji darīt kaut ko ar kaut ko, kur Tu nevari darīt neko! 

(2) Mēs cenšamies darīt lietas, kad tām nav īstais laiks. 

"Katrai lietai ir savs nolikts laiks..." (Sal.Māc. 3:1). Ja Tu esi audzinājis bērnus, Tu zini, ka viena no to galvenajām īpašībām ir nepacietība, viņi neko nav gatavi gaidīt. Dievs vēlas, lai mēs pieaugtu, tāpēc Viņš liek mums gaidīt, tāpēc Viņš māca mums uzticēties un palīdz mums nobriest! 

(3) Mēs sākam uztraukties, ja domājam, ka neattīstāmies pietiekami strauji. 

Var gadīties, ka Tu palēnini savu garīgo izaugsmi nolaidības dēļ, bet galu galā, "... Mēs... topam pārvērsti ... To dara Tā Kunga Gars" (2. Kor. 3:18). Tāpēc, iemācies izbaudīt savu dzīvi, kamēr Dievs darbojas ar Tavu problēmu (un atceries - Tev vienmēr ir problēmas)! 

(4) Mēs cenšamies arvien vairāk un vairāk… 

Tev šķiet, ka jādara tas, ko Tu domā, ka Dievs vēlas… Bet kāpēc Tu to dari nekonsultējoties ar Viņu par to, ko Viņš patiesībā grib, kad Viņš to grib, vai kā Viņš to grib darīt. Tā rezultātā Tev reizēm nolaižas rokas. Kāds ir risinājums? "Kam stipra ticība, tam Tu dod mieru, tiešām mieru, jo viņš paļaujas uz Tevi!" (Jes. 26:3)

Tavas lūgšanas Dievam ir svarīgas

... Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba 5:16)

Vecajā Derībā ir aprakstīts kā Ābrahāms devās uz dienvidiem. Kad viņš sasniedza Gerāru, mēs lasām, ka viņš sacīja, ka viņa sieva Sāra viņa māsa. "Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu" (1.Moz. 20:2). Vai jūs varat iztēloties, kā Sāra jutās, iesprostota un viena, domājot, kas viņu tagad sagaida? Un kas ir vēl sliktāk, viņas vīrs, cilvēks, kuram viņa bija uzticējusi savu dzīvību, pieļāva ka tas notiek! Mēs nevaram iedomāties, ko un kā Sāra lūdza tajā naktī. Bet viņas lūgšana aizskāra Dieva sirdi, jo Viņš "... naktī parādījās Abimeleham sapnī un sacīja tam: “... [sieviete] kuru tu esi paņēmis… ir precēta sieva ... atdod šo sievu viņas vīram ... tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi" (1.Moz. 20:3-7).

Dieva direktīvas vienmēr ir skaidras, tur nekad nav nekādas pretrunas. "Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā ... Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib" (Sal.Pam. 21:1). Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kuriem ir vara (pat ja viņi nezina par Tavu eksistenci), neskatoties uz viņu pašu iedomāto augsto stāvokli, ir jāapstājas un jāklausās, kad Dievs runā, "... jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu" (Rom. 2:11).

Tātad, ko Tu vari darīt, ja esi bezpalīdzīgs situācijā, kuru Tu neesi izveidojis? Vai tad, ja kāds, kuru Tu mīlēji un uzticējies, Tevi ir pievīlis? Lūdzies! Tā vietā, lai ļautos rūgtumam vai bailēm, sauc uz Dievu. Viņš dzirdēs arī Tevi, tāpat kā Viņš dzirdēja Sāru. Vai Tu vari būt pārliecināts? Dieva Vārds saka: “Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēkaba 5:16). Nav svarīgi, cik slikti lietas var izskatīties tieši tagad (un tās Sārai tajā naktī izskatījās diezgan slikti), arī Tavu lūgšanu Dievs uzklausa!

Legālisms vai žēlastība? (2)

… mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. (Ebr.10:10) 

Skrupuloza “darīt” un “nedarīt” sarakstu ievērošana izaicina mūsu lepnumu un pašpietiekamību, veicinot mītu, ka, ja mēs pietiekami smagi strādāsim, mēs varam nopelnīt Dieva labvēlību. Tādas domāšanas pamatā ir bailes, bet "Dievs nav mums devis bailības garu..." (2.Tim.1:7). "Baiļu nav mīlestībā, ... jo bailēm ir mokas..." (1.Jāņa 4:18). Legālisms ir bailes, ka Dievs nav pietiekami liels, lai piedotu Tavus grēkus. Tās ir bailes, ka ja Tu nedari pareizās lietas pareizajā veidā īstajā laikā, un to nedari perfekti, tad noteikti būs slikti. Džons Valkers raksta: "Tie ir meli, ar elles smaržu! Kad mēs baidāmies no kļūdām, mēs kļūstam bailīgi, un norobežojam sevi no svētībām dzīvē. Mēs ļaujam analizēšanai ietekmēt mūsu lēmumus, kas mūs noved pie klusa izmisuma, ticības dzīves apsīkuma, bailēm rīkoties, pārliecības, ka žēlastība nav priekš mums, bailēm no atraidījuma..." 

Runājot par darbos balstītu reliģiju, Mārtiņš Luters teica: "...Esi grēcinieks un ļauj lai Tavi grēki ir spēcīgi… tikai ļauj Tavai uzticībai Kristum būt spēcīgākai... priecājies Kristū... par uzvaru pār grēku." Nē, Luters necentās attaisnot grēku! Viņš tikai bija ierādījis žēlastībai tās pienācīgo vietu, apliecinot, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības (Rom.8:38-39). Viņš necentās pazemināt likuma statusu, Viņš tikai paaugstināja žēlastību. Žēlastība nozīmē runāt ar Dievu un klausīties Viņa balsi, kad cilvēcīgi šķiet būtu vieglāk vienkārši ieskatīties noteikumu grāmatā. Patiesībā tāpēc, ka “Kristus… iegājis... pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā” (Ebr. 9:24), Viņš ir atbrīvojis mūs no atšķirtības, kas eksistēja grēka dēļ... Un tagad mums var būt attiecības ar Kristu.

Legālisms vai žēlastība? (1)

Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris. (Gal. 2:21) 

Iedomājies ka Tu ieej traumpunktā, bet tur Tev tiek lūgts atstāt telpas, jo Tava asiņošana padara netīru grīdu! 

Jēzus saskārās ka legālistisku domāšanas veids, kad Viņš sabatā dziedināja kādu sievieti. ‘Sinagogas priekšnieks, apskaities ... sāka runāt… :"Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties..."’ (Lūkas 13:14). Ievērot likumu viņam bija svarīgāk, nekā rūpēties par cilvēkiem, kas bija priekšnieka uzdevums.

Maks Lukado raksta: "Visa reliģija iedalās... divās nometnēs: legālisma vai žēlastības pusē. Legālisti uzskata, ka ja Tu izskaties labi, runā labi, un piederi pareizajai cilvēku grupai, Tu tiksi glābts. Ārpuse ir nospodrināta, bet kaut kas trūkst... Pietrūkst prieka. Tā vietā valda vai nu bailes – varbūt nav izdarīts pietiekami; vai arī augstprātība – ka ir darīts pietiekami daudz. Legālisms ir... lēna garīguma nosmacēšana, sapņu amputācija... Legālisms reliģiju saglabā, bet nedod pietiekami spēka izaugsmei. Legālisma pamats ir noteikumi un standarti. Legālismam patiesībā nav vajadzīgs Dievs. Tas meklē kā sasniegt nevainību, jo nav piedošanas. Legālisms ir sistemātisks aizstāvēšanās procesus, kas visu cenšas izskaidrot un pamatot. Tas manu viedokli padara par Tavu problēmu, jo ir taču vieta tikai vienam viedoklim... un uzmini, kurš ir nepareizais? Legālisms pārvērš manu pasaules uzskatu par Tavu izaicinājumu. Tavs pretējais viedoklis liek apšaubīt ne tikai iespējas sadraudzībai ar mani, bet pat manu pestīšanu. Tas padara manu uzskatu par Tavu sasaistītāju. Kristiešiem taču ir jānotur vienota līnija. Tavs uzdevums ir nevis domāt, Tev ir tikai jāsoļo…” 

Bet vai tad pestīšana tomēr nav Dieva bizness? Vai žēlastība nav Viņa ideja, Viņa darbs un Viņa upuris? Viņš taču piedāvā to, kam vien Viņš vēlas un kad Viņš to vēlās. Mūsu uzdevums ir informēt cilvēkus, nevis testēt un pārbaudīt viņus. Pāvils raksta: "… ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris" (Gal.2:21). Paldies Dievam, ka "Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības" (Tit. 3:5).

Iedziļināties Dieva Vārdā

...Tie ... vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos… (Ap.d. 17:11)

Velnam nav īpašu iebildumu, ja Tu izsakies atzinīgi un gudri par Dieva Vārdu..., ja vien Tu nedomā veltīt laiku, lai lasītu un to izpētītu. Cik ilgi Tu runā par Bībeles lasīšanu? ...un kad Tu plāno saņemties un sākt to darīt, kā arī piemērot tās principus savā ikdienas dzīvē?

Dr. Hovards Hendriks raksta: "Ikviens var nākt klajā ar grandiozu shēmu vai plānu pārmaiņām. Daži cilvēki saka, ka viņi vēlas aizsniegt pasauli Kristum. Kādi citi grib studēt katru grāmatu Bībelē nākamo piecu gadu laikā. Kādiem citiem ir plāns iegaumēt simts Bībeles pantus. Kādi citi gatavojas kļūt par Kristum līdzīgiem laulātiem. Brīnišķīgi! Kad jūs plānojat sākt?

Kamēr Tu nezini atbildi, viss, kas Tev ir, ir labi nodomi. Tie ir aptuveni tik pat vērtīgi kā tukšs naudasmaks...

Galu galā, ko labu dod sapnis pasniegt visā pasaulē Evaņģēliju, ja nevari darbabiedriem pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Kristu? Kā Tu plāno apgūt visu Bībeli, ja nav pat zināms, kuru Bībeles pantu gatavojies lasīt rīt? Kā Tu vari iegaumēt simts pantus, ja nekad neesi pat mēģinājis iegaumēt vienu? Vai nevajadzētu beigt fantazēt par Kristus mīlestības piepildītu laulību, bet sākt ar kaut ko vienkāršu, piemēram, nomazgāt traukus (ja Tu esi vīrs), vai uzslavēt vīru (ja esi sieva)?

Pārāk daudz "labas apņemšanās" paliek tikai labi nodomi, jo mēs runājot par ceļojuma galamērķi, nenorādām kad, kur un kā mēs sāksim spert pirmo soli. Kā kāds ir arī teicis: "Mēs jau neieplānojam izgāšanos, mēs vienkārši neplānojam...""

Dzīvot tā kā Kālebs (2)

[Mans kalps Kālebs] … viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis… (4.Moz.14:24)

Kālebs sacīja Mozum: ‘“Mēs iedami iesim uz turieni [Apsolīto Zemi], un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši... izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši...: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus… mēs arī esam redzējuši milžus... mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”’ (4.Moz.13:30-33)

Vai ievērojāt divas dažādas attieksmes šajā stāsta fragmentā?

Šaubas

Desmit izlūki no divpadsmit atgriezās ar pārliecību – tas nav iespējams! Bet vairākumam ne vienmēr ir taisnība. Ja Dievs kaut ko ir apsolījis, tad tas ir Tavs, pat ja vairākums tā nedomā. Desmit izlūku pesimistiskais ziņojums sabaidīja Dieva tautu… un viņiem iestājās garīgā amnēzija – viņi aizmirsa visu Dieva pārdabisko vadību līdz šim. Viņi aizgāja pat tik tālu, ka sāka ticēt – Ēģipte patiesībā ir zeme, kur “piens un medus tek”. ‘… tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī?’ (4.Moz.16:13) Neticami! Ēģipte taču bija bada un verdzības vieta… ne piena un medus zeme. Kur tad bija viņu problēma? Viņi atļāva apkārtējiem apstākļiem viņus iespaidot vairāk nekā Dieva apsolījumi. Kad kaut kas tāds notiek, cilvēks kļūst garīgi iztukšots un sāk sacīt kaut ko līdzīgu kā: “...Dievs varbūt kaut ko ir darījis pagātnē, bet tagad tā vairs nenotiek…”

Viņu neticības rezultātā neviens, izņemot Kālebu un Jozua, neiegāja Apsolītajā Zemē...

Uzticēšanās

Dievs teica: ‘“...Savu kalpu Kālebu, tādēļ ka viņam bija cits gars un tas ir Man sekojis, to Es gan ievedīšu tanī zemē ... un viņa pēcnācēji to iemantos.”’ (4.Moz.14:24)

Kāda ir Tava attieksme?

Dzīvot tā kā Kālebs (1)

... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis ... (Joz. 14:10)

Jau kļuvis sirms, astoņdesmit piecu gadu vecumā, Kālebs sacīja Jozuam: "... Tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis... kāds mans spēks bija toreiz, tāds spēks arī tagad: vai eju karā, vai izejot vai atnākot. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru Tas Kungs toreiz runāja… Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam... Hebronu īpašumā… tāpēc ka viņš bija pilnīgi sekojis Tam Kungam, Israēla Dievam" (Joz. 14:10-14). Kāleba dzīvē nekas nebija pa pusei vai daļēji. Viņa sapnis uzturēja viņu pie dzīvības. Katru rītu viņš piecēlās no gultas ar nolūku to sasniegt.

Tad kad Dievs dod Tev sapni tik lielu kā kalns, tas saglabā Tev spēku iet uz priekšu, kad citi jau sen ir atmetuši ar roku. Tomēr esi uzmanīgs, kādus padomus Tu uzklausi. Neļauj kritiķiem atturēt Tevi, sakot: "Tu esi pārāk vecs!" Bībele saka, ka līdzīgi kā palma, Tu vari piedzīvot vislielāko augļu ražu sava mūža nogalē (Psalmi 92:12-14). Kad saule gatavojas norietēt, tad kļūst redzamas zvaigznes – tā arī Tu vari spīdēt spožāk savas dzīves noslēguma daļā. Barbara Kleisena saka: "Mans lieliskais tēvocis nodzīvoja līdz 106. Viņš bija veselīgs un mundrs un īpašu prieku viņam sagādāja vadāt automašīnā viņa mazāk spējīgos vecos draugus apkārt pa pilsētu. Pēc viņa simtās dzimšanas dienas pienāca laiks vadītāja apliecības atjaunošanai. Kad viņš devās uz licencēšanas biroju, lietvede skeptiski teica: "Tu esi simts gadus vecs! Kāpēc Tev nepieciešama vadītāja licence?" Mans tēvocis, pilnīgi neapmulsis, atbildēja: "Kādam taču ir jāvadā tie veči apkārt!" Un viņam piešķīra autovadītāja apliecību nākamajiem pieciem gadiem."

Dzīvo kā Kālebs – dzīvo līdz pat brīdim, kad Tu mirsi!

Akmens smilšu kastē

Ilva Liepiņa:

Kāds mazs zēns vadīja svētdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, padomāja, vai neieliet grāvītī ūdeni, bet tad nolēma izdabūt lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. Viņš bija pavisam mazs puika un akmens bija ļoti liels, un zēnam ne prātā neienāca starpība starp tikko uzvilktām biksēm un tādām, kas būtu šļūkušas pa smilšu kasti līdzīgi mazam asfalta rullim.

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja - savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Tagad viņš sēdēja ar asaru pilnam acīm.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Tētis jautāja: "Dēls, kāpēc tu neizmanto visu spēku, kas tev ir pieejams?"
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: "Bet es izmantoju, tēti! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!"
"Nē, dēls," tētis mierīgi izlaboja. "Tu neizmantoji visu spēku, kas tev bija pieejams. Tu nepasauci mani un nepajautāji man palīdzību."
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla no smilšu kastes.

Manā dzīvē arī ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt. Tad es atklāju, ka man nav tas, kas vajadzīgs, lai tos paceltu. Es mocos, stumju, pūšu, grūžu...

Ir Kāds, kurš vienmēr gatavs nākt palīgā un pacelt akmeni. Kāds vīrs senatnē, kad bija novērojis līdzīgus "akmeņus" savā dzīvē un arī Kādu, kurš tos paceļ, iedeva visa piemiņai vārdu:

Tad Samuēls ņēma vienu akmeni un to uzcēla starp (..un..), viņš nosauca to vārdā Eben-Ezera un sacīja: "Līdz šejienei Tas Kungs mums ir palīdzējis." (1Sam 7:12)

Vēstījums no kalna – 3

Kristus kalna svētrunai ir arī vēl noslēgums.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mat.7:24)

Kristus saka, ka katrs kas dzird Viņa vārdus un notic tam un sāk sekot Viņam ir gudrs! un ir salīdzināms ar tādu, kas cel savu namu uz klinti.
Ko tas patiesībā nozīmē?

Izraēla tauta tajā laikā lepojās ar kādu namu, kas bija uzcelts uz Ciānas kalna, jeb klints. Viņi lepojās ar templi. Tātad Kristus šeit izaicina cilvēku izpratni par templi/reliģiju/dievu.
Kristus izaicina mūs jaunai reliģiskai kustībai. Jēzū Kristu Dievs dara to, par ko templis/kalpošana bija norādījusi jau gadsimtiem iepriekš.
Īstais pamats ir Dievs un īstais dievkalpošanas centrs ir Jēzus Kristus!

Un pēdējais brīdinājums!

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. (Mat.7:26)

Ja kāds nepieņem šo izaicinājumu, ja kāds vēlas palikt pie sava iedomātā ceļa, tas ir līdzīgs tādam, kas cel SAVU reliģiju uz smiltīm. Daudzi Jēzus laika ticīgie noraidīja Jēzus aicinājumu un palika pie savas dievkalpošanas modeļa (sabats, desmitais, pareizs uzturs, baušļu ievērošana…). Bet tad (pēc 40 gadiem) nāca vētra Romas karaspēka izskatā un VISU sagrāva.

Jēzus izaicinājums attiecas arī uz mums šodien.
Būvēt savas dzīves māju (savu dievkalpošanu, savu dzīvi, savus plānus) uz KLINTI.
Jēzus aicinājums apgriež kājām gaisā to, kā dzīvo, plāno un māca pasaulē ap mums. Tomēr Kristus ceļš ir VIENĪGAIS variants. Ja mēs to vēlamies ņemt nopietni, arī mums ir jābūt gataviem pilnīgi JAUNAM skatījumam uz Dievu, Dieva vārdu, kalpošanu sabiedrībai.
Ja mēs tam esam gatavi, tad Viņš padarīs mūs par patiesu gaismu šai pasaulei.
Vai Tu to vēlies?

Vēstījums no kalna – 2

Lai mēs saprastu par ko tad Jēzus runā, ir jāatceras Izraēla tautas vecajās tradīcijas. Un jāsāk ir ar jautājumu – kāpēc vispār ir "izredzētā tauta"?

Bībele saka, ka Dievs aicināja Ābrahāmu un viņa ģimeni (Izraēla tautas priekštečus) būt par daļu no pasaules problēmas atrisinājuma. Izraēla tauta bija cilvēki ar mērķi, nozīmi. Viņi bija cilvēki, caur kuriem Dievs sakārtos pasaulē atkal visu pareizi. Viņi bija aicināti būt par pasaules gaismu... par zemes sāli...

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mat.5:13-14)

Un tad Jēzus saka – sekojiet man! un tas notiks! Sekojiet man! un jūs būsiet pasaules gaisma un zemes sāls! Vai līdz tam tauta bija bijusi laba gaisma un laba sāls? Jēzus saka: Nē! Viņš patiesībā izaicināja savus laikabiedrus patiesi kļūt par Dieva ļaudīm radikāli jaunā veidā. Jēzus vēsts bija patiesa revolūcija.

Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. (Mat.5:3-10)

Jēzus sāk ar deklaratīvu paziņojumu par Dieva Valstības vērtībām, ... tikai tās bija svētības nepareizajiem cilvēkiem (nabagiem, izsalkušajiem... lēnprātīgiem un miera nesējiem).

Jēzus paziņotā "īstā revolūcija", ir aizraujoši un izaicinoši savādāka, ka cilvēki bija iedomājušies. Jēzus patiesībā visu apgriež kājām gaisā.

Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. (Mat.6:1)

Viņš rāda, ka Dievs nav ieinteresēts tikai ārējās darbībās (paklausībā), bet Dievs grib revolucionāru izmaiņu visā sabiedrībā un katrā cilvēkā.

Visa svētruna ir kā liels izaicinājums uzņemties risku. Lai izmainītu pasauli ir jānotic, ka Dievs ir Dievs, un ir jāļauj, lai Dievs izmaina visas Tavas prioritātes un priekšstatus ar kājām gaisā.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mat.7:21)

Un Jēzus nobeidz savu svētrunu ar brīdinājumu – nedomā, ka ir daudz un dažādas iespējas. Patiesībā ir tikai viens ceļš; un tas ir patiesas Dieva Tautas ceļš; tas ir ceļš, par kuru jau Vecās Derības baušļi un pravieši bija runājuši.

Vēstījums no kalna – 1

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. [...] Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.
Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:
"Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. 
Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. 
Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. 
Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. 
Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. 
Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. 
Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. 
Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ... (Mat.4:23,25; 5:1-11)

Galilejas jūras piekrastes pakalni Jēzus šīs zemes dzīves laikā bija patvērums izstumtajiem, svētajiem revolucionāriem un cīnītājiem par tautas neatkarību. Daudzi no viņiem slēpās tuvējās alās un bija gatavi lietot spēku savu mērķu sasniegšanai. Turpat tad arī atrodas "svētību kalns" no kura Jēzus uzrunāja savus sekotājus.

Bet kāpēc Jēzus devās tur, lai uzrunātu cilvēkus?
Kāpēc cilvēki sekoja viņam uz šiem pakalniem?
Kas bija tas, kas lika viņiem atstāt ikdienas pienākumus un doties kalnos?
Daudzi saka, ka Kristus Kalna Svētruna ir kristietības centrs. Tomēr, kas tad patiesībā bija tas, ko Jēzus tur pasludināja?

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā... (Mat.5:44)

Mums šķiet, ka Kristus tur saka – esiet mīļi un jauki viens pret otru. Tur mazliet ir arī kaut kas no tā, bet cilvēki taču nekāpa kalnos, lai uzzinātu, ka vajag būt jaukiem. Cik bieži mums ir priekšstats, ka Kristus svētruna ir kluss, jauki romantisks skatījums uz reliģisku dzīvi, kura ir diezgan patālu no ikdienas dzīves realitātes. Vai arī – kas ir jādara, lai tiktu debesīs, kad tu nomirsti.

Patiesībā - tas ko dara Jēzus, vairāk līdzinās politiskai kampaņai.
Tas ir it kā Jēzus grib sākt jaunu kustību – tāpēc veic aģitāciju, lai saviem klausītājiem vienkārši paskaidrotu kāds ir tas jaunais veids, lai būtu Dieva ļaudis.

Ko Bībele saka par slinkumu? – 2

Mūsu atjaunotā būtība mīlestībā pret mūsu Glābēju ir tā, kas mūs motivē būt uzcītīgiem, čakliem un produktīviem, jo Viņš mūs ir atbrīvojis no “grēka verdzības”. Mūsu nosliece uz slinkumu (kopā ar visām citām grēka izpausmēm) ir aizstāta ar vēlmi dzīvot dievbijīgu dzīvi:

Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā… (Efez.4:28).

Mūsu egoistiskās tieksmes ir aizstātas ar vēlmi rūpēties par savu ģimeni:

Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo (1.Tim.5:8);

tāpat rūpēties arī par citiem Dieva bērniem:

Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis:svētīgāk ir dot nekā ņemt…” (Ap.d.20:34-35).

Bībele – Dieva Vārds atklāj kristiešiem paredzēto dzīves standartu:

Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes… (Galat.6:9-10).

Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds – ne kā cilvēkiem, bet kā Kungam, zinādami, ka jūs saņemsiet no Kunga savu mantojuma daļu:jūs esat Kunga Kristus kalpi… (Kolos.3:23-24).

Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā… (Ebr.6:10).

Vai visi kristieši jau tagad ir sasnieguši šo standartu? Nē! Bet fakts, ka mums vēl ir ļoti daudz jomās nepieciešama Dieva žēlastība un Dieva spēks, nenozīmē, ka mums nevajadzētu tiekties pēc tā.

Apustulis Pāvils ir mūsu piemērs:

Šis noslēpums ir Kristus jūsos – dievišķās godības cerība, ko mēs pasludinām, mudinot un mācot cilvēkus visā gudrībā, lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū. Šā mērķa dēļ es pūlos un cīnos tik daudz, cik viņš manī darbojas ar savu varenību (Kolos.1:27-29).

Pat tad, kad beigsies šī grēcīgā pasaule un Dievs visu atkal sakārtos perfektu (kā tas bija Sākumā), mūsu kalpošana Dievam turpināsies (Atk.22:3). Brīvi no slimībām un bēdām (pat no grēcīgā slinkuma) – svētie slavēs Kungu mūžīgi mūžos.

Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā (1.Kor.15:58).

Ko Bībele saka par slinkumu? – 1

Pirmais Ņūtona likums, jeb inerces likums, nosaka, ka objekts kustībā turpina vienmērīgu taisnlīnijas kustību tikmēr, kamēr tam pieliktie spēki to neizmaina. Tieši tāpat objekts, kurš nekustās, saglabās šo miera stāvokli, ja vien kādi ārēji spēki to neizkustinās. Manuprāt šis likums attiecas arī uz cilvēkiem. Ir tādi, kuri aktīvi darbojas un pieliek pūles, lai uzsāktu projektus, atrastu jaunas iespējas, kamēr citi ir vienaldzīgi un apātiski. Lai pārvarētu tādu cilvēku inerci un viņus ‘iekustinātu’, ir nepieciešama īpaša motivācija. Slinkums, kas ir kļuvis dažiem kā dzīvesveids, protams, ir kārdinājums visiem. Bet Bībeles nostāja ir skaidra – slinkums ir grēks, jo Dievs uzticēja cilvēkam darbu jau pirms ‘grēkā krišanas’.

Ej pie skudras, tu, sliņķi, raugi, kā viņa dara, ņemies gudrībā (Sal.pam.6:6).

Bībelē ir daudz pamācību slinkuma sakarā. Sālamana Pamācību grāmatā (Sakāmvārdu grāmata Bībeles jaunajā tulkojumā) ir atrodami īpaši daudz izteikumi par slinkumu, kā arī brīdinājumi slinkām personām. Sālamana Pamācības mums atklāj, ka slinks cilvēks ienīst darbu:

Sliņķa kūtrums nokauj viņu – neceļas darbam šā rokas" (Sal.pam.21:25),

viņš mīl gulēt:

Durvis grozās savās virās un sliņķis – savā gultā (Sal.pam.26:14),

viņš atrod attaisnojumus savam slinkumam:

Sliņķis saka: uz ceļa ir lauva, lauvu māte staigā ielās (Sal.pam.26:13),

viņš iznieko laiku un enerģiju:

Kas laisks darbā – tas maitātājam miesīgs brālis (Sal.pam.18:9),

viņš uzskata, ka ir ļoti gudrs:

Sliņķis paša acīs gudrāks par septiņiem, kas prot trāpīgi atbildēt.” (Sal.pam.26:16).

Sālamana Pamācību grāmata atklāj arī to, kas ir slinkuma dabīgas sekas: slinks cilvēks ir spiests kalpot citiem (vai arī iekļūst parādos):

Veicīga roka izrīkos, bet šļauga roka pildīs klaušas" (Sal.pam.12:24),

viņa nākotne ir drūma:

Rudenī sliņķis near – vasarā lūko, bet nekā (Sal.pam.20:4),

viņš var nonākt lielā nabadzībā:

Sliņķis alkst, taču neko nedabū, bet veicīgais – tas sāts (Sal.pam.13:4).

Kristietis un slinkums nav savienojami jēdzieni. Lai gan Apustulis Pāvils ļoti nopietni pamāca katru ticīgo, ka

...žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties." (Efez.2:8–9).

Taču tas nenozīmē, ka ticīgais var kļūt slinks, kļūdaini uzskatot, ka Dievs negaida no mums nekādu darbību mūsu dzīves laikā.

Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu (Efez.2:10).

Kristieši netiek glābti no mūžīgā soda par grēkiem pateicoties saviem centieniem vai saviem darbiem, tomēr ir aicināti savu ticību pierādīt ar saviem darbiem (Jēk.2:18,26). Slinkošana ir kaut kas pretējs Dieva piedāvātajam mērķim – labiem darbiem. Un labā ziņa ir tā, ka Dievs dod katram (kas to vēlas) jaunu raksturu, lai pārvarētu savu miesīgo tieksmi – slinkumu (2.Kor.5:17).

Trīs reliģijas modeļi (2.daļa)

Tātad ir trīs reliģijas modeļi...

Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī – ja pietiekami centīsies...).

Otrais – kristīgais modelis – koncentrēts tikai uz sekām, bet nerunā par cēloņiem... Ja tas Tevi apmierina – slava Dievam! Dzīvo un tici Dievam! 1000 gadu laikmetā debesīs Tev, cerams, ieskaidros kā ir patiesībā!

Trešais modelis – bibliskais – risina ļaunuma cēloņus manī... tas aizskar manu egoismu...
(ar egoisms es saprotu nostāju: Dievs mīl mani, mani, MANI...!!!)

Mēs parasti gribam jautāt – Ak Dievs, kas būs ar mani?

Dievs tad atbild: „Viss būs OK. Tu tiksi izglābts – tikai saproti, ka problēmas šajā pasaule nesākās ar tavu piedzimšanu... un tās nebeigsies ar tavu nāvi...” Tad, kad mēs atveram Bībeli, mēs nedrīkstam meklēt tur tikai to, kas nostiprina/atbalsta mūsu egoismu.

Otrā modeļa reliģijas problēma ir tieši šī – tas apmierina mani...neko neaicina/neliek mainīt... Ja kāds šādā veidā nāk pie Jēzus – ir jau labi, ... bet tas neatrisina grēka problēmu. Mums ir jāsaprot/jāatzīst, ka grēkojam, jo nepazīstam Dievu – un lielākā daļa cilvēces izvēlas neuzticēties Dievam...

Tomēr vai Dievs tāpēc ir neuzticams? vai ar Dievu tāpēc kaut kas nav kārtībā? (Reliģijas jautājumos Tu nevari sekot vairākumam .... ) Dievs vēlas, lai mēs varētu viņam uzticēties... Un ko Dievs dara? Viņš sūta Dēlu, jo bija grēks...

Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi... (Rom. 8:3)

Trīs reliģijas modeļi (1.daļa)

(1) Mēs esam pārkāpuši Dieva likumus... tāpēc Viņš ir dusmīgs... Mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Viņa attieksmi pret mums... un tad, kad mēs to darīsim – Dievs pārstās dusmoties...
Es to saucu par pagānisko modeli... pat ja mums šķiet, ka pielūdzam Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

(2) Cilvēki ir grēkojusi, jo ir pārkāpuši Dieva likumus (10 baušļus)... un Dievs ir par to dusmīgs... taisnība prasa sodu... bet tāpēc, ka Dievs grib mums palīdzēt – Viņš sūta Savu Dēlu un soda To mūsu vietā... Tagad mēs esam aplaimoti...

Es to saucu par pseido-kristīgo modeli.

Kur šeit ir starpība?

Pirmajā gadījumā mums ir jādara...Otrajā gadījumā dara Dievs...

Tomēr es šeit saskatu problēma... Tas ir tā – man ir 2 bērni, no kuriem viens izdara blēņas... tad nu es sodīšu otro, lai pirmais saprot, ka tas bija slikti... Vai tas darbojas?

(3) Mēs grēkojam, jo esam sātana pievilti – nepazīstam Dievu... Ja Dievs mūs atstātu vienus, mēs mirtu... Bet Viņš sūta Jēzu Kristu, kurs atklāj patiesību par Dievu – dod liecību, ka Dievs nav tāds, kādu Viņa ienaidnieki mums cenšas parādīt... Tāpēc daži no mums, dumpiniekiem, sāk uzticēties Viņam... Un Dievs izglābj tos, kas Viņam uzticas... (taisnošana ticībā)!

Lūk, šo es saucu biblisko reliģijas modeli.

Kur ir starpība?

Otrajā variantā viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? ... jo Viņš tika sodīts mūsu vietā... Bet tikai trešais variants runā par cēloņiem...

Kā mēs atsaucamies Dievam? Nu labi, kā vajadzētu/būtu pareizi? Izprotot situāciju un uzticoties, cilvēks ļautos Dieva darbam caur Svēto Garu mūsu dvēselēs! Bet ļoti bieži cilvēki nāk vai nu aiz bailēm vai ari algas dēļ...

Dievs jau to gan zina, jo Viņš mūs ir radījis un zina kādas ir grēka sekas – mūsu daba tagad ir egoistiska! Mūsu motīvi vairumā gadījumu ir egoistiski motīvi! Dievs to ari tā pieņem – tikai problēma ir tad, ja mēs paliekam šādā stāvoklī...

Reliģija ir kaut kas vairāk nekā ēšana, ģērbšanās, sabats, ziedojumi, Bībeles lasīšana, lūgšanu skaitīšana, Baznīcā sēdēšana...
Īsta reliģija izmaina mūsu motīvus!

Kapēc Bībelē ir šis stāsts?

1.Ķēninu grāmatas 13.nodaļā ir stāsts par jaunu pravieti, kurš ierodas Bētelē un paziņo ķēniņam: “Tas, ko tu dari nav labi; nav labi priekš tevis, tautai... tam var būt sliktas sekas... tev ir visu jāpārdomā un jāpārtrauc tā darīt...”

Ķēniņam, protams, tas ne visai labi patīk – kāds saka, kas būtu jādara... Viņš pavēl sargiem: „Sagrābiet viņu...”, bet izstieptā roka vairs nekustas! Piepildās brīnumainā zīme, par ko pravietis bija teicis... Ķēniņš (ļoti savādi) sāk domāt par Dieva vēsti. Protams, vairāk jau ķēniņu uztrauca roka... Tad pravietis lūdz Dievu… un Dievs uzklausa...

Pēc šī piedzīvojuma ķēniņš ir pārmainījies – viņš patiešām grib parunāt ar pravieti... Ķēniņš teica apmēram tā: „Es esmu patiesi priecīgs par visu... par roku... tāpēc uzaicinu uz mielastu... Es rīkoju īpašu mielastu kopā ar tevi!!!” Bet pravietis atbildēja: „Lai tev laba apetīte, bet es neēdīšu!”

Vai varat to saprast? Viņš kaut kā mācēja pateikt ‘NĒ’ ķēniņam tā, ka ķēniņš saprata...

Kāpēc pravietis neēda? Bībele mums atklāj, ka Dievs tā bija noteicis! Tomer stāsts ar to nebeidzās.

Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis... Tā dēli pārnāk mājās un, cits citu pārtraukdami, pastāsta šo piedzīvojumu: “… tu neticēsi, kas notika... atnāca jauns pravietis – pateica ķēniņam TĀDAS lietas... un ķēniņš klausījās... Vecais pravietis klausījās, klausījās un pie sevis nodomāja: „O! Man jāsatiek tas cilvēks!” Tad viņš iekāpa savā BMW un brauca uzmeklēt jauno pravieti...

Panācis jauno pravieti, vecais sāka viņu iztaujāt: “Tu esi tas, kas runāja ar ķēniņu... O! Es arī esmu pravietis... vai mēs varētu parunāties... nāc man līdz uz kafejnīcu...” Tomēr jaunais pravietis ir nevaļīgs: “Nē! Nevaru – es dodos mājās... jo Dievs man teica, lai tā nedaru...”

Vecais pravietis viņu sāka pierunāt: “Ak Dievs tā teica? Man Dievs teica, ka tu nākšot ar mani parunāt...” Tas jauno pravieti nomierināja: “Ak, ja Dievs tagad tā teica! Labi... tad ejam!”

Lai garo stāstu saīsinātu (pa vidu vēl ir Dieva rājiens) – pēc mielasta jaunais pravietis kāpj savā vecajā golfiņā un ... liels kravas furgons..bahh!! (Labi, tur nebija golfiņš un kravas furgons... bet ēzelītis un lauva)

Kāpēc šis stāsts ir ierakstīts Bībelē?

1.Ķēn.13:18 – “…bet viņš meloja!” Vecais pravietis meloja. Mēs to tagad varam izlasīt. Diemzēl jaunais pravietis to nepamanīja…

Šis stāsts ir par lētticīgu pravieti! Dievs negrib, lai mēs būtu lētticīgi... Protams, ka Dievs vēlas, lai mēs ticētu – tomēr… lai nebūtu lētticīgi!

Dievs negrib, lai mēs pieviltos – tāpēc ir šis stāsts!

Mūsu ticība ir balstīta uz Svēto Rakstu zināšanām…

Divi mācekļi iet pa ceļu... un pārrunā sava starpā svarīgas lietas... Pie viņiem pienāk vēl viens vīrs un prasa: “Ko runājat?” Abi mācekļi atbild: “Mēs pārrunājam jaunākās ziņas...” Pienākušais vīrs liekas ieinteresēts: ”...kādas ziņas?” Par tādu jautajumu abiem mācekļiem ir liels brīnums: “Ko? Tu nezini? Nelasi avīzes, neskaties TV? Nezini, kas notika pagājušās nedēļas nogalē? …bija vīrs… mēs viņu uzskatījām par pravieti, bet nu viņš ir miris – viss ir beidzies...”

Vai jūs zinat, kurš bija trešais?

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. (Lūk.24:13-16)

Ja jums būtu divi mācekļi... un viņi teiktu – mēs uz tevi cerējām, bet nu viss ir pagalam – mēs vairs neko nesaprotam... Ko jūs tad teiktu/darītu?

Man jāatzīstas – es teiktu: “Skatieties uz mani – es tas esmu!! (es jums tagad došu dažas autoritatīvas atbildes...)” Bet ko Jēzus dara?

Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. (Lūk.24:25-27)

Kā Dievs atbild uz mūsu jautājumiem? Viņš izskaidro rakstus!!!(sākot no Mozus un visiem praviešiem...)

Vai varat to saprast? Jēzum ir visa autoritāte (Viņš pats teica pēc augšāmcelšanās, ka Viņam ir “visa vara debesīs un virs zemes”); Jēzum ir visas atbildes... Bet Viņš nedod atbildes ar Savu autoritāti! Tā vietā Jēzus mācekļiem dod principus – Bībeli... un tad mācekļi var paši saprast/nonākt pie atziņas...

Kāpēc Jēzus neteica = lūk es! Jēzus! Dodiet visus jautājumus šurp... Es jums iedošu pareizās atbildes... Kāpēc tā nenotika?

1. Tas mācekļiem nepalīdzētu (viņi neko neiemācītos);
2. Nākošajā dienā divi no mācekļiem atkal vēlētos kādu teoloģisku jautājumu... un jauka būtne, baltās drēbēs ar parūku (lai noslēptu radziņus) parādītos un teiktu: “…es jums visu atbildēšu... jautājiet tikai man!”

Varbūt citiem tā nav problēma, bet mani tas mulsina... kā lai es zinu, kura atbilde ir īstā? Vai man jātic tam, ko teica vakar... Vai tam gaišības eņģelim šodien... Kura atbilde ir vairāk autoritatīva?

Atcerieties! Jēzum ir visa autoritāte un visa patiesība! ...bet Viņš to neizmanto, lai atbildētu jautājumus. Jēzus vēlas, lai mūsu ticība būtu balstīta uz rūpīgām un dziļām Dieva Vārda zināšanām...

Mūsu izpratnei jābūt balstītai uz Svētajiem Rakstiem!

Kā saprotam to, kas Bībelē teikts par Jēzu Kristu?

Reizēm mēs dodam sliktus padomus viens otram, piemēram – vienkārši palasi Bībeli, tu atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem...

Tā tomēr nebūs... Nav iespējams atrast Bībelē atbildes uz VISIEM jautājumiem!

Ir jāsaprot, ka Bībele tika sarakstīta citā laikā, to rakstīja citas kultūras un domāšanas veida cilvēki.

Ir semītiskā domāšana, kas vienmēr prasa – kāpēc? Kāds ir iemesls?

Un ir grieķiskā (kā mēs šodien), kas prasa – kā? Analīze, process, metode...

Tāpēc arī ir tik daudz pārpratumu teoloģijā...

Protams, Bībelē ir visas atbildes – tikai tās ir atbildes uz tiem jautājumiem, kurus uzdeva Bībeles rakstītāji...

Ja uzdosim jautājumu – “Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi?”, tad atbilde/iemesls ir atklāts…

Bet ja jautāsim – “Kā? Kā tad tas īsti varēja notikt? No tēva jābūt 23 hromosomām, no mātes 23...”

Tātad Bībelē var atrast tikai tās atbildes, kuras atbild uz autoru jautājumiem…

Jēzus mirst pie Krusta!

Ja jautājam (semītiskā attieksme) – “Kāpēc? Kāds ir iemesls?” Atbilde ir! – “Lai glābtu!”

Ja jautāsim (grieķiskā attieksme) – “Kā Viņa nāve var glābt?” Tad ar tiešu atbildi, bez lielas filozofēšanas (atkal grieķiskā attieksme) būs grūtības...

Bībeles mērķis nav atbildēt uz katru savdabīgu vai pat muļķīgu jautājumu.

Bībele runā par cilvēces glābšanu!

Bībele mums atklāj pašu galveno – Kristus ir augšāmcēlies!
(Un Tev bija jāatbild: “Patiesi augšāmcēlies!”)

Mīlēt Dievu nozīmē Viņam uzticēties

Ticība ir kaut kas vairāk nekā viedoklis vai uzskats! Ticība ir kaut kas vairāk kā tikai pārliecība par kaut ko! Ticība ir vairāk kā piederība draudzei!

Ticība ir kaut kas, kas ir katram... ticība ir balstīta uz pierādījumiem... ticība ir uzticēšanas (jo vairāk mēs zinām/pazīstam, jo vairāk uzticamies)!

Un tagad šīs reizes Bībeles teksts:

…Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi. (Hoz. 6: 6–7)

Hmm… Vai zini kas ir paralēlisms Vecās Derības tekstā? Pētot ebreju literatūru, Kenets Beilijs, tā saucamo ebreju paralēlismu, iedala trīs kategorijās… nu labi! neiesim šoreiz tik dziļi teorijā – pietiks ikdienas sarunvalodas līmenī: tātad ir izteikts apgalvojums un tad nākošā rindiņa ir tā pati ideja, tikai citiem vārdiem...

[man ir prieks …] mīlestība ↔ ne upuri (kaujamie)

[man patīk] Dieva atziņa ↔ ne upuri (dedzināmie)

Vai redzi šeit atziņu?

… ir upurim nokauti lopi un tiek sadedzināti kā upuris… jau vairāk nokauj, jo vairak dedzināmie upuri… ?!?!? Labi! šī nav tā īstā :-)

…jo vairāk pazīstat Dievu, jo mīlošāks kļūstat! (tas, kas mums šeit tiek latviski iztulkots kā ‘mīlestība’ (ebreju valodā - ahab) ir ekvivalents sengrieķu ‘agape’) Zināšanas par Dievu ļauj Tev Viņu mīlēt! Jo Tu Viņu labāk pazisti, jo vairāk Viņam uzticies! Un jo vairāk uzticies, jo vairāk piedzīvo Vina mīlestibu!

Savukārt (velreiz ieskatoties tekstā) kas tad patiesībā ir problēma? “…pārkāpuši derību [jo…] kļuvuši […] neuzticīgi…” Tātad vienīgais veids kā nepārkāpt derību… vienīgais veids kā patiesi mīlēt Dievu, ir Viņu iepazīt un tā pa īstam uzticēties Viņam!

Es ticu! – kas tālāk?

Mēs daudz un bieži lietojam vārdu salikumu "es ticu", vai arī "mēs ticam"...

Tomēr vai esam padomājuši, ko tas patiesībā nozīmē un, pats galvenais, kas no tā izriet? Vai mūsu valodā vardi "es ticu" nepārvēršas par frāzi bez īstas, dziļas un patiesas nozīmes?

TICĪBA – tas ir vārds, kuru kristieši parasti lieto, lai aprakstītu attiecības ar Dievu kā personu, Kura ir labi pazīstama. (Es noteikti vēl rakstīšu par principu – 'jo labāk mēs Viņu pazīstam, jo vairāk uzticamies'.) Ticība ietver attieksmi pret Dievu – mīlestību, uzticēšanos un visdziļāko apbrīnu...

Ja Tev ir tāda attieksme pret Dievu (protams, balstīta uz pierādījumiem), tad ir tikai dabiski, ka tam seko vēlēšanās pieņemt to, ko Viņš piedāvā, un ticība tam, ko Viņš saka. Ja Tu esi par Viņu sajūsmā – loģiski, ka pievērsīsi uzmanību!
Labi, bet kā tad tas viss tehniski notiek? Ap.Pāvilam ir versija...

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)

Un vai zini kāds ir nākamais solis?

Pārsteidzoši, bet tad drīz vien Tu būsi gatavs paklausīt tam Dievam, kuru pazīsti... un (kas pats interesantākai) būsi gatavs darīt to, ko Dievs saka!

Vai tad ir grūti kaut ko darīt priekš tā, ko Tu mīli un Kurš mīl Tevi?

Reliģijas mērķis ir palīdzēt mums dzīvot realitātē

Grēks mūs aizved uz nereālu pasaules uztveri... Tāpēc arī es esmu kristietis – man tas palīdz... palīdz arī ikdienas dzīvē... Kristū atklājas īstā realitāte – varbūt ne vienmēr tā man ir patīkama... bet tā ir realitāte.

Tēvocis Marks reiz teica, ka reliģija ir opijs tautai...

Skumji, bet lielā daļā gadījumu viņam ir taisnība. Ak, cik bieži cilvēki (un tieši paši ticīgie) attiecas pret reliģiju kā pret opiju. Ja reliģija nepalīdz ieraudzīt realitāti – tā ir slikta reliģija.

Kāpēc ticēt nozīmē uzdot jautājumus? Tāpēc, ka tas padara lietas reālas... Vai pazīstat kādu, kas lieto narkotikas (arī alkoholiķis ir labs piemērs)? Skumji, bet šiem cilvēkiem ir pazudusi realitāte... Viņi nevar dzīvot bez... ir gatavi tā dēļ pat nogalināt... Tāpat ir ar reliģiju – pamēģiniet kaut ko izmanīt to cilvēku domāšanā, kuri uztver reliģiju kā opiju... Tie paši simptomi...

Bet tam tā nevajadzētu būt!

Reliģijai, tieši otrādi – būtu jāpalīdz ieraudzīt patieso realitāti... Grēks mūs aizved no realitātes = grēks ir opijs tautai! Un paši no tā atteikties nevaram – mūsu organisms pieprasa jaunu grēka devu...

Bet patiesa reliģija (attiecības ar Kristu) var palīdzēt!

Attiecības, uz kurām var paļauties

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)

Kas tad šeit ir teikts? Ticība ir atkarīga no tā, kas cerams...?!? Vai Tu saproti to? Es nē!

Ieskatoties šī teksta orģinālā (tekstu pirms vairāk kā 1900 gadiem rakstīja sengrieķu valodā) mēs varam lasīt, ka “Ticība ir ‘hypostasis’…”

 

Sengrieķu valodas eksperti (“The Vocabulary of the Greek Testament” by Moulton and Milligan p.659) saka, ka termins hypostasis apzīmē īpašumtiesības apliecinošu dokumentu. Pārtulkojot to vienkāršā latviešu sarunu valodā – “es tev dodu tik daudz naudu/pārtiku - tu man ēzeli/māju/zemi...” Tātad līgums, jeb pamatojums, ka es saņemšu kaut ko… un kā tiks atrisināts konflikts, ja es nesaņemu to ko cerēju.

 

Pāvils šeit tieši tā ari ir domājis – ticība ir pamatošanas/bāzēšanās uz to, kas ir

apsolīts... Un tas ir droši – pat ja to vēl neredzam...

Un tā es, balstoties uz Pāvilu, uzdrošinos apgalvot, ka ticība ir tādas attiecības, uz kurām mēs varam paļauties. Ja Tev ir šādas attiecības, Tu vari paļauties… pat ja visu nevar redzēt/aptaustīt.

 

Dievs grib veidot ar mums attiecības… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs zinātu par Viņu ko vairāk...

Dievs mums vēlas paskaidrot: “Tāds es esmu... to es darīšu...”

Viņš vēlas, lai arī Tu mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš  Tev dod!

Vai uzdot jautājumus ir pareizi?

Kādu dienu mācekļi saka: "Ahā! Jēzus ir Dieva Dēls!" Trīs gadus Jēzus staigāja, gulēja, strādāja kopā ar viņiem... un tas pārliecināja mācekļus! Viņi beidzot saprata… Un tad pēkšņi Jēzus saka: "Tagad man laiks aiziet... Es aizeju…"

Kāpēc tā?

Kā jūs domājat – vai mums, vai draudzei tas palīdzētu, ja Jēzus būtu Jeruzalemē – sēdētu sanāksmēs? Kā tas būtu, ja Pēteris sludinātu: "Jēzus ir uzmodies! Lūk, te Viņš sēž pirmajā rindā! Vai ir jautājumi? Nav. Tad varam jūs kristīt..."

Kāpēc Kristus saka: Man jāiet pie Tēva! Vai domājat, ka Kristus uztraucās: "Esmu tik ilgi projām... Man jāpalīdz pārvaldīt universu... Dažas planētas pazudīs..." Kāpēc tad Jēzum jāiet projām?

Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas...(Jāņa 16:13)

Mācekļi ir atzinuši Jēzu kā Dieva Dēlu. Tagad turpmāk viņi pieņemtu visu ko Jēzus saka, bez jautājumiem (jo Dievs tā saka!). Tāpēc Jēzus saka – man laiks iet projām! Dieva plāns nav, lai mēs kaut ko pieņemtu vienkārši tāpēc, ka Viņš to saka...

Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.(Jāņa 16:5-6 )

Citiem vārdiem sakot – neviens nebrīnās kāpēc? Kristum ir jāaiziet – jo mācekļi vairs neuzdod jautājumus...

Mēs bieži domājam, ka tas, kurš jautā, ir nemiera cēlājs... kurš nejautā ir cēls ticīgais! Bet Jēzus domā savādāk..

Paskatieties, kā Ābrahams jautā un jautā... Ījabs (nevajag citēt draugus) ko saka?–"Kāpēc? (mums tas pat izklausās slikti) Kur ir Dievs?" Bet Dievs uzslavē Ījabu – jo jautāja!... arī Mozus atkal un atkal diskutē/strīdas ar Dievu...

Tāpēc nebaidies jautāt arī Tu!

Bībeles galvenais mērķis ir mūs iepazīstināt ar Dievu

...jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:11–13)

Tev nav gadījies sastapt cilvēkus, kuri Tevi uzrunā: “...starp citu, vai Jūs piesaucat Dievu?” Un, ja Tu atbildi: “Jā…”, tad seko nākošais jautajums: “... un kādu vārdu Jūs lietojat?” Ja tagad Tu atbildi apmēram tā: “… Nuu... Dievs Tēvs...”, tad seko strikts aizradījums: “Tas neder! Ir jālieto pareizais vārds!”

Nu ko tad lai mēs darām? Piesaukt vārdu – būsi izglābts!?! Ko nozīmē – piesaukt Tā Kunga Vārdu? Vai tas nozīmē izrunāt pareizās skaņas/burtus? (...protams ir „jāizrunā” pareizi – problēmas universā arī sākās ar sātana slikto izrunu...)

Tomēr problēma jau nav izrunā/skaņās/burtos... Grēks ir neuzticēšanās Dievam...

...jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā… (Rom.10:11)

Tātad uzticēties ir svarīgi – tad arī nepaliksim kaunā!

…Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:13)

Lūk mūsu grūtais jautājums – ko tad nozīmē “piesauc … Vārdu – tiek izglābts...”

Tas, ko Dievs no mums sagaida ir uzticēšanās!

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles… (Rom.10:17)

Ticība sākas ar vēsts klausīšanos… un vēsts tiek dzirdēta/ sadzirdēta/uzņemta no Jēzus vārdiem... Uzticēšanās sākas ar Dieva Vārda lasīšanu... (Klausīšanās tekstā tiek piemineta, jo Pāvila laikā katram nebija pieejama Bībele. Šodien Pāvils rakstītu, ka ticība nāk no Bībeles pētīšanas!)

Kāds ir Bībeles mērķis? Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam! Bībeles mērķis ir parādīt – kāds ir Dievs! Tad, kad mēs pazīstam Dievu/zinām Viņu – mēs uzticamies...

Bībeles mērķis nav pateikt, kas man jādara! ...pamatprincipi, protams gan ir, bet ne ikdienas katrs solis. Bībeles mērķis nav atbildēt visus manus jautājumus! Ir jautājumi, kurus Bībele atbild, bet ne visus...

Bībeles galvenais mērķis ir Tevi iepazīstināt ar Dievu un palīdzēt Tev Viņam uzticēties!

Kam uzticēties?

Jūs noteikti atcerieties Bībelē doto padomu būt uzmanīgiem – kurus padomus un pamācības uzklausīt, kuras nē…

Ja tajā, ko kāds pravietis māca un stāsta, nav nekādas loģikas; ja pareģojums vai pravietojums, ko viņš saka, nepiepildās; ja viņš apgalvo, ka pārvalda ‘dieva’ spēku, bet nekādi brīnumi nenotiek...

Tad jau viss ir skaidrs, vai ne?

Bet, ja notiek tas, ko saka...

Visu, ko es jums pavēlu, jums būs turēt un darīt; neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt. Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim,- tad tev nebūs klausīt šā pravieša vārdiem, nedz arī sapņotāju sapņiem… (5.Moz.13:1–4)

Tātad kāds nāk un stāsta jums kaut ko (pat izdara brīnumu!)... un varbūt te nav pat runa par Allāhu, Budu vai Pērkonu…

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka

…ja mēs nekalpojam un nepielūdzam un neuzticamies Dievam, kāds viņš ir – mēs patiesībā pielūdzam citu dievu...

Tātad ja mums ir nepareizs priekšstats par Dievu – mēs kalpojam elkam! Par to tad runā arī teksts 5.Mozus grāmatā. Ja kāds stāsta nepatiesību par Dievu... – aizmirstiet brīnumus, aizmirstiet pravietojumus un teiktā piepildīšanos...

Sekojiet Tam Kungam, savam Dievam, bīstieties Viņu un turiet Viņa baušļus, klausiet Viņa balsi, kalpojiet Viņam un pieķerieties Viņam. (5.Moz.13:5)

Dievs negrib, ka mēs pieviltos... Dievs nevēlas, lai mēs ātri sekotu katrai jaunai domai... Dievs vēlas, lai mēs patiešām Viņam uzticētos... Dievs vēlas, lai mēs visi izglābtos...

ap.Pāvils vs. ap.Jēkabs

… mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem… (Rom.3 :28)

… tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva… (Jēk.2:17)

Divi, šķiet dažādi, Bībeles teksti… Vai tiešām apustulis Pāvils raksta vienu un apustulis Jēkabs viņam nepiekrīt? Vai viņi runā viens otram pretī?

Ir kristieši, kuri dedzīgi piekrīt vienam no viņiem, tajā pat laikā necenšoties ieklausīties otrā.

Mēģināsim saprast (noteikti iesaku Tev izlasīt Tavā Bible vairāk kaut ko no Pāvila un Jekaba)…

Terminu lietojums:

Ap.Pāvilam ticība ir uzticēšanās Dievam (jeb atkarība no Dieva). Viņam darbi ir bauslības darbi... cenšanās nopelnīt glābšanu.

Ap.Jēkabam ticība ir reliģiska atziņa/pārliecība, kas var būt dzīva vai mirusi. Viņa uztverē darbi ir ārēja ticības apliecināšana. Jēkabam ticība un darbi nav pretēji termini, bet gan viens otru papildina.

Tātad ap.Jēkabs terminus lieto savādāk nekā ap.Pāvils – tas ir jāzina/jāatceras...

Rakstītā nolūks/mērķis:

Ap.Pāvils atbild uz jautājumu – kā mes tiekam glābti? Vai tā ir Dieva dāvana vai nē?

Ap.Jēkabs apskata taisnotas personas dzīvi. Kas notiek pēc tam, kad tu esi pieņēmis Dieva dāvāto pestīšanu... kā dzīvo tāda persona?

Kopīgā nostāja:

Abi ir pret nepareizu likuma izprašanu/izmantošanu/lietošanu.

Un vēl…

Ap.Pāvils rakstīja jūdiem (ar jūdu domāšanu...), kuri lietoja likumu, kā glābšanās

iespēju.

Ap.Jēkabs rakstīja vēlāk, lai palīdzētu tiem, kuri bija pārpratuši Pāvilu... tiem, kuri sāka domāt – nav absolūti nekādas nozīmes ko es daru, kā dzīvoju...

Ticība ir kaut kas, kas katram ir dots!

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. (Rom.12:3)

Katram ir dota ticība un, kā Jēzus teica, tas ir pietiekami...

Cilvēki reizēm saka: “Es vispār nevaru ticēt!” Tā nav gluži taisnība! Mēs visi kaut kam ticam... jautājums ir tikai kam!

Ceru, ka Tu šo lasot, nestāvi kājās, bet esi ērti apsēdies un iekārojies. Tagad jautājums: vai Tu pirms tam pārbaudīji to uz kā apsēdies? Kāpēc Tu uzticējies? Tu no pieredzes zini, ka parasti lielākajai daļai mēbeļu tur, kur Tu atrodies, var uzticēties.

Ja nopērc aptiekā zāles – vai Tu mājās izdariet ķīmisko analīzi tām... Nē? Tu no pieredzes zini, ka parasti ar aptiekā pirktajām zālēm viss ir karībā… nu vairākumā gadījumu…

Dievs nesagaida no Tevis neko mazāk un neko vairāk. Ticības jomā Viņš no Tevis sagaida to pašu... No pieredzes/pierādījumiem saprast, ka var uzticēties!

     Cilvēks saka: “Es Bībeli palasīju, bet nevaru tam noticēt...”

     “Kāpēc?”

     “Nezinu! Man šķiet, ka kaut kas nav...”

Tāpēc Dievs vēlas, lai mēs būtu godīgi un pieņemtu lēmumus balstoties uz pieredzi!

Gadus atpakaļ padomju propaganda centās apgalvot, ka baznīca ir tiem, kuri nezin... tāpēc, ka nezin – vajag ticību...

Ir pat dzirdēts starp kristiešiem draudzēs, ka ir bīstami  mācīties/studēt, jo var zaudēt ticību... jo tu esi stulbāks, jo svētāks tu esi???

Bet Bībelē ir savādāk! Ticība ir balstīta uz zināšanām/saprašanu...

     Jo vairāk zināšanu, jo stiprāka ticība...

     Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

Un Dievs taču ir uzticams!

Ticība – uz pierādījumu pamata, Tu esi pārliecināts...

... un tad, ja Tu esi pārliecināts, Tu arī vēlies/esi gatavs pieņemt to, ko Dievs dod, ticēt tam, ko Dievs saka, uzklausīt to, ko Dievs vēlas Tev teikt.
Kā mēs varam zināt, ko tad Dievs vēlas lai darām, ko Dievs vēlas, kam lai ticam?

MĒS VARAM TO UZZINĀT UZDODOT JAUTĀJUMUS. Ticība ir balstīta uz pierādījumiem... un tas sevī ietver zināt, ko Dievs vēlas un vēlēšanos to darīt. Bet ja nu ap mani/manī ir tik daudz balsis, kuras iesaka kaut ko: dari to! ... nē to! Ja es gribu zināt Dieva gribu, ja gribu darīt, to ko Viņš vēlas... ir jāuzdod jautājumi! Ticība nozīmē uzdot jautājumus!

Pieņemsim, ka Dievs kādu dienu nosēžas un saka, ka Visi, kam ir jautājumi, drīkst jautāt...
Atnāk pirmais eņģelis: "Dievs, vai Tu esi patvaļīgs/kaprīzs?"
Dievs: "Noteikti Nē!"
Turpat ir arī otrais eņģelis: "Vai Tu nemelo, kad saki, ka ja neticam Tev – mirsim..."
Dievs: "Kā Tu tā vari domāt?"
Trešais eņģelis, jau bailīgāk: "Vai tā ir patiesība, ka Tu esi nepiedodošs?"
Dievs (sākoties zemestrīcei, parādoties ugunij no debesīm): "Kā tu vari jautāt tādu jautājumu?"
Pēc brīža, kad zemestrīce jau pierimusi, Dievs atkal pievēršas sanākušajiem: "Vai ir vēl kādi jautājumi?"
Vai jums gribētos vēl ko jautāt? Vai, ejot projām, jūs teiktu: "O! Man tagad viss ir skaidrs, tagad es saprotu!" Vai jūs apmierinātu šāda saruna? – Mani nē!

Kā Dievs atbild uz mūsu jautājumiem?
Ja jau Dievs vēlas, lai visi izglābjas, kāpēc Viņš neuzraksta kaut kur debesīs: ES ESMU DIEVS... ES EKSISTĒJU... TICIET MAN! Viņš to nedara, jo nākošā dienā sātans/velns uzrakstītu: NETICIET – VIŅŠ MELO! Šajā pasaulē apgalvojums vai norādījums neko nepierāda. Nevar pierādīt kaut ko apgalvojot... vai ar spēku...
Ja Dievs sakārtotu zvaigznes, lai tās katru nakti spīd uzrakstā SĀTANS – KRĀPNIEKS, ko tas mainītu?
Šajā blogā komentāros kāds ieraksta: tas viss bija meli...
Es: Nē, nebija viss...
Vai tas kaut ko atrisina?

Sātans apvaino Dievu – pasaka kaut ko sliktu par Dievu... Dievs: Nē, tā nav! Cik pārliecinoši tas ir? Ko tad Dievs dara, lai pierādītu kam taisnība?
Viņš sāk garu (gadsimtiem) procesu kurā cenšas saviem cilvēkiem parādīt – lūk tāds es esmu!

Dievs sāk izskaidrošanu un mācīšanu...
1) vispirms tautai (tā noorganizē noslēgtu klubiņu);
2) tad sūta Dēlu...
Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi? Viņš nāca, lai parādītu – kāds ir Dievs!

Kas ir ticība…

Jēzus atbildēja viņiem: “... Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…” (Mat.17: 20)

Par ko šeit tiek runāts? Par ticību...

Kurš ir mūsu lielākais ticības piemērs? Protams, Kristus!

Cik kalnus Kristus pārcēla? Hmm...

Tātad – vai Kristus šeit runā par literāriem/reāliem kalniem?

Par ko tad Kristus runā?

Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu. (Lūk.17: 5-6)

Vai Kristus runā par koku stādīšanu?

Vai Viņš runā par kalnu pārcelšanu?

Kristus runā par ticības kvalitāti, nevis kvantitāti!

Runājot par ticību nav vairāk vai mazāk! Jautājums ir vai Tu tici un kam Tu tici? ”... ja ir tik daudz cik sinepju graudiņš...”, tad ir pietiekami...

Ja Tu ej pa dzīvi un Tev priekšā ir liels problēmu kalns (nu tāds kurmju rakuma lielumā) ...dzīve ir grūta – ko lai dara?

Jēzus cenšas pateikt, ka ticībā Tu vari atrast ceļu ap/pāri/caur visām problēmām! Nekāds problēmu kalns nav šķērslis ticībai!

(turpinājums sekos)

Vai tāpēc man jāpazaudē ticība?

Un notika, kādu dienu, kad viņa [Ījaba] dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā, tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: "Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: "Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: "Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."
Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes, un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!" Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. (Ījaba 1: 13-22)

Ījabs zaudē savus bērnus... un viņš ir spējīgs pateikt: “Vai tāpēc man jāpazaudē ticība Dievam?” Nekas, kas notiek ap mani nevar izjaukt attiecības ar Dievu.

Lūk, par ko arī runā Jēzus:

Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. (Mat 21:21)

Kristus necentās mums mācīt, ka vajag tikai noticēt, un viss notiks ka uz burvju mājienu.
Lasot Jēzus līdzības, vienmēr ir jāuzdod jautājums: kā tas darbojas? kā tas kalns tiek pārcelts? Ja Jēzus saka: “…kas sit pa vienu vaigu, tam pagriez otru...” Kā tas darbojās? Kad Jēzus bija apcietināts, kareivji viņu sita… bet Jēzus prasīja romiešu kareivim: “Kāpēc tu mani sit? Ja esmu vainīgs,  pierādi to un tad tiesā! Ja nē – tev nav tiesības pārkāpt likumu!” Reizēm kristieši izfantazē trakas lietas...

Nekas nav šķērslis ticībai!

Ja Tu tici, ka ir Dievs – tas ir pietiekami! Tad uzticies Viņam, un Viņš par visu parūpēsies… pat ja šajā brīdī viss nenotiek tā, kā Tu to iztēlojies, nepazaudē uzticēšanos Viņam. Tev jau nav jāpārceļ kalni – to dara un darīs Dievs, Kurš visu ir radījis… un visu arī uztur.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (3.daļa)

Ja Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam... tas ir evaņģēlijs. Ja evaņģēlijs ("labā vēsts") ir katrā Bībeles grāmatā/nodaļā/stāstā... tad ko par Dievu uzzināja/saprata Ābrahāms?

Vai esi padomājis, ko Ābrahāms darīja nākošās trīs naktis pēc došanās ceļā (skat.1.Moz.22:1–5)?

Es esmu pārliecināts, ka viņš lūgšanā/sarunā ar Dievu uzdeva jautājumu:

...Dievs, es nesaprotu, ko tas nozīmē...

...Dievs, Tu taču teici, ka esi savādāks par tiem pagānu dieviem...

...es eju, jo Tu tā sacīji... bet es gribētu zināt...

Un tā Ābrahāms pavadīja trīs dienas un naktis!

Un, kad trešajā dienā Ābrahāms ieraudzīja Morijas kalnu, viņš teica sev: "Dievs plāno kaut ko darīt... vai tas būs brīnums? ...es nezinu!"

Atceries! Jautāt ir labi, jo tad ir iespēja saņemt atbildi!

Tad, kad dēls Īzāks jautāja: "Tēti, mums ir uguns un malka... bet kur tad ir upuris?" Ābrahāms atbildēja: "Dievs par to parūpēsies, dēls... tā es to saprotu."

Kad Ābrahāms uzliek savu dēlu Īzāku uz altāra un izstiepj savu roku, kurā ir nazis... Dievs viņu aptur!
Vai vari iztēloties, kā Dievs debesīs pagriežas pret visiem eņģeļiem, kuri ar izbrīnu noskatās, un jautā: "Nu vai ir vēl kādi jautājumi? Redzat, Es esmu viņam pirmajā vietā! Viņš man patiesi uzticas!" Tad Dievs pagriežas pret Ābrahāmu: "Tur krūmā ir ieķēries jērs... upurē to!"

Un tad Ābrahāms upurē jēru un pie sevis domā:
...es tagad sāku saprast kaut ko... Manam dēlam nebija jāmirst, jo tika atrasts jērs... bet tad, kad nāks Mesija, Viņam būs jāmirst... tur vairs nebūs cits aizstājējs (Kristus jau tieši ir tas upuris) ... Paldies Dievs, Tev par šo piedzīvojumu, jo šodien es sapratu, ko Tu jutīsi, kad Tavs Dēls tiks upurēts... Paldies Dievs! Tas man palīdzēja ieraudzīt Tevi no līdz šim nezināma aspekta...

Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to. (Jāņa 8:56)

Ābrahāms bija priecīgs un pateicīgs par šo piedzīvojumu, jo viņš saprata cik Dievs ir apbrīnojams un liels, varens un mīlošs.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?

Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?

Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!

Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"

Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."

Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."

Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."

Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."

Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!

Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!

Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.

Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."

Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."

(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)

Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"

Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."

Un mēs? Sakām paldies...

Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?

Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."

Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.

Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.

Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.

Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)

Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?

Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.

Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.

Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!

Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

Kristus mūs aicina veidot jaunas attiecības

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jāņa 8: 3–11)

…Un tās bija perfektas lamatas! Ja Jēzus saka: “Jā, jānomētā!“, tad Viņu tūliņ nosūdz romiešiem. Ja Jēzus saka: “Nē!”, tad farizeji pasludinātu visiem, ka viņš neatzīst Mozu...

Bet Jēzus nesaka neko. Viņš sāk rakstīt smiltīs... un Bībele saka, ka tad kad viņi redz rakstīto, viņi aiziet...

Tad Jēzus pievēršas sievietei un jautā: “Kur tad palika tie, kas tevi apsūdzēja?” Nabaga sieviete, kura, bailēs trīcoša, gaidīja, kad akmeņi sāks triekties pret viņu, paceļ acis un skatās – nav neviena! Visu viņas mūžu neviens viņu nav ņēmis nopietni... un Jēzus, ar mīlestības maigumu acīs, lūkojas viņā, smaida un saka: “Es tevi netiesāšu! Ej un negrēko vairs...”

Kas tas ir? Kas tur notika? Tas ir Jauns Sākums, tās ir Jaunas Attiecības...

Ievēro, ka tajā pašā laikā Jēzus farizeju grēkus rakstīja… smiltīs – viens vēja pūtiens un uzrakstītā vairs nav…

Starp citu, tas ir vienīgais gadījums Jaunajā Derībā, kad Dievs (Jēzus) pats personīgi kaut ko raksta... Bet vai atceries, kur Vecajā Derībā Dievs kaut ko raksta? Pareizi! Dievs pats ar savu roku rakstija “10 derības vārdus” jeb 10 baušļus...

Ko tas mums saka par Dievu? (Baušļi akmenī… Grēki smiltīs!)

Cik bieži mēs, cilvēki, to visu darām otrādi...

Bet tagad atceries – principi ir rakstīti akmenī un mūsu darbi smiltīs!!!

Kristus neatnāca pieķert grēciniekus...

Kristus atnāca atklāt Dieva principus dzīvē un aicināt mūs jaunām attiecibām.