svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (3.daļa)

Ja Bībeles mērķis ir palīdzēt uzticēties Dievam... tas ir evaņģēlijs. Ja evaņģēlijs ("labā vēsts") ir katrā Bībeles grāmatā/nodaļā/stāstā... tad ko par Dievu uzzināja/saprata Ābrahāms?
Vai esi padomājis, ko Ābrahāms darīja nākošās trīs naktis pēc došanās ceļā (skat.1.Moz.22:1–5)?
Es esmu pārliecināts, ka viņš lūgšanā/sarunā ar Dievu uzdeva jautājumu:
...Dievs, es nesaprotu, ko tas nozīmē...
...Dievs, Tu taču teici, ka esi savādāks par tiem pagānu dieviem...
...es eju, jo Tu tā sacīji... bet es gribētu zināt...
Un tā Ābrahāms pavadīja trīs dienas un naktis!
Un, kad trešajā dienā Ābrahāms ieraudzīja Morijas kalnu, viņš teica sev: "Dievs plāno kaut ko darīt... vai tas būs brīnums? ...es nezinu!"
Atceries! Jautāt ir labi, jo tad ir iespēja saņemt atbildi!
Tad, kad dēls Īzāks jautāja: "Tēti, mums ir uguns un malka... bet kur tad ir upuris?" Ābrahāms atbildēja: "Dievs par to parūpēsies, dēls... tā es to saprotu."
Kad Ābrahāms uzliek savu dēlu Īzāku uz altāra un izstiepj savu roku, kurā ir nazis... Dievs viņu aptur!
Vai vari iztēloties, kā Dievs debesīs pagriežas pret visiem eņģeļiem, kuri ar izbrīnu noskatās, un jautā: "Nu vai ir vēl kādi jautājumi? Redzat, Es esmu viņam pirmajā vietā! Viņš man patiesi uzticas!" Tad Dievs pagriežas pret Ābrahāmu: "Tur krūmā ir ieķēries jērs... upurē to!"

Un tad Ābrahāms upurē jēru un pie sevis domā:
...es tagad sāku saprast kaut ko... Manam dēlam nebija jāmirst, jo tika atrasts jērs... bet tad, kad nāks Mesija, Viņam būs jāmirst... tur vairs nebūs cits aizstājējs (Kristus jau tieši ir tas upuris) ... Paldies Dievs, Tev par šo piedzīvojumu, jo šodien es sapratu, ko Tu jutīsi, kad Tavs Dēls tiks upurēts... Paldies Dievs! Tas man palīdzēja ieraudzīt Tevi no līdz šim nezināma aspekta...
Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to. (Jāņa 8:56)
Ābrahāms bija priecīgs un pateicīgs par šo piedzīvojumu, jo viņš saprata cik Dievs ir apbrīnojams un liels, varens un mīlošs.

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (2.daļa)

Kāpēc mēs varam teikt, ka stāstā galvenais nav Ābrahāms un viņa ticība, bet gan Dievs?
Skatāmies kontekstā – kad lasām par Ābrahāmu (1.Moz.12:–21:), kas notika pirms tam?
Ābrahāmam bija problēmas... viņš krāpās. Par savu sievu viņš teica, ka tā ir viņa māsa (patiesībā jau tā arī bija). Mums ir jāsaprot, ka nevienmēr ir jāmelo, lai krāptos. Var teikt patiesību... un tā tomēr būs krāpšana. Ābrahāms teica taisnību – Sāra bija arī viņa māsa, bet... !!!
Un tagad padomā – kā Sātans varēja apsūdzēt Ābrahāmu Dieva priekšā: "Vai tas ir tev uzticīgais Ābrahāms? Tas nu gan ir godīguma paraugs! ...un Tu viņu sauc par savu draugu?"
Kā Tu domā, ko atbildētu faraons, ja mēs prasītu ko viņš domā par Ābrahāmu? Vai viņš neteiktu: "Labāk tālāk no tā... ar krāpniekiem ir jāuzmanās."
Tomēr Dievs saka: "NE! Ābrahāms nav tāds! Viņš patiesi ir mans draugs. Ābrahāmam patiešām ir labas attiecības ar mani."
Kāpēc Dievs tā varētu teikt? Jo Viņš lasa mūsu sirdīs... Bet Debesu būtnes to nespēj, mūsu kaimiņi to nespēj.

Vienu dienu Ābrahāms lūdz: "Dievs! Es gribētu labāk saprast pestīšanu... es jau pienesu tos upurus, bet īstas izpratnes man nav..."
Un tad vienreiz Dievs saka: "Ābrahām! Ej uz Morijas zemi... un upurē savu dēlu."
Un Ābrahāms tā dara! Kāpēc? Jo Ābrahāms pazīst Dieva balsi!
Tad, kad mums iet labi – bieži mums nav lielas intereses par Dieva prātu. Bet tad, kad sākās problēmas mēs uzreiz vēlamies zināt kāda ir Dieva griba. Un problēma ir tajā, ka mēs Dievu neesam iepazinuši. Ja gribi zināt, kāds ir Dieva prāts rītdienai – sāc klausīties Viņu jau šodien!
Ceru, ka Tu atceries to pasaku par kazlēniem un vilku.
Vilks: "Kazlēni! Kazlēni, atveries durvis."
Kazlēni: "Nē! Tā nav mūsu mātes balss... mūsu māte runā savādākā balsī."
(Ja iespējams, atrodiet un pārlasiet vēlreiz)
Kad sākas problēmas, mēs lūdzam: "O, Dievs, kāds ir Tavs prāts?"
Un tad nāk Sātans: "Kazlēni, kazlēni, atveriet durvis!... (jeb) Klausieties mani... dariet to, ejiet tur, izturieties tā..."
Un mēs? Sakām paldies...
Un kad problēmas kļūst vēl lielākas, sākam kurnēt: "Kāpēc tā? Kāpēc Dievs man tā...?
Tomēr, ja mēs pazītu Dieva balsi jau pirms krīzes, mēs velnam teiktu: "Nē! Manam Tēvam Debesīs ir citādāka balss! Ej projām, sātan!"

Bet Ābrahāms pazina Dievu... viņš nesaprata to, ko dzirdēja... bet viņš zināja, ka tā ir Dieva balss.

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu (1.daļa)

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: "Ābrahām!" Un tas atbildēja: "Te es esmu." Tad Viņš teica: "Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu."
Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm.
Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: "Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums." Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās.
Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: "Mans tēvs!" Un viņš sacīja: "Te es esmu, mans bērns." Tas sacīja: "Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?" Ābrahāms sacīja: "Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls." Un abi soļoja viens otram līdzās.
Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: "Ābrahām! Ābrahām!" Bet tas sacīja: "Te es esmu." Un viņš sacīja: "Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad." (1.Moz.22:1–12)
Par ko ir šis stāsts? Vai tas ir stāsts par Ābrahāma lielo ticību?
Ja centrā ir "Es" un "Man", tad kāds piemērs man ir Ābrahāms? Viņš ir vai nu pārcilvēks, vai arī bezjūtīgs fanātiķis... nu vismaz es tāds negribētu būt.
Un ko tad tas mums stāsta par Dievu? Diezin ko uzticams jau nav – vienu dienu (kad labs prāts) uzklausa lūgšanu un dod dēlu... otru dienu (kad nav labs prāts) ņem atkal nost...? Ar tādu dievu es negribētu neko kopīgu.

Bet varbūt tas ir stāts par attiecībām? Dievs un Ābrahāms ir tik daudz diskutējuši un pat strīdējušies (skat. 1.Moz. grāmatas iepriekšējās nodaļas). Ābrahāmam ir bijuši tik daudz jautājumi... un Dievs tos visus pacietīgi ir atbildējis.
Un tagad Ābrahāms ir tik tālu iepazinis Dievu, ka ir gatavs uzticēties pat tad, kad šķiet līdz galam nav saprotams tas, ko Dievs saka... Tāpēc, ka Ābrahāms pazina Dievu, viņš bija gatavs paklausīt.

Pasaules lielākā problēma ir nevēlēšanās uzdot jautājumus!
Tev ne vienmēr ir skaidrs ko Dievs iesaka un ko dara? Tad pārliecinies! Jautā, meklē... bet neesi vienaldzīgs! Katrā Bībeles stāstā ir Evaņģēlijs (Labā Vēsts par Dievu).
Tā arī šis stāsts NAV par Ābrahāma Lielo Ticību. Tas ir stāsts par Ābrahāma Lielo Dievu.

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

Kas ir Evaņģēlijs?

Es laikam kļūstu vecs... Kāpēc? Tāpēc, ka atkārtoju atkal un atkal vienu un to pašu :)

Bībeles mērķis ir mums stāstīt par Dievu.
    Kā parasti sauc šos stāstus/atklāsmes par Dievu? Pareizi! – Evaņģēlijs (jeb Labā vēsts).
   Kāpēc ir vajadzīga Labā vēsts/evaņģēlijs/stāsti par Dievu? Nē! Ne tāpēc lai būtu ko pirms iemigšanas palasīt. Problēma ir tajā, ka mēs nepazīstam Dievu. Tas bija galvenais iemesls kāpēc Kristus nāca uz šo zemi. Viņš atklajā visiem redzamā veidā – tāds, lūk, ir Dievs! "Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu."

Vēstulē Ebrejiem tiek stāstīts par Kristus kalpošanu debesīs:
Bet galvenais pārrunājamā lietā ir tas, ka mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks (Ebr.8:1-2)
Vai tas nozīmē, ka Kristus bija atsūtīs izlūkošanas misijā... un tagad atgriezies debesīs nodod informāciju Dievam Tēvam par mums... un nobeigumā saka: "Esi nu labs pret viņiem tur uz Zemes... es tur biju... tas nav viegli... patiesībā viņiem ir pat ļoti grūti, tāpēc esi nu saprotošs... es pastāstīšu cik tas bija briesmīgi... kādu dienu..."
Vai Kristus mērķis ir informēt Dievu? Vai tad Dievs Tēvs kaut ko nezina?

Kristus mērķis bija atklāt Dievu mums!!!
Kristus nāca, lai mēs zinot/pazīstot Dievu, mainītu savu sacelšanās attieksmi... lai mēs varētu sākt uzticēties.
Un Dievs izglābj katru, kas uzticas Viņam!
Lūk tas arī ir Evaņģēlijs!

svētdiena, 2010. gada 26. septembris

Paklausība ir svarīga!

Vienu dienu kāds cilvēks nonāca pie Paradīzes vārtiem debesīs. Tur, kā jau parasti, vārtu sargs Pēteris viņu sagaida un jautā: "Ko Tu esi darījis, lai tiktu iekšā?" Cilvēks nemaz nesamulst un atbild: "Es esmu ievērojis baušļus!" Toties Pētera sejā atspoguļojas izbrīns: "O! Nāc iekšā! Mums debesīs pagaidām vēl neviens, izņemot Pašu Kungu, tāds nav..." (John Wagoner on GC session in 1890)
Būtībā Tu vari grēkot cik vien patīk... bet ir jāatceras par sekām. Kas būs ar Tavu nervu sistēmu pēc tam?
Piemēram, mēs varam virtuves galda virsmā sadzīt naglu pie naglas... Vai tad navar tās atkal izraut ārā?
Dievam nav problēmu piedot mums mūsu grēkus (izvilkt naglas ārā)... Bet vai galda virsma pēc tam paliek tāda pati kā bija sākumā?
Nē! Un tā lūk ir problēma. Rētas paliek! Grēka sekas paliek! Tas ir mūsu izvēles ruzultāts... un mums ir jādzīvo ar mūsu izvēles sekām.
Paklausība Dieva dotajiem padomiem palīdz mums dzīvot labāk un laimīgāk, palīdz liecināt par Dieva mīlestību daudz efektīvāk. Ja arī Tu vēlies būt Dieva Valstības liecinieks  – paklausība ir svarīga!

svētdiena, 2010. gada 19. septembris

Pamatprincips, kurš ir jāņem vērā...

Vēl dažas dienas... un būs rudens ne tikai vērtējot pēc laika apstākļiem, bet ņemot vērā visus astranomiskos aspektus. Un rudens bieži noskaņo cilvēkus pārdomām, aicina izdarīt kopsavilkumus.

Es savas pārdomas šajā sakarā gribētu izteikt sekojoši:
Ja Tu vari piekrist tam, ko es līdz šim šajās piezīmes esmu sarakstījis, tad Tu faktiski piekrīti tam, ko māca Adventistu Baznīca:
   Dievs valda universā, kur eksistē brīvība un Viņš respektē šo brīvību (tāpēc arī ir beigu beigās nepieciešama tiesa... jo ir jābūt skaidrībai kādu lēmumu katrs ir pieņēmis).
   Grēks nav tas, ko Tu dari... tas ir veids kādā Tu domā.

Cilvēki var darīt vienu un to pašu – vienam tas ir kā grēks, bet otram nē! Kāpēc? Tāpēc, ka svarīgs ir iemesls (kāpēc Tu to dari?).
Cilvēki reizēm man uzdod jautājumu: "Mācītāj, vai to un to darīt ir grēks?"
Patiesībā tas ir nepareizs jautājums. Pareizi būtu jautāt – kāpēc es daru to, ko es daru?

Tīri tehniski Tu vari darīt jebko, un tas nebūs grēks... kamēr vien Tu to dari bez sacelšanās domām pret Dievu.

svētdiena, 2010. gada 12. septembris

Es ticu! – kas tālāk?

Mēs daudz un bieži lietojam vārdu salikumu "es ticu", vai arī "mēs ticam"...
Tomēr vai esam padomājuši, ko tas patiesībā nozīmē un, pats galvenais, kas no tā izriet? Vai mūsu valodā vardi "es ticu" nepārvēršas par frāzi bez īstas, dziļas un patiesas nozīmes?
TICĪBA – tas ir vārds, kuru kristieši parasti lieto, lai aprakstītu attiecības ar Dievu kā personu, Kura ir labi pazīstama. (Es jau daudzkārt esmu rakstījis par principu – 'jo labāk mēs Viņu pazīstam, jo vairāk uzticamies'.) Ticība ietver attieksmi pret Dievu – mīlestību, uzticēšanos un visdziļāko apbrīnu...
Ja Tev ir tāda attieksme pret Dievu (protams, balstīta uz pierādījumiem), tad ir tikai dabiski, ka tam seko vēlēšanās pieņemt to, ko Viņš piedāvā, un ticība tam, ko Viņš saka. Ja Tu esi par Viņu sajūsmā – loģiski, ka pievērsīsi uzmanību!
Labi, bet kā tad tas viss tehniski notiek? Ap.Pāvilam ir versija...
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3:18)
Un vai zini kāds ir nākamais solis?
Pārsteidzoši, bet tad drīz vien Tu būsi gatavs paklausīt tam Dievam, kuru pazīsti... un (kas pats interesantākai) būsi gatavs darīt to, ko Dievs saka!

Vai tad ir grūti kaut ko darīt priekš tā, ko Tu mīli un Kurš mīl Tevi?

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Kas tad ir patiesība?

Apsveicu visus ar atkal jauna mācību gada sākumu!

Tāpēc sāksim atkal no sākuma!
Nopietni cilvēki bieži saka (un māca arī mūs): „...mums taču ir jābūt patiesiem savās attiecībās..!”
Tā tas ir – ir ļoti svarīgi būt patiesiem pret sevi, ģimeni, draudzi un Dievu...
PATIESUMS, tas ir – es ticu no visas sirds tam, ko es daru... (Tikai ievērojiet, ka te nekas nav teikts par Dievu). Patiesums ir nepieciešams, bet tas nenozīmē, ka sātans nevar jūs piekrāpt. Piemēram, kad kāda sieviete Indijā iemet savu zīdaini svētajā upē Gangā – viņa ir patiesa...
Kāpēc mēs tā nedarām? Jo domājam, ka zinām, ko patiesībā Dievs no mums sagaida...
Es dzīvoju Liepājā un, ja Tu vēlies atbraukt pie manis ciemos, vari izvēlēties to darīt ar autobusu. Autoostā Tu vari no visas sirds būt patiesi pārliecināts, ka iekāp autobusā, lai brauktu uz Liepāju, bet ja tas ir Saldus autobuss, tad tālāk netiksi... Izkāpjot galapunktā Tu nevari teikt – esmu Liepājā... Lai cik patiess Tu tajā brīdī esi – tas neizmaina autobusa maršrutu. Patiesums/no visas sirds – tas ir svarīgi... Tu nevari cerēt nokļūt debesīs dodot Dievam tikai daļu no sevis...
Bet ar to nepietiek!

Ticot no visas sirds tam, ko Tu dari (patiesums), Tev ir jābūt arī godīgam...
Tavā patiesumā ir jābūt iekļautam ari godīgumam!

Kas tad ir godīgums?
GODĪGUMS ir spēja pielikt jautājuma zīmi savam patiesumam...
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas...
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis...
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi...

Svarīgākais jautājums, kas mums sev ir jāuzdod:
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies? Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?
Ja mūsu atbilde ir JĀ – tad mūsu patiesums mums palīdz lietas mainīt...
Ja mūsu atbilde ir NĒ – tad neviens mums nevar palīdzēt...

Mums ir jābūt savā ticībā/uzticībā tik patiesi godīgiem par to, par ko esam pārliecināti, ka esam gatavi atkal un atkal pārliecināties – kas tad ir patiesība!

svētdiena, 2010. gada 29. augusts

www.Evanģēlijs.info

Bībelē mēs varam lasīt kā Jēzus pārmet farizejiem viņu cilvēcisko tendenci pārvērst Dievu par vienkāršu objektu:
... Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība [...] Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību... (Jāņa 5:39-40)
Lai kā arī mums to negribētos atzīt, šī tendence ir bieži sastopama arī mūsdienās. Dievs aicina mūs veidot attiecības, bet daudz vienkāršāk ir novienkāršot mūsu piedzīvojumus ar Dievu līdz "drīkst un nedrīkst" saraksta līmenim – ar to taču mēs paši varam tikt galā (ņemot vērā, ka labo darbu sarakstu tad arī sastādām mēs paši).

Tomēr Jēzus neprārprotami norādīja, ka Dzīvība ir atrodama tikai Viņā un nevis grāmatā, kuru studējam. Ja Grāmata (Bībele) nevada pie Jēzus, tad mūsu Bībeles pētīšana ir bezjēdzīga. Būsim godīgi – lai arī daudzi no mums sevi saucam par kristiešiem, kad nonākam līdz pamatjautājumiem, ir tik viegli citēt ticības apliecības un Svēto Rakstu tekstus, bet aiz tā visa pazaudēt Dievu, Kurš ilgojas pēc attiecībām.

Kas tad ir patiesas ticības pamatā? Lasi un dalies pārdomās šeit (www.evanģēlijs.info).

svētdiena, 2010. gada 22. augusts

Dievu var atrast Bībelē!

Jānis Kristītājs nonāca cietumā... un vienu dienu viņam rodas šaubas: "... Jēzus ir mans radinieks... neapmeklē mani cietumā... vai Viņš maz ir Tas...?" Tāpēc Jāņa mācekļi tiek sūtīti, lai uzdotu jautājumus.
Kad Jāņa mācekļi nonāk pie Jēzus, Viņš saka: "OK! Es jums gan nevaru dot atbildi... bet jūs paskatieties apkārt. Paliekat kopā ar mani vienu dienu..."
Jāņa mācekļi tā arī izdara... un tad atgriežas pie Jāņa.
Jānis: "Nu? Ko Viņš jums teica?"
Mācekļi: "Neko!"
Jānis: "Neko? Ko tad viņš darīja?"
Mācekļi: "Viņš darīja to un to, un tad vel to..."
Jānis: "Viss skaidrs! Viņš ir Mesija!"                                                         (Stāsta orģinālu skat. Mat.11:)

Kā Jānis to varēja saprast? Jo viņš zināja Jes. 35:5-6 un Jes. 61:1 – tur ir teikts, kas Mesijam ir jādara.
Uz kāda pamata Jānis ticēja? Viņš uzdeva jautājumus... un Sv. Raksti palīdzēja saņemt atbildi.

Bībelē ir tik daudz stāstu. To mērķis ir pastāstīt mums kāds ir Dievs. Dot pieradījumus, ka Dievam var uzticēties...
Bībelē ir tikai daži teksti ir kā norādījumi vai ieteikumi. Kāpēc? Jo stāsti sniedz pierādījumus!
Ja uzdodam jautājumu – kāds ir Dievs? Atbilde var būt – Dievs ir mīlestība (1.Jāņa 4:8)... Bet tas ir tikai apgalvojums... informācija.
Ja Dieva mērķis būtu dot informāciju/norādījumus, tad Bībelē pietiktu ar vienu lapu. Bet Dievs dod pieradījumus/stāstus...
Ja mēs gribam uzticēties Dievam, uzdodam jautājumus... meklējam pieradījumus Bībelē.
Nav cita ceļa kā iepazīt Dievu — atrast Viņu Bībelē!!!

svētdiena, 2010. gada 15. augusts

Ticēt ir uzdot jautājumus

Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana - no Kristus pavēles (Rom.10:17)
Vai kādreiz esi uzdevis jautājumu – kā tas notiek? Kā ticība var nākt no Dieva Vārda? Kā Dieva Vārds var šeit palīdzēt? Ir daudz cilvēku, kuri Bībeli uzskata par svarīgu, pat svētu grāmatu. Daudzi iegādājas Bībeli... un noliek to grāmatplauktā... bet tas neko nedod. Šajā pasaulē, kurā dzīvojam, tam nav efekta. Ticība/uzticēšanās nāk tikai iemācoties/uzzinot... Tāpēc ir jāuzdod jautājumi!
Kāpēc? Kas notiek, kad mēs uzdodam jautājumus? (...ir cilvēki, kuri paliek dusmīgi, ja viņiem jautā.)
... Pāvilu un Sīlu nosūtīja uz Beroju; tur nonākuši, viņi iegāja jūdu sinagogā. Tie bija labvēlīgāki par Tesalonīkes jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas rakstos, vai tas tā esot. (Ap.d. 17: 11)
Tātad Pāvils nonāk Berojā. Viņš sāk mācīt cilvēkiem jaunu patiesību. Vai viņš dzird pretī: "Mēs tā neesam pieradusi... mūs tā nemācīja?" NE!!!
Šie cilvēki ir godīgi! Viņi sāka pārdomāt, ka varbūt tam Pāvilam ir taisnība... varbūt mēs neesam līdz šim pareizi sapratuši... Pārbaudīsim!
Kur viņi pārbauda? Bībelē!
Ko tagad Pāvils saka par to? Vai viņš sāk uztraukties: "Ko? Jūs mani pārbaudīsiet! Aizmirsāt kas es esmu? Jēzus man atklājās ceļā uz Damasku! Jums ir jātic visam, ko es saku!"
Ko Pāvils saka? Viņš uzslavē Berojiešus. Šie ir īpaši ticīgie! Lūdzu pārējie mācaties no šiem – viņi uzdod jautājumus!

Šodien cilvēki pārāk daudz klausa autoritātes. Citē vienu vai otru mācītāju... pārāk lasa grāmatas... Un par maz griežas pie Bībeles. Ja balstāmies uz autoritātēm, labu slavu, tradīciju – tas nav tas, ko Jēzus mums iesaka darīt.
Starp citu, Jēzus neteica – ticiet man, klausieties, ko es jums saku, jo esmu Dieva Dēls.
Viņš deva izskaidrojumu/pierādījumu no Sv.Rakstiem un atstāja cilvēkam tiesības uzdot jautājumus un pieņemt lēmumus.

svētdiena, 2010. gada 8. augusts

Kāds ir Bībeles mērķis?

Kāpēc mēs kaut kam vai kādam neuzticamies? Jo nepazīstam! Mums jau no mazotnes māca – nerunā ar svešiem cilvēkiem! neuzticies svešiniekam! … un tas šājā pasaulē ir pareizi.

Un tāpēc arī – ja mēs nepazīstam Dievu, mēs Viņam neuzticamies.

Tomēr Dievu tas neapmierina… un Viņš atrod veidu kā to risināt. Viņš dod pierādījumus, lai mums palīdzētu uzticēties Viņam, saprast kāds Viņš ir.

Jo ja mēs iepazīstam Dievu – mes uzticamies Viņam...

… šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. (Jāņa 17:3)

Tātad Bībeles mērķis nav ieteikt ko darīt un ko nedarīt… mērķis nav dot visas atbildes vai izskaidrot visu patiesību.

Bībeles mērķis ir palīdzēt ticēt Dievam… Kā tad mums jālasa Bībele?

Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, […] tie ir, kas dod liecību par Mani! (Jāņa 5:39)

Kristus saka, ka ja mēs domājam ‘jo vairāk tekstus zināsim no galvas, jo labāk’, tad neesam sapratuši, kas ir Bībeles mērķis.

Dievs nedeva Bībeli, lai mums būtu ko darīt – tad, kad nav ko darīt…

Tad, kad Tu lasi Bībeli, kas Tev tur ir jāmeklē? kādi jautājumi jāuzstāda?

bible_jesus_face Ko ,,tas un tas” man stāsta par Dievu?

Tas ir pamatjautājums, kurš Tev ir jāuzstāda par

- katru Bībeles mācību...

- katru stāstu Bībelē...

- katru doktrīnu...

Tikai tad, ja Tu atbildēsi uz šo jautājumu (saskatīsi to Bībelē) – Tu varēsi saprast/secināt, ko tas saka par mani, manu dzīvi, un par to, kas jādara...

Ņemot rokās Bībeli – vienmēr jautājums Nr.1 – ko tas (teksts ko lasu) māca par Dievu?

svētdiena, 2010. gada 1. augusts

ap.Pāvils vs. ap.Jēkabs

… mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem… (Rom.3 :28)

… tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva… (Jēk.2:17)

mma-fight Divi, šķiet dažādi, Bībeles teksti… Vai tiešām apustulis Pāvils raksta vienu un apustulis Jēkabs viņam nepiekrīt? Vai viņi runā viens otram pretī?

Ir kristieši, kuri dedzīgi piekrīt vienam no viņiem, tajā pat laikā necenšoties ieklausīties otrā.

Mēģināsim saprast (noteikti iesaku Tev izlasīt Tavā Bible vairāk kaut ko no Pāvila un Jekaba)…

Terminu lietojums:

Ap.Pāvilam ticība ir uzticēšanās Dievam (jeb atkarība no Dieva). Viņam darbi ir bauslības darbi... cenšanās nopelnīt glābšanu.

Ap.Jēkabam ticība ir reliģiska atziņa/pārliecība, kas var būt dzīva vai mirusi. Viņa uztverē darbi ir ārēja ticības apliecināšana. Jēkabam ticība un darbi nav pretēji termini, bet gan viens otru papildina.

Tātad ap.Jēkabs terminus lieto savādāk nekā ap.Pāvils – tas ir jāzina/jāatceras...

Rakstītā nolūks/mērķis:

Ap.Pāvils atbild uz jautājumu – kā mes tiekam glābti? Vai tā ir Dieva dāvana vai nē?

Ap.Jēkabs apskata taisnotas personas dzīvi. Kas notiek pēc tam, kad tu esi pieņēmis Dieva dāvāto pestīšanu... kā dzīvo tāda persona?

Kopīgā nostāja:

Abi ir pret nepareizu likuma izprašanu/izmantošanu/lietošanu.

Un vēl…

Ap.Pāvils rakstīja jūdiem (ar jūdu domāšanu...), kuri lietoja likumu, kā glābšanās

iespēju.

Ap.Jēkabs rakstīja vēlāk, lai palīdzētu tiem, kuri bija pārpratuši Pāvilu... tiem, kuri sāka domāt – nav absolūti nekādas nozīmes ko es daru, kā dzīvoju...

svētdiena, 2010. gada 25. jūlijs

Kā var zināt, ka ir īsta ticība?

Kā Tu vari zināt, ka Tev ir īsta/patiesa ticība? Kristieši par to ir diskutējuši visos laikos... Vai Tev ir atbilde?

Kā Tu zini,vai patiesi mīli Dievu? “Stingrie”  kristieši tad parasti atbild apmēram tā:

“…ja turu baušļus – tātad mīlu Dievu...” Kāda problēma ir ar šo apgalvojumu?

Parasti, ja mēs kādu mīlam – nav īpašu problēmu paklausīt... tas pat var sagādāt prieku!

Tomēr, ja paklausām – vai tas nozīmē, ka mīlam to, kuram izdaram pa prātam?

 

Bībelē (Jaunajā Derībā) vesela grāmata ir veltīta jautājumam – “kā tad īsti var zināt vai es ticu?”

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķas barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņiem to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva.
Bet gan kāds teiks: tev ir ticība, un man ir darbi. - Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva?
Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, - un viņš tika nosaukts Dieva draugs. (Jēk.2: 14-23)

Pārliecība, ka ir Dievs (eksistē) nav ticība!

Kāda ticība tad ir īsta? Apustulis Jēkabs iesaka – tāda ticība kā Ābrahamam! Ja ir ticība kā Ābrahamam, tad ir OK! “… jo Ābrahama ticību Dievs pieskaitīja par taisnību...” Tas nozīmē, ka Dievs ar to bija apmierināts...

Kā Dievs sauc šādu ticību – par draudzību!

Kāda ir šī draudzība… un ko nozīmē, ja ir draugs?

Draugs nav lieta... draugs nozīmē attiecības! Būt draugam tas nozīmē nekrāpties! Es nevaru prasīt draugam – cik daudz es tev varu melot, lai mēs paliktu draugi?

Ko tad nozīmē, būt par Dieva draugu?

Par draudzību var spriest, skatoties uz darbiem…

Īsta draudzība/ticība nozīmē, ka Tu nekrāpies attiecībās ar Dievu!

svētdiena, 2010. gada 18. jūlijs

Mīlēt Dievu nozīmē Viņam uzticēties

images Ticība ir kaut kas vairāk nekā viedoklis vai uzskats! Ticība ir kaut kas vairāk kā tikai pārliecība par kaut ko! Ticība ir vairāk kā piederība draudzei!

Ticība ir kaut kas, kas ir katram... ticība ir balstīta uz pierādījumiem... ticība ir uzticēšanas (jo vairāk mēs zinām/pazīstam, jo vairāk uzticamies)!

Un tagad šīs reizes Bībeles teksts:

…Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi. (Hoz. 6: 6–7)

Hmm… Vai zini kas ir paralēlisms Vecās Derības tekstā? Pētot ebreju literatūru, Kenets Beilijs, tā saucamo ebreju paralēlismu, iedala trīs kategorijās… nu labi! neiesim šoreiz tik dziļi teorijā – pietiks ikdienas sarunvalodas līmenī: tātad ir izteikts apgalvojums un tad nākošā rindiņa ir tā pati ideja, tikai citiem vārdiem...

[man ir prieks …] mīlestība ↔ ne upuri (kaujamie)

[man patīk] Dieva atziņa ↔ ne upuri (dedzināmie)

Vai redzi šeit atziņu?

… ir upurim nokauti lopi un tiek sadedzināti kā upuris… jau vairāk nokauj, jo vairak dedzināmie upuri… ?!?!? Labi! šī nav tā īstā :-)

…jo vairāk pazīstat Dievu, jo mīlošāks kļūstat! (tas, kas mums šeit tiek latviski iztulkots kā ‘mīlestība’ (ebreju valodā - ahab) ir ekvivalents sengrieķu ‘agape’) Zināšanas par Dievu ļauj Tev Viņu mīlēt! Jo Tu Viņu labāk pazisti, jo vairāk Viņam uzticies! Un jo vairāk uzticies, jo vairāk piedzīvo Vina mīlestibu!

Savukārt (velreiz ieskatoties tekstā) kas tad patiesībā ir problēma? “…pārkāpuši derību [jo…] kļuvuši […] neuzticīgi…” Tātad vienīgais veids kā nepārkāpt derību… vienīgais veids kā patiesi mīlēt Dievu, ir Viņu iepazīt un tā pa īstam uzticēties Viņam!

svētdiena, 2010. gada 11. jūlijs

Attiecības, uz kurām var paļauties

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebr.11:1)

Kas tad šeit ir teikts? Ticība ir atkarīga no tā, kas cerams...?!? Vai Tu saproti to? Es nē!

Ieskatoties šī teksta orģinālā (tekstu pirms vairāk kā 1900 gadiem rakstīja sengrieķu valodā) mēs varam lasīt, ka “Ticība ir ‘hypostasis’…”

 

scroll1 Sengrieķu valodas eksperti (“The Vocabulary of the Greek Testament” by Moulton and Milligan p.659) saka, ka termins hypostasis apzīmē īpašumtiesības apliecinošu dokumentu. Pārtulkojot to vienkāršā latviešu sarunu valodā – “es tev dodu tik daudz naudu/pārtiku - tu man ēzeli/māju/zemi...” Tātad līgums, jeb pamatojums, ka es saņemšu kaut ko… un kā tiks atrisināts konflikts, ja es nesaņemu to ko cerēju.

 

Pāvils šeit tieši tā ari ir domājis – ticība ir pamatošanas/bāzēšanās uz to, kas ir

apsolīts... Un tas ir droši – pat ja to vēl neredzam...

Un tā es, balstoties uz Pāvilu, uzdrošinos apgalvot, ka ticība ir tādas attiecības, uz kurām mēs varam paļauties. Ja Tev ir šādas attiecības, Tu vari paļauties… pat ja visu nevar redzēt/aptaustīt.

 

Dievs grib veidot ar mums attiecības… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs zinātu par Viņu ko vairāk...

Dievs mums vēlas paskaidrot: “Tāds es esmu... to es darīšu...”

Viņš vēlas, lai arī Tu mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš  Tev dod!

svētdiena, 2010. gada 4. jūlijs

Ticība ir kaut kas, kas katram ir dots!

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. (Rom.12:3)
Katram ir dota ticība un, kā Jēzus teica, tas ir pietiekami...
Cilvēki reizēm saka: “Es vispār nevaru ticēt!” Tā nav gluži taisnība! Mēs visi kaut kam ticam... jautājums ir tikai kam!
couch-sack-3 Ceru, ka Tu šo lasot, nestāvi kājās, bet esi ērti apsēdies un iekārojies. Tagad jautājums: vai Tu pirms tam pārbaudīji to uz kā apsēdies? Kāpēc Tu uzticējies? Tu no pieredzes zini, ka parasti lielākajai daļai mēbeļu tur, kur Tu atrodies, var uzticēties.
Ja nopērc aptiekā zāles – vai Tu mājās izdariet ķīmisko analīzi tām... Nē? Tu no pieredzes zini, ka parasti ar aptiekā pirktajām zālēm viss ir karībā… nu vairākumā gadījumu…
Dievs nesagaida no Tevis neko mazāk un neko vairāk. Ticības jomā Viņš no Tevis sagaida to pašu... No pieredzes/pierādījumiem saprast, ka var uzticēties!
     Cilvēks saka: “Es Bībeli palasīju, bet nevaru tam noticēt...”
     “Kāpēc?”
     “Nezinu! Man šķiet, ka kaut kas nav...”

Tāpēc Dievs vēlas, lai mēs būtu godīgi un pieņemtu lēmumus balstoties uz pieredzi!
Gadus atpakaļ padomju propaganda centās apgalvot, ka baznīca ir tiem, kuri nezin... tāpēc, ka nezin – vajag ticību...
Ir pat dzirdēts starp kristiešiem draudzēs, ka ir bīstami  mācīties/studēt, jo var zaudēt ticību... jo tu esi stulbāks, jo svētāks tu esi???

Bet Bībelē ir savādāk! Ticība ir balstīta uz zināšanām/saprašanu...
     Jo vairāk zināšanu, jo stiprāka ticība...
     Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...
Un Dievs taču ir uzticams!

svētdiena, 2010. gada 27. jūnijs

Vai tāpēc man jāpazaudē ticība?

Un notika, kādu dienu, kad viņa [Ījaba] dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā, tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: "Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos. Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: "Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: "Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."
Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes, un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!" Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu. (Ījaba 1: 13-22)
Ījabs zaudē savus bērnus... un viņš ir spējīgs pateikt: “Vai tāpēc man jāpazaudē ticība Dievam?” Nekas, kas notiek ap mani nevar izjaukt attiecības ar Dievu.
Lūk, par ko arī runā Jēzus:
Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, – tad tas notiks. (Mat 21:21)
Kristus necentās mums mācīt, ka vajag tikai noticēt, un viss notiks ka uz burvju mājienu.
Lasot Jēzus līdzības, vienmēr ir jāuzdod jautājums: kā tas darbojas? kā tas kalns tiek pārcelts? Ja Jēzus saka: “…kas sit pa vienu vaigu, tam pagriez otru...” Kā tas darbojās? Kad Jēzus bija apcietināts, kareivji viņu sita… bet Jēzus prasīja romiešu kareivim: “Kāpēc tu mani sit? Ja esmu vainīgs,  pierādi to un tad tiesā! Ja nē – tev nav tiesības pārkāpt likumu!” Reizēm kristieši izfantazē trakas lietas...
Nekas nav šķērslis ticībai!
Ja Tu tici, ka ir Dievs – tas ir pietiekami! Tad uzticies Viņam, un Viņš par visu parūpēsies… pat ja šajā brīdī viss nenotiek tā, kā Tu to iztēlojies, nepazaudē uzticēšanos Viņam. Tev jau nav jāpārceļ kalni – to dara un darīs Dievs, Kurš visu ir radījis… un visu arī uztur.

svētdiena, 2010. gada 20. jūnijs

Kas ir ticība…

Jēzus atbildēja viņiem: “... Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…” (Mat.17: 20)
Par ko šeit tiek runāts? Par ticību...
Kurš ir mūsu lielākais ticības piemērs? Protams, Kristus!
Cik kalnus Kristus pārcēla? Hmm...
Tātad – vai Kristus šeit runā par literāriem/reāliem kalniem?
Par ko tad Kristus runā?
Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu. (Lūk.17: 5-6)
Vai Kristus runā par koku stādīšanu?
Vai Viņš runā par kalnu pārcelšanu?
Kristus runā par ticības kvalitāti, nevis kvantitāti!
Runājot par ticību nav vairāk vai mazāk! Jautājums ir vai Tu tici un kam Tu tici? ”... ja ir tik daudz cik sinepju graudiņš...”, tad ir pietiekami...
Ja Tu ej pa dzīvi un Tev priekšā ir liels problēmu kalns (nu tāds kurmju rakuma lielumā) ...dzīve ir grūta – ko lai dara?
Jēzus cenšas pateikt, ka ticībā Tu vari atrast ceļu ap/pāri/caur visām problēmām! Nekāds problēmu kalns nav šķērslis ticībai!
(turpinājums sekos)

svētdiena, 2010. gada 13. jūnijs

Kas nav ticība…

Ja Dieva Vārds saka: “…tici uz Kungu Jēzu un tu būsi glābts!”, kas tad mums tagad jādara? Vajadzētu atrast un saprast, ko nozīmē ticēt...
Tomēr sāksim ar to, kas nav ticība:
  • Ticība nav viedoklis vai uzskats.
Kāds saka: “…es uzskatu, ka dievs ir kaut kāds augstāks saprāts…” Vai tā ir ticība? Nē! Tas ir viedoklis...
640_360 Akrobāts stāv pie virves, kura pārvilkta pār Niagāras ūdenskritumu. Kad salasījies bariņš zikārigo skatītāju, viņš vaicā: “Vai ticat, ka es pāriešu pāri?” Daži saka jā, citi nē! Bet akrobāts uzrāpjas uz virves un pāriet pa to pār ūdenskritumu turp un atpakaļ... Tad atkal vaicā skatītājiem: “Vai varēšu pārstumt ķerru?” Tagad jau lielāka daļa saka ka jā. Tomēr akrobāts uzreiz nesteidzas, bet jautā tālāk: “Vai ticat, ka es varēšu pārstumt kādu, ķerrā sēdošu, pār ūdenskritumu?” Tagad iestājas klusums… te viens no skatitajiem, lai izceltos saka: “JĀ!” Akrobāts netaisa garu pauzi: “Tad nāc, sēdies ķerrā! .... NĒ!
Un te mēs parasti sakām – lūk nebija īstas ticības.
Bet ticība, par kuru rakstīts Bībelē, nekad nemudinās darīt muļķības. Ja Tu dari muļķības savā dzīvē, lūdzu nesauc to ar ticību…

Ticība vienmēr ir bāzēta/balstīta uz pierādījumiem!
Daudzi saka – ticība ir ticēt tam, kas nav patiesība... Daudziem ticība ir iegūt pārliecību par kaut ko maz iespējamu.
Ticība ir kas vairāk nekā pārliecināšana. Vai tas ja Tevi kāds par kaut ko pārliecina nozīmē, ka tā ir patiesība? Ja es par kaut ko esmu pārliecināts –vai tas nozīmē, ka tā ir patiesība?
Izmēģināsim! Saki sev 37 reizes: “…es ticu, ka pie manas mājas stāv zilonis!”
Vai tas notiek, kam es mēģinu noticēt? Nē! Bet ir cilvēki kuri teiktu – tu neticēji pietiekami stipri!
Tas, ka Tu gribi kaut kam ticēt, nepadara to pat īstenību.
Es esmu pārsteigts, cik daudzi kristieši uzskata: …ja Tu būsi par kaut ko pārliecināts – tas notiks.
Es nesaprotu kā var domāt, ka ticība Dievam ir atkarīga no pārliecības stipruma...
Diemžēl ļoti bieži tieši tā mēs arī domājam.
Ticība ir atkarīga no objekta, kuram ticam (un nevis no pārliecības)!

svētdiena, 2010. gada 6. jūnijs

Tici Jēzum Kristum… un Tu būsi glābts!

Reiz misionārs Pāvils un viņa kolēģis Sīla nonāk Filipos (Ap.d.16:12-31). Tur viņi stāsta/sludina par Jēzu Kristu, kas izrādās ir jaunums pilsētas iedzīvotājiem. Un tiem cilvēkiem jaunumi nepatīk...
“Mana vecmāmiņa bija ticīga… un viņa teica, ka ir tā un tā!”
“Tā kā man mācīja bērnībā, tā es ticēšu!”
Katra jauna lieta taču ir aizdomīga, vai ne? Tāpēc arī pilsētnieki organizē arestu. Un pēc brīža gan Pāvils, gan Sīlas nonāk cietumā. Cietuma uzraugs kārtīgi ieliek viņu kājas siekstā… nu viss kā jau cietumā pieklājās – sēdi mitrā pagrabā pats savos …… un vaimanā.
Bet ko dara Pāvils un Sīlas?
paul-silas-2dchainedVairums no mums droši vien būtu sākuši ieļaunoties: “Ak, Kungs! Kā tā? Mēs taču sludinājām... evaņģelizējām, bet kāpēc tas notiek ar mums? Kāpēc netiek uzklausītas lūgšanas par apsardzību un palīdzibu?”
Viņu reliģija nav sevī centrēta. Pāvils un Sīlas dzied! Viņi dzīvoja un darīja tā kā sludināja (tāpēc arī vēlāk Pāvils var rakstīt savā vēstulē  fīlipiešiem: “Priecājieties vienmēr!” Cita draudze to varbūt nesaprastu, bet filipieši atcerējās kā Pāvils bija dziedājis cietumā).
Un tā viņi dzied jauku duetu! Labi pavada laiku... Kad pēkšņi pusnaktī visu satricina zemestrīce!
Šeit man ir jāiekļauj īss paskaidrojums – romiešiem bija likums, ka ja izbēg cietumnieki, cietuma sargi par to atbild ar savām dzīvībām.
Tad, kad nelaimīgais cietumsargs, zemestrīces pamodināts, ierauga cietuma durvis vaļā, viņš saprot, ka tās ir viņa beigas! Kāpēc gaidīt nāves spriedumu... tad labāk pašam to atrisināt, lai nav jāpiedzīvo negods…
Bet tad pēkšņi atskan balss no pagraba: “Mēs esam šeit! Nedari sev neko!”
Nabaga cietuma uzraugs paliek ar pavērtu muti: “Ko? Jūs neesat aizbēguši?… Jūs esat savādi cilvēki. Jums laikam ir kaut kas, kas man nav! Es arī tā gribētu dzīvot...”
…un, izvedis tos ārā, [cietuma sargs] sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?" Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti." (Ap.d.16: 30–31)
Vai jūs piekrītat tam ko Pavils saka? Es zinu kristiešus, kam šis teksts nepatīk... Vai tas ir saskaņā ar pārējo Bībeles mācību? Ticēt Kristum Jēzum... un ar to pietiek?
Bet Dieva Vārds tā saka: Tici uz Kungu Jēzu un Tu būsi glābts!

svētdiena, 2010. gada 30. maijs

Kristus mūs aicina veidot jaunas attiecības

Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši, tie sacīja Viņam: "Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā. Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?" Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: "Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!" Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: "Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?" Viņa atbildēja: "Neviens, Kungs!" Tad Jēzus sacīja: "Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!" (Jāņa 8: 3–11)
…Un tās bija perfektas lamatas! Ja Jēzus saka: “Jā, jānomētā!“, tad Viņu tūliņ nosūdz romiešiem. Ja Jēzus saka: “Nē!”, tad farizeji pasludinātu visiem, ka viņš neatzīst Mozu...
Bet Jēzus nesaka neko. Viņš sāk rakstīt smiltīs... un Bībele saka, ka tad kad viņi redz rakstīto, viņi aiziet...
Tad Jēzus pievēršas sievietei un jautā: “Kur tad palika tie, kas tevi apsūdzēja?” Nabaga sieviete, kura, bailēs trīcoša, gaidīja, kad akmeņi sāks triekties pret viņu, paceļ acis un skatās – nav neviena! Visu viņas mūžu neviens viņu nav ņēmis nopietni... un Jēzus, ar mīlestības maigumu acīs, lūkojas viņā, smaida un saka: “Es tevi netiesāšu! Ej un negrēko vairs...”
Kas tas ir? Kas tur notika? Tas ir Jauns Sākums, tās ir Jaunas Attiecības...
Ievēro, ka tajā pašā laikā Jēzus farizeju grēkus rakstīja… smiltīs – viens vēja pūtiens un uzrakstītā vairs nav…
Starp citu, tas ir vienīgais gadījums Jaunajā Derībā, kad Dievs (Jēzus) pats personīgi kaut ko raksta... Bet vai atceries, kur Vecajā Derībā Dievs kaut ko raksta? Pareizi! Dievs pats ar savu roku rakstija “10 derības vārdus” jeb 10 baušļus...
Ko tas mums saka par Dievu? (Baušļi akmenī… Grēki smiltīs!)
Cik bieži mēs, cilvēki, to visu darām otrādi...
Bet tagad atceries – principi ir rakstīti akmenī un mūsu darbi smiltīs!!!
Kristus neatnāca pieķert grēciniekus...
Kristus atnāca atklāt Dieva principus dzīvē un aicināt mūs jaunām attiecibām.

svētdiena, 2010. gada 23. maijs

Trīs reliģijas modeļi (2.daļa)

Tātad ir trīs reliģijas modeļi...
religions Pagāniskais modelis – mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Dievu (visās austrumu reliģijās dievu Tu vari atrast sevī – ja pietiekami centīsies...).
Otrais – kristīgais modelis – koncentrēts tikai uz sekām, bet nerunā par cēloņiem... Ja tas Tevi apmierina – slava Dievam! Dzīvo un tici Dievam! 1000 gadu laikmetā debesīs Tev, cerams, ieskaidros kā ir patiesībā!
Trešais modelis – bibliskais – risina ļaunuma cēloņus manī... tas aizskar manu egoismu...
(ar egoisms es saprotu nostāju: Dievs mīl mani, mani, MANI...!!!)

Mēs parasti gribam jautāt – Ak Dievs, kas būs ar mani?
Dievs tad atbild: „Viss būs OK. Tu tiksi izglābts – tikai saproti, ka problēmas šajā pasaule nesākās ar tavu piedzimšanu... un tās nebeigsies ar tavu nāvi...” Tad, kad mēs atveram Bībeli, mēs nedrīkstam meklēt tur tikai to, kas nostiprina/atbalsta mūsu egoismu.
Otrā modeļa reliģijas problēma ir tieši šī – tas apmierina mani...neko neaicina/neliek mainīt... Ja kāds šādā veidā nāk pie Jēzus – ir jau labi, ... bet tas neatrisina grēka problēmu. Mums ir jāsaprot/jāatzīst, ka grēkojam, jo nepazīstam Dievu – un lielākā daļa cilvēces izvēlas neuzticēties Dievam...
Tomēr vai Dievs tāpēc ir neuzticams? vai ar Dievu tāpēc kaut kas nav kārtībā? (Reliģijas jautājumos Tu nevari sekot vairākumam .... ) Dievs vēlas, lai mēs varētu viņam uzticēties... Un ko Dievs dara? Viņš sūta Dēlu, jo bija grēks...
Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi... (Rom. 8:3)

svētdiena, 2010. gada 16. maijs

Trīs reliģijas modeļi (1.daļa)

(1) Mēs esam pārkāpuši Dieva likumus... tāpēc Viņš ir dusmīgs... Mums ir kaut kas jādara, lai mainītu Viņa attieksmi pret mums... un tad, kad mēs to darīsim – Dievs pārstās dusmoties...
Es to saucu par pagānisko modeli... pat ja mums šķiet, ka pielūdzam Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

(2) Cilvēki ir grēkojusi, jo ir pārkāpuši Dieva likumus (10 baušļus)... un Dievs ir par to dusmīgs... taisnība prasa sodu... bet tāpēc, ka Dievs grib mums palīdzēt – Viņš sūta Savu Dēlu un soda To mūsu vietā... Tagad mēs esam aplaimoti...
Es to saucu par pseido-kristīgo modeli.

Kur šeit ir starpība?
Pirmajā gadījumā mums ir jādara...Otrajā gadījumā dara Dievs...
Tomēr es šeit saskatu problēma... Tas ir tā – man ir 2 bērni, no kuriem viens izdara blēņas... tad nu es sodīšu otro, lai pirmais saprot, ka tas bija slikti... Vai tas darbojas?

(3) Mēs grēkojam, jo esam sātana pievilti – nepazīstam Dievu... Ja Dievs mūs atstātu vienus, mēs mirtu... Bet Viņš sūta Jēzu Kristu, kurs atklāj patiesību par Dievu – dod liecību, ka Dievs nav tāds, kādu Viņa ienaidnieki mums cenšas parādīt... Tāpēc daži no mums, dumpiniekiem, sāk uzticēties Viņam... Un Dievs izglābj tos, kas Viņam uzticas... (taisnošana ticībā)!
Lūk, šo es saucu biblisko reliģijas modeli.

Kur ir starpība?
Otrajā variantā viss ir koncentrēts uz sekām – kāpēc mums jāmīl Kristus? ... jo Viņš tika sodīts mūsu vietā... Bet tikai trešais variants runā par cēloņiem...
Kā mēs atsaucamies Dievam? Nu labi, kā vajadzētu/būtu pareizi? Izprotot situāciju un uzticoties, cilvēks ļautos Dieva darbam caur Svēto Garu mūsu dvēselēs! Bet ļoti bieži cilvēki nāk vai nu aiz bailēm vai ari algas dēļ...
Dievs jau to gan zina, jo Viņš mūs ir radījis un zina kādas ir grēka sekas – mūsu daba tagad ir egoistiska! Mūsu motīvi vairumā gadījumu ir egoistiski motīvi! Dievs to ari tā pieņem – tikai problēma ir tad, ja mēs paliekam šādā stāvoklī...
Reliģija ir kaut kas vairāk nekā ēšana, ģērbšanās, sabats, ziedojumi, Bībeles lasīšana, lūgšanu skaitīšana, Baznīcā sēdēšana...
Īsta reliģija izmaina mūsu motīvus!

svētdiena, 2010. gada 9. maijs

Sešpadsmitkārt... Kādam Dievam mēs kalpojam?

… Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit. (Ecēhiēla 18: 31-32)
Mans Dievs ir tāds, kurš ir ieinteresēts mani un Tevi izglābt. Tāpēc Viņš mūs arī audzina...

Ir stāsts Bībelē kā Dievs sūtīja Mozu pie faraona ar ziņu: atlaid manus ļaudis!
Pēc tam Mozus un Ārons gāja pie faraona un sacīja: "Tas Kungs, Israēla Dievs, saka tā: atlaid Manu tautu, ka tie Man sarīko svētkus tuksnesī." Bet faraons sacīja: "Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņam jāklausa un jāatlaiž Israēls? Es nepazīstu To Kungu, un arī Israēlu es neatlaidīšu." (2.Moz. 5: 1-)
All_Gizah_Pyramids Mozus atnāk pie faraona: “Dievs sūta tev ziņu – atlaid savus vergus...”
Faraons pat ilgi nedomā: “… kas tas par dievu? Es tādu nezinu... cilvēkus nelaidīšu...”
Tad sarunā iejaucas Dievs: “Atvainojiet! … Ļaujiet, es iepazīstināšu ar sevi!”
Es esmu dzirdējis kā nopietni cilvēki un draudzes locekļi apgalvo, ka faraona atteikšanās bija Dieva zaimošana un tāpēc Dievs sodīja ēģiptiešus. Bet tas nav Bibliski... Dievs kā vienmēr dod informāciju – šajā gadījumā, lai faraons varētu pieņemt lēmumu...
Lai mēs to labāk varētu saprast, atcerēsimies kā cilvēki toreiz domāja?
Pasaules uzskats toreiz bija  – tāpēc, ka jūs esat vergi … mūsu dievi ir stiprāki par jūsējiem. Faraona  pārdomas varēja būt apmēram šādas: “… tas būtu muļķīgi atlaist jūs... mūsu dievi taču ir stiprāki...”
Tāpēc arī Dievs it kā saka: “Labi, ļauj es pieteikšu sevi... (un vienīgā valoda, kuru saprata faraons, izrādijās spēka pozicija).
Cilveki katru dienu iet pielūgt upi... (kad upe pārplūst ~ tā ir svētība) un vienā dienā upe vairs nav svētība... Viņi varēja sākt pārdomāt: „Jā... varbūt mūsu Nīlas dievs nav pats spēcīgākais...”
Visu 10 notikumu (skat. 2.Moz. 7: – 14:) mērķis bija parādīt, ka Dievs ir spēcīgāks par Ēģiptes dieviem (vardes,  saule – tie visi bija dievi... savukārt visi pirmdzimtie automātiski bija saules dieva Ra priesteri). Dievs mīlot audzināja Ēģiptiešus... un arī Izraēla ļaudis. Tie ēģiptieši, kuri neko nebija mācījušies, aizgāja bojā jūrā... Tās bija sekas – viņi nebija ņēmuši vērā Dieva mācību stundu...
Vai cilvēki šodien no tā mācās?

svētdiena, 2010. gada 2. maijs

Piecpadsmitkārt… Dievs lieto spēku pret mums?

Bībele mums ir dota, lai kaut ko pateiktu par Dievu... Par katru Bībeles tekstu ir jāuzdod jautājums – ko tas saka par Dievu?

…ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu! - saka Tas Kungs Cebaots. (Cahar. 4:6)

Ko Dievs gribēja ar to pateikt? Reizēm mēs to saprotam tā – ne ar mūsu spēku, ne ar mūsu varu... bet ar Dieva spēku... (bet vai Viņš atrisina problēmu paradot savu spēku?)

Dievs risina problēmas nevis ar Savu spēku, bet ar Savu Garu... Ja tiek paradīts spēks — kas mainās? Nekas! (varbūt kāds sāk baidīties...) Bet uzticēšanās nerodas!
Cilvēki saka labi, labi... es darīšu ko tu saki! ...bet sirds nav manījusies! Bailes kļūst motīvs!

bear Iedomājies, ka Tu ej pa mežu. Pēkšņi - lacis! Tu sāc skriet un noskrien 100 metrus 9 sekundēs. Tu esi pārsteigts un lacis ir pārsteigts (par tik labu rezultātu?)...
Bailes ir motīvs! Adrenalīns nokļūst Tavās asinis un Tu skrien… bet mīlestība nesākas no bailēm!

Tu diezin vai sāksi īpaši mīlēt lāci, kurš Tevi tik pamatīgi nobiedēja…
Mums ir jāsaprot, ka patiesībā grēks ir veids kādā mēs domājam.
Ko mēs parasti sludinām (to laikam sauc par evaņģelizāciju)?

     “...stādieties priekšā, ko Dievs jums ir sagatavojis: jauna Jeruzaleme, zelta ielas,

     dzīvības koks, augli visu gadu... Vai gribi tur nokļūt... ?”
     Atbilde atkarājas no tā, kur Tavs klausītājs dzīvo... ja dzīvo Latvijā dziļos laukos...

     kur jābrien pa dubļiem... naudas nav zālēm... reizēm arī nav īsti ko ēst...

     “Gribam nokļūt uz zelta ielām un tos augļus arī...!!!”
     Bet ja Tavs klausītājs dzīvo Holivudā (Beverly Hils)… “Mums jau tas ir!”
     Tad mēs parast turpinam: “…bet ne jau tikai zelta ielas... Kristus II nākšana…

     būs arī uguns jūra... elle!”
Ja nedarbojas viens — darbojas otrs. Vai nav tā, ka cilvēki bieži kalpo Dievam vai nu atalgojuma dēļ, vai aiz bailēm… Ja mēs cilvēkiem stāstam, ka Jēzus nāks drīz, mums ir jāpasaka, kas tas ir – kas nāks...  Pretējā gadījuma cilvēki var teikt: “Nu un tad?” Mums ir jāpasaka, kas tur ir tik īpašs Jēzū Kristū! Ja kāds nezin/nepazīst Jēzu, kāda nozīme nākšanai?
Kāds misionārs stāstīja, kā viņš aizbrauc uz Āfriku un dod bērniem konfektes… bērni paņem papīrīšus... konfektes nomet zemē...

Ja mēs nezinam/nepazīstam, mēs nevaram novērtēt. Ja tikai sabaidīsim cilvēkus, mēs nepalīdzēsim viņiem! (Kāds ir viens no lielākajiem grēkiem? – dot nepareizu priekšstatu par Dievu...)

Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.(1.Kor.2:2)

Reliģija ir kaut kas vairāk — par ēšanu, neēšanu, iešanu uz baznīcu, naudas došanu, sabata ievērošanu un pat Bībeles lasīšanu...
Īsta reliģija ir attiecības ar Dievu!

svētdiena, 2010. gada 25. aprīlis

Četrpadsimtkārt… Grēku plūdi – kāpēc …?

Un Tas Kungs sacīja Noam: “Ej šķirstā, tu un viss tavs nams, jo Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī… Jo pēc septiņām dienām Es likšu lietum līt virs zemes četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, un Es iznīcināšu no zemes virsus visu dzīvo, ko Es biju radījis…” (1.Moz.7:1–4)

noah-flood Tātad plūdi... tas ir sods par grēkiem, vai grēka sekas? Padomāsim –  vai vienmēr, ja es grēkoju, piemēram, kaut ko nozogu, sāk līt lietus? Kāpēc Dievs darīja to ko darīja?
Mums ir jāsaprot, ka vienmēr, kad Dievs kaut ko dara, Viņš riskē... Vai spējat aptvert, cik liels risks bija plūdi? Vēl šodien sātans to izmanto: “Lūk kāds ir Dievs! ... ja kas nepatīk, uzgāž virsū ūdeni...”
Mēs sakām – Nē! Ja gribi zināt kāds ir Dievs, tad lasi evaņģēlijus...
Pareizi! Kristus parādīja – kāds Dievs ir bijis un ir un būs...
Tāpēc ir vēlreiz jāaplūko stāsts par plūdiem, droši vien kaut kas nav labi saprasts...
Ja Tev būtu jāatrisina problēma, ko Tu darītu? Ja tev apkārt ir slikti cilvēki... ja viņi ir ļauni, kā lai palīdz? – Vajag mainīties? Protams! Bet kā to panākt?
Mums reizēm liekas, ka Dievs saka mīliet mani, vai es jūs nogalināšu… Tomēr atcerēsimies, ka tā tas nav..
Arī toreiz – Noa dienās, cilvēkiem bija doti 120 gadi iespējai sagatavoties lai izglābtos... 
Dievs jau neteica – ja nemīlēsiet mani, Es tevi nogalināšu... Dievs pat neteica – mīliet mani!  Dievs tikai informēja visus – vienu dienu Es sūtīšu varenu ūdeni no debesīm (saucas – lietus)! Tas, kurš būs kuģī (bībeles valodā – šķirstā) — būs glābts (un netiks uzdoti nekādi jautājumi...), bet tas, kurš paliks ārpusē — ... noslīks... Ja gribat būt glābti, ejat šķirstā!
Ja pēc šādas informācijas saņemšanas kāds noslīkst plūdos – kura vaina tā ir? Dievs taču deva iespēju izvelēties!
Kad mēs aplūkojam, kādu Bībeles stāstu, mums jāsaprot, ka to apskatīt vajadzētu no mūžības jeb debesu skatu punkta... Bet vai mūsu skatījums par mūžības lietām vienmēr būs korekts?
Galvenais iemesls, kāpēc Dievs sūta plūdus ir nevis tāpēc, ka cilvēks, bet tāpēc, ka universs...
… eņģeļi skatijās uz sātana sacelšanās sekām un teica Dievam: ,,Tev ir kaut kas jādara... un ja Tu būsi tiešs un nepiekāpīgs... tas varētu līdzēt...” Dievs atbildēja: “Labi!” … un notika plūdi! 
Tagad varam mēģināt izdarīt secinājumus: Vai plūdi ir izmeklēšanas tiesa debesis? Vai visi, kuri noslīka plūdos ir pazuduši mūžībai? Vai visi, kuri bija šķirstā būs mūžībā kopā ar Dievu?
Mēs drošu atbildi nevaram atrast..., bet vai tur nevarēja būt kāda 12 gadu veca meitenīte, kura klausījās, ko Noa teica un gribēja kāpt šķirstā... bet tad viņas tēvs saķēra viņu un nelaida… un viņa noslīka...
Vai viņa ir pazudusi uz visu mūžību?
Dievs taču lūkojas sirdis!
                                                                                                                                  (turpinājums sekos…)

svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis

Trīspadsmitkārt... Vai mūžīgā nāve ir sods?

2128816884_9ae8d094fc Es jau pieminēju, ka Dievs rada mākslīgas sekas, jeb audzina mūs... To Viņš dara, lai mēs saprastu, ka kaut ko nedarām pareizi. Arī Bībele to apliecina!
Skumji, bet 99% kristiešu domā, ka tas, kas notiek tagad, ir tā kā nu gadās, bet otrā nāve  lūk ir sods…
Taču nevar būt labas attiecības, ja kāds saka — vai nu mīli mani, vai es tevi nogalinu... Un Dievam pats svarīgākais ir labas attiecības!!!
Padomā, kāds ir Dievs:
Un augstu pār izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats. Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga un dzirdēju kādu runājam. (Eceh.1 :26—28)
Godība ir tik varena… (ņemiet vērā, ka mums par debesu lietām ir jārunā ar šīs zemes vārdiem) – bet ja man jāsalīdzina, tas ir kaut kas līdzīgs ugunij…
Tad, kad grēks ienāca šajā pasaulē, Dievs apslēpa godību! Kāpēc? Tāpēc, ka “Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr.12 :29).
Ja ir ceļa zīme, kura norāda, ka maksimālais ātrums drīkst būt 40km/h, bet kāds brauc 240km/h, tad viņš neko nevarēs mācīties, jo visticamāk būs miris... Ja Dievs nebūtu apslēpis savu godību no cilvēkiem, kad tie krita grēkā, tad tagad nebūtu vairāk cilvēku... Neviens nevarētu pārdomāt un izdarīt secinājumus...
Ja jūs grēkojat atkal un atkal (piemēram kaut ko nozogat)... arēji jau nekas nemainās... bet iekšēji kaut kas salūzt jūsos... salūzt atkal daļa no tās Dieva līdzības, kādus Viņš mūs radīja…
Sātans, protams, cenšas mūs apmānīt – viņš cenšas mums iegalvot, ka grēkot ir baudīt...
Savukārt Dievs apsola — Es atgriezīšos un visu atkal sakārtošu... Jaunā Jeruzaleme nonāks no Debesīm... un tad:
Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās? (Jes. 33:14)
Vienu dienu, kad Jēzus nāks — Dieva godība atklāsies un tiem, kas palikuši grēkā… (viņos kaut kas ir lūzis... lūzis...) viņiem tā ir nepanesama...
Savukārt tiem, kuri tic Jēzum, kuri ir bijuši Viņam tuvu visu savu dzīvi, kuri ir raudzījušies Viņā un kļuvuši Viņam līdzīgāki... Tiem šī Dieva godība būs mūžīgās dzīvības avots!!! Taja pašā godībā taisnie dzīvos... bet ļaunie tajā pašā godībā ies boja!
Jēzum nav divas sejas: (1) ar vienu pusi Viņš saka — 0, nāciet mīļotie... (2) ar otru — bet jūs sliktie... rrr….
Kurš tad patiesībā nolemj, kas notiks? Mēs!
Nenotiek jau tā, ka Jēzus tajā dienā skatīsies uz netaisnajiem... un teiks: “Ahā! Te jūs esat, tagad es jūs sodīšu par visu to ļaunumu... Gabriel! Padod manu uguns metēju!…”
Dievs vienkārši atklās savu godību!!!
Kas ir vissvarīgākais? Attiecības ar Kristu!!!
Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2.Kor.3: 18)
Atsegtam sejām! … spoguļodamies! … topam pārvērsti!
Un tas notiek tagad! Tiešī šodien! Tieši tagad…
Vai Tu to nevēlies?

svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis

Divpadsmitkārt… Grēka sekas vai sods?

envelope-cash460x300 Tavs darba devējs tad, kad būtu jāmaksā algu, pienāk Tev klāt, iedod aploksni un saka: ,,Šomēness algu Tev nepārskaitīsim… Tomēr te ir dāvana no manis!” Tu noteikti atbildētu: ”Paldies par dāvanu! Bet kur ir mana alga?”

Pasaulē, kurā mēs dzīvojam, valda grēks... un mēs grēkojam…

Ko lai Dievs tagad dara?

Dievam ir mūs jāaudzina (jeb jāsoda, ja vēlamies tā formulēt), lai izvairītos no dabīgajām sekām/algas – no nāves…

Bet par kādu nāvi tad mēs šeit runājam? Bībele apskata divas nāves. Viena ir tā, kuru piedzīvo visi, kas dzīvo virs zemes. Kāds nomirst 85-95 gadu vecumā, jo ķermenis vairs nestrādā, cits 13 gadu vecumā nomirst ar leikēmiju, cits 30 gadu vecumā jo vēzis..., cits 3 gadu vecumā, jo piedzeries šoferis sabrauca…

Vai 3gadīgais ir grēcīgāks par 95gadīgo?

Pirmā nāve nav saistīta ar mūsu personīgo grēcīgumu, jo mēs dzīvojam pasaulē, kur ir piedzērušies šoferi un slimības. Mēs esam radītas būtnes – dzīvība nav mūsos pašos. Mēs esam atkarīgi no Radītāja...

Tomēr Dieva Vārds (Bībele) piemin arī otru nāvi (jeb elli vai mūžīgu pazušanu…).

Tātad grēka alga ir nāve… (Rom.6:23)

Alga ir dabīgas sekas… Sods ir mākslīgas sekas… Bet par ko tad īsti iet runa?

Skaidrāks var kļūt, ja izlasam tekstu līdz galam:

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Rom.6:23)

Mūžīgajai dzīvībai tiek pretstatīta nāve. Un vienkārša loģika ļauj spriest, ka runa šeit ir par mūžīgo nāvi (jeb elli, ja vēlaties). Grēka alga/sekas ir mūžīga nāve… Un Dievs uztraucas tieši par to!

svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis

Kā saprotam to, kas Bībelē teikts par Jēzu Kristu?

openBible Reizēm mēs dodam sliktus padomus viens otram, piemēram – vienkārši palasi Bībeli, tu atradīsi atbildes uz visiem jautājumiem...
Tā tomēr nebūs... Nav iespējams atrast Bībelē atbildes uz VISIEM jautājumiem!
Ir jāsaprot, ka Bībele tika sarakstīta citā laikā, to rakstīja citas kultūras un domāšanas veida cilvēki.

Ir semītiskā domāšana, kas vienmēr prasa – kāpēc? Kāds ir iemesls?
Un ir grieķiskā (kā mēs šodien), kas prasa – kā? Analīze, process, metode...
Tāpēc arī ir tik daudz pārpratumu teoloģijā...
Protams, Bībelē ir visas atbildes tikai tās ir atbildes uz tiem jautājumiem, kurus uzdeva Bībeles rakstītāji...
Ja uzdosim jautājumu – “Kāpēc Kristus nāca uz mūsu zemi?”, tad atbilde/iemesls ir atklāts…
Bet ja jautāsim – “Kā? Kā tad tas īsti varēja notikt? No tēva jābūt 23 hromosomām, no mātes 23...”

Tātad Bībelē var atrast tikai tās atbildes, kuras atbild uz autoru jautājumiem…

Jēzus mirst pie Krusta!
Ja jautājam (semītiskā attieksme) – “Kāpēc? Kāds ir iemesls?” Atbilde ir! – “Lai glābtu!”
Ja jautāsim (grieķiskā attieksme) – “Kā Viņa nāve var glābt?” Tad ar tiešu atbildi, bez lielas filozofēšanas (atkal grieķiskā attieksme) būs grūtības...
Bībeles mērķis nav atbildēt uz katru savdabīgu vai pat muļķīgu jautājumu.
Bībele runā par cilvēces glābšanu!
Bībele mums atklāj pašu galveno – Kristus ir augšāmcēlies!
(Un Tev bija jāatbild: “Patiesi augšāmcēlies!”)

svētdiena, 2010. gada 28. marts

Vienpadsmitkārt… Nepareizas attiecības ar cilvēkiem ir sekas nepareizām attiecībām ar Dievu

10 Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.
11 Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu.
12 Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.
13 Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām.
14 Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma.
15 Viņu kājas steidzas izliet asinis,
16 posts un bēdas ir uz viņu ceļiem,
17 un miera ceļa viņi nepazīst,
18 Dieva bijības nav viņu acu priekšā! (Rom.3:10-18)
Šis teksts ir citāti no Psalmiem (apmēram 3000 gadu vecs teksts)…
Bet pavēro – kas šeit ir teikts… Nevienam nav pareizas attiecības ar Dievu... un rezultāts – ko viņi dara?
Tas, ko mēs darām ir rezultāts mūsu attiecībām ar Dievu. Tāpēc, ka mūsu attiecības ar Dievu ir sarautas, arī mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem ir nepareizas. Es esmu dzirdējis, ka cilvēki saka – manas attiecības ar Dievu ir tikai mana problēma... Daļēji tas reizēm ir taisnība, piemēram, pieņemt lēmumu uz kuru baznīcu iet... Tomēr mēs dzīvojam sabiedrībā – jebkuras cilvēku attiecības ietekmē citus...
21 Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.
22 Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi
23 un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem.
24 Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas,
25 tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.
26 Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko.
27 Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.
28 Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.
29 Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību,
30 kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem,
31 bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem.
32 Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo. (Rom.1:21-32)
Kas tad ir problēma? Nepazīt/nezināt Dievu, tas ir grēks... ja nav attiecības, tad tiek darīts grēks...
Kas ir jādara, lai izmainītu vai uzlabotu attiecības?
Daudzi domā, ka attiecības vispār nav svarīgas – ir tikai jācenšas ar likumu/principu
ievērošanu izpelnīties… tomēr tie ir maldi. Ir jāiegūst jauns redzējums par Dievu – tad arī būs jaunas attiecības... Tāpēc arī nav tik daudz jārunā ko ēst, ko dzert, ko vilkt mugurā, vai to drīkst — to nē... vairāk ir jārunā par Dievu... Un tā nav tikai mūsdienu ,,jaunā mācība”, pat ne tikai Jaunas Derības mācība...
Jo Israēls traucas savā nepakļāvīgajā spītībā kā neprātīga un niķīga govs; vai gan tādēļ Tas Kungs liks viņiem ganīties kā jēram plašā tuksnešainā zemē? Efraims ir pievienojies elka dievu pielūdzējiem; lai tad viņš arī iet… (Hoz.4:16-17)
Viņi nebūt nedomā par to, lai atgrieztos pie sava Dieva, jo viņu sirdī mājo nešķīstības un netiklības gars un viņi nepazīst un neatzīst To Kungu… (Hoz.5: 4)
Ievēro – nepazīst un neatzīst Dievu (vārdam ‘atzīt’ ebreju valodā nozīme ir tuvas, pat intīmas attiecības)…
Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mat.7: 23)
Kā šo saprast? Kristus teica, ka mūsu visu galvas mati pat ir saskaitīti (Mat.10:30)… Kā var teikt – es zinu pat matus... un — es nepazīstu... Tas nozīmē, ka nav tuvas intīmas attiecības! Un nevar būt attiecības tikai no vienas puses... Dievs, protams, rūpējas — pat matu skaitu zina... Bet attiecības/atsaukšanās ir vajadzīga arī no cilvēka puses… un tas sevī ietver visu mūsu personību...
Mums ir apsolīts, ka pateicoties Kristum, mūsu attiecības var tikt sakārtotas...
Vai Tu vēlies, lai Tavas attiecības ar Dievu tiktu sakārtotas?

svētdiena, 2010. gada 21. marts

Desmitkārt… Dot nepatiesu liecību ir grēks!

Bībelē ir stāsts par tautu tuksnesi... un sacelšanos pret Mozu. Ļaudis ir izsalkuši un nav ūdens... Dzimst pat ideja labāk iet atpakaļ uz Ēģipti...

1 Un visa Israēla bērnu draudze nonāca pirmajā mēnesī Cina tuksnesī, un tauta apmetās Kadešā, un Mirjama tur arī nomira, un tur viņa tika apglabāta.
2 Un tur nebija draudzei ūdens; tad tie sacēlās pret Mozu un Āronu.
3 Un tauta cēla ķildu pret Mozu, un tie sacīja: "Kaut arī mēs būtu gājuši bojā, kad mūsu brāļi gāja bojā Tā Kunga priekšā!
4 Un kāpēc jūs esat veduši Tā Kunga draudzi šinī tuksnesī, ka mums un mūsu lopiem še jānobeidzas?
5 Un kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes un noveduši šinī posta vietā? Te nav sējas lauku, nav vīģu koku, nedz vīna koku vai granātkoku vieta, te pat nav ūdens ko dzert!"
6 Tad Mozus un Ārons aizgāja no draudzes pie Saiešanas telts vārtiem un metās uz sava vaiga; un Tā Kunga godība atklājās viņiem.
7 Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
8 "Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus."
9 Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis.
10 Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: "Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?"
11 Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus.
12 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: "Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!" (4.Moz. 20: 1—12 )

Patiesībā sacelšanās ir ne tikai pret Mozu, bet arī pret Dievu...

Mozus īsti nezina ko darīt un griežas pie Dieva: ,,Dievs man ir problēma...” Dievs viņam atbild: ,,Neuztraucies, mēs problēmu atrisināsim... Es vienmēr rūpējos par savu bērnu vajadzībām un parūpēšos arī šoreiz... Mozu, netaisi nekādu skandālu, ej pie klints un mierīgā balsi uzrunā klinti...”

Bet Mozus pieiet pie klints, paņem savu nūju un sit klinti un saka:

“Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” (10.p.)

Un tagad kritisks jautājums – kā Tu saproti, ko tad Dievs te saka?

“Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!” (12.p.)

Neesi ticējis? Bet Mozus bija 40 dienas/naktis kalnā pie Dieva – kā lai saprot to, ka tagad netic? Viņš taču ticēja Dievam... Bet Dievs saka – neesi ticējis...

Kāpēc Mozus neiegāja apsolītajā zemē?

IEVĒRO — Dievs nesaka: ”Tāpēc, ka nepaklausījāt…” !!!

“Stingro ticīgo” (kā viņi paši sevi uzskata, lai gan pareizāk būtu - darbu reliģijas piekritēji) vēlēšanās būtu kaut tur būtu rakstīts – tāpēc, ka siti klinti — tapēc, ka nepaklausīji...

Bet Dievs nerunā par rīcību... Dievs runā par uzticības pazaudēšanu. Tu mani atklāji citiem nepareizā gaismā!

Cilvēki Mozu uzskatīja par autoritāti – viņi zināja, ka Mozus ir runājis ar Dievu... Un tagad tauta redzēja cik dusmīga ir Dieva uzticības persona... Ko viņi tagad domāja par Dievu?

“Tāpēc, ka tu mani nostādīji nepareizā gaismā, tu neieiesi apsolītajā zemē!”

Vai Tu zini, kurš ir pats smagākais grēks? – paradīt Dievu nepareizā gaismā!

Problēma universā ienāca ar to, ka sātans nepareizi pasniedza/parādīja Dievu  citiem... Sātans Dievu apmeloja un nostādīja nepareizā gaismā...

Tad, kad mēs runājam par savu ticību, kad liecinām — Vai viss ir kārtībā ar Dieva pasniegšanu... Kādu Dievu redz tie cilvēki, kuri klausās Tevī un redz Tavu dzīvi? Vai cilvēki nedomā – cik labi, ka es neesmu tajā draudzē!

Tāpēc arī Mozus neiegāja apsolītajā zemē...

Protams, Dievs viņam piedeva... Dievs Mozu uzmodināja no mirušajiem... Dievs Mozu sūtīja stiprināt Kristu... Nav jau problēma Dieva attieksmē pret Mozu...

Lielākais grēks ir uzticības pazaudēšana un Dieva nostādīšana nepareizā gaismā!

svētdiena, 2010. gada 14. marts

Devītkārt… Dieva attieksme pret Tevi nav mainījusies

Tātad grēks ir uzticības laušana. Grēks nozīmē sabojātas, izjukušas attiecības... Kad Tu grēko – Tu neuzticies Dievam...
handsJa grēks ir sabojātas attiecības, tad kurš virziens tas ir: Dievs – cilvēks vai cilvēks – Dievs?
Dieva mīlestība ir beznosacījumu mīlestība – tātad tā nemainās apstākļu ietekmē... Dieva attiecības pret mums nav mainījušās grēka dēļ!!! Izjukušas ir attiecības cilvēks – Dievs
Dievs nekad nesaka: „Es Tevi mīlu, bet…! Es Tevi mīlu, bet vispirms..." Dieva attieksme nekad nemainās…
Vai esi gatavs svarīgam atklājumiem/secinājumiem?
Tu neko nevari darīt, lai Dievs Tevi mīlētu vairāk…
Piemēram, vai Dievs mīl Tevi vairāk tāpēc, ka ievēro sabatu, nezodz un nepārkāp laulību?
Tu neko nevari izdarīt, lai Dievs Tevi mīlētu mazāk...
Dievs aicina mūs mainīt mūsu attieksmi pret Viņu. Tas arī ir patiesas religijas mērķis – mainīt mūsu attieksmi pret Dievu. Piemērām, vai esi padomajis kāpēc mēs lūdzam Dievu, kāds ir lūgšanas mērķis? Varbūt mainīt Dievu? Ja pietiekami ilgi lūgsimies, vai Dievs beigās teiks: “Nu labi, es to negribēju, bet tāpēc, ka lūdzi, lai tiek...”
Lūgšanas iemesls ir mainīt manu attieksmi pret Dievu. Lūgšanas mērķis jau nav piespiest Dievu pieņemt manu viedokli... bet lai es varētu pieņemt Dieva viedokli un uzticēties Viņam.
Kāds ir Kristus kā Augstā priestera darba mērķis? Kāpēc Viņš to dara? Vai Viņa mērķis ir pateikt Dievam – esi nu labs pret cilvēkiem... Es tur biju! Tur uz zemes nav viegli... tāpēc esi labs pret viņiem...
Vai Augstā priestera kalpošanas mērķis ir izmainīt Dieva attieksmi pret mums?
Bet ieklausies šajā:
Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem - cilvēks Kristus Jēzus, kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. (l.Tim. 2:3-6)
Dieva attieksme pret mums nav mainījusies!
Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. (Jāna 16:26-27)
Vienīgā problēma ir mūsu uzticība vai neuzticība… Grēks ir sacelšanās, neuzticības domas mūsos... Bet Dievs mūs mīl joprojām! Un Viņš mūs mudina no jauna veidot uzticēšanās attiecības ar Viņu!
Kristus ir Tas, kurš mūs aicina, sauc atjaunot paļāvību, uzticēšanos Dievam.
Vai tas Tevi nepārliecina?

svētdiena, 2010. gada 7. marts

Astotkārt… Kas tad īsti ir grēks?

canada_thistlePar ko ir svarīgāk uztraukties – cēloņiem vai sekām? Vai mēs ravējot dārzu, vienkārši noraujam usnēm lapas? Tas taču būtu smieklīgi! Bet savā dzīvē, ģimenē vai draudzē mēs tieši tā gribam darīt...
Man cilvēki ir jautājuši, kāpēc nesludinu pret to, ka sievietes velk bikses... Es tad parasti saku, ka tā ir laba ideja, bet es nezinu tādu Bībeles tekstu... es nezinu kur Jēzus būtu sludinājis par vai pret biksēm...  Tā cilvēku izpratnē grēks ir materiāls – grēks ja sieviete baznīcā nāk ar biksēm.
Kāpēc ir bīstami domāt par grēku tikai kā fizisku baušļa (likuma) pārkāpumu?
Jo tad vajag kādu, kurš seko darbiem un soda... (panāk, ka likums tiek izpildīts). Ja ir ceļa zīme, kas norāda ka jābrauc 70km/h, bet visi brauc ar 100km/h,  tad vajag policistu ar radaru...  Runājot par Dieva likumiem – kur ir Dieva policisti un armija? Ja tagad cilvēku apziņā grēks ir tikai taustāms baušļa pārkāpums, tad Dievs kļūst par ,,policistu”, kurš nodarbojas vai nu ar sodīšanu vai balvu piešķiršanu...
Kāds ir secinājums?
Ir jādara viss iespējamais, lai izbēgtu sodam, lai nedegtu ellē... Un ja ļoti pacentīsimies — nokļūsim paradīzē... Bet kur šeit ir attiecības?
Iedomājies – zēns un meitene satiekas… draudzējas… kādā reizē, pastaigājoties mēness apspīdētā parkā, meitene sāk jautāt: ,,Galu galā kādi ir Tavi nākotnes plāni... nu ar mums…?” Un zēns paskatās izbrīnīts un atbild: ,,Vienkārši — vai Tu precēsi mani vai arī es nogalināšu Tevi...” Ja meitene ir normāla, viņa aizmūk no tāda...
Kādas attiecības var būt ar Dievu, ja mēs domājam, kaViņš saka: ,,Vai tu mīli mani, vai es tevi nogalinu...” Tur nekas pozitīvs nav iespējams... Tāpēc arī kristietībā (īstā) nav vietas domām par darīšanu, nedarīšanu, pārkāpšanu, nepārkāpšanu. Ja tas nemainīsies, tad cilvēki arī turpmāk centīsies kaut ko darīt tāpēc, ka bail no uguns...
Vai tas Tevi apmierina? Vai Dievs gribētu tādas attiecības? Kā tas var darboties – ja jādara ir tāpēc, ka jādara... Es bieži brīnos, ka ar tādu mācību vispār kāds vēl ir draudzē.
Jo perfektāki mēs cenšamies būt, jo sliktāk sanāk... Tie, kuri spēlē kādu mūzikas insrumentu sapratīs – ja sākat uzstājoties domāt, ar kuru pirkstu man tagad vajadzēja spēlēt, tad nekas labs neizdosies. Bet jūs varat izdarīt labāk, ja nekoncentrējaties uz izpildes kvalitāti tehniskā plāksnē, bet domājat par jūtām izpildījumā...
Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku. (Jēkaba 4:17)
Bieži cilvēki saka – es neko sliktu neesmu izdarījis… es neesmu nogalinājis, apzadzis... ar mani viss ir kārtībā...
Stādies priekšā – Tu no rīta ej uz darbu… un redzi, ka kaimiņa māja deg... Tu jau neej un nelej virsū benzīnu... Tu tikai pagriezies un aizej uz darbu...
Kāpēc tas ir grēks? Bībeles teksts runā par jūsu attieksmi, par domāšanu...
… Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks. (Rom. 14:23 )
Grēks ir ticības zudums. Grēks ir kaut kas, kas izjauc Tavu uzticēšanos Dievam… izjauc attiecības... Kāds tam ir risinājums?
Kristus aicina mūs ticēt Viņam... uzticēties... izmainīt mūsu domāšanu... (sīkāk nākošajās reizēs...)